twitter facebook

Sieviete sporta pasaulē — stereotipu laušana

31.Jūl.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
328
Sieviete sporta pasaulē — stereotipu laušana

Ineta Radēviča nav tikai divkārtēja olimpiete, kuru Londonā no medaļas tāllēkšanā šķīra viens nieka centimetrs, vai apburoša televīzijas žurnāliste. Viņa nav arī tikai Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidente. Jau divus gadus Ineta Radēviča ir viena no astoņām Eiropas Olimpisko komiteju asociācijas (ENOC) Dzimumu līdztiesības komisijas loceklēm.

Tāpēc Sports Inetu Radēviču aicināja uz sarunu par tēmu, kuru mūsu vīrišķīgā sabiedrība nereti cenšas ignorēt.

— Kā nonācāt ENOC Dzimumu līdztiesības komisijā?

— Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) mani ieteica darbam šai komisijā, un 2015. gadā tiku apstiprināta. Iesaistoties šai darbā, vēlējos būt noderīga Latvijai ne tikai kā sportiste, bet izmantot arī savas valodu zināšanas un pieredzi, lai pārstāvētu valsti ārpus stadiona. Mani interesē visi procesi sportā, un dalība šajā komisijā ļauj man pilnveidoties un sniedz milzīgu starptautisko pieredzi.

Dzimumu līdztiesības jautājumi ir ļoti interesanta tēma, kas vienmēr bijusi kontroversiāla. Pat olimpiskās kustības dibinātājs barons Pjērs de Kubertēns 1896. gadā teica: „Neatkarīgi no tā, cik spēcīga un sportiska ir sieviete, viņas organisms nav domāts, lai izturētu noteiktus satricinājumus.” Kaut dzimumu līdztiesības jautājumiem jau ilgstoši tiek pievērsta uzmanība, piemēram, 1978. gadā UNESCO atzina sportu un fiziskās aktivitātes kā cilvēka tiesības, jāatzīst, diez cik tālu ar dzimumu līdztiesības ievērošanu sportā pasaule nav tikusi.

Komisijas mērķis nav veikt revolūciju sistēmā un gāzt vīriešu dominanci sportā, bet gan uzdrošināt sievietes aktīvāk iesaistīties un ietekmēt norises, piedaloties sporta organizāciju aktivitātēs. Komisijas dalībnieki uzskata, ka sadarbība, kooperācija un abu dzimumu pārstāvniecība virza uz produktīvāku darbu un labākiem panākumiem. Vienādas iespējas ikvienam ir neapstrīdama vērtība modernajā pasaulē. Es piekrītu Dzimumu līdztiesības komisijas locekļa, Polijas Olimpiskās komitejas prezidenta Andreja Krasņicka teiktajam: „Dzimumu līdztiesība sportā ir iespējama, nodrošinot vienādas iespējas atlētiem, treneriem un tiesnešiem, neskatoties uz kultūras, reliģijas un dzimumu dažādību.” Viena no trim sievietēm, kas darbojas Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) Izpildkomitejā, ir Gunila Lindberga, tieši viņa pievērsa uzmanību olimpisko spēļu dalībnieku skaitam: Londonā — 44 % sievietes, 56 % vīrieši, Riodežaneiro — 46 % sievietes, 54 % vīrieši. Tokijā varētu būt 50 pret 50.

— Komisiju uztrauc dzimumu līdzsvars sporta pārvaldībā, jo sieviešu līdzdalība amatos, kas lemj par olimpiskajiem sporta veidiem savu valstu sporta federācijās Eiropā, ir zemāka par 25%. Tomēr kāpēc vajadzīgas sievietes vadībā, ja pieredze liecina, ka vīriešiem vadīšana labāk padodas?

— Biznesā jau ir atzīts, ka ātrākais attīstības akselerators ir abu dzimumu mijiedarbība. Sievietēm piemīt iztēle un intuīcija, vīriešiem — spēja ātri pieņemt lēmumus, rīkoties un arī citas vadītāju spējas. Lai panāktu abu dzimumu mijiedarbību, 2016. gada novembrī Dzimumu līdztiesības komisija pieņēma lēmumu, ka jāpanāk 30 % sieviešu pārstāvniecība sporta federācijās. 17. martā SOK sēdē tika apstiprināts projekts, kura ietvaros tiks pētīts jautājums par dzimumu līdztiesību olimpiskajās kustībās, lai pēc tam izstrādātu ieteikumus izmaiņām. Projekta ietvaros tiks izvērtēts sports, veidols, finansējums, pārvaldība un cilvēku resursi.

