twitter facebook instagram

Sapratne un garīgs atbalsts

12.Jūl.2013 - Ieva Runge

Numurs: 
280
Sapratne un garīgs atbalsts

Pēc Latvijas Sporta kapelānu servisa valdes priekšsēdētāja Ventspils baptistu draudzes sludinātāja Pētera Tervita ielūguma Latvijā viesojās slavenās angļu futbola komandas Manchester United kapelāns mācītājs Džons Boijerss, kurš kalpoja arī Londonas olimpiskajās un paralimpiskajās spēlēs. Viņš tikās ar Latvijas Futbola federācijas vadību, iepazinās ar mūsu Sporta kapelānu servisa darbību, Ventspils Olimpiskajā centrā atklāja Londonas paralimpiskajām spēlēm veltīto Jura Bērziņa-Soma fotoizstādi Tu esi. Tu vari.

Mācītājs Džons Boijerss viesošanās laikā olimpiskajā centrā Rīga labprāt piekrita sniegt interviju mūsu žurnālam.

— Kāds ir sporta kapelāna darbs?

— Ieskatam pastāstīšu par savu darbu futbola komandā Manchester United, kur es kalpoju jau divdesmit gadu.

Parasti pirmdienās cenšos satikties ar kluba darbiniekiem treniņu laukumā vai stadionā. Ir svarīgi uzturēt personīgas attiecības ar kluba spēlētājiem, darbiniekiem. Uzticības pilnas attiecības ir veiksmīgas kapelānu kalpošanas pamatā.

Pārējās nedēļas dienās iesaistos dažādās aktivitātēs, kas ietver jaunāko spēlētāju izglītošanu ikdienas dzīves prasmēs, sniedzu padomu sportistiem sarežģītās situācijās.

Ik nedēļu cenšos noskatīties kādu U-16, U-18 vai pirmās komandas spēli, apmeklēju rezervistu treniņus. Īsi sakot, aktīvi piedalos kluba sportiskajā dzīvē augu gadu.

— Vai nav grūti kontaktēties ar pasaules lieluma zvaigznēm?

— Man viņi nav zvaigznes, bet tādi paši cilvēki kā visi. Es vispār tā nešķiroju — ar vienādu cieņu izturos pret kluba apkopēju, kura strādā uz pusslodzi, un spēlētāju, kurš saņem desmitiem miljonu lielu atalgojumu. Ja kapelānu interesē tikai superzvaigznes, tad kaut kas nav pareizi. Tāpat kapelāna darbā ļoti svarīga ir konfidencialitāte (ja tā nav pretrunā ar likuma ievērošanu). Galvenais ir panākt uzticību. Kad cilvēks tev uzticas, tad var atrisināt daudzus jautājumus — kas nu kuram ir uz sirds.

— Kādi jautājumi visbiežāk tiek uzdoti kapelānam?

— Visdažādākie. Sākot ar praktisku palīdzību spēlētājiem, kas ieradušies komandā no visdažādākajām valstīm, un beidzot ar jautājumiem par garīgo atbalstu, ticību, Dievu.

Kapelāns ir arī psihologs, un sportisti bieži taujā pēc padoma, pēc iedrošinājuma, kuru var sniegt tas cilvēks, kuram uzticies.

Kapelāns neuzspiež šādas sarunas neieinteresētiem klausītājiem, visam jānotiek dabiski, tajā brīdī, kad cilvēks meklē tavu palīdzību.

— Vai lūdzat arī par savas komandas uzvaru?

— Tas būtu muļķīgi, jo — vai tad uzvar tie, kuri vairāk lūdz? Uzvar sportiski labāk sagatavotie. Lūdzu par to, lai viss būtu vislabākajā kārtībā, lai spēlētājus nenomāktu sadzīviskas vai citas ar sportu nesaistītas problēmas un viņi varētu parādīt vislabāko, uz ko ir spējīgi.

— Komandā ir dažādu reliģiju sportisti, vai nenonākat pretrunās?

— Vispirms reliģija — neatkarīgi no konfesijas — dod cilvēkam paļāvību dzīvē, morālu atbalstu. Es sportistus nešķiroju pēc piederības vienai vai otrai konfesijai, jo pamatā visam ir vispārcilvēciskas vērtības, un es varu palīdzēt gan musulmanim, gan luterānim vai kādas citas konfesijas pārstāvim. Tikai specifiskos gadījumos jāmeklē attiecīgas reliģijas speciālists.

Domāju, ka reliģisks sportists iekšēji ir disciplinēts, motivēts, prot saredzēt patiesās vērtības, kas viņam ļauj mērķtiecīgi sasniegt savu spēju maksimumu sportā.

