twitter facebook instagram

Savējā starp svešiem

30.Jūl.2012 - Ieva Runge

Numurs: 
262/263
Savējā starp svešiem

Maija dienās, kad airēšanas fani Latvijā juta līdzi Laurim Šīrem un Dairim Adamaitim, kuri Šveices pilsētā Lucernā olimpiskajās kvalifikācijas sacensībās mēģināja izmantot pēdējo iespēju ielēkt vilcienā uz Londonu, ēnā palika latvietes Sanitas Pušpures cīņa par vietu šajā pašā vilcienā. Laurim un Dairim neizdevās, bet Sanita airē Londonā ar Īrijas krāsām.

Kad 15 gadu vecumā Sanita Mikilpe-Mikgelbe (Sanitas meitas uzvārds — aut.) sāka trenēties airēšanā pie Elitas Krūmiņas, viņai prātā diezin vai bija doma par olimpiskajām spēlēm. Sanita ir viena no Krūmiņas pirmās treniņu grupas meitenēm airēšanas klubā Majori un pēc tam arī Murjāņu sporta ģimnāzijā. Kad trenere gājusi pa Jūrmalas skolām meklēt audzēknes, Slokas pamatskolā Sanita pati pienākusi klāt. „Sanita jau pirmajos treniņo (tā bija ziema, un tie sākumā nebija airēšanas treniņi) izcēlās ar mērķtiecību, centību.”

Sanita sākumā pat neesot īsti sapratusi, kas tā airēšana vispār ir un pēc ziemas gaidījusi, ka tiks sēdināta smailītē. Toreiz vairāk vilinājusi doma iemācīties kārtīgi peldēt un tad airēt. Trenere atceras, kā laivu meistars Frideberts Haferbergs(airētāji un treneri viņu atceras vienkārši kā Frīdonkuli)par Sanitu teicis: „Šim bērnam ir darba cilvēka rokas, viņa kaut ko sasniegs.” To viņš secinājis pēc tam, kad Sanita savu laivu noslīpējusi lakošanai — viņa to darījusi ar tādu centību un mīlestību!

„Vasaras bija foršas,” atceras Sanita. „Dzīvojām un trenējāmies airēšanas kluba Majori bāzē. Skatījāmies, kā lielie trenējas lielajām sacensībām. Tad vēl sapņi par olimpiādi bija tāli. Arī vēlāk, nonākot Murjāņu sporta ģimnāzijā, par olimpiādi nedomāju. Vienkārši patika trenēties. Pirmo reizi šāds mērķis pavīdēja 2002. gadā, kad mani sasēdināja pārairu divniekā ar Kristiānu Rodi, bet īsti mums nesanāca. Biju vēl jauna un nepieredzējusi — it kā gribēju, bet kaut kas pietrūka. Kristiāna bija daudz stiprāka un ar lielākām iespējām vieniniekā. Sapratu, ka tam vajadzīgs kas vairāk nekā tikai smags darbs. Nebiju vēl gatava nekam tādam. Nebija īstais laiks varbūt...”

Sasniegumi nāca mazliet vēlāk — 2003. gadā Sanita Latvijai izcīnīja bronzu U-23 pasaules čempionātā vieniniekā, bet nākamajā vasarā pārairu divniekā kopā ar Kristiānu Rodi kļuva par pasaules studentu čempioni.

ZAĻĀS SALAS AICINĀJUMS

„2006. gadāizlēmām braukt uz Īriju pastrādāt, lai uzlabotu finansiālo stāvokli. Arī Latvijā pārāk slikti nedzīvojām, bet gribējās kaut ko citādāku, pamainīt vidi. Sākumā domājām, ka tikai uz gadu. Bet, kad bērni piedzima, plāni un prioritātes mainījās,” stāsta Sanita.

Krūmiņa atklāj epizodi, ko noklusē Sanita:„Vispirms, 2005. gada augustā,mēs ar treneri Benitu Ceriņu viņu palaidām uz ASV — mācīties Dienvidkalifornijas universitātē, bet no turienes viņa ātri vien atbrauca atpakaļ, jo neilgi pirms aizbraukšanas bija satikusi savu mīlestību Kasparu. Pēc atgriešanās Sanita vēl ļoti gribēja trenēties, bet mūsu sadzīve un iespējas diemžēl visu nolika pie vietas. Airēšanā un citos izturības sporta veidos ir diezgan neiespējami bez vecāku, sponsoru un valsts finansiāla atbalsta pilnvērtīgi trenēties, mācīties un sasniegt augstus rezultātus. Šī iemesla dēļ pārejas periodā līdz pieaugušo vecumam neesam varējuši noturēt diezgan daudzus talantus. Sanita jau nebrauca uz Īriju trenēties, bet gan nopelnīt dzīvošanai un mācībām. Bet man prieks, ka Sanitai radās iespēja kaut vai citā zemē mēģināt realizēt savus sapņus.”

VĒL VIENS LIKTENĪGAIS ZOODĀRZS

Īrijā sākumā bijis tikai darbs. Tad piedzimuši bērni. Sports nav bijis pat visattālākajos plānos. 2007. gadā pie Sanitas ciemojusies draudzene un Murjāņu treniņbiedrene Una ar meitiņu un izdomāts aizbraukt uz zooloģisko dārzu. Apmaldījušās, kas arī izrādījies liktenīgi, jo attapušās Dublinas airēšanas mekā — Islandbridge. Norunājušas, kad piedzims otrs mazulis, Sanita nākšot paairēt — tikai pāris reizes nedēļā, lai varētu atpūsties no ikdienas rūpēm, pavingrot svaigā gaisā. Bet tā nemanot, solīti pa solītim, tas velns paņēmis visu roku.

Pašlaik visa dzīve ir pakārtota airēšanai un bērniem. Reizēm pat bērni tiek pakārtoti airēšanai. Airēšanas dēļ Pušpuru ģimene pārcēlusies dzīvot no Dublinas uz otru Īrijas galu, Korku, kur Sanita trenējas Īrijas Nacionālajā airēšanas centrā, kas atrodas netālu no mājām. Te dzīvo arī daži komandas biedri. Kopā trenējas, kopā atpūšas, ir reizes, kad komandas biedri izpalīdz pieskatīt bērnus.

„Tā mēs te visi draudzīgi dzīvojam, atbalstām viens otru, kad nepieciešams. Lielākais atbalsts gan man ir vīrs Kaspars. Bez viņa neko tādu nebūtu sasniegusi. Ļoti paveicās, ka viņš ir liels sporta fans, citādi diez vai būtu samierinājies ar to, cik daudz tam visam tika ziedots. Airēšana prasa ļoti daudz gan fiziski, gan morāli. Vīrs un bērni — tie ir mans neredzamais spēks laivā. Ir bijušas distances, kad pēdējos metros spēka vairs nav, tad padomāju, ko esmu liegusi saviem bērniem sporta dēļ, cik daudz ko esam ziedojuši,” Sanita stāsta un aizdomājas.

„Ģimene mani ļoti atbalsta, arī Latvijā. Visi ļoti dzīvo līdzi. Vīrs arī sporto — brauc ar riteni, pacilā svarus. Bērniem arī laikam sports nebūs svešs, jo jau tagad daudz laika pavada sporta zālē. Liels paldies jāsaka mūsu omēm, kuras vismaz pāris reizes gadā tiek izsauktas palīgā. Viņām arī sportiņš sanāk, bērniem pakaļ skraidot.”

Sanita savas karjeras laikā izmēģinājusi visas pāraru laivu klases un ilgu laiku domājusi, ka mīļākā laiva ir pārairu divnieks. „Šajā sezonā manas domas sāka mainīties. Divniekā ir forši, ir kāds, ar ko parunāt. Bet vieninieks, tā tomēr ir īpaša laivu klase. Kad viss labi sanāk ir ļoti liels prieks, jo viss sasniegts paša spēkiem. Bet, ja kaut kas nesanāk, tad vainīgais nav tālu jāmeklē. Labas laivas maksā, sākot no 6 000 eiro. Agrāk bija jāīrē laiva, jo atļauties nopirkt laivu mēs nevarējām. Tagad viens no veterāniem, kas airē manā klubā Old Collegians, nopirka laivu klubam un atļāva man to izmantot. Treniņos un sacensībās brauc ar vienu laivu, jo pie tās ir jāpierod. Ir divi galvenie laivu ražotāji — Filippi un Empacher, tagad man ir nepilnu gadu vecaFilippi laiva.”

