twitter facebook

Smilšu vilks

19.Jūn.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
327
Smilšu vilks

Ir cilvēki, kas par sportistiem piedzimst. Gan pēc stājas, gan domāšanas. Bijušais motosportists un tagadējais motokrosa treneris Arnis Kalniņš ir viens no viņiem. Lai gan Kalniņš nav startējis pasaules elitē, savu karjeru viņš ir piepildījis — piedalījies Nāciju motokrosā, vairākkārt uzvarējis Polijas čempionātā un audzis sava tēva Andra Kalniņa moto klubos Atlantika un Cīrava. Viņa dzīves skola šobrīd noder Edvardam Bidzānam, vienpadsmit gadus vecajam Eiropas čempionam 65 kubikcentimetru klasē.

Arnis Kalniņš, Andra Kalniņa dēls — šie raduraksti raisa loģisku pirmo jautājumu

— Esi dzimis liepājnieks?

— Nē, es piedzimu Saldū un sešus gadus nodzīvoju Brocēnos. Tad tētim piešķīra dzīvokli Liepājā un mēs pārvācāmies. Man gan ļoti negribējās braukt prom, jo Brocēnos palika visi draugi. Pirmos trīs gadus gāja grūti, jo sētā biju vienīgais bērns latvietis starp deviņiem krieviski runājošajiem.

Bērnību un jaunību esi pavadījis motokrosa zīmē, jo tavs tēvs bija motokluba Atlantika, vēlāk arī Cīrava vadītājs un treneris.

— Esmu audzis motokrosā, lai gan par motokrosu ģimenē runāja maz. Mamma bija pret manām gaitām šajā sporta veidā. Līdz 13 gadu vecumam nodarbojos ar basketbolu un futbolu. Biju Liepājas zēnu futbola izlasē vārtsargs, un arī basketbola izlasē mani uzņēma. Taču tēvam skaidri pateicu: kad pienāks laiks un drīkstēšu braukt, es to arī darīšu. Mani neviens ģimenē nespieda braukt. Es pats gribēju. Tāpēc vēlāk bija vieglāk. Kad guvu traumas, mani nevajadzēja motivēt.

Iespējams, būtu pavisam citādi, ja tēvs tevi pats būtu virzījis motokrosā.

— Noteikti. Jo pusaudžu gados, kad kāds tev saka — dari tā, gribas darīt pretēji. Kad vajadzēja braukt tēvam līdzi uz sacensībām, spēju celties kaut vienos naktī. Bet — kad vajadzēja celties, lai ietu uz skolu, biju spējīgs izdomāt visdažādākos iemeslus, lai nebūtu jāiet. Tomēr skola bija pirmajā vietā. Tikai pēc tam — sports. Un to es mācu arī saviem audzēkņiem. Ja skolā sekmes sāk klibot, sports atkrīt. Galvenais — atrast vidusceļu starp mācībām un sportošanu. Ir nepieciešama vīzija un izvirzīti mērķi, lai zinātu, uz ko tiekties. Ja to nav, tad grūtā mirklī salūsti.

Cik tev bija gadu, kad nonāci motosportā?

— Trīspadsmit. Un motokrosā es nonācu ne tāpēc, ka mans tētis ir treneris un viņš man palīdzētu. Man vajadzēja izturēt konkursu tāpat kā pārējiem.

Es iestājos motoklubā Atlantika, kuru vadīja mans tētis. No mājām vajadzēja atnest vecāku parakstītu zīmi, ka viņi piekrīt manām motokrosa gaitām. Es pierunāju mammu, apsolīju, ka mājās viss būs kārtībā un par skolu viņai vispār nav jāsatraucas. Tēvs par manu kandidatūru uzzināja tikai iepriekšējā vakarā pirms pārbaudēm. Viņš netīšām ieraudzīja manu vārdu kartotēkā, kurā apkopoti visi kandidātu vārdi. Uz desmit vietām kandidēja 150 jaunieši. Pirmajā dienā pārbaudīja fizisko sagatavotību, kurā ietilpa atspiešanās uz rokām, pietupieni, 5 kilometru kross un pievilkšanās pie stieņa. Otrajā dienā mēs braucām ar motociklu. Pirmajā pārbaudījumā vajadzēja iesākt no vietas ar izspoli, apbraukt riepu un atgriezties izejas punktā. Pat šajā pārbaudījumā daudzi izkrita. Pēc tam braucām divus apļus Laumas trasē uz laiku. Tad abu dienu rezultātus apkopoja un desmit labākos uzņēma klubā. Mani uzņēma kā septīto labāko no 150 kandidātiem. Puisis ar pirmo numuru tika pie jauna motocikla, es kā septītais dabūju salauztu ČZ motociklu, kuru vajadzēja salabot.

