twitter facebook instagram

Skaists un aizraujošs. Dārgs un nepieejams?

18.Sep.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
330
Skaists un aizraujošs. Dārgs un nepieejams?

Teniss kļūst arvien populārāks arī Latvijā, un to veicina mūsu sportistu panākumi pasaulē. Īpaši jau Aļonas Ostapenko triumfs šāgada Francijas atklātajā čempionātā un pēc tam ceturtdaļfināla sasniegšana Vimbldonā. Augstu reitingā ir arī Anastasija Sevastova, un tik mazai valstij divas spēlētājas pasaules TOP 20 ir visai unikāls gadījums. Pēc ilgstošiem savainojumiem formu atgūst Ernests Gulbis, un tas sekmē interesi par šo sporta veidu. Arvien vairāk bērnu sāk trenēties, arī daudzi pieaugušie cenšas apgūt tenisa spēli. Bet kādas ir iespējas tenisa kortā doties interesentiem? Kur to var darīt vasarā un kur — ziemā? Pēc Latvijas Tenisa savienības datiem valstī pašlaik ir 104 atklātie laukumi (neskaitot laukumus dažu privātmāju teritorijās) un 46 apjumtie, reģistrēti 45 tenisa klubi.

ĀTRS STARTS, GAUSS TURPINĀJUMS

Tenisa pirmsākumi meklējami XIX gadsimta vidū Anglijā, Birmingemā. Pirmais lielais turnīrs, kas notiek vēl šobaltdien, tika noorganizēts 1877. gadā Vimbldonā. Daži avoti vēsta, ka Latvijā tenisu spēlējuši jau 1886. gadā Viesturdārzā (toreizējā Ķeizardārzā), citi, ka teniss Rīgā sācies 1904. gadā un divus gadus vēlāk — Liepājā. Skaidri zināms, ka Latvijas Tenisa savienība dibināta 1929. gadā.

Latvijā tenisam ne pārāk draudzīgs laiks bija pēc II pasaules kara. Pat pagājušā gadsimta 70.— 80. gados tenisa laukumu nebija daudz. Lielākoties tie atradās Rīgā un tās tuvākajā apkaimē. Teniss tolaik nebija olimpiskais sporta veids, līdz ar to nebija lielu investīciju. Jā, tolaik nodarbības bērnu un jauniešu grupās bija bez maksas, tāpat arī laba līmeņa pieaugušo spēlētājiem, taču daudz mazāk bija iespēju spēlēt tenisu, īpaši ziemas periodā. Vienīgais apjumtais tenisa laukums atradās tikai Centrālajā tenisa klubā Baldones ielā, Rīgā. Arī tas pieaugušo tenisam īsti nederēja — pārāk maz vietas bija aiz gala un sānu līnijām, būve nedaudz par šauru un īsu.

Visi pārējie apjumtie laukumi bija tā dēvētajās multifunkcionālajās sporta zālēs — uz dēļu seguma grīdas savilktas līnijas handbolam, basketbolam, volejbolam un tenisam, reizumis arī badmintonam. Tā tas bija Dinamo hallē, Centrālā universālveikala hallē, Sporta pilī un vairākās skolās ar lielām sporta zālēm. Teniss jau tā ir ļoti ātra spēle, bumbiņa maza, tās lidojums — zibenīgs, tādēļ šajā līniju jūklī nemaz nebija viegli orientēties, turklāt bumbas atlēciens no dēļu grīdas ir pārlieku ātrs.

Nedaudz labāka situācija bija vasarās, kad tika spēlēts tikai un vienīgi māla jeb tenisita laukumos. Taču tenisa centru tāpat bija par maz. Kur tad Rīgā varēja spēlēt? Centrālā tenisa kluba četros laukumos Baldones ielā, vēl četros Kronvalda bulvārī aiz tagadējā Nacionālā teātra. Bija pieci Dinamo laukumi Viesturdārzā, Mežaparka bāzē 11 laukumi. Vēl jāpieskaita tagadējās Rīgas Tehniskās universitātes (tolaik Politehniskā institūta) pieci laukumi, un faktiski Rīgā tas arī bija viss — 29 laukumi. Nedaudz vēlāk ar toreizējā Rīgas mēra Alfrēda Rubika atbalstu uzcēla tenisa centru Rumbulā, kas šodien vairs nepastāv.