Par finansiālā atbalsta atšķirībām Latvijā un Īrijā Sanita runā izvairīgi. „Nepatīk man šis jautājums. Ar ko atšķiras, grūti pateikt, jo Latvijā pieaugušo līmenī īsti neesmu startējusi. Nezinu, kādi tie normatīvi ir. Īrijā normatīvi ir dažādi un arī finansējums līdz ar to atšķiras. Lai varētu sevi nodrošināt ar minimālo finansējumu, Pasaules kausa posmos, pasaules čempionātā jāfinišē pirmajā pusē no visām komandām attiecīgajā laivu klasē, bet Eiropas čempionātā jātiek finālos. Attiecīgi — jo augstāk finišē, jo labākas iespējas dabūt labāku finansējumu.”

Pušpuru ģimene ziemā pie sevis uzņēma spēcīgāko Latvijas juniori Elzu Gulbi un viņas treneri Elitu Krūmiņu, kuras laikā, kad Lielupi vēl klāja ledi un sniegi, bija ieradušās Korkā trenēties uz ūdens. Sanāk, ka Sanita atbalstījusi savu konkurenti nākotnē. Sanita smejas, ka būšot jāpadomā kārtīgi, vai vēlreiz aicināt. „Bija jauki īstenībā. Mums jau te forši — ūdens neaizsalst, var airēt visu ziemu. Elzai ļoti patika airēt pa lieliem viļņiem. Teica, ka braukšot vēl! Mums arī tās uz brītiņu bija jaukas pārmaiņas.”

„Tas bija ļoti jauki, ka Sanitas ģimene uzņēma mūs ar Elzu pie sevis uz treniņnometnes laiku,” turpina trenere Krūmiņa. „Elzai tā bija ļoti vērtīga un noderīga pieredze, arī man pašai bija interesanti pavērot, kā, ko un kādos apstākļos dara Īrijā, jo arī viņi tāpat kā mēs nav lielvalsts, lai gan airētāju viņiem ir vismaz reizes 10 vairāk nekā pie mums.”

2008. gadā Sanita Pušpure pirmo reizi kļuva par Īrijas čempioni airēšanā... uz trenažiera. Nākamā gadā viņa šo titulu ieguva arī uz ūdens — vieniniekā, 2010. gadā panākumu saraksts kļuva krietni garāks uzvara Home Internationals regatē, Īrijas čempione vieniniekā, pārairu divniekā un četriniekā.

LONDONA? HMM, VARBŪT TIEŠĀM...

Kad parādījās ideja par iespējamo dalību Londonas olimpiskajās spēlēs un kas pamudināja uz pilsonības maiņu, Sanita precīzi neatceras un stāsta, ka viss kaut kā noticis soli pa solim. „2008. gadā neatsāku trenēties ar domu par olimpiādi. Man nebija ne jausmas, cik tālu tikšu. Zemapziņā jau vienmēr tie olimpiskie riņķi ir bijuši, bet katrs sportists apzinās, cik daudz darba jāiegulda, lai līdz tiem tiktu. Sākumā startēju klubu līmenī, tad uzvarēju Īrijas čempionātos. Kopš 2009. gada biju stiprākā Īrijas sieviešu konkurencē. 2011. gada rudenī sāku piedalīties atlasēs, kuras Īrijā notiek trijās kārtās katru gadu. Ar saviem startiem pievērsu sev uzmanību. Es biju ieinteresēta atgriezties airēšanā, braukt uz starptautiskajām regatēm, īri bija ieinteresēti, lai es viņus pārstāvētu. Tā bija abpusēja sadarbība. Pilsonības maiņa bija nepieciešama, lai varētu startēt pašās galvenajās sacensībās — pasaules čempionātā un olimpiskajās spēlēs. Īrijas pilsonību man piešķīra 2011. gada vasarā, neilgi pirms dalības pasaules čempionātā.”

Ceļš uz Londonu Sanitai nav bijis rozēm kaisīts. 2011. gadā mēģināts kvalificēties pārairu divniekā. Pasaules čempionātā, kas notika Bledas ezerā (Slovēnija) kopā ar pārinieci LīzuDilīnu finišējušas divpadsmitās, četras vietas zemāk, nekā vajadzēja, lai Londonas ceļazīme būtu jau rokā. Treniņus turpinājusi ar domu, ka grib airēt vieniniekā.

