twitter facebook instagram

Slavena, vienkārša, skaista

29.Mai.2008 - Portāla Administrators

Numurs: 
126
Dementjeva-INTERVIJA.jpg

Maskavas
tenisiste Jeļena Dementjeva ir zvaigzne ar plašu un augstu trajektoriju. Viņa
uzvarējusi deviņos WTA turnīros, spēlējusi Sidnejas olimpisko spēļu, kā arī
Francijas un ASV atklāto čempionātu finālos. Mazliet pārsteidzoši šķiet
pasaules septīto labāko tenisisti ieraudzīt Lielupē, kur viņa dažas dienas
gatavojās maija turnīriem Stambulā un Parīzē.
Tiesa, Jeļena
Dementjeva uz Latviju cenšas atbraukt vismaz reizi gadā. Rīgā dzīvo viņas
vectētiņš un vecmāmiņa no mātes puses. Salīdzinājumā ar dzimto Maskavu Ļenai
Rīga un Jūrmala patīk. Te neesot lielpilsētas stresa un arī gaiss svaigāks.
"Jums nav tik milzīgu sastrēgumu kā Maskavā - var mierīgi aizbraukt uz
treniņu, atpakaļ uz mājām, atpūsties un vēlreiz braukt uz laukumiem. Šeit es
tiešām atpūšos," atzīst sportiste.Jeļena Dementjeva
uz Latviju atlidoja uzreiz pēc WTA turnīra Berlīnē, kur  spēlēja finālā. Viņas māte un galvenā
padomdevēja tenisā Vera Dementjeva Rīgā ieradās dažas dienas agrāk. Vectēvs
pēdējā laikā slimojot un biežāk nākas viņu apciemot.Lai arī laiks
Latvijā visai pavēss, Ļena trenējas Lielupes centrālajā laukumā, par sparinga
partneriem izvēloties Ričardu Opmani un Līgu Dekmeijeri. Dementjeva treniņos sevi
netaupa, taču arī pēc smagajām stundām laukumos  ir ar mieru sniegt plašāku interviju Sportam.
Mātes šūtie
svārciņi

Ārpus laukuma lielā
tenisa zvaigzne ir atsaucīga un vienkārša. Par visu viņai ir savs, turklāt
pamatots spriedums, vārdi pār  lūpam
birst raiti. Starp citu, ne tikai dzimtajā krievu, bet arī angļu un franču
valodā. Viņa visu tenisā sasniegusi pati saviem spēkiem un vēl tagad labi
atceras grūto karjeras sākumu.Vecāki aizveduši
sešus gadus veco Ļenu uz Dinamo tenisa sekciju Maskavā, meitene
izturējusi pirmās divas atlases kārtas, bet trešajā tomēr viņai atteikts.
Jeļena vēlāk nav spējusi iekļūt arī CSKA tenisa sekcijā, tomēr pēc gada
liktenis viņai bijis labvēlīgs. Vecāki toreiz veduši vecāko brāli Vsevolodu pie
Spartak tenisa treneriem, mazā māsa gājusi tikai līdzi un tomēr uzņemta.Sākumā trenējusies
pie Marata Safina mātes Rauzas vienā grupā ar vēlāko gadu sāncensi un arī
pasaules slavenību Anastasiju Miskinu. Spartak grupā trenējusies arī
nedaudz vecākā Anna Kurņikova.Sākums nav bijis
viegls.Vecāki par pēdējo naudu nopirkuši Jeļenai visai dārgo koka raketi.
Rocība nav bijusi liela, un Dementjevi pēc katra treniņa pat mazgājuši
bumbiņas. Svārkus mazajai tenisistei šuvusi māte.

Arī tagad bagātā un
slavenā sportiste ciena savu inventāru. Lai arī lielajā tenisa somā tagad ir daudz
sponsora Yonex atvēlēto rakešu, Ļena tās joprojām nemētā un nelauž ne
treniņos, ne sacīkstēs.

Visi sasniegumi
nākuši ar sūru darbu, un tagad, 26 gadu vecumā, Jeļenas Dementjevas panākumu
saraksts ir visai iespaidīgs. Vienspēlēs viņa uzvarējusi deviņos WTA un trijos
ITF turnīros, startējusi Sidnejas olimpisko spēļu, kā arī divu Grand Slam
turnīru finālos - Francijā un Ņujorkā. Krievijas izlases sastāvā iegūts
Federācijas kauss, naudas balvās nopelnīti vairāk nekā deviņi  miljoni dolāru, vēl ir arī reklāmas līgumi...