Tuvākajā apkārtnē vēl bija pieci Lielupes Tenisa centra atklātie laukumi (halli uzcēla 1989. gadā), tāpat vēl četri laukumi Dzintaros, vēlāk arī Jaundubultos. Pārējā Latvijā neklājās labāk, nopietns tenisa centrs vēl bija tikai Liepājā, bet tikai vasarā. Ziemā liepājniekiem savas tenisa halles nebija, spēlēja Metalurga (tolaik Sarkanā Metalurga) hallē, kā arī Tosmares rajonā un dažās skolās. Entuziasti spēlēja tenisu arī Valmierā, Cēsīs, Jelgavā, Ādažos un citviet, taču tur nepastāvēja sporta skolas, nebija kvalificētu treneru, līdz ar to teniss attīstījās tikai amatieru līmenī.

MĒRĶI, KURUS NEĻĀVA SASNIEGT

Lai arī apstākļi nebija pārāk pievilcīgi un uz ārzemju turnīriem varēja izbraukt vienīgi PSRS izlases dalībnieki, Latvijas spēlētu vidējais meistarības līmenis toreiz bija visai augsts. Daudz prasmīgu spēlētāju bija Krievijas lielajās pilsētās, Ukrainā un Baltkrievijā, arī Gruzijā, Armēnijā un Azerbaidžānā, arīdzan Uzbekistānā un Igaunijā. Ar ko sacensties bija, taču uz starptautiskiem turnīriem tika vien daži — paši labākie. Ilggadējais Krievijas izlases patrons Šamils Tarpiščevs pirms gadiem septiņiem plašākā intervijā žurnālam Sports tā arī atzina, ka nelaišana uz ārzemēm bija viens no iemesliem, kādēļ daudzi visai agri beidza spēlēt. Toties līmenis bijis tāds, ka tālaika desmitais numurs Latvijā nebija nekāds peramais zēns pat daudziem pasaulē atzītiem meistariem. Latvijā allaž bijuši vairāki visai labi spēlētāji, varēja izveidot spēcīgas izlases arī tā laika lielākajiem mačiem — PSRS tautu spartakiādēm. Tajās sekmīgi cīnījās Zaiga Ivanova, Irina Sevčenko-Gudele, Daiga Juška, Ausma Holcmane, Jānis Juška, Jānis Pliens, brāļi Aivars un Māris Rozentāli, Einārs Ivanovs, vēlāk Valdis Ginters, Alvils Zilgalvis, Ģirts Dzelde, Andris Fiļimonovs.

Bija vairāki PSRS jaunatnes izlases dalībnieki, sevišķi treneru Jāņa un Daigas Jušku, tāpat Gunas Avenas un Jāņa Jansona grupās. Bija mūžīgā sāncensība starp divām nometnēm — Daugavas un Dinamo tenisistiem (pieaugušajiem vēlāk bija iespēja pārstāvēt arī Armijas sporta klubu ASK). Bija savi plusi un mīnusi. Pie lielākajiem plusiem jāpieskaita iespēja jau skolās izvēlēties potenciālos tenisistus un sākt ar tiem strādāt, pie lielākajiem mīnusiem jāpieskaita hroniskais slēgto laukumu trūkums ziemā, kā arī tā laika sporta politika — tā kā teniss tolaik nebija olimpiskais sporta veids (olimpisko spēļu programmā to atjaunoja 1988. gadā), tam bija daudz pieticīgāks atbalsts.

LIELI TURNĪRI ATSPĒRIENAM

Lielupes tenisa centrs pirmos uzlabojumus piedzīvoja 80. gadu sākumā — 1983. gadā Jūrmalā notika Eiropas čempionāts tenisā, 1986. gadā — Labas Gribas spēļu turnīrs. Notika vērienīga rekonstrukcija, un pieciem atklātajiem laukumiem pievienojās vēl trīs, arī otrs centrālais laukums. Tolaik PSRS izlase bieži vasarās tieši Jūrmalā aizvadīja savas spēles Deivisa kausa izcīņā, un tā bija laba iespēja ne tikai redzēt laba līmeņa tenisu, bet arī ko uzlabot tenisa centros.

Liels ieguvums bija slēgtās tenisa halles uzcelšana 1989. gadā Lielupē, kas dāvāja iespēju izmantot piecus laukumus arī ziemas periodā. Radās pirmās piepūšamās tenisa halles, turklāt ne tikai Rīgā vien. Biežs viesis Jūrmalas tenisa laukumos gan kā aktīvs spēlētājs — amatieris, gan kā skatītājs turnīros bija vēlākais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins. Atšķirībā no dažiem mūsdienu politiķiem, kuriem galvenais ir pozicionēt sevi kādā notikumā, Jeļcinam patika pati spēle, un viņš varēja aizrautīgi nosēdēt visu maču un vērot cīņu laukumā.