Ja vadībā nav sadarbības starp vīriešiem un sievietēm, tas kavē sporta organizācijas attīstību, piederību mūsdienīgiem procesiem un bojā sporta imidžu kopumā. Daudzas Eiropas olimpiskās organizācijas to apzinās un jau mainās. Latvijā 2013.—2107. gadā LOK Izpildkomitejā nebija neviena sieviete, pašlaik ir viena — Biatlona federācijas prezidente Baiba Broka.

— Pati esat viens no pozitīvajiem piemēriem, vadot sava sporta veida federāciju. Vai esat sajutusi negatīvu vīriešu attieksmi, ka vīru lietās tagad visu kārtos sieviete?

— ENOC Dzimumu līdztiesības komisija man deva iespēju piedalīties vairākos sieviešu līderības semināros un treniņos, kas palīdzēja izvērtēt savas spējas, iegūt pārliecību, ka varu vadīt, un pieņemt lēmumu šogad kandidēt Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidenta vēlēšanās.

Manuprāt, dzimumu līdztiesību jautājumos sportā ir pārāk daudz stereotipu, kas izskan arī jūsu jautājumā. Lai gāztu šādus stereotipus, labākais ir sākt ar sevi, ko arī daru. Domāju, ka negatīvu attieksmi izraisa cilvēks, kas dara darbu, kurā viņš neorientējas, kurā viņam nav zināšanu un kompetenču, nevis konkrēta dzimuma pārstāvis. Arī Latvijā.

— Vai tiešām sieviešu komandu sacensībām gan sabiedrībā, gan arī plašsaziņas līdzekļos tiek pievērsta krietni mazāka uzmanība, kā norāda ENOC?

— Amerikā, kur par dzimumu līdztiesību sportā ir veikti vairāki pētījumi, 40 % sportojošu cilvēku ir sievietes, bet tikai 6—8% atspoguļojas medijos. Intervijas un raksti, kas vēsta tikai un vienīgi par sievietēm, aizņem 3,5 % no visiem sporta stāstiem četrās lielākajās ASV avīzēs. Līdzīgi ir Eiropā, arī pie mums nav līdzvērtīgs rakstu skaits, un ļoti bieži, rakstot par sievieti, tiek apspriests viņas imidžs, nevis sportiskie panākumi. Esmu to piedzīvojusi arī savas karjeras laikā.

— Šķiet, mediju vadība izvairās sievietes iesaistīt sporta žurnālistikā. Tomēr tāds varētu būt arī sabiedrības pieprasījums, jo cilvēkiem patīk, ka par sportu stāsta un to komentē vīrieši.

— Kad sieviete sportiste tiek rādīta medijos, kur dominē vīrieši, viņa tiek raksturota, izmantojot fizisko pievilcību vai caur mājsaimnieces un mātes prizmu. Sievietes, kas sasniedz izcilus rezultātus, bieži raisa bažas par dzimuma atbilstību. Stadionos gadās dzirdēt komentārus: „Viņa skrien kā vīrietis.” Frāze, kas tiek pateikta kā kompliments, patiesībā apšauba īsteno dzimumu. Dažiem ir arguments, ka sieviešu sports vienkārši „nav tik interesants”. Neskatoties uz to, ka ik gadu sieviešu sporta popularitāte aug, tomēr atspoguļojums medijos un sponsoru atbalsts kavējas.

Arī sporta žurnālistikā, manuprāt, sieviete, strādājot kopā ar vīriešiem, tikai paaugstina piedāvājamā materiāla atraktivitāti un kvalitāti. Sieviete bieži ir emocionālāka, tai piemīt īpatnējs skatījums un traktējums, kas uzrunātu plašāku auditoriju, un mūsdienu pasaulē ar plašu mediju kanālu piedāvājumu palīdzētu pievērst vairāk uzmanības sportam.

— Vai, jūsuprāt, arī pašas sportistes tiek diskriminētas? Kā uz viņām attiecas jautājums par dzimumu līdztiesību, ja sieviešu sportā ir savi noteikumi, vīriešu sportā — savi. Sievietes nesacenšas ar vīriešiem?

— Sievietes nesacenšas ar vīriešiem sporta arēnās, bet darba samaksā gan. Saskaņā ar Sieviešu sporta asociācijas datiem ASV katru gadu vīrieši sportisti saņem par 179 miljoniem vairāk ar sporta studijām saistītu stipendiju nekā sievietes sportistes. ASV izglītības iestādes tērē tikai33% stipendiju budžeta sievietēm.

