twitter facebook instagram

Skaistā šķēpu zīmē

04.Okt.2007 - Portāla Administrators

Numurs: 
92
Blodniece.jpg

Tas gadās reti - tikai lietpratējs to var novērtēt. 12 gados pirmajās sacensībās aizmest sieviešu lielo šķēpu 27 un pēc tam 34,68 metrus, tas liekas neticami! Bet Rīgas meitene, kas to reiz paveica, drīz visus pārsteidza vēlreiz - 16 gados kļuva par varenās PSRS tautu spartakiādes čempioni! Leolita Bļodniece vēl divas reizes kļuva par lielās impērijas čempioni, Eiropas junioru čempioni, - aizmeta šķēpu tik tālu kā neviena Latvijā, olimpisko čempioni Inesi Jaunzemi un Elvīru Ozoliņu ieskaitot. Tomēr traumas, saraustītie pārbūves laiki, kā arī ģimenes apstākļi viņai ne reizi tā arī neļāva startēt zem brīvās Latvijas karoga.

- Vai ar savu sportistes karjeru esi apmierināta?
- Kā tagad modē teikt, - labs jautājums. Protams, sasniedzu daudz, bet ne visu. Pārāk lielu robu iecirta triju gadu pārtraukums pēc pirmās lielās uzvaras Tautu spartakiādē 1975. gadā. Jaunības maksimālismā tas ir liels pārdzīvojums.

- Kas vainīgs - pārtrenējies?

- Tā neteiktu. Kad mūžībā aizgāja mans pirmais treneris Oto Jurģis, darbu turpināja viņa palīgs Valdis Dimants, kas nebija šķēpmetējs. Viņš, protams, centās, bet pieredzes nebija. Kur nu vēl ar meitenēm. Ja Jurģītis prata visādos veidos - reizēm ar smaidu, citreiz ar viltībiņām - panākt visu, ko gribēja, tad jaunajam trenerim viss bija tieši un bez atlaidēm.

Es kā jaunākā ļoti centos, bet reizēm pārpūlējos, un plecs ieguva traumu, no kuras tā īsti netiku vaļā arī pēc atgriešanās. Vēl gan kļuvu par divkārtēju PSRS čempioni, bet trenējos un startēju saudzīgā režīmā.

- Olimpiskās spēles arī gāja garām?

- Uz Maskavas olimpiādi 1980. gadā it kā kandidēju (tajā gadā trīs reizes laboju Latvijas rekordu - līdz 64,90 metriem), bet sagadījās, ka tajā pulciņā nebija nevienas krievietes, un PSRS laikos tas prasījās pēc korekcijas. Turklāt pēdējā brīdī konkurente uz vietu izlasē Birjuļina sasniedza tādu rezultātu (pasaules rekordu 70 metri, kaut gan pirms tam meta ap 63 metriem), kas lika aizdomāties.

- Par neatļautiem līdzekļiem?

- Jā, toreiz tas netika tik stingri kontrolēts, un arī sapratne par sekām nebija tik skaidra.

- Pati arī  saskāries ar dopinga lietām?

- Nemelošu, reiz kaut ko nenozīmīgu pamēģināju, bet tas neko nedeva. Sapratu, ka pa īstam negribu un man tas nav vajadzīgs, vairs pie tā neatgriezos.

1984. gada olimpiāde Losandželosā no Padomju Savienības puses tika boikotēta, un tā tas olimpiskais laiks aizpeldēja.

- Kā tālāk veidojās tavas attiecības ar treneriem?

- Pēc Valda Dimanta pārgāju pie Elmāra Krūzes, kur bija laba šķēpmetēju grupiņa. Žēl, ka Elmārs vēlāk pārgāja uz futbolu un hokeju par fiziskās sagatavotības treneri. Viņš izprata gan šķēpmešanu, gan sportistus. Treniņi bija interesanti, vingrinājumi reti atkārtojās. Bet deviņdesmito gadu sākums vieglatlētikai bija diezgan smags, un katrs meklēja kur labāk.