Ko nozīmēja būt klubā?

— Tas nozīmēja dušu un pirts tīrīšanu, atkritumu nešanu un tualetes tīrīšanu. Piemēram, ar lupatiņu vajadzēja notīrīt flīzes tā, lai tās spīdētu. Man tas nebija nekas jauns. Es visu bērnību biju strādājis laukos.

Ko šie uzkopšanas darbi tev kā sportistam sniedza?

— Pacietību katru darbu izdarīt līdz galam, perfekti. Es nekad nejautāju: kāpēc man jātīra dušas, ja gribu braukt motokrosā. Katrs darbs pilnveido. Ne tā kā tagad, kad daudzi puiši pēc sacensībām nomet netīro formu un zābakus un paļaujas, ka tētis vai mamma izmazgās. Tie sportisti, kuri šobrīd trenējas pie manis, paši kārto vidi ap sevi. No tā viss sākas. Lai motokrosā gūtu panākumus, jāpieveic seši līmeņi. Jāsāk ar 50 kubikcentimetru klasi, kam seko 65 un pēc tam 85 kubikcentimetru klase. Tad tu brauc ar 125 kubikcentimetru motociklu, un tas, manuprāt, jau ir līmenis. Tad ir MX2, kas ir teju pati virsotne, un tai seko MX1, kas ir pats augstākais līmenis.

Es uzaugu vilku barā, kurā bija divas iespējas — vai nu tu audz un pilnveidojies, vai salūsti. Tur neviens nejautāja — vai tev kaut kas nesāp? Izlaižot treniņu, tu spēcīgāks nekļūsti. Turklāt klubā bija sistēma. Spēcīgākais saņēma vislabāko tehniku, kamēr piektie un sestie — to, ko līderis pa sezonu jau nobraucis.

Tas, ka biji trenera dēls, tavu dzīvi klubā nesarežģīja?

— Man bija divreiz grūtāk. Leons Kozlovskis, ar kuru klubā augām kopā, man vienmēr jautāja, kāpēc no manis spiež vairāk. Citiem vingrinājums bija jāpilda desmit reizes, bet man vajadzēja izpildīt divpadsmit reizes. Tikai vēlāk sapratu, ka mani mēģināja padarīt par labāko un stiprāko. Tolaik visi centās iekļūt PSRS motokrosa izlasē, kur valdīja dzelzs likumi un attieksme. 1990. gādā man izdevās izlasē ielauzties. Bet, sākoties neatkarībai, viss beidzās.

Tevi klubā neapcēla?

— Nē. Es drīzāk biju pie tiem, kas atspēlējās stukačiem. Patiesībā man gāja grūti, jo arī mājās šad tad tiku izjautāts. Lielie puikas mani iesākumā apcēla, bet, kad saprata, ka no manis informācija nenoplūst, pieņēma kā savējo.

Ko jūs darījāt ar tiem, kas sūdzējās?

— Mēģinājām ietekmēt. Ne fiziski, bet citādāk. Piemēram, pirms treniņa aizmetināt kluba biedra skapīti, lai viņam grūtāk sagatavoties un aizbraukt uz treniņu. Klubā bija viens džeks, kurš braucot vienmēr skatījās pār plecu, lai gan viņam vairākkārt teica, ka pie mums atpakaļ neskatās. Viņš tomēr pastāvēja uz to, ja brauc pa priekšu, tad jāredz arī tas, kas notiek aizmugurē. Lūk, mēs viņa motociklam pirms treniņa piemetinājām spoguļus. Reiz jaunieši, kuriem pašiem vadītāja tiesību nebija, paņēma kluba mašīnu, lai pavizinātos. Iesākumā puiši meloja, sakot, ka nav ņēmuši. Tomēr vainīgos atmaskoja. Tajā pašā dienā viņus atbrīvoja. Lai gan vecāki brauca un mēģināja vēl kaut ko glābt un sarunāt, tas bija veltīgi. Tēvs pēc tam man teica: „Ja tu būtu trāpījies tajā barā, arī tu būtu izslēgts no kluba. Tāpēc vienmēr domā līdzi, ko dari.”

Kuri bija tavi lielākie konkurenti klubā?

— Leons Kozlovskis un Raimonds Piebalgs. Mēs bijām trīs perspektīvie jaunieši. Mēs visi trīs saņēmām algu. Mums bija mehāniķis, motocikls un dzīvesvieta. Tolaik mēs ar Leonu nezinājām, ko ar sapelnīto naudu darīt. Brauc kaut uz Liepāju vai Aizputi, bet algu iztērēt nav iespējams.