Ir gadījumi, kad par to pašu darbu sportā sieviete saņem mazāk. Komerciālajās sacensībās bieži ir vairāk vīriešu disciplīnu, tāpat sievietei ir mazākas iespējas atrast darbu, jo vīriešu iespējas komandu sporta veidos ir plašākas.

Ja runājam par vieglatlētiku, tad pašlaik lielākās diskusijas izraisa 50 km soļošana sievietēm. Šī disciplīna nav iekļauta Starptautiskās Vieglatlētikas federāciju asociācijas (IAAF) pasaules čempionāta sieviešu sacensību programmā, bet, ja sieviete izpilda normatīvu, kas ir tāds pats kā vīriešiem (4.06:00), tad viņa drīkst startēt. Portugāliete Inesa Henrikeša pavisam nesen uzstādīja pirmo pasaules rekordu 50 km soļošanā. Viņas rezultāts 4.08:26 nenodrošina viņai iespēju piedalīties pasaules čempionātā. Viena no vadošajām Latvijas soļotājām Agnese Pastare pavisam nesen piedalījās seminārā, kur tika apspriesta Inesas iespēja rakstīt vēstuli IAAF ar lūgumu ļaut viņai startēt pasaules čempionātā.

— Kas jums sakāms par sieviešu līdztiesību sportā pēc piedzīvotā savas sporta karjeras laikā?

— Ļoti bieži savā dzīvē esmu dzirdējusi stereotipiskus apgalvojumus. Piemēram: „Tu esi pārāk trausla sportam!” Tas tikai palīdzēja man pacelt 62,5 kilogramus raušanā. Man teica, ka sieviete, trenējoties ar šādu apņēmību, ātri traumēsies — es atbildēju, ka ar treneri izlemsim paši, un turpināju strādāt. Teica, ka sports liks izskatīties kā vīrietim — atbildēju, ka tieši sporta arēnu ģērbtuvēs ir skaisti sieviešu augumi. Teica, ka sportistiem nav laika un tāpēc cieš mācības. Savukārt es teicu, ka kādu dienu man būs maģistra grāds starptautiskajās attiecībās. Solīja man vientulību, jo katrs vīrietis vēlas siltas vakariņas, nevis telefona sarunas no treniņnometnēm — es atbildēju, ka mans vīrietis vēlēsies sievieti, kurai ir mērķis un spīd acis. Un uz stereotipisko frāzi, ka nav iespējams apvienot sportistes karjeru ar bērna audzināšanu, es atbildēju, ka mans bērns kopā ar mani piedzīvos zaudējumus un uzvaras. Protams, arī šodien laiku pa laikam kāds ko līdzīgu apgalvo, bet zinu, ka cilvēks jūtas laimīgs, vesels un izstaro mīlestību pēc labi padarīta darba profesijā, kas ir tuva sirdij. Neatkarīgi no dzimuma.

Es gribētu, lai Latvijā cilvēki atbrīvojas no stereotipiem, izvēlas darbu, ieklausoties savā sirdsbalsī, un dara to ar cieņu un mīlestību. Neatkarīgi no dzimuma.

 

Ineta RADĒVIČA

ENOC Dzimumu līdztiesības komisijas locekle, Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidente, televīzijas žurnāliste

Dzimusi: 1981. gada 13. jūlijā Krāslavā

Izglītība: ASV Nebraskas universitātes bakalaura grāds ekonomikā, Diplomātijas akadēmija Maskavā — maģistra grāds starptautiskajās attiecībās

Darbs: žurnāliste Latvijas televīzijā, kopš 2017. gada marta — Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidente

Lielākie sasniegumi sport: 2010. g. Eiropas čempione tāllēkšanā (6,92 m), 2011. g. pasaules čempionātā 3. v. (6,76 m), Latvijas rekordiste tāllēkšanā (6,92 m), piedalījusies divās olimpiskajās spēlēs, 2004. gadā Atēnās — 13. v. tāllēkšanā (6,53 m), 20. v. trīssoļlēkšanā (14,12 m), 2012. gadā Londonā — 4. v. tāllēkšanā (6,88 m)

Ģimenes stāvoklis: precējusies, vīrs hokejists Pjotrs Sčastļivijs, bērni Marks un Amēlija

Vaļasprieks: dzeja

Autori: 
Iveta Daine