PSRS izlases laikos trenējos arī pie Jāņa Lūša un Elvīras Ozoliņas. Viņi labi izprata šķēpmešanu, bet tās bija vairāk konsultācijas. Jānis, kas par šķēpu zināja visu, būtībā bija tāds kā brīvmākslinieks, ne ikdienas treneris. Tā kā par īstiem saviem treneriem es viņus nevaru saukt.

- Varbūt pārāk agri beidzi startēt?

- Iespējams, man bija tikai 26 gadi, piedzima vecākā meitiņa. Atsāku, bet vairs netrenējos ar tādu atdevi (plecs arī lika sevi manīt) un beidzu.

- Bet no šķēpmešanas neesi aizgājusi, tevi redz vai katrās sacensībās...

- Pēc fizkultūras institūta beigšanas 1986. gadā četrus gadus Daugavā strādāju par treneri, bet tad samazināja štatu sarakstu, un man kā jaunākajai bija jāaiziet.

Tagad darbojos mūsu šķēpmetēju klubiņā, uz puslodzi strādāju metodiskajā centrā. Netrenēju, bet palīdzu organizēt dažādas sacensības, pasākumus.

Mans pamatdarbs ir Rīgas pārtikas ražotāju vidusskolā, kur esmu sporta darba organizatore. Tas ir milzu darbs, jo sporta stundās piedalās 650 audzēkņi. Kopā ar kolēģi Zigurdu Rokjāni tikko tiekam galā.

- Kā vērtē jauniešu vēlmi sportot?

- Kas grib nodarboties tā pa īstam, tie atrod ceļu pie treneriem. Mūsu uzdevums ir divās sporta stundās nedēļā rosināt jauniešus padomāt par elementāru fizisku sevis pilnveidošanu.

Bieži vien tas tiek uztverts kā skolotājas prasība. Tad jāiestāsta, jāpārliecina, ka tas vajadzīgs pašam. Savu spēju līmenī jau startējam - Rīgas sacensībās mūsu skola ir pirmā otrā. Meiteņu grupā, protams, jo zēnu mums pamaz.

Audzēkņus saprotu, viņiem nav viegli, tāpēc daudz pēc mācībām iet strādāt. It sevišķi lauku bērniem nav viegli Rīgā izdzīvot - dārgi. Tad sportam laika neatliek - pēc mācībām uz darbu.

Bet par vienkāršām sporta nodarbībām es atlaides nedodu - katrs ir spējīgs būt sekmīgs arī sporta stundās.

- Vēl par šķēpu. Tava jaunākā meita Līga Diskača 13 gadu vecumā met visai tālu - ap metriem četrdesmit...

- Līgai ir dotības, tāpat viņai padodas arī skriešana un lēkšana. Lai sporto. Katrā ziņā es to atbalstu, kaut gan pretēji meitas gribai nerīkošos un varu nespiedīšu. Šķēps jau mums tagad ir uz pacēluma viļņa. Varbūt viņai izdosies pārspēt māti. Tikai priecāšos.

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

Foto

Zelta pāris. Jānis Lūsis vairāk vinnēja starptautiskus mačus, Leolitai izdevās uzvarēt divās PSRS tautu spartakiādēs

Negribas tam ticēt. Ir 1975. gads, un sešpadsmit gadus vecā rīdziniece Leolita Bļodniece uzvarējusi visas labākās Padomju Svienības šķēpraides

Leolita Bļodniece

viena no Latvijas labākajām šķēpmetējām,

Sporta darba organizatore Rīgas pārtikas ražotāju vidusskolā

Dzimusi   1959.gada 29. martā Rīgā

Lielākie sasniegumi sportā      Eiropas junioru čempione - 60,62 m (1975. gads)

PSRS čempione - 59,54 m (1975. gads),  64,90 m (1980. gads) un 64,62 m (1983. gads)

PSRS tautu spartakiādes čempione - 1975. gads un 1983. gads.

Divkārtēja Latvijas čempione - 1980. gads un 1982. gads

Trīsreiz labojusi Latvijas rekordu - 64,90 m (1980. gads; tas palicis nepārspēts ar vecā tipa šķēpu)

Divas meitas - Elīna (23 gadi) un Līga (13 gadi)

Foto: Zigurds Mežavilks