twitter facebook instagram

Skatuve sporta burvībai

17.Okt.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
331
Skatuve sporta burvībai

Pusmaratonos un vēl garākās distancēs notiekošo viņš fotografē, skrienot kopā ar dalībniekiem, bet ne tikai tāpēc vien pērn atzīts par gada fotogrāfu vieglatlētikā. Mareks Gaļinovskis...

Šis Siguldas pašpuika jau kopš bērnības ir kaislīgs sporta draugs, kurš sportā izgājis caur uguni un ūdeni, kamaniņu sportā pat aizsniedzoties līdz izlases līmenim, tādēļ labi pazīst drēbi un brīnišķīgi spēj iemūžināt citus sportistus. Šķiet, Mareku Gaļinovski vislabāk raksturo tas, kā sākās viņa aizliegtā kamaniņbraucēja karjera, aizmūkot no vecākiem pa balkona durvīm, un biežā došanās skriešanas trasē ar spoguļkameru un dalībnieka numuru.

— Marek, tu esi pazīstams kā pozitīvismu starojošs sporta fotogrāfs, kurš liek pasmaidīt gan saviem kadru varoņiem, gan pats ar kameru kaklā noskrien pusmaratonu, lai tikai sacensību dalībniekus un organizatorus iepriecinātu ar iespējami labākiem kadriem. Kā tu to dabū gatavu?

— Kolēģu un bilžu varoņu komplimenti mani motivē, emocionāli ceļ spārnos un liek nepārtraukti uzlabot savas prasmes un izdomāt jaunus paņēmienus, lai uzņemtās fotogrāfijas izskatītos interesantas, neparastas un liktu notrīsēt kādām dziļākām dvēseles stīgām.

— Dzirdēts, ka tev ir sava pieeja sporta fotogrāfa darbam.

— Reiz kāds uzņēmums rīkoja pasākumu, kurš ilga gandrīz 48 stundas. Notikumu gaita bija jāiemūžina visās pasākuma stadijās, ievērojot komplicētas pasūtītāja vēlmes. Pasākums notika gan brīvā dabā, vairākas stundas pavadot Latvijas mežos, pļavās un purvos visnotaļ plašā teritorijā, gan iekštelpās. Uzņēmums uzrunāja mani, jo iepriekš, strādājot ar citiem fotogrāfiem, viņi saprata, ka tie, kas ir perfekti studijā un ir izcili žurnālu vāku autori, ne vienmēr der aktīviem brīvdabas pasākumiem. Īpaši, ja tajos daudz jāpārvietojas un iespējamas arī ekstremālas situācijas... Tur ir vajadzīgs īpašs ķēriens, drosme, specifiskas iemaņas, brīžiem pat apzināta pārgalvība un galu galā fiziska un psiholoģiska noturība.

— Tātad, ja sporta fotogrāfam ir ambīcijas, jābūt arī labā fiziskā kondīcijā?

— Ir gadījies, ka man piedāvā fotografēt uzņēmumu sporta spēles vai saliedēšanas pasākumus, kuros dalībniekiem ir daudz fizisku aktivitāšu, jo pieredze ar iepriekšējo fotogrāfu nav bijusi visveiksmīgākā. Kolēģis pēc divu triju stundu intensīva darba vienkārši bijis izpumpējies un nav spējis ne fiziski, ne radoši tikt līdzi pasākuma aktivitātēm. Šādos pasākumos svarīgas ir gan tehniskās prasmes un iemaņas, gan spēja perfekti plānot un paredzēt savas darbības un pasākuma attīstību, atrasties īstajā laikā un īstajā vietā.

— Vai ģimenē tu nāc no sportiska zara?

— Man rados nav neviena profesionāla sportista. Vienīgi tēvam jaunībā padevās un patika distanču slēpošana.

DIVREIZ GADĀ SLIMNĪCĀ

— Esi nodarbojies ar kamaniņu sportu, skriešanu, kalnu slēpošanu. Piedalies arī Stirnu buka taku skriešanas sacensību organizēšanā. Kā tu nonāci sportā?