Cik jūs īsti saņēmāt?

— 220 rubļus, kamēr skolotāji pelnīja labi ja 150 rubļus. Atceros, mēs gājām pie grāmatvedes, un skolotājas noskatījās, kā mēs saņemam savu žūksni. Tas bija iespaidīgi. Par šo naudu tēvs teica: „Mācies krāt un mācies dzīvot!”

Kādu laiku dzīvoji Polijā un startēji vietējā klubā. Pastāsti par to sīkāk.

— Jā, tas notika laikā, kad Latvijā pilnībā sagruva motoklubu sistēma. Es, Raimonds Piebalgs, Leons Kozlovskis un Raimonds Baltgalvis braucām uz nometni Čehijā. Atceļā iebraucām Polijā, kur notika Polijas čempionāts. Tajā piedalījās tikai vietējie klubi. Nezinu, kā tas notika, bet mēs startējām kā Cīravas klubs. Šo sacensību vinnējām bez variantiem, visās kubatūrās. Uzreiz pēc sacensībām saņēmām piedāvājumu braukt vietējos klubos. Leons brauca vienā no vadošajiem klubiem, bet es startēju kādā zemas raudzes klubā. Taču finansiālā un tehnikas ziņā viss bija sakārtots. Pēc diviem gadiem mani paņēma Euštinas klubs, kuru sponsorēja Elf eļļa. Mēs noslēdzām līgumu uz pieciem gadiem. No tā laika līdz mūsdienām nekas daudz nav mainījies. Lielajiem klubiem interesē tikai pirmā vieta. Un bonusu sistēma kalpoja kā motivējošs faktors labiem rezultātiem. Man ir pieci Polijas čempiona tituli. Kā es saku — tituls tiek izcīnīts tikai uz gadu. Savā dzīvē šo to esmu sasniedzis. Iekšēji, protams, ļoti gribējās startēt pasaulē, bet rokas izrādījās par īsām. Motokrosā katru gadu viss attīstās lieliem soļiem — gan tehnika, gan darbs ar fizisko sagatavotību. Ja tā padomā, man nekad sportojot nav bijis grūti. Pirms diviem gadiem aktīvi piedalījos MTB sacensībās Latvijā, un arī tur izdevies dažus mačus vinnēt.

Ko, tavuprāt, nozīmēbūt sportistam?

— Es kādreiz biju profesionālis, bet, salīdzinot ar šo laiku standartiem, man līdz profesionālam sportistam būtu ļoti tālu. Šodien katra stunda, pat minūte ir izplānota. Ar vienu sportistu strādā vairāki cilvēki.

Bet vai tas jau nav par traku?

— Šī sistēma no cilvēkiem prasa visu. Pret pasaules TOP 10 motokrosistiem žēlastības nav. Agrāk sezonā bija līdz desmit etapiem, bet tagad jau ir teju 20 posmi. Kādreiz Eiropā brauca tikai cietajās trasēs. Tagad ir gan cietās, gan mīkstās, gan dubļainās trases. Braucējam jābūt vispusīgam visās niansēs, tāpēc pasaules čempiona tituls ir kaut kas īpašs. Lai Dievs Paulam Jonasam dod veselību! Visu pārējo viņš sasniegs.

Cik sen strādā trenera arodā?

— Par treneri sāku strādāt 2007. gadā. Pirms tam nebiju aizdomājies, ka trenera darbs ir kas vairāk par stāvēšanu ar hronometru trases malā. Patiesībā trenera atbildība sniedzas visai tālu, viņam ir jāparedz vismaz trīs soļi uz priekšu. Mans tēvs kādreiz teica, ka labs treneris ir tas, kurš var lepoties ar sportistu, kuru no nulles izaudzinājis līdz līmenim. Vienalga, vai tas būtu Latvijas, Eiropas vai pasaules līmenis. Un sportists nekad nedrīkst atslābt, jo pretinieks nekad neguļ.

Tavs audzēknis Edvards Bidzāns 2016. gada sezonu noslēdza ar Eiropas čempiona titulu 65 kubikcentimetru klasē. Cik sen jūs strādājat kopā?

