Skeletona tēva stāsts

- Nesen intervijā tavi dēli atklāja, ka pirmo finansējumu skeletonam tu esi saņēmis, pārdodams savu māju.
- Tas daļēji atbilst patiesībai. Lai dēli varētu sākt nodarboties ar skeletonu, pārdevu jaunbūvi un zemi. Taisnības labad jāsaka, ka mani šī zemes un mājas lieta sevišķi neinteresēja un izšķīros viegli. Jutu, ka dēliem - toreiz vēl pusaudžiem - interesē jaunais sporta veids un pirmais ieguldījums ir vajadzīgs. Tajā brīdī vēl neviens lāgā nezināja, kas ir skeletons un kas ir Dukuri. Tāpēc nācās investēt, lai sporta veids pie mums attīstītos.

- Kad tu pats pirmo reizi uzzināji par skeletonu un saprati, ka ar to varētu nodarboties Latvijā?

- Kad padomju laikos strādāju par Siguldas trases direktoru, tad te notika dažādas, pasaules mēroga kamaniņu sacensības, sacentās arī bobslejā. Sapratu, ka pa ledus reni var braukt arī skeletonisti, un mans mērķis bija panākt to arī pie mums.

Taču pirmo reizi skeletonu redzēju tikai 1996. gadā, kad aizbraucu uz Lilihammeri uz pasaules junioru čempionātu bobslejā. Stādījos priekšā, kas esmu, ko gribu, un mājās jau braucu ar divām skeletona kamanām mašīnā.

Pirmie cilvēki, kas Latvijā sāka ar skeletoniem braukt bija Ivars Puķītis, kas pašreiz Siguldas trasē ir viens no labākajiem ledus meistariem, un Guntis Maksis, kurš dzīvo un strādā Valmierā. Tie bija pirmie, kas uzgūlās uz skeletona kamanām un aizbrauca uz pasaules čempionātu Kalgari. Starp kādiem 60 braucējiem, mūsējie ierindojās, liekas, ceturtajā desmitā.

Tad arī viņi beidza, jo nebija nekādi jaunie puikas. Nāca otrais vilnis, kad devu iespēju pamēģināt saviem dēliem. Viņi vēl bija ļoti jauni, bet tā soli pa solītim mēs sākām. Skumji, bet jāpiemin, ka bija vēl viens puisis Ģirts Ostenieks, kurš Siguldas trasē aizgāja bojā. Tas bija muļķīgs negadījums, kad krievu sportisti ielaida trasē vēl vienu bobu un notika nelabojamais.

- Pašreiz Martins un Tomass ir pasaules elites galvgalī, arī jaunā Undīne Vītola tikusi pie pirmajiem punktiem. Vairs tiešām nav jaunu sportotgribētāju?

- Jauniešiem nav īstas motivācijas. Lai iekļūtu normālā apritē, vajadzīgs liels darbs, labs inventārs, laiks. Turklāt tas nav maizes sporta veids kā basketbols vai futbols - pie naudas te uzreiz nevar tikt. Bet mūsu materiālajā laikmetā tas ir būtiski. Ja gribam lai šis sporta veids attīstītos, jābūt valstiskai pieejai. Vajag jauniešu grupas, jābūt nodaļai Murjāņu sporta ģimnāzijā. Šobrīd tas ir atsevišķu interesentu sporta veids, ko lielā mērā uztur vecāki. Arī Undīni (starp citu, ļoti talantīga un spējīga sportiste, kas ar skeletonu nodarbojas tikai otro gadu) trenē un materiāli uztur tēvs. Tiesa, manējie tagad tikuši LOV aprūpē un paldies par to - atrisinās daudzi jautājumi. Bet līdz tam bija jānonāk.

Lai puišiem azarts būtu lielāks, algu, ko saņemu par viņu trenēšanu, ieguldu specifiskā prēmiju fondā - tiek vērtēts progress, izcīnītā vieta, straujākais kāpums, labākais starts. Tā sezonas laikā aiziet mana trenera alga.

Bet, tā kā es Siguldas trasei esmu vistuvāk, saprotu, ka par to būs jādomā lielākā mērogā, jo nākamgad krievi pie Maskavas atklās savu trasi, mūsu lielākie nomnieki no šejienes pazudīs un tad nāksies lauzīt galvu, kā uzturēt dārgo sporta bāzi. Esmu runājis ar sporta funkcionāriem un piedāvājis savu pieredzi, materiālo bāzi un esmu gatavs strādāt. Turklāt man ir labs palīgs, mans bijušais audzēknis Ivars Pakalns, kas pats vēl dažreiz brauc, bet vairāk viņš pavada manus dēlus uz Pasaules kausa posmiem, jo es pamatdarba dēļ bieži netieku.

Atbildes vēl nav, bet domāju, ka pavasarī izsludināšu kādu uzņemšanas konkursu, apskatīšos, kādi jaunieši atnāks un izveidošu 6-8 lielu jauniešu grupiņu, kas gribētu nodarboties ar skeletonu.