— Par to varētu uzrakstīt veselu grāmatu. Pēc piedzimšanas mani piemeklēja nopietnas veselības problēmas un divu gadu vecumā pārcietu smagu operāciju, kas atstāja iespaidu uz visu turpmāko dzīvi. Kad sāku mācīties skolā, noskriet 200 metrus bija mocības — fiziski biju ārkārtīgi vājš, taču to atsvēra raksturs un dzīvesprieks.

Mācoties 2. klasē, pārcietu vēl vienu smagu operāciju, no kuras atkopos vairākus gadus, ievērojot īpašu diētu un režīmu, divas reizes gadā viesojoties slimnīcā... Tajā pašā laikā starp šiem saasinājumiem man bija absolūti normāla mazpilsētas puikas dzīve ar rosīgu, piedzīvojumiem un blēņām pilnu ikdienu. Tolaik sapratu, ka, par spīti bēdīgajai pagātnei, man ir svarīgi turēt puikām līdzi — līdz 11 gadu vecumam biju paguvis jau pamēģināt futbola treniņus, moto pulciņu, vieglatlētiku un pat aerobiku, kas tolaik bija modes lieta un kur biju viens no retajiem puikām meiteņu pulkā.

Nopietnāk pievērsos futbolam, taču sētā, spēlējot futbolu, guvu augšstilba lūzumu un... tiku ieģipsēts līdz padusēm. Uz pusgadu. Sākumā ar kruķiem lēcu uz skolu — nācās celties stundu agrāk, jo skola bija divu kilometru attālumā. Atceros to dienu, kad man noņēma ģipsi un ieraudzīju kāju — tā bija tieva kā diegs, taisna kā miets un nefunkcionēja, taču dakteri maniem vecākiem pateica: „Ejiet!”

— Izklausās gluži kā asa sižeta filmā. Kā notikumi attīstījās tālāk?

— Bija agrs pavasaris. Kliboju uz skolu un atpakaļ un sapratu, ka mūžīgi tā nevarēs... Sāku vingrot, masēju locītavu, staipījos, taisīju pietupienus, strādāju ar hantelēm, kas piesietas striķī — turēšanai un cilāšanai. Pēc divām nedēļām kāja sāka izskatīties dzīvāka, es jau varēju ceļgala locītavā to saliekt 90 grādu leņķī. Un tad man nejauši rādās iespēja kopā ar klasesbiedru divreiz nedēļā apmeklēt baseinu, ko uztvēru kā lielisku rehabilitācijas iespēju. Vasarā atsāku spēlēt futbolu un pagalmā mana sporta dzīve burtiski atkal mutuļoja.

Nākamajā rudenī skolā parādījās jauns matemātikas skolotājs. Viņš ik rītu skrēja krosiņus un aicināja arī skolēnus pievienoties. Darba dienu rītos skolotājs skrēja piecus līdz septiņus kilometrus, bet nedēļas nogalēs — 10 kilometrus. Viņš centās atraktīvi skolēniem stāstīt, kādēļ viņš skrien un kā no 120 kg tukla vīrišķa pārtapis par 80 kg vieglu skaliņu. Protams, tas stāsts mūs galīgi neiedvesmoja... Bet kaut kas manā apziņā tomēr aizķērās. Un es sāku skriet! Sākumā divreiz nedēļā — no mājām uz bobsleja trasi un atpakaļ, kas kopā veidoja piecus kilometrus. Vēlāk jau šad tad pievienojos skolotājam, bet 12 gadu vecumā jau varēju noskriet 10 kilometrus bez diskomforta. Tā es sapratu, ka sportam piemīt kaut kāda maģija — kāds augstāks spēks.

— Tu pieminēji bobsleja trasi...

— Jā, nākamajā mācību gadā skolu apmeklēja kamaniņu braukšanas treneris, kurš meklēja jaunus audzēkņus. Vecāki, ņemot vēra manu slimības vēsturi un diētas īpatnības, bija pret iesaistīšanos kamaniņu sportā. Tomēr uz pirmo atlases treniņu es aizmuku no mājām pa kluso — pa balkona durvīm... Ar to arī bija pielikts punkts mana cilvēka ar īpašām vajadzībām pagātnei. Es sāku trenēties kamaniņu sportā.