— Šobrīd ir pagājuši četri gadi. Viņam pašam ir 11 gadi. Kad sākām strādāt, ķērāmies pie fiziskās sagatavotības. Lēnām, solīti pa solītim. Bet ar braukšanu nopietni strādājam trešo gadu. Pirms tam Edvards brauca ar 50 kubikcentimetru mocīti Bieriņos pie Aivara Ābola. Starp citu, Aivars jau bija ieminējies, ka, viņaprāt, Edvardam ir ķēriens. Mani uzmeklēja zēna tēvs. Viņš kopā ar dēlu mani uzrunāja. Tēvs teica, ka pieņēmuši lēmumu nopietnāk pievērsties motokrosam. Es atbildēju, ka nav problēmu. Vienīgi jautājums — kurš no jums vairāk grib braukt? Lai nav tā, ka dēls pilda tēva gribu. Edvards paskatījās uz mani un teica, ka viņš pats to grib darīt. Tad es pajautāju, ko tieši viņš grib. Un to, šķiet, atcerēšos uz visu mūžu. Edvards atbildēja, ka vēlas kļūt par pasaules čempionu. Es pasmaidīju, piebildu, ka tas ir labi, un paskaidroju, ka būs smagi jāstrādā. Kad sākām strādāt, viņš Latvijā bija stabils trešais ceturtais numurs. Es redzēju viņa attieksmi un atdevi treniņos. Tā mani iepriecināja, jo bija mērķtiecīga.

Un jūsu kopīgais darbs vainagojās ar titulu.

— Sākoties Eiropas čempionāta zonu pusfināliem, braukšanas plāns bija skaidri zināms. Arī Edvards šo plānu zināja. Mūsu sadarbībā nav tā, ka nopietnās lietas pārspriežam tikai ar tēvu. Nē! Svarīgās sarunās piedalās arī Edvards. Lai gan viņam ir 11 gadu, viņa skatījums atbilst divdesmitgadīgam jaunietim. Brīžiem atliek vien pabrīnīties, no kurienes Edvardam tāds ķēriens. Man viņam nav daudz jāstāsta. Un tas atvieglo darbu. Ar viņu strādājot, es nevis enerģiju patērēju, bet uzlādēju. Tas, kā apstākļi sakrita izšķirošajā Eiropas čempionāta dienā, nav tikai trenera, vecāku vai paša braucēja pirksts. Tur bija jūtama arī Dieva klātbūtne.

Kādā ziņā?

— Sestdien, kad notika pirmais brauciens, Edvards saslima. Naktī uz svētdienu Edvards teju negulēja. Viņš murgoja. Viņam bija aizdeguna iekaisums, no kā aizpampa viena acs. No rīta pieceļoties, es Edvardam teicu: „Izskatās, ka mums šodienas sacensības ies secen.” Viņš atbildēja: „Nē, vienalga, kā, bet es to izdarīšu.” (Arņa balss aizlūst un acīs parādās asaras.) Tas uzsita pamatīgas emocijas. Un tas, ko Edvards izdarīja, man deva dzinuli priekšdienām. Tad arī sapratu, ka šis ir čalis, kas var daudz sasniegt. Pirmajā dienā viņš finišēja trešais. Mēs vēlreiz izanalizējām trasi. Svētdien Edvards nevienam neatstāja izredzes. Līdz pat piecām sekundēm aplī viņš apdzina savus sāncenšus.

Visam vajag laiku. Šogad esam nonākuši nākamajā līmenī, 85 kubikcentimetru klasē. Lai gan vēl varējām palikt iepriekšējā kubatūrā, nolēmām spert soli tālāk, jo Edvardam jākrāj pieredze sacensībās ar lielākiem čaļiem. Viņam jākļūst arī psiholoģiski spēcīgākam un noturīgākam. Mēs jau šogad esam aizvadījuši sacensības Eiropā. Edvards Eiropas zonas sacensībās stabili ierindojās astotajā vietā. Viņam nepadevās abi starti. Ja tie būtu veiksmīgāki, Edvards varētu cīnīties par medaļām, jo no pirmās līdz desmitajai vietai visiem puikām apļa laiks atšķīrās vien par simtdaļām.

Edvarda panākumos noteikti arī ģimene spēlē lomu.

— Lai gan Edvards ir tikai skolnieks. viņš jau skaidri definējis, ka vēlas būt liels motobraucējs. Viņš un ģimene man uzticas, un tas ir svarīgi. Mēs strādājam kā komanda un pēc plāna. Pirmajā vietā līdz 16 gadu vecumam ir skola, aiz skolas sports, bet pēc tam ģimene un izklaide. Viss ir pakārtots. Ģimene zina gan treniņu, gan sacensību plānu, un viņi, pēc tā vadoties, plāno atlikušo laiku. Tāpat Edvardam piesaistīts fizioterapeits un sporta ārste Maruta Noveičuka, kurai jāsaka milzīgs paldies. Viņa seko Edvarda fiziskajam stāvoklim un analīzēm. Maruta piemeklē maksimāli dabīgus līdzekļus, jo ir homeopāte. Edvards nedzer nekādus sporta dzērienus. Šobrīd mums ir izveidojusies ļoti laba komanda, ja vien turpmāk viss sakritīs līdzīgi, mēs spēsim virzīties uz priekšu.