Sports apvieno cilvēkus neatkarīgi no rases, ticības, mantiskā stāvokļa un pierāda, cik liela nozīme sportisko mērķu sasniegšanā ir godīgumam un patiesai ticībai saviem spēkiem. Tie ir arī olimpiskie principi.

— Vai ar sportistiem, darbiniekiem tiekaties, ģērbies mācītāja amata tērpā?

— Ikdienā ne, staigāju civildrēbēs, bet stadionā, kur notiek spēles vai kāds cits pasākums, cilvēkiem jāredz, ka esmu mācītājs un kapelāns. Sutanā gan nestaigāju.

— Ko jūs kā mācītājs sakāt par sportisko noteikumu pārkāpumiem?

— Neviens sporta veids neaicina uz rupjību vai vardarbību. Arī boksā ir savi noteikumi, kas aicina ievērot godīgu cīņu. Nav svarīgi, vai pārkāpumus izdara ticīgs vai neticīgs sportists — tā ir sportisko principu neievērošana. To es uztveru arī kā mācītājs. Par to mēs arī runājam.

— Vai pieņemat arī grēksūdzes?

— Tas lai paliek baznīcai.

— Vai kluba sportisti, darbinieki izmanto jūsu pakalpojumus arī jautājumos, kas nav saistīti ar sportu?

— Es esmu mācītājs, un man ir tiesības vadīt dievkalpojumus — esmu vadījis kristības, bēres, kāzu ceremonijas vai īpašus reliģiskus pasākumus.

Tāpat apciemoju cilvēkus, kuri atrodas slimnīcā vai mājās atveseļojas pēc kādas slimības vai savainojuma, tiekos ar cilvēkiem, kuriem piedzimis bērniņš vai — gluži otrādi — nomiris kāds tuvinieks. Cilvēki redz šādu palīdzības nozīmīgumu un atbalstu uztver kā pašsaprotamu un nepieciešamu.

Liels gods man bija 2008. gadā stadionā vadīt piemiņas dievkalpojumu, kas bija veltīts traģiskajai aviokatastrofai, kurā pirms 50 gadiem gāja bojā visa Manchester United komanda. To es uztveru kā augstu savas kalpošanas novērtējumu.

— Latvijā sporta kapelānu kustība tikko sākusies. Mums uz universiādi — pasaules studentu spēlēm — pirmo reizi dodas līdzi kapelāns. Vai būsim ieguvēji?

— Protams. Sports mūsdienās ir pietiekami sarežģīts mehānisms, kur visu neizšķir tikai muskuļu spēks, fiziskā sagatavotība. Daudz ko dod paļāvība savai varēšanai, ticība uzvarai, garīgais spēks. Mūsu pienākums ir ļaut cilvēkam pašam paplašināt savas iespējas, būt atvērtam pret kapelāna dienestu, kurš vienmēr cenšas būt iejūtīgs, gudrs un patiess, sniegt to atbalstu, ko nevar dot treneris, masieris vai ārsts.

Varbūt skanēs jocīgi, bet es savulaik smēlos lielisku iedvesmu no savas paziņas — veiksmīga automašīnu tirgotāja. Viņš ātri nonāca pie atziņas, ka to automašīnu, ko, visādi lielīdams, centies uzspiest pirkt, cilvēks nemaz neizvēlas. Parādot labāko, ko auto vai — manā gadījumā — kapelāna dienests sniedz, ļauj cilvēkam saprast, kas tam patiesi ir vajadzīgs. Kuram gan nevajag sapratni un garīgu atbalstu?...

KAPELĀNS

Sporta kapelāns ir vispārēji atzīts pastorālās un garīgās kalpošanas darbinieks, kurš, balstoties uz Bībeles patiesībām (bez konfesiju doktrīnu uzsvēršanas) atbalsta sporta organizāciju dalībniekus.

Kapelāns var sniegt palīdzību dzīves krīzēs, piemēram, zaudējot tuvinieku, smagas slimības vai savainojuma gadījumā, ģimenes problēmās, nelaimes gadījumos un līdzīgās situācijās.

Pie kapelāna var vērsties ar reliģiskas dabas jautājumiem — laulības, bēres, piemiņas dievkalpojumi.

Noteiktās situācijās kapelāns var rekomendēt cita veida palīdzību, piemēram, narkologa iesaistīšanu.

No Latvijas biedrības Sporta kapelānu serviss (dibināta 2012. gadā) darbības principiem

Autori: 
Juris Bērziņš Soms