Iemīlēju šo sporta veidu un izaugu līdz Latvijas junioru izlasei. Treniņi, normatīvi, nometnes, braucieni, sacensības, kritieni, traumas... Tas norūdīja raksturu. Aizmirsu par visām savām iepriekšējām kaitēm, arī vecās traumas vairs par sevi neatgādināja. Tā kā kamaniņnieku treniņos garie skrējieni nebija iekļauti, ar baudu periodiski uzskrēju pats — dzīvoju Siguldā un man sagādāja īpašu prieku aizskriet no mājām līdz Turaidai vai Krimuldai un atpakaļ, veicot līdz 12 kilometriem. Ļoti patika skriet ekstrēmos apstākļos — karstumā, vētrā, lietusgāzēs ar pērkona negaisu vai krusu. Dabas spēks ļoti uzlādēja emocionāli. Līdz kādā vasaras dienā iezagās prātā doma noskriet maratonu!

VIENTUĻAIS MARATONISTS UN RITEŅBRAUCĒJS

— Tu taču esi traks! Kur tu skrēji?

— Uzzināju no čaļiem, kas trenējās riteņbraukšanā, ka aplis Sigulda—Turaida—Ragana—Sēnīte—Sigulda ir aptuveni 32 kilometri. Piemetot klāt vēl 10 kilometru, sanāk maratona distance. Kā šodien atceros — bija svelmains jūlija pusdienlaiks, zilas debesis, saulīte cepina... Tobrīd man vispār nebija saprašanas par dzeršanu un ēšanu, skrienot tādā distancē. Tā nu es aizskrēju — Sigulda, Turaida, Ragana, Murjāņi... Nolūzu pēc Sēnītes. Visticamāk, iestājās dehidratācija. Kājas sarāva krampjos, knapi turējos pie samaņas. Kaut kā uz ceļa apturēju garām braucošu žigulīti. Mani aizveda līdz Siguldai. Palūgt aizvest līdz mājām vai aizdot naudu, lai varētu nopirktu gastronomā ko dzeramu, — to man pašcieņa neļāva. Tā apmēram vēl trīs kilometrus no šosejas līdz mājām vilkos pats... Pilnīgs spēku izsīkums, sāpes visos muskuļos, slikta dūša, karstums... Pārnācis mājās, vienkārši sabruku. Atdzēros, atpūtos un nevienam neko nestāstīju.

Pēc pāris dienām jau biju atkal normālā stāvoklī, paldies Dievam — bez sekām. Tā mana vēlme skriet daudz un ilgi uz kādu laiku noplaka, bet vēlāk atkal atgriezās.

— Ļauj man minēt — vietā nāca kāds cits hobijs, kas papildināja kamaniņu sportu?

— Sāku daudz mīties ar velosipēdu. Tas bija olimpiskais gads — vasaras olimpiskajās spēlēs Barselonā. Ķiksis pārstāvēja Latviju trekā, bet šosejā triumfēja Dainis Ozols, kurš grupas braucienā izcīnīja bronzu. Tas mani iedvesmoja. Paralēli kamaniņu braukšanai ar baudu braucu ar šosejas riteni — vienkārši prieka pēc varēju nomīties 50 kilometrus. Tiesa, tas bija dārgs prieks, jo ļoti bieži plīsa riepas. Tajos laikos man nebija pieejamas labas riepas, mācījos 10. klasē un varēju atļauties vienīgi padomju ražojuma — tā saukto cīsiņu. Vismaz divi tādi vienmēr bija jāvadā līdzi rezervē.

Vēl paspēju izmēģināt nobraucienu ar skeitbordu. Viss notika pašmācībā un eksperimentālā ceļā. Nedaudz pārbūvēju veikalā nopērkamo Ripo un mēģināju dragāt lejā no Siguldas apkaimes asfalta kalniem. Viss beidzās ar to, ka kādā nobraucienā tieši gar bobsleja trasi kļūdījos un kritu... Paveicās — nobrāzu vienu sānu no potītes līdz plecam —, bet iztiku bez lūzumiem.

PA BALKONA DURVĪM KAMANIŅU TRASĒ

— Un kā izvērtās tava kamaniņu sporta karjera?