Jeļena savulaik
atzīta par Krievijas gada labāko sportisti, neskaitāmās aptaujās nominēta kā
viena no pasaules seksīgākajām sportistēm. Taču tādēļ tenisiste nav kļuvusi
augstprātīga. Ieradusies Rīgā, viņa dzīvo nevis lepnā viesnīcā, bet pie
vecvecākiem.

Jūrmalas
tramplīns             

- Vai
atceraties, ka pirmo starptautisko uzvaru karjerā guvāt 1996. gada oktobrī ITF
turnīrā Lielupē? Toreiz jums bija  15
gadu vecumā un nezaudējāt nevienā spēlē vairāk par sešiem geimiem?

- Es tik smalki
visus sīkumus vairs neatceros (smejas), taču kaut kas  atmiņā palicis. Tas bija viens no maniem
pirmajiem profesionālajiem turnīriem. Toreiz spēlējām hallē, un pēc šī panākuma
es ievērojami pakāpos reitingā, kas man turpmāk ļāva spēlēt augstākas
kategorijas turnīros.

- Kurš turnīrs
jūsu karjerā atmiņā palicis visspilgtāk?

- Par spilgtāko
joprojām uzskatu Sidnejas olimpiskās spēles, lai arī man bijušas uzvaras
daudzos augstākās kategorijas turnīros, esmu spēlējusi Grand Slam
finālos. Olimpisko finālu tomēr ne ar ko nevar salīdzināt. Tās ir īpašas
izjūtas! Biju ļoti jauna, un neviens negaidīja īpašus rezultātus. 18 gadu
vecumā iekļūšana finālā man bija ļoti nozīmīgs sasniegums. Sidneja ir ļoti
skaista pilsēta, un olimpiskās spēles bija brīnišķīgi sarīkotas. Mums tieši
tajā sporta kompleksā katru gadu pirms Austrālijas atklātā čempionāta notiek
sieviešu turnīri, un turp vienmēr braucu ar prieku.

- Tas nozīmē, ka
arī šogad īpašu uzmanību veltīsiet Pekinas spēlēm?

- Protams, šogad
galvenais turnīrs būs olimpiskās spēles. Man svarīgi kvalificēties Pekinai. Lai
arī pašlaik esmu septītā pasaulē, līdz pēdējam brīdim nevaru būt droša par savu
līdzdalību olimpiādē. Katru valsti vienspēlēs var pārstāvēt četras sportistes,
un sieviešu tenisā Krievijā ir ļoti liela konkurence...

- Maija beigās Francijas
atklātais čempionāts Parīzē noteikti arī ir viens no svarīgākajiem šā gada
kalendārā, esat jau spēlējusi finālā pret Anastasiju Miskinu...

- 2004. gadā pirmo
reizi vēsturē Parīzes finālā tikās divas krievu tenisistes, un tas daudziem
bija pārsteigums. Abas ar Nastju trenējāmies kopā, spēlējam viena pret otru jau
kopš bērnības, sākot no vietējiem turnīriem līdz pat WTA mērogam. Līdz finālam
mēs abas bijām uzvarējušas daudzas favorītes, un kaut ko tādu vien retais
varēja prognozēt. Finālā Nastja bija psiholoģiski nedaudz spēcīgāka par mani,
taču šo spēli vienmēr atcerēšos.

- Jūsu
pretiniece jau izmēģinājusi spēkus žurnālistikā un turnīros vairs nespēlē. Vai
Miskina kādreiz atgriezīsies sportā?

- Nastjai nesen
piedzima bērniņš. Viņa diezin vai atgriezīsies profesionālajā tenisā.

- Miskina bija
jūsu tuvākā draudzene profesionālajā sportā?

- Atklāti sakot,
spēlētāju vidū īstas draudzības nav. Tā tomēr ir konkurence, cīņa vienai pret
otru. Man attiecības ar vairumu spēlētāju ir ļoti labas, ar daudzām esmu kopā
tenisā jau gadus piecpadsmit. Mums ir kopīgas atmiņas, izbraucieni. Ļoti grūti
ar kādu atklāti izrunāties, visur jūtama konkurence, jo draudzene laukumā var
kļūt par pretinieci.

Māka izturēt

- Kā pēdējo gadu
laikā mainījies profesionālais sieviešu teniss?

- Jaunās tenisistes
fiziski ir ļoti spēcīgas, augumā ap metru astoņdesmit. Pieaudzis bumbas
lidojuma ātrums, serves kļuvušas stiprākas, tagad vairāk spēlē uzbrukuma
tenisu. Manu profesionālo gaitu sākumā vairāk centās noturēt bumbu spēlē, tas
bija Arančas Sančesas-Vikario un Končitas Martinesas stils. Tagad dominē
uzbrukuma teniss, tā spēlē māsas Viljamsas, Marija Šarapova, tā spēlēja arī
Žustīne Enāna - visas cenšas bumbas neatvairāmi sist un uzreiz uzbrukt.

- Ik sezonu kalendārā
ir ļoti daudz turnīru un svarīgākajos noteikti ir jāspēlē, citādi pazudīs
vērtīgie reitinga punkti. Vai sacensību tomēr nav pārāk daudz?

- Kalendārs tiešām
ir ļoti pieblīvēts. Turklāt, sākot ar nākamo gadu, būs ļoti līdzīga sistēma kā
vīriešiem ATP:  astoņi Masters
sērijas turnīri, kuros noteikti būs jāspēlē, citādi noņems punktus. Šī sistēma
ir kā izdzīvošanas skola, prasa ļoti labu fizisko sagatavotību un veselību. Ja
ir problēmas, ātri var izkrist no aprites.

- Jūs uzskata
par fiziski ļoti izturīgu, kura nekad nepadodas...

- Ir ļoti žēl
zaudēt, kad laukumā aizvadītas gandrīz trīs stundas un vēl ir tikai izšķirošais
tiebreik. Tas palīdz saņemties (smejas). Mēs nespēlējam piecu
setu mačus kā vīrieši,  un varbūt nav tik
traki. Spēju iedomāties, ko nozīmē nospēlēt piecus setus tenisita laukumos. Atceros
Francijas atklāto čempionātu, kad Endijs Rodiks cīnījās pret Maiklu Čangu.
Rodikam beigās ne tikai seja, bet arī lūpas bija baltas no pārpūles. Maratonu
var salīdzināt ar tenisa piecu setu maču tenisita segumos.

- Jūs esat ļoti
universāla spēlētāja, kas labus panākumus guvusi dažāda seguma laukumos. Vai
tomēr kāds ir iecienītāks?

- Man patīk spēlēt
jebkura seguma laukumos.Vienīgi sarežģīti sacensties uz zāles, jo tai grūti
pielāgoties. Mūsu valstī nav šāda seguma laukumu, turklāt sezona uz tiem ir
ļoti īsa, tāpēc arī grūti sagatavoties.

- Daudzi tenisa
eksperti teic, ka jūsu lielākais mīnuss spēlē esot serve. Piekrītat?

- Neuzskatu, ka
mana serve ir liels mīnuss, taču spēli krietni vien varētu uzlabot, ja  serve kļūtu labāka. Tieši pie šī elementa ļoti
daudz strādāju. Kādu laiku mani pirms Vimbldonas konsultēja holandietis Rihards
Krajīčeks.

- Jums gluži kā
Rodžeram Federeram ir ģimenes komanda. Agrāk jūs trenēja Olga Morozova,
konsultēja Aleksandrs Volkovs, Rihards Krajīčeks, taču tagad vienīgā trenere ir
jūsu māte Vera ?

- Māte brauc man
līdzi, bet tēvs un brālis lielākoties ir Maskavā. Brālis dažreiz atbrauc uz
turnīriem un man palīdz. Vsevolods līdz 16 gadu vecumam trenējās tenisā, vēlāk absolvēja
Baumana institūtu un tagad strādā par inženieri. Vsevolods arī šobrīd labi
spēlē, varu ar viņu patrenēties.

- Kā trenējaties
turnīru laikā un sagatavošanās posmā ?

- Treniņos vairāk spēlēju ar jaunajiem
tenisistiem - puišiem. Tikai turnīru laikā uzspēlēju setu vai divus ar kādu no
konkurentēm. Viena pret otru īpaši nemēdzam trenēties. Ja ir speciāls
sagatavošanās posms, trenējos divas stundas no rīta, divas pēcpusdienā un vēl ir
vispārējā fiziskās sagatavotības treniņš.

Ar Pļisecku
Tokijā             

- Tenisisti ļoti
daudz ceļo, lai arī laika atpūtai un izklaidei nepietiek, toties iespējams
apgūt valodas. Jums angļu un franču valoda grūtības nesagādā.

- Franču valodu mācījos skolā. Angļu apguvu
vēlāk, tā ir tenisa oficiālā valoda: gribi vai negribi - jārunā. Jāiet uz
preses konferencēm, jāatbild uz jautājumiem. Es taču jau sen spēlēju WTA turnīros
(smejas). Braucot no vienas valsts uz otru, ir labas iespējas iemācīties
valodas. Sacensībās spēlē daudzu nāciju pārstāves, iemācīties runāt sadzīves
līmenī var vairākās valodās.

- Citi iespaidi?

- Ja vien ir
izdevība un iespēja, cenšos kaut ko jaunu uzzināt un apskatīt. Piemēram,
Tokijas turnīra laikā pavisam nejauši iepazinos ar balerīnu Maiju Pļisecku.
Viņa mūs uzaicināja uz savu koncertu. Pļisecku klātienē redzēju pirmo reizi, biju
ļoti aizkustināta. Pēc tam uzvarēju Tokijas turnīrā. Galvenais tomēr ir
koncentrēties spēlei, taču divas nedēļas to ļoti grūti izturēt - maksimāli koncentrēties
un gandrīz ne ar vienu nerunāt! Jāatrod kaut kas vēl.

- Cik
nogurdinošas ir reklāmas sesijas? Jūs esat viena no Oriflame reklāmas
sejām, droši vien ir pienākumi arī pret citiem sponsoriem
?

- Ar Oriflame
man nav problēmu. Reklāmas sesijas aizņem divas dienas gadā, tāpēc nejūtu apgrūtinājumu.

- No sporta
preču apģērba un inventāra firmām
jau gadus desmit esat uzticīga japāņu Yonex.
Kāpēc tā?

- Tiešām, visā
profesionāles karjerā spēlēju ar Yonex. Savulaik izvēlējos to, lai arī
piedāvājums bija plašs. Raketes man izgatavo speciāli. Ja Yonex raketes
ražotas Japānas rūpnīcā, tās ir gandrīz vai ideālas un pat parastā tenisa
veikalā neatšķiras viena no otras. Yonex raketes ir identiskas, man tās
nevajag speciāli balansēt, es zinu, ka viss ir kā vajag. Mana rakete sver 320
gramu, un es spēlēju ar 24/23 kilogramu stīgu nostiepumu.

Pekinas vīzija                                                         

- Atgriezīsimies
pie sezonas svarīgākā starta - olimpiskajām spēlēm. Vai tieši tādēļ šogad nestartējat
valsts izlasē Federācijas kausa izcīņā?

- Pirms sezonas
runāju ar izlases kapteini Šamilu Tarpiščevu, un viņš ar sapratni mani
uzklausīja. Man šogad  galvenais ir
kvalificēties olimpiskajām spēlēm un koncentrēties arī citiem lielākajiem
individuālajiem turnīriem. Tarpiščevs zina, ka man vienmēr paticis spēlēt
valsts izlasē, bet šogad tomēr ir citas prioritātes. Krievijā nav problēmu ar
sastāva izvēli, mums ir daudz labu tenisistu. Ja es noteikti būtu vajadzīga
Federācijas kausa izlasei, es spēlētu

- Olimpiskajā
Pekinā būs karstums, gaisa piesārņojums un laika joslu maiņa.

- Tenisistu
vairākums uzskata, ka uz Pekinu jābrauc pēdējā brīdī, jo nepietiks laika aklimatizēties
un pierast pie ekstremālā klimata. Ir jāatbrauc, jānospēlē un prom uz Ņujorku,
kur notiks ASV atklātais čempionāts.

- Daudzas sporta
zvaigznes atsakās piedalīties spēļu atklāšanas ceremonijā. Kāda ir jūsu
nostāja?

- Divreiz esmu
bijusi olimpiskajās spēlēs un abas reizes piedalījos atklāšanas ceremonijā. Kā
būs šoreiz? Neesmu par to vēl domājusi, jo vispirms  jātiek uz Pekinu. Atklāšanas ceremonija ir
ilgstošs pasākums, par to pārliecinājos Sidnejā. Vismaz četras stundas jāpavada,
kājās stāvot. Zināju, ka pēc dienas man jau ir spēle, bet neiet atklāšanas
ceremonijā nevarēju. Man tas šķita neatkārtojams notikums - tik daudz iespaidu
un emociju!

- Pārējie
sportisti olimpiskajās spēlēs uz tenisistiem-profesionāļiem vairs neskatās kā uz
baltajiem zvirbuļiem?

- Sidnejā atbraucām
uz olimpisko ciematu, un visi uz mums skatījās lielām acīm: ooo!, tenisisti
atbraukuši, kas nu būs! Viņi taču nedzīvos kopā ar visiem olimpiskajā ciematā!
Bet pagāja tikai pāris dienu, un visi kopējie pasākumi vai svinības notika tieši
mūsu mājiņā. Ikviens varēja pārliecināties, ka mēs nemaz neesam tik atšķirīgi. Tiesa,
olimpiskajā ciematā nav viegli, jo vienam sacensības beigušās, cits vēl
gatavojas, visi dzīvo diezgan saspiesti pa diviem cilvēkiem istabiņā, varbūt
pat trim. Ļoti svarīgi, kā sportists jūtas un spēj saglabāt mieru. Tenisistiem
jāspēlē nevis vienu, bet sešas dienas un nākas pierast pie olimpiskajiem
apstākļiem.

Māris RĪMENIS,  LTV Sports

Foto: Māris Rīmenis