„Pati kvalifikācija Lucernā (Šveice) bija interesanta. Biju ļoti uztraukusies, mocīja bezmiegs un apetītes zudums, dažas dienas to vēl var izturēt, bet nedēļu no vietas bija smagi tā dzīvot. Ilgas pēc ģimenes to visu padarīja vēl grūtāku. Tā nav patīkamākā regate, kurā piedalīties, visu laiku prātā ir tas, ka tieši šajās sacensībās izšķirsies viss, uz ko biju gājusi un tiekusies. Vairākas reizes dienā atgādināju sev, ka esmu to pelnījusi un ļoti ticēju, ka to varēšu izdarīt. Liekas, ka ticība sev daudz palīdzēja. Ir teiciens — jo smagāk tu strādā, jo grūtāk ir padoties, tas bija tas, kas man lika izturēt līdz galam.”

Iepriekš bija informācija, ka ceļazīmes uz Londonu iegūs tikai trīs airētājas vieniniekos, Sanita finišā bija ceturtā. Lielbritānija, kā spēļu ŗīkotājvalsts varēja pielikt vienu kvalifikācijas vietu klāt jebkurā laivu klasē. Vienīgā laivu klase, kurā viņi vēl nebija kvalificējušies spēlēm, bija sieviešu vieninieks, attiecīgi šo klasi arī nolēma paplašināt. Sanitai tas izrādījās liktenīgi — visa pasaule sadevās rokās, lai kāds sapnis piepildītos. Bet Lielbritānijas airētāja savu iespēju zaudēja jau pusfināla braucienā, paliekot pēdējā un nekvalificējoties finālbraucienam.

„Būšu pirmā Īrijas sieviete, kas startēs olimpiskajās spēlēs, kopš tām ieviesta kvalifikācija. Iepriekšējā īru olimpiete airēšanā startēja 1980. gadā.”

Pārējo Īrijas izlases dalībnieku attieksme pēc Sanitas kvalificēšanās olimpiskajām spēlēm bijusi ļoti laba. „Esam pazīstami jau vairākus gadus, kopā trenējamies. Līdz ar to visi ļoti dzīvo līdzi. Pēc kvalifikācijas saņēmu ļoti daudz apsveikumu. Nekad neesmu izjutusi negatīvu komandas biedru attieksmi. Viņi zina, ka tas nav nācis viegli.”

Tas, ka Sanita izkonkurējusi īru meitenes, liek domāt, ka Latvijā ir spēcīgāki jaunatnes treneri, kas ieliek labu pamatu nākotnes sporta gaitām. Sanitai grūti salīdzināt, jo viņa nav trenējusies Īrijā jaunatnes līmenī. „Iepriekš viņiem nebija medaļu pasaules junioru čempionātos, bet pagājušajā gadā Hollija Niksone izcīnīja sudraba medaļu, apsteidzot latviešu Elziņu. Nu jau kopš 2009. gada īri pieliek diezgan lielas pūles junioru līmeņa celšanai. Šogad īriem bija lielākā junioru komanda, kāda jebkad piedalījusies gan pasaules junioru čempionātā, gan U-23 čempionātā.”

Radās ķecerīga doma lūgt Sanitu paimprovizēt par savu dzīves ceļu, ja 2006. gadā nebūtu devusies uz Īriju, bet Sanitas atbilde bija lakoniska: „Droši vien strādātu.”

Nelūdzu prognozēt savu startu olimpiādē — laiks rādīs. Bet skaidrs ir viens — Sanita, kā ierasts, distancē darīs visu, kas viņas spēkos un vēl vairāk, jo aiz viņas ir atbalstītāji Īrijā un Latvijā, divi burvīgi mazuļi krāsainos krekliņos, ko rotā uzraksti Team Puspure, Go Mammy, un dzīvesbiedrs Kaspars. Sanitas pirmā trenere savai audzēknei Londonā novēl vismaz pusfinālu un tad jau varbūt varēs aizķerties arī finālā. Starts olimpiskajā Ītonas koledžas airēšanas centrā Dorney Lake Sanitai paredzēts 28. — jau nākamajā dienā pēc spēļu atklāšanas. Turam īkšķus!

 

Sanita PUŠPURE

Airētāja

Dzimusi: 1981. gada 21. decembrī Rīgā

Izglītība: Murjāņu sporta ģimnāzija

Sportā: kopš 1997. gada februāra

Lielākais sasniegums: bronzas medaļa pasaules U-23 čempionātā 2003. gadā vieniniekā

Treneri: Elita Krūmiņa un Benita Ceriņa, tagad — AdriansKesidijs

Ģimenes stāvoklis: precējusies, meita Daniela, dēls Patriks, dzīvesbiedrs Kaspars

Vaļasprieki: grāmatas, adīšana

Autori: 
Santa Roze