— Pienāca 1994. gads, un pabeidzu vidusskolu. Bija jāsāk mācīties, jāmeklē darbs, jo vecāki nespēja tik lielā mērā palīdzēt un uzturēt — man bija četras jaunākas māsas. Kādu laiku vēl mēģināju apvienot mācības, treniņus, vēlāk arī darbu, bet zaudēju motivāciju. Braukšanas tehnikas ziņā biju viens no labākajiem komandā savā vecuma grupā, fiziskā sagatavotība bija laba. Vienīgi cīnījos ar to, ka nevarēju pienācīgi pieņemties svarā — biju 10 kg vieglāks par konkurentiem, tādēļ trasē zaudēju simtdaļas vai pat varbūt desmitdaļas. Mēģināju braukt ar svara kompensatoru vesti, kas ir piebāzta ar svina plāksnēm, taču tas bija diezgan neefektīvi.

— Kādēļ?

— Svaru tā palielināja, bet apgrūtināja kustību dabiskumu. Es vairs tik labi nejutu kamanas un attiecīgi nekontrolēju braucienu. Laika gaitā manas kamanas arī kļuva morāli un fiziski novecojušas, neatbilstošas manam augumam. Vajadzēja jaunu inventāru, taču tolaik federācijai diez ko spoži negāja — bija skaidrs, ka vismaz vēl viena vai pat divas sezonas būs jādeldē tās pašas vecās kamanas, jāvalkā tas pats vecais kombinezons, kas pēc kritieniem bija neskaitāmas reizes lāpīts... Treneri deva mājienus, ka ir visas iespējas tikt uz Nagano spēlēm, ja izdosies salikt kopā vienu labu divnieka ekipāžu. Bet manī zuda ticība sistēmai un ticība solījumiem. Tas bija smags lēmums, un es aizgāju no kamaniņu sporta.

Kamaniņu sports — tas man bija kā otra dzīve. Joprojām ar aizvērtām acīm varu izbraukt Siguldas trasi — zinu katru virāžu.

— Ko tieši tev iemācīja kamaniņu sports?

— No slimīga vārguļa es kļuvu par kaut ko tādu, ko var jau saukt par atlētu. Tas bija tuvu profesionāla sporta līmenim.

Kamaniņu sports manī attīstīja centību, mērķtiecību, psiholoģisku noturību, drosmi un ļaušanos izaicinājumiem. Tāpat iemācījos savākties, paļauties uz saviem spēkiem, mobilizēties īsā laikā un vienmēr būt gatavs risināt nestandarta situācijas. Kamaniņu sportā esi tikai tu, ledus rene un ātrums, kas brīžiem pārsniedz 100 km/h. Nekādu bremžu, nekādas stūres. Prāts, reakcija, spēks — tu vari paļauties tikai un vienīgi uz sevi. Elementārs piemērs — man nekad dzīvē vairs nav bijis satraukuma pirms eksāmeniem vai kādiem atbildīgiem pasākumiem, jo sports ieaudzināja manī psiholoģisku noturību.

Tāpēc es joprojām nekur tālu no sporta nevaru atrauties. Ar prieku palīdzu sportot citiem, palīdzu organizēt sporta pasākumus, palīdzu bērniem un jauniešiem kā varu. Daudz strādāju ar bērniem kā kalnu slēpošanas instruktors. Tagad arī ar vēl vienu savu pamatīgu hobiju — fotografēšanu — parādu visiem, cik sportot ir forši un vajadzīgi. Fotogrāfija šobrīd ir viens no maniem instrumentiem, mana skatuve, uz kuras es sabiedrībai rādu sportošanas burvību.

BURŠANĀS VANNAS ISTABĀ UN RAJONS PRET RAJONU

— Kā aizsākās šī tava kaislība fotografēt sportu?

— Jau kopš mazotnes man līdzās bija daži draugi, kuri prata fotografēt, tolaik vēl ar filmiņu kamerām — smenām un zenītiem... Apbrīnoju šos puišus un ar aizrautību piedalījos viņu fotografēšanas pasākumos — sākot ar pagalma futbola spēļu fotografēšanu, štābiņu iemūžināšanu Gaujas senlejas gravās un beidzot ar buršanos ap filmiņu attīstīšanu un fotogrāfiju fizisku radīšanu vannas istabās, pieklusinātu sarkano lampu staros, eksperimentos ar fotoķīmiju, filmiņām un fotopapīru. Tur aizsākās mana patika pret fotogrāfiju. Sporta foto sekoja krietni vēlāk, kad jau pats biju izgājis cauri vairāku sporta veidu skolai kā sportists vai entuziasts. Savu pirmo puslīdz nopietno fotoaparātu iegādājos 2004. gadā. Aptuveni tad arī mani sāka aicināt šo un to pafotografēt kā draugam.