Pēdējā laikā visstraujākā tenisa infrastruktūras attīstība vērojama Pierīgā — uzcelti jauni tenisa kompleksi ar slēgtajām hallēm Jaunmārupē un Mārupē, vēl viens netālu no lidostas Rīga, pats jaunākais aizSky lielveikala ceļā uz Jūrmalu, liels tenisa centrs izveidojies Ādažos, ir divi Enri tenisa centri, uzbūvētas halles arī citviet Latvijā. Sākusies otra vērienīgākā Lielupes centra rekonstrukcija, kas paredz ļoti moderna tenisa kompleksa izveidošanu.

DĀRGĀK NEKĀ RIETUMOS

Tomēr joprojām Latvijā nemaz tik daudz laukumu nav — 104 brīvā dabā un 46 apjumtie. Turklāt to īre bieži vien ir dārgāka nekā daudzviet Rietumos. To var saistīt gan ar mūsu nacionālo īpatnību censties uzreiz maksimāli nopelnīt, gan ar kaprīzajiem laika apstākļiem. Āra sezona Latvijas tenisā nav gara, ja vēl gadās lietainas vasaras, tad ir pavisam bēdīgi. Mūsdienās laukumu uzturēšanas izmaksas nav mazas, vajadzīga kopšana, laistīšana, palīgbūvju uzturēšana, jāmaksā zemes nodoklis par ūdeni un tā uzsildīšanu, kā arī par citiem sīkumiem. Atklātajos laukumos atkarībā no noslodzes stunda klientam maksās 10—15 eiro, vienreizējs apmeklējums vēl dārgāk. Ja tiek spēlēts regulāri un pirkts abonements, vienas stundas izmaksas ir nedaudz zemākas. Ziemā cenas ir augstākas, nāk klāt apkure, apgaismojums, halles apkope un amortizācija. Pieprasītā laikā par laukumu jārēķinās ar 20—25 eiro stundā. Pieskaitiet vēl inventāru — apģērbu, raketes, stīgas un to pārvilkšanu, bumbiņas... Ja gribat apgūt iemaņas kvalificēta trenera vadībā, būs vēl dārgāk, īpaši trenējoties individuāli. No populārām sporta spēlēm dārdzībā tenisu var salīdzināt tikai ar hokeju un arī visai nosacīti. Ja gribat ko sasniegt, jau jauniešu vecumā regulāri jābrauc uz turnīriem kaut vai tuvākajās ārzemēs, un katrs tāds brauciens noteikti vienam cilvēkam izmaksā daudz vairāk nekā komandai.

TENISS PAR EIRO STUNDĀ!

Tenisā Sergejs Bogačovs savulaik bijis PSRS jaunatnes labāko desmitniekā. Tagad viņš ir treneris un organizators, kas vienmēr lielu vērību pievērsis jaunajiem spēlētājiem — gan tos trenējot, gan rīkojot dažādus turnīrus.

Spītējot tenisa dārdzībai, viņam radusies pavisam neierasta ideja. Izveidots kultūrvēsturisks projekts Tennis Riga since 1886. Tā mērķis — padarīt tenisu pieejamu katram pat pašā Rīgas centrā. Sadarbībā ar Rīgas Tehnisko universitāti (RTU) viņa vadītā biedrība Teniss Rīga iesākusi projektu — samaksā eiro un spēlē stundu tenisu RTU laukumos Kronvalda bulvārī 3.

“Tālajā 1886. gadā Rīgā Viesturdārzā tika dibināta riteņbraukšanas biedrība un tika iekārtoti pirmie tenisa laukumi Latvijā,” stāsta Sergejs Bogačovs. “Vēlāk to attīstīja arī šajos laukumos un vēl kortos tūlīt aiz Nacionālā teātra. Vēlamies parādīt, ka teniss nesākās tikai vakar, tas arī Latvijā tiek spēlēts sen. Aļona Ostapenko arī tā uzreiz nevarētu kļūt par French Open čempioni, ja nebūtu šī pamata. Tas viss ir bijis, un reizi simts gados arī kāds izšauj.”

— Tieši kam domāts šāds projekts?