- Atsaucība varētu būt?

- Nezinu. Ja arī atnāks, tad kurš katrs jau nav piemērots - jābūt zināmam svaram, jo kamanas tomēr sver 42 kilogramus, vajag ātrumu, spēku un galu galā arī drosmi. Vēl nepieciešams vecāku atbalsts, jo esmu dzirdējis viedokli, ka tas ir pašnāvnieku sports, jo brauc taču ar galvu pa priekšu 100 kilometru ātrumā. Bet tas ir mānīgs iespaids, jo skeletonists var diezgan daudz trasē izdarīt ar kustībām. Turklāt kritieni nemaz nav tik bieži. Paldies dievam, mani dēli nekādas nopietnas traumas nav guvuši.

- Vai pats, savulaik bobslejists būdams, esi braucis ar skeletonu?

- Ja ar bobu braucu katru gadu (kā nekā biju pirmais, kas nobrauca pa Siguldas trasi atklāšanas reizē), tad ar skeletonu tikai reizi - pagājušo gadu mani izvilka no kabineta un paziņoja - „Tev, vecais, jānobrauc!" Spurojos, spurojos, bet sapratu, ka jābrauc vien būs - sastūmu bikšu galus zeķēs un laidu lejā. Tad īsti sapratu, ko nozīmē skeletons. No boba tas atšķiras milzīgi - ja tur vēl var stūrēt, redzēt kaut kādus orientierus, tad skeletonā tu neko neredzi un vadies tikai pēc izjūtām. Tad es teicu - „Visu cieņu, puiši!" Katrā ziņā, tā ir sarežģītākā ledus trašu disciplīna. Jo viss jājūt ar ķermeni. Tur vajadzīga milzu pieredze, kas nāk ar gadiem, jo katra trase ir citādāka.

- Vai šobrīd varam runāt par Latvijas izlasi?

- Reizē jā un reizē nē. Kā jau teicu, startē tikai trīs sportisti - Martins un Tomass Pasaules kausā, bet Undīne - Internacionālajā kausa izcīņā, bet vēl ir Eiropas kauss, kas ir zemākā līga, tur mēs neesam. Kopā kādi simts sportisti apritē ir. Tas tā ir sadalīts, lai izlīdzinātu spēku samērus un sporta veids būtu interesantāks, jo 100 braucējus pēc kārtas neizturētu arī ledus. Tas tomēr nav sniegs.

Pirmie šīgada posmi pierādīja, ka augstākajā līgā spēki ir tik līdzīgi, ka gandrīz jebkurš no 25 braucējiem, veiksmes gadījumā var iebraukt pirmajā desmitā. Piemēram, Tomasu, kas pēc pirmajiem posmiem ir 21. vietā, no pirmā desmita šķir tikai sekundes desmitdaļas.

- Par Martinu un Tomasu. Martins, jaunākais, - kopvērtējumā ir sestais, Leikplesidas posmā - pat ceturtais, vai Tomass meistarībā būtu vājāks?

- Neteiktu. Tomasam trasē ir ļoti laba tehnika, ne velti viņu daudzi filmē, bet krietni vājāks ir starts. Viņš ir stipri garāks par brāli, un nedabiskajā, noliektajā ieskrējienā augums traucē. Daudz strādājam, lai atrastu racionālāko ieskrējiena tehniku. Toties Martins startā ir viens no ātrākajiem, bet viņam vēl daudz jāuzlabo trases izbraukšanas tehnika. Abiem ir ko darīt. Domāju, ka nākamajos posmos Eiropas trasēs pakāpties var gan Martins, gan Tomass. Tas ir svarīgi, lai Eiropas čempionātā (tas ir viens no Pasaules kausa izcīņas posmiem) viņam būtu pēc iespējas augstāks starta numurs.

Jāsaka, ka arī es nedaudz kļūdījos ar tehnikas regulēšanu, jo abi Amerikā zaudēja pa trim kilogramiem svara un mazliet neprecīzi pārregulēju kamanu smaguma centru. Kad kļūdu sapratām, bija par vēlu. Būs mācība.

- Tēvs un treneris. Vai šīs lietas reizēm nejūk?

- Neteikšu. Pirmkārt, rūpējos, lai viņi sveiki un veseli veiktu trasi. Bet to esmu darījis arī agrāk, kad Eiropas kausos man startēja arī citi sportisti.

Turklāt uzskatu, ka mēs vēl neesam simtprocentīgi profesionāļi - vecākajam dēlam ir sieva un dēls, abi absolvēja nopietnas augstskolas (tā arī bija mana prasība). Tomass universitātē beidza ekonomistus, bet Martins - Banku augstskolā finansistus. Abiem ir mazi auto biznesi. Tas viss ir jāsabalansē, visam jābūt līdzsvarā.