— Neesmu fotogrāfs, bet labi atceros pirmo foto, ko uzņēmu savā dzīvē, — nobildēju Jūrmalā vectēvu. Bez cepures, kura tobrīd viņam bija galvā. Vai tu atminies savu pirmo uzņemto bildi?

— Pirmās fotogrāfijas uzņēmu bērnībā ar draugu fotoaparātiem. Bija atļauts iztērēt vienu vai — maksimums — divus filmiņas kadrus. Lieki piebilst, ka pirmie kadri bija mākslinieciski stipri vērtīgi... Diemžēl līdz šai dienai tie nav saglabājušies un sižetu arī vairs neatceros — tas noteikti bija kaut kas no astoņdesmito gadu mazpilsētas puiku ikdienas dzīves ainiņām. Visspilgtāk atminos futbola fotogrāfijas, kad puikas no dažādiem pilsētas rajoniem sacentās improvizētajos pagalmu turnīros — rajons pret rajonu. Tas bija kaut kas!

— Tu pieminēji, ka sporta fotogrāfam vissvarīgākā prasme, kas jāattīsta, ir priekšnojauta. Kā tas notiek?

— Fotografējot sporta pasākumu, man ir svarīgi būt pārākam par to. Tas nozīmē: ietekmēties no pasākuma jau krietni pirms starta, lai pašā pasākumā meistarības un fantāzijas lidojumam piešķirtu visplašākās robežas. Būt un justies tā, it kā tu kontrolētu pasākumu. Ja ir šāda sajūta, tad ir arī īstā garša — visas darbības notiek harmoniski, īpaši neiespringstot, ļaujoties, no vienas puses, savām fantāzijām un vēlmēm, no otras — ļaujot pasākumam atkal un atkal tevi aizraut un parādīt sevi no jaunas puses. Kad sasniedz tādu brīvības sajūtu un jūti, ka esi iekļāvies konkrētā sporta pasākuma ritmā, gaitā, gaisotnē un spēj pacelties spārnos virs tā, tad ir ļoti viegli strādāt, tad bieži vien stundas un kilometri paskrien nemanot... Tad arī nav grūtību fotografējot noskriet maratonu.

NEVIS MOCĪBAS, BET CEĻŠ

— Šķiet, tev nu jau gluži par ikgadēju tradīciju kļuvis skriet un fotografēt Lattelecom Rīgas maratonu...

— Esmu skrējis pusmaratonus un maratonus kā dalībnieks, bet, jā, tagad jau vairākus gadus daru to ar fotoaparātiem rokās. Pēdējos trijosLattelecom maratonos esmu skrējis pusmaratona distanci un vienlaikus fotografējis dalībniekus. Tādās reizēs, fotografējot pusmaratonu, sanāk noskriet apmēram 23—24 kilometrus, jo nepārtraukti nākas joņot gan zigzagā, gan turp un atpakaļ, ķerot kadrus. Turklāt aptuveni ceturto daļu no distances sanāk noskriet atmuguriski, ik pa laikam pietupjoties, ar izklupieniem... Pēc finiša bieži vien dodos tālāk distancē turpinu skriet un fotografēt... Šogad tā noskrēju aptuveni 32 kilometrus.

— Vai tā nav sevis mocīšana — dragāt vairākus desmitus kilometru ar smagu fotokameru kaklā?

— Ar mazo ziepīti esmu skrējis Rīga—Valmiera 107 kilometru ultramaratonu, piedalījies 24 stundu piedzīvojumu un rogaininga sacensībās, bet maratonus un pusmaratonus esmu veicis, fotografējot ar lielajiem verķiem. Tā noteikti nav sevis mocīšana, drīzāk — sevis izaicināšana un pasākuma pilnīgāka izgaršošana gan kā dalībniekam, gan kā reportierim. Tā kā nu jau divus gadus aktīvi neskrienu, Rīga—Valmiera 107 km pieteicos par brīvprātīgo un vairāk nekā 48 stundas pavadīju nomodā, fotografējot ultramaratonu un veidojot tiešsaistes reportāžas no distances, kas savāca pat vairākus desmitus tūkstošus lielu auditoriju.