Tev ir bijusi vajadzība Edvardu psiholoģiski motivēt?

— Nē, to man nav nācies darīt. Man drīzāk nākas viņu ierobežot. Un tas ir normāli. Viņam ir pilnvērtīgi jāatjaunojas un jāatpūšas. Nesen pēc sacensībām Edvardam iedevu divas brīvas dienas, kuras viņš pavadīja ar klasi. Vakar mēs braucām uz treniņu, un es viņam teicu, ka ir forši spēt atslēgties no motokrosa, jo dzīvē nav tikai sports vien. Pagājušās sezonas beigās iedevu viņam divu nedēļu atvaļinājumu. Pēc nedēļas viņš man zvana: „Arni, klausies, kad mēs sāksim trenēties? Es visus darbus pa nedēļu jau esmu izdarījis.” Protams, esmu viņa treneris un vienlaikus arī labs draugs, kuram var izstāstīt visu, kas nomāc vai nepatīk, jo man tas ir jāzina, lai varētu pilnvērtīgi strādāt. Dažkārt es viņam saku: „Aizritēs vēl pāris gadi, un tev, iespējams, būs jāmeklē nākamais treneris.” Tad viņš atbild, ka esmu tas, kas viņam vajadzīgs līdzās.

Tu vari to pieņemt, ka kaut kad jūsu ceļiem būs jāšķiras?

— Šobrīd ne. Jo ir mērķi, plāni un darbi, kas jāizdara.

Tomēr tas ir normāli. Zinu, ka tā notiek. Un droši vien es nevarēšu būt visu laiku blakus. Man patiešām gribētos, lai Edvards tiek labā komandā, nevis kaut kādā, tikai tāpēc vien, ka jātiek. Ja tiešām viss tā sagriezīsies, būšu tas, kurš ievāc informāciju par komandu un tās iekšējo dzīvi. Jo ne visās komandās ir tik skaisti, kā no ārpuses izskatās.

Ir jābūt gatavam dažādiem notikumu pavērsieniem. Un mēs esam gatavi. Šogad Edvards ļoti daudz ir pielicis visos rādītājos. Un tas liecina, ka ejam pareizo ceļu — nevis kaut kur un kaut kā. Mēs strādājam pēc zinātniskas metodikas. Nav tā, ka Arnis, kaut ko uz savu galvu būtu izdomājis (smaida).

Proti, viss darbs notiek ar pamatojumu.

— Liels paldies Vladimiram Demčenko, kurš bija mans pasniedzējs Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā — bakalaura un maģistra darba vadītājs. Viņš kā cilvēks mani iedvesmoja jaunām lietām. Ikvienam ir kļūdas, jebkurā līmenī. Bet no tām ir jāmācās. Tam, ko tu dari, ir jābūt sirds lietai, nevis lietai, kas atnesīs tev slavu. Tas nevar būt pašmērķis. Kad Edvards uzvarēja Eiropā, es stūrītī nosēdos un man sirsnīgi nāca ārā emocijas. Sēdēju kādas piecas minūtes. Neviens pat klāt nenāca, lai gan gribēja apsveikt. Edvardam jau teicu, ka tas, ko mēs šobrīd darām, ir tikai mazumiņš. Smagais darbs vēl nav sācies. Viss notiek komfortā, ar prieku. Bet pienāks 14 gadi un būs smagi. Es zinu, ka vajadzēs smagi svīst.

 

Arnis KALNIŅŠ

Motokrosa treneris

Dzimis: 1974. gada 15. martā Saldū

Augums, svars: 190 cm, 85 kg

Izglītība: LSPA maģistrs

Sportā: trenējies futbolā un basketbolā, no 13 gadu vecuma motokrosā (treneris Andris Kalniņš, tēvs)

Lielākie sasniegumi motokrosā: 1995. gada Latvijas čempions, pieckārtējs (1995., 1996., 1997., 1998., 2000. g.) Polijas čempions, 1998. gada Baltijas čempions

Ģimenes stāvoklis: precējies

Hobiji: sporta spēles, ceļošana un makšķerēšana

Dzīves moto: caur ērkšķiem uz zvaigznēm

Autori: Augusts Brants