twitter facebook instagram

Solis virs astotā kilometra

04.Okt.2007 - Portāla Administrators

Numurs: 
92
Alpiinists Purinshs-Sasniegums.jpg

Pasaulē ir četrpadsmit kalni, kuru virsotnes sniedzas augstāk par 8000 metriem. Septiņās no tām jau plīvojis Latvijas karogs. Iepriekšējo reizi to Broda smailē Karakorumā šāgada jūlijā pacēla Valdis Puriņš.
Šāgada 31. jūlijā Valdis Puriņš, sasniedzot Broda smaili (8047m), kļuva par devīto latvieti un astoto Latvijas alpīnistu, kas uzkāpis kādā no šiem astoņtūkstošniekiem. Kopā ar kluba Traverss komandu viņš izvirzījis plānu pacelt mūsu karogu atlikušajos, Latvijas kāpēju vēl nesasniegtajos astoņtūkstošniekos. Uz Karakorumu Pakistānā jūnija vidū devās trīs Traversa alpīnisti. Oļegam Siļinam un Mihailam Pietkevičam virsotne palika neaizsniegta. Neskatoties uz to, Valdis Puriņš ekspedīciju novērtē kā veiksmīgu: "Pasākums būtu izdevies pat tad, ja neuzkāptu neviens, ir iegūta pieredze. Tagad kļuvis skaidrāks, kādā veidā organizēt šādas ekspedīcijas, vismaz uz Karakorumu."

- Kādēļ kā pirmo savu astoņtūkstošnieku izvēlējāties tieši Broda smaili?

- Par astoņtūkstošniekiem sākām domāt jau pirms pāris gadiem, kāpjot Vidusāzijas septiņtūkstošniekos - Ļeņina, Komunisma, Koržeņevskas smailē. Tās ir Sniega leoparda programmas virsotnes. 2004. gadā kopā ar Pēterburgas alpīnistiem un Oļegu Siļinu Ķīnā uzkāpām Kongurā. Tas ir 7719 metrus augsts kalns, kura virsotni pirmo reizi sasniedza leģendārais Kriss Boningtons pirms 20 gadiem. Mēs bijām otrie, kam šajā laikā izdevās tikt līdz virsotnei, visas pārējās ekspedīcijas bija cietušas neveiksmi. Turklāt izgājām jaunu maršrutu, kurš tādējādi tika nosaukts par Via Baltica. Tas krietni stiprināja pārliecību par savu varēšanu. Ja jau 7700 metri ir pa spēkam, tad 8000 nav neaizsniedzami.

Sākām pētīt, kur no Latvijas ir uzkāpts, kur nav. Broda smaile starp tām četrpadsmit ir viena no zemākajām. Pluss - šogad, svinot 50 gadu jubileju kopš pirmkāpiena, kāpšanas atļaujas bija uz pusi lētākas. 14 cilvēku grupai - tas nozīmē divas atļaujas - uz cilvēku izmaksas bija nepilni 4000 dolāri.

- Kāpāt starptautiskā ekspedīcijā. Kāda bija subordinācija?

- Dalījām bāzes nometni ar astoņiem Krievijas kāpējiem un diviem korejiešiem. Atbildīgais bija Sanktpēterbugas alpīnists, taču mums ar krieviem bija vienošanās, ka varam darboties autonomi, protams, informējot vadītāju.

Ļoti gribētos nākamo kāpienu organizēt kā Latvijas ekspedīciju. Tā lai varam darboties pilnībā paši par sevi. Protams, taisot suverēnu Latvijas ekspedīciju, jārēķinās ar lielākām izmaksām.

- Latviju pameti 16. jūnijā, virsotnē stāvēji pēc pusotra mēneša... Kāda bija jūsu kāpšanas taktika, cik nometnes ierīkojāt?

- Broda smailes bāzes nometne atrodas uz tā paša Karakoruma ledāja, no kura kāpienu sāk arī uz K2, apmēram kilometra attālumā. Šis rajons savdabīgs ar to, ka pieeja līdz kalnam ir gara un sarežģīta. Pirmās trīs dienas brauc ar autotransportu, pēc tam vēl gandrīz nedēļu jākuļas ar kājām. Tas dod jau zināmu aklimatizāciju, jo bāzes nometne atrodas augstāk par Monblānu - 4900 metrus virs jūras līmeņa.

Kalnā pakāpeniski izveidojām vēl trīs nometnes. Praktiski izmantojām vien augšējās divas. Pirmajā pārnakšņojām vienu vienīgu reizi, jo tā bija ierīkota tikai 5300 metru augstumā, kaut klasiskā vieta tajā maršrutā ir 5800 m. Tā bija pārpildīta. Kalnā kāpa padsmit kompānijas, bāzes nometnē apgrozījās ap 200 cilvēku...

Otrā nometne atradās 6100 metrus virs jūras līmeņa, trešā un pēdējā, no kuras startē uz virsotni, - 7100 metru augstumā.

Nometņu ierīkošana un aklimatizācija aizņēma apmēram trīs nedēļas. Virsotni kopā ar Oļegu pirmo reizi mēģinājām sasniegt 21. jūlijā (Miks Pietkevičs veselības problēmu dēļ jau bija devies mājās). Ap pusdienu laiks sabojājās tiktāl, ka redzēt praktiski neko vairs nevarēja, nācās griezties apkārt un kāpt lejā.

Augšējā nometnē atstājām visu nepieciešamo ekipējumu, lai varētu mēģināt vēlreiz, bet lejupceļā man sāka sāpēt zobs. Kamēr bāzes nometnē gaidījām laika apstākļu uzlabošanas, tās sāpes kļuva arvien stiprākas un stiprākas. Arī meteo prognoze laika apstākļu uzlabošanos solīja tikai pēc 28. jūlija. Tātad vēl četras dienas būtu jāciešas, lai vispār uz kaut ko cerētu, un, kad krievi izlēma pamest kalnu, mēs pievienojāmies.

- Un tomēr tu atgriezies, lai mēģinātu vēlreiz. Vai viens?

- Divās dienās nogājām četrdesmit kilometrus, un zobs pārstāja sāpēt. Tajā brīdī nevarēju vairs atkauties no domas: "Ja tev nesāp zobs un ir vēl nedēļa laika, - kāda suņa pēc tu kāp lejā?!" Pagriezos un devos mēģināt vēlreiz. Viens. Oļegam vairs nebija laika. Krievi arī turpināja ceļu lejup. Korejieši bija sasnieguši mērķi.

Man ļoti paveicās, atrodot kādu vietējo, kas man palīdzēja aiznest mantas atpakaļ līdz bāzes nometnei. Pilnīgi necerēti - džeks ne tikai