Tas ir kā apburtais loks — es iedvesmoju kādu, kāds iedvesmo mani, mēs saņemam enerģijas lādiņu, atdodam to un saņemam pretī.

— Varētu teikt — sinerģija.

— Tas laikam ir līdzīgi kā skatuves māksliniekiem — tu izliec visus spēkus un sirdi, visus 100 procentus, bet pretī saņem jaunus 100 procentus un dragā tālāk. Tas strādā kā lielisks dzīves akumulators un katalizators. Jo vairāk tu mauc, jo vairāk vari. Tā nav mocīšana, tas ir ceļš, ko eju ar baudu.

KĀ NEVAJAG SKRIET...

— Un kādas atziņas nāca, veicot ultramaratonu Rīga—Valmiera? Kaut kas tik garš, ilgs, fiziski mokošs...

— Noskriet 107 kilometrus nav nemaz tik grūti, ja tev patīk tas, ko dari. No 2009. gada līdz 2015. gadam es aktīvi skrēju. Lai gan nekad neesmu trenējies skriešanā, man bija savi mazie mērķi, kurus arī sasniedzu, — maratonu noskriet ātrāk par četrām stundām, pusmaratonu — par 100 minūtēm. Pēc kāda laika nāca arī apziņa, ka gribu noskriet 100+ kilometru distanci. Vienmēr esmu skrējis ar baudu. Nebija nekādas treniņu programmas.

— Ārprāts... Tiešām bez nekādas treniņprogrammas!?

— Tādā ziņā skriešanai piegāju nenopietni vai vieglprātīgi. Vienkārši maucu, cik bija iekšā un kā patīk... Varēju nedēļā uztaisīt trīs skrējienus pa 20—30 kilometriem un varēju pāris nedēļas neskriet. Tas viss, protams, atsaucās uz veselību. Traumas un mikrotraumas, kas iekrātas, piekopjot šādu skriešanas politiku, deva par sevi ziņu. Pārmērīgas slodzes un nepareizs treniņu režīms — esmu uzskatāms piemērs tam, kā nevajag darīt. (Smejas.)

Tagad varētu dot skrējējiem iesācējiem daudz vērtīgu padomu, lai viņi neatkārtotu manas kļūdas. Jau pirmajā sezonā, kad sāku aktīvi skriet, noskrēju gan pusmaratonu, gan Siguldas kalnu maratona 33 kilometru distanci un bez laika kontroles devos arī 55 kilometru distancē. Skrēju daudz, bez metodikas, neregulāri, bet bieži. Pēc visa tā man tagad ir izoperēti meniski un esmu spiests stipri padomāt par skriešanas tehniku un seguma izvēli... Ticu, ka pienāks brīdis un skriešanu atkal atsākšu — prātīgāk un saudzīgāk.

— Kas ir neaizmirstamākais, ko, būdams fotogrāfs, sportā esi piedzīvojis?

— Spilgtākās un neaizmirstamākās emocijas biežāk sniedz vienkārši cilvēki, kuri ar saviem unikālajiem stāstiem pierāda un parāda, ka dzīve ir kustība un kustība ir dzīve. Vēl viena kategorija, kas sniedz neizmērojamu prieku un neaizmirstamas emocijas, ir bērni, kuri startē dažādās sacensībās, kuri sporto, kuri jau ar pirmajiem dzīves gadiem izbauda, ko nozīmē sports, ko nozīmē aktīvs dzīvesveids. Bērni, kuri izbauda sportu kopš bērnības, noteikti ir pat lielāks emociju un gandarījuma avots nekā profesionāļi, kurus pazīst visa pasaule.

SPORTA VEIDS AVANTŪRISTIEM

— Vēl viena tava aizraušanās ir gaisa baloni. Kādēļ nodarboties ar ko tik ekstrēmu — lidināties grozā pa mākoņiem?