Līdz ar to varbūt man kā tēvam ir atlaides, bet vispār mēs strādājam demokrātiski, vadoties pēc apstākļiem. Liels pluss ir tas, ka viņi, lai gan trasē ir konkurenti, viens otram ļoti palīdz, un es varu teikt, ka katram ir divi treneri. Tas ir ļoti svarīgi sacensību laikā, jo, piemēram, vāciešiem ir kādi seši treneri, kas var izsekot un analizēt katru virāžu, bet es labākajā gadījumā varu redzēt un filmēt kādas divas. Tad brālis seko brālim un informācija mums ir divreiz lielāka.

Tiesa, kad pienāks olimpiskais gads, tad gan blakus lietas būs jānoliek maliņā un viss jāziedo startam. Ticu, ka mēs varam cīnīties par olimpisko sešinieku un, ja veiksies, - arī par kādu medaļu.

- Daudzi varbūt nezina, ka dēli startē ar tevis taisītām kamanām. Nevarējāt nopirkt?

- Nē, mēs nopirkām Šveices un angļu kamanas, bet tās negāja, kā gribētos. Kad papētīju tuvāk, tad likās, ka mūs gribējuši apmuļķot, jo daudz kas nebija izprotams.

Turklāt tā būvēšana man nav nekāds jaunums, savulaik pats taisīju bobus. Kopā ar Jāni Vanušku, kādreizējo bobslejistu un treneri, izveidojām kādus piecus bobus.

Liels skolotājs man bija Rolands Upatnieks - arī ar viņu strādājām kopā. Pateicoties viņam, kā mehāniķis nokļuvu Kalgari olimpiādē. Vēlāk viņš sāka taisīt bobus tirgum, bet es kaut kā negribēju sadarboties ar krieviem un pamazām attālinājos.

Tad Valmieras ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcā kopā ar Gunti Maksi un nelielu brigādīti atsākām taisīt bobus. Ar tiem brauca Māris Poikāns, Rodžers Lodziņš, Olafs Pļaviņš.

Nesen bija liels pārsteigums, kad ieraudzīju savu bobu Amerikas olimpiskā centra muzejā. Rakstīts USA un stāv kā vēsturiska bilde.

Tagad manus skeletonus sāk pasūtīt arī citu valstu sportisti. Mūsu skeletoni ir nopietni, par to liecina tas, ka tehniskās komisijas, konkurentu uzkūdītas, sāk piesieties visādiem sīkumiem.

Skeletonā ir diezgan daudz radošu iespēju, jo parametri reizēm ir visai nenoteikti. Darbojos pēc principa, kas nav aizliegts, tas ir atļauts, un manus jaunievedumus metas ķidāt. Pagaidām gan vienojamies, ka mazliet izmainīšu to un to, bet nekas aizliegts man vēl nav.

Taisīšu tālāk, lai viņi domā.

- Slieces tiek gatavotas no viena materiāla?

-Materiāls ir viens, bet nedaudz brīva ir konfigurācijas izveide. Bet tas nav viss, ir bijuši nesmukumi, kas līdz galam nav atklāti. Viss liecina, ka uz sliecēm var uzklāt vēl kādu segumu. Pat uz normālām slidām, nobraucot ar smilšpapīru (un tehniskās komisijas to dara), paliek kaut kādas pēdas, bet dažiem smilšpapīrs neuzrāda neko. Protams, komisija savus kontroles datus neafišē. Nezinu, kādi spēki tur darbojas, bet diskvalifikācija neseko.

Esmu piedāvājis eksperimentu, ka slidas pirms starta izlozē, bet pagaidām neviens neieklausās. Bet tā, manuprāt, tiešām, varētu noteikt meistarīgākos braucējus. Kaut pāris reizes gadā to varētu pamēģināt.

Kopumā, teikšu, ka skeletons strauji attīstās un pilnveidojas. Ja mēs esam tik augstu, tad tas ir brīnums, jo, salīdzinot ar lielvalstīm, mūsu spēki liekas niecīgi. It sevišķi tas attiecas uz apkalpojošo personālu. Vēlreiz saku - ja mēs turpmāk gribam attīstīt skeletonu, tam ir jāpieiet valstiski. Tiesa, tas nekad nebūs masu sporta veids (un tāds tas arī nekur nav), bet negribētos, lai no pasaules trasēm pazustu sportisti ar Latvijas vārdu uz muguras.

Dainis Dukurs

Dzimis 1957. gada 24. janvārī Apē

Mācījies Valkas 1. vidusskolā, beidzis Murjāņu sporta internātskolu, Rīgas Politehnisko institūtu

Nodarbojies ar vieglatlētiku (desmitcīņa) un ir Latvijas čempions bobslejā

Strādā SIA Bobsleja un kamaniņu trasē Sigulda par valdes priekšsēdētāju

Trenē skeletonistus Martinu un Tomasu Dukurus

Ģimenes stāvoklis precējies, sieva - Marina, divi dēli un mazbērns

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS