Smags darbs, viegls solis

Šoruden Milānā iegūtā 1.vieta plašā starptautiskā dejotāju konkurencē apliecina, ka piecpadsmitgadīgie Rīgas skolēni Luīze Dārzniece un Artūrs Prikulis ir ne tikai labākais pāris Latvijā sporta dejās junioru vecākajā grupā, bet varētu arī cerīgi startēt junioruj pasaules čempionātā Latīņamerikas dejās, kas šonedēļ notiek Rīgā. Cik tas ir viegli - būt labākajam uz dejas grīdas pilnā zālē un starmešu prožektoros?

Divdaļīgā diena
Artūrs un Luīze četros pēcpusdienā sēž arodskolas zālē un vēro dejotājus. Abi izskatās mazliet noguruši, jo iepriekšējā vakarā tikai desmitos pārradušies mājās. Arī tagad jau aiz muguras mācības skolā, sākas otrā dienas daļa, kas tiek veltīta sporta dejām. Artūrs ceļas astoņos un dodas uz Rīgas 43.vidusskolu, Luīzes modinātājs skan sešos piecpadsmit, un tēvs viņu ved no Pārdaugavas uz Rīgas 3. vidusskolu. Artūram vieglāk, jo viņš dzīvo ļoti tuvu skolai, tāpēc somā tiek likts tikai mācībām nepieciešamais, jo pēc tam var vēl ieskriet mājās, toties Luīze no rīta plāno uzreiz visu dienu un ņem līdzi arī deju nodarbībām vajadzīgo.

Treniņi piecas reizes nedēļā ir trīs vai četras stundas katru dienu. „Pieaugušie trenējas mazāk, bet mums, maziņajiem, vajagot vairāk trenēties un ar lielāku slodzi," skaidro Luīze. Katra stunda pārim maksā 20 latu. Artūrs nosaka, ka tas ir ļoti dārgi, un priecājoties, ja gadās sacensības, kurās ir naudas balvas, lai arī junioriem tās nav īpaši lielas. Abiem dejotājiem ir paveicies ar vecākiem, kuri atbalsta. Luīzei pirmā trenere bija mamma. Meitene pati nespēja aptvert, kādas ir viņas spējas. Kad aizgājusi uz Deju studiju 7 un bijis cits treneris, sākusi apjaust, ko spēj.

Luīze Dārzniece un Artūrs Prikulis kopā dejo tikai gadu, pirms tam katram bija cits partneris. Iniciatore pašreizējai kombinācijai bija Luīze: „Es izšķīros ar savu bijušo partneri, jo nesaskanēja mūsu intereses: es vairāk dejoju Latīņamerikas dejas, bet viņš - standartdejas. Piedāvāju Artūram piedāvāju dejot kopā." Diviem jauniešiem ar raksturiņiem nav kompromisu pieredzes kā pieaugušajiem, tāpēc prasu, vai abi nestrīdas. „Mēs kašķējamies, bet sacensībās cenšamies koncentrēties dejām, un viss ir kārtībā," atzīst Artūrs.

Vēdera savākšana un mācīšanās starpbrīžos

Vai sevi ir jāierobežo? Ja runā par ēšanu, Artūrs saka - nē, Luīze - jā. Artūrs var ēst visu, ko grib, Luīze spriež, ka mazliet jāuzmanās, jo pēc treniņiem vēlajos vakaros viņa esot spējīga nezin ko apēst. Tomēr viņa apzinās, ka tas ir slikti un no šādas pieēšanās pieņemas svarā, jo treniņš ne vienmēr ir ar lielu fizisku slodzi. Pirms treniņa taču tiek paēsts? „Nē, nevar pirms treniņa ēst, slikta dūša paliek, jo jādejo ar ievilktu vēderu. Ja treneris ierauga, ka dejotājs pieēdies un nevar īsti savākt vēderu, visu laiku aizrāda." Savukārt Artūrs sevi ierobežo sacensību dienā: „Kad man ir sacensības, neko neēdu. Ne tāpēc, ka uztrauktos, bet speciāli, jo tad ir vieglāk dejot". Artūrs atzīst, ka viņam patīk dejot, un piespiedu dejošana pēc vecāku gribas bijusi tikai pašā sākumā, kad bijis vēl maziņš.

Sevis ierobežošana nozīmē arī atteikties no daudzām izklaidēm un reizēm kavēt skolu. Artūrs stāsta, ka viņam skolā mācību priekšmetos pašlaik klājas slikti, jo daudzo treniņu dēļ ir maz laika mācīties. Ikdienā viņi mājās pārrodas ap astoņiem deviņiem vakarā, bet pirms sacensībām vēl vēlāk. „Mācīties negribas, ir liels pārgurums, nāk miegs, un tad es mēģinu kaut ko uzrakstīt skolā pa starpbrīžiem," atzīstas Luīze. Skolotāji esot visai saprotoši. Artūram no visiem mācību priekšmetiem tuvākie ir matemātika un sports, patīk skriešana. Luīze arī jūsmo par sportu, jo viņai sporta nodarbībās ir iespēja sevi izmēģināt skolā piedāvātajās sporta deju nodarbībās.

Deju draugi un aplausi

Sporta dejas paņem ne tikai darbdienu vakarus, bet arī gandrīz visas brīvdienas, kurās notiek sacensības. „Piemēram, ja Tallinā ir sestdien sacensības, piektdienas vakarā braucam uz Igauniju, viesnīcā paguļam, ceļamies no rīta sešos, veidojam frizūras, grimu un - projām uz sacensībām," stāsta Artūrs. Tikai pirms starta Rīgā atlikuši visus braucienus. „Kādreiz uznāk besis, gribas visu mest malā, bet tad atkal saņemos, jo saprotu, ka tas ir vajadzīgs." Brīvdienās Artūrs cenšoties kaut kur aiziet ar draugiem, lai arī vairums draugu saistīti ar sporta dejām un ar viņiem esot interesantāk, jo ir par ko runāt. „Dejošanā ir ļoti jauki un interesanti cilvēki" Artūram piekrīt Luīze. Skolā viņai neesot tik labu draugu kā dejošanā.

Vaicāju Artūram, vai citi puikas nevīpsnā par dejotāju čali? Tā vēl nekad neesot bijis, viņš atsaka, jo katrs respektējot otra nodarbošanos un daudziem klases zēniem esot kādas ārpusskolas aizraušanās. Vai jaunieši negrib atslābt, neko nedarīt, gulēt mājās pie televizora? Protams, arī viņi to gribētu. Luīze saka, ka gandrīz nekad netiekot uz draugu jubilejām, jo viņai ļoti reti ir brīvs laiks. „Kad katru dienu tā trenējies un baigi mokies, sporta dejas nemaz tik ļoti nepatīk. Bet kad ir sacensības...," un Luīzei iemirdzas acis. Arī Artūrs ieminas par saviļņojuma brīžiem, kad esi uz deju grīdas prožektoru gaismā, skaista mūzika, visi skatās, skan aplausi...

Kā nodejos, tā būs

Zālē ienāk treneris Atis Legzdiņš un pievēršas pārim, kurš jau trenējas. Cerēju redzēt dejošanu, bet treneris, ilgi pietupies, koriģē puiša kāju, ceļa saliekumu - vienu vienīgu dejotāja soli sānis. Vēlāk ir kāds cits solis, kad abi dejotāji neskaitāmas reizes lēnītēm izmēģina kājas kustību, leņķi, pēdas stāvokli. Šāds treniņš liekas garlaicīgs un milzu pacietību prasošs. „Ja sporta dejās grib gūt panākumus, noteikti vajag būt cilvēkam ar raksturu, jābūt mērķtiecīgam," secinājusi Luīze. „Nozīme ir arī iedzimtajām ķermeņa proporcijām, figūrai."

Treneris ir atturīgs, lai raksturotu Luīzi un Artūru, saka, - ne vienam, ne otram nepiemīt kas superīpašs, lai to izceltu.. Zēns prot izvadīt Luīzi, parādīt savu meiteni. Abi strādā un cenšas. Piecpadsmit gadu vecumā, viņaprāt, visiem jauniešiem dejojums mēdzot būt samērā nestabils, un esot grūti prognozēt gaidāmo startu pasaules čempionātā. „Kā nodejos, tā būs," viņš nosaka. Skan skarbi, bet dejošana no malas liekas tik skaista...

Iveta Daine