— Šeit spēlē dažādi cilvēki — gan amatieri, gan bijušie sportisti, tāpat trenējas bērni. Ārzemnieki interesējas, bieži tiem pat nav līdzi sporta apģērba un tie būtu ar mieru to īrēt. Nevajag būt pat kluba biedram — nāc, spēlē, no cilvēka tiek prasīts eiro stundā. Te var iepazīt tenisa vēsturi, var arī atnest kādu interesantu eksponātu, mēs tos krājam, jo ir ideja te dibināt tenisa muzeju. Mums ir ideja dot laukumiem nosaukumus. Viens būs Citadeles, cits Avanposts — (avangarda postenis), tad fanu laukums, treneru laukums... Mums ir pieci laukumi. Ir plāns uz viena laukuma attīstīt pludmales tenisu, kas kļūst strauji populārs. Šogad primārais mērķis bija atjaunot segumu, uzlikt jaunus tīklus, jaunas līnijas, ir pasūtīts tenisa bumbiņu mešanas lielgabals, ko izmanto treniņos. Jābūt rakešu stīgošanai uz vietas, derētu tenisa inventāra noma, ieskaitot pat čības. Dušas jau darbojas, ir centrālā apkure, kanalizācija, pati māja vēl nedaudz jāatjauno, tas prasīs laiku. Gribam kompleksā izvietot zīmīgus plakātus — no tenisa pirmsākumiem Rīgā līdz pat Ostapenko uzvarai Parīzē. Daudz esam paveikuši, bet daudz vēl jāizdara.

— Bet līdzekļi?

— Mēs izdzīvojam no ziedojumiem, visa ideja balstās uz ziedojumiem. Mūsu biedrībai bija iekrāta nauda, nolēmām šogad nerīkot sacensības un radījām šo projektu. RTU mums nodevusi bāzi nomā, faktiski par iekasēto naudu var samaksāt tikai nodokļus. Sadarbība ar RTU ir laba. Agrāk augstskolā bija tenisa sekcija, tagad tādas nav. Nu varēsim atgriezties pie šīm vērtībām, ir vēlme organizēt tenisa apmācību studentiem.

Ja piekritīs mūsu zvaigznes, varbūt mūsu labākie tenisa profesionāļi nospēlēs kādu paraugmaču. Tuvākajā laikā sāksim par to domāt, Sevastova jau pirms gadiem diviem bija gatava to darīt, redzēsim, kā būs tagad. Infrastruktūra ļoti laba, ziemā var liet ledu, var uzlikt mākslīgo slidotavu kopā ar Dinamo, tehniski tas nav grūti.

Jādomā par pašu spēli, nevis tikai par zemūdens akmeņiem. Kopumā Rīgā vidējā cena āra laukumam ir ap 10 eiro stundā. Ja spēlē četri dubultspēli, iznāk katram divarpus eiro. Ja mums katram jāmaksā viens eiro, kopā iznāk četri eiro dubultspēlē. Signāls it kā šokējošs — kā, par eiro bieži vien nevar pat ūdeni pilsētā padzerties vai noparkot auto, te uzreiz — spēlēt tenisu pilsētas centrā!

Ja par to vienu eiro noslogojuma nebūs, tad varbūt tiešām jādara kas cits, laukumi tad laikam nevienam nav vajadzīgi. Labi sagatavoti laukumi nedrīkst stāvēt tukši! Šie laukumi bija nolaisti, bet tagad ir gana laba kvalitāte un zema cena. Mēs noņēmām no kortiem aptuveni 25 tonnas vecā seguma, likām un vēl liksim jaunu tenisitu virsū. Te ir kā tenisa baznīca, veci korti, sava veida enerģētika.

— Ja nebūtu ziedojumu, pašizmaksa taču nevarētu būt tik zema?

— Cena ir tas, ko gatavs samaksāt patērētājs. Pašizmaksa ir kaut kas cits. Cik stundas mēs vispār varam spēlēt laukā mūsu klimatiskajos apstākļos? Ja sāk no nulles un ieskaita visus ieguldījumus — zemes nopirkšana, ēkas uzcelšana, laukumu izveidošana, tad jau par kortu būtu jāmaksā varbūt pat 150 eiro stundā. Tagad faktiski tā izmaksa ir kādi 25 eiro, pat ja tirgo stundu par 10 eiro stundā, tā ir labdarība. Visi kaut kā izgrozās — ar atbalstītājiem, ziedotājiem. Varam salīdzināt ar slidošanu ziemā — tāpat daudzviet ir bezmaksas slidotavas, bet tāpat tās kaut ko maksā uzturētājiem. Mums ir līdzīga ideja tenisā. Mēs būtībā ar Pēteri Rubeni divatā visu laiku esam šeit, pārējie palīdz uz brīvprātības principiem, mums ir talkas, reklamējamies sociālajos tīklos. Šeit ir vieta, kur var atbraukt ar velosipēdu vai atnākt ar kājām un uzspēlēt tenisu — no centra, no Pārdaugavas. Te paredzēta arī velosipēdu noma, esmu jau sazinājies ar mūsu vēsturiskā Ērenpreiss ražotnes pārstāvjiem, vēl ar vienu firmu, kas ražo trīsriteņus pieaugušajiem, tāpat būs braucamie bērniem. Tā nu mēs rosāmies — idejas mums vērienīgas.

Autori: 
Māris Rīmenis