— Liktenis mani saveda kopā ar gaisa balona piloti Ingu Ūli. Kļuvu gan par komandas biedru, kurš palīdz uz zemes un gaisā, gan par ekipāžas fotogrāfu, kam jāspēj pielāgoties neparastiem apstākļiem un sabliezt skaistus kadrus. Kad tu lido ar lidmašīnu un atrodies kastē ar iluminatoriem, lai cik lieli un dzidri tie arī būtu, tu nekad nesajutīsi to burvību, ko sniedz lidojums, atrašanās debesīs... Tas miers un klusums, ainava, rāma, nemanāma gaita — to var izbaudīt tikai lidojumā ar gaisa balonu. Nenoliedzami — sporta veids avantūristiem.

— Esmu ievērojis, ka feisbukā aktīvi posto par bērnu mazkustīgumu un atkarību no IT tehnoloģijām, aicinot vecākus atraut bērnus no zilajiem ekrāniem un nodarbināt viņus sportā vairāk. Cik saprotu, tev ir pamatotas bažas par sabiedrības nākotni?

— Neveselīgas tendences ir novērojamas, bet tas nav kritiski, jo mani novērojumi liecina, ka bērni labprāt sportotu un kustētos, ja viņiem būtu motivācija, iespēja un mērķis. To var iedot tikai pieaugušie — vispirms vecāki, pedagogi, treneri un tikai pēc tam — valsts vai pašvaldība. Mēs bieži vien plātam rokas un gaidām, kad mums kāds uzbūvēs stadionu vai olimpisko centru. Un tad mēs sāksim trenēties, vest bērnus uz klubiem un sporta sekcijām, tad bērni sportos.... Nesportos! Vispirms jābūt iniciatīvai, milzīgam entuziasmam, aizrautībai, jāspēj pavilkt aiz sevis bērnus un viņu vecākus. Un tikai tad var cerēt, ka, smagi strādājot, tevi un tavus centienus pamanīs, atbalstīs, iedos par to burkānu.

— Pēdējā laikā ar jaunu sparu tiek kultivēts tautas sports...

— Latvijā ir viena liela problēma — nav izpratnes par to, ka tautas sports sākas no mazotnes... Bērnam sporta nepieciešamība ir jāiepotē no dzimšanas, lai tā kļūst par dzīves normālu sastāvdaļu, — kā izglītība. Tad arī pavērsies reāla iespēja, ka cilvēks veidosies veselīgs un tādā pašā garā audzinās savus bērnus.

Kas Latvijā ir vidusmēra skrējējs? Cilvēks, kurš, visticamāk, jau ir sasniedzis brieduma gadus, saskāries ar veselības traucējumiem, varbūt lieko svaru. Cilvēks sāk skriet, sasniedzot 30—40 gadu slieksni. Ko viņš ir darījis iepriekš? Bendējis sevi! Jo nedz ģimene, nedz pedagogi, nedz apkārtējā sabiedrība nav nodemonstrējusi, ka kustīgums cilvēkam ir vitāla nepieciešamība. Tāpēc es vienmēr priecājos par ģimenēm, kurās bērniem mīlestība pret sportu tiek ieaudzināta no autiņbikšu posma. Visticamāk, šis bērns arī 18 un 28 gados turpinās sportot, būs aktīvs, vesels un galu galā — laimīgs un produktīvs. Sāciet ar sevi, negaidiet!

 

Mareks GAĻINOVSKIS

Apdrošināšanas speciālists, fotogrāfs, kalnu slēpošanas instruktors

Dzimis: 1976. gada 4. novembrī Siguldā

Augums, svars: 185 cm, 95 kg

Izglītība: Siguldas 2. vidusskola, Rīgas valsts tehnikums, Baltijas Krievu institūts

Pirmais treneris: Atis Strenga (kamaniņu sportā)

Lielākie sasniegumi: pusmaratons — 1.32, maratons — 3.41, noskrieti vairāki Siguldas kalnu maratoni (aptuveni 50 km), divreiz startējis 107 km ultramaratonā Rīga—Valmiera

Ģimenes stāvoklis: attiecībās, bērniMarkuss (11), Annija (8) un draudzenes bērni Toms (12) un Markuss (9)

Citi vaļasprieki: rogainings, ēst gatavošana, darbs ar bērniem un jauniešiem

Autori: 
Kristaps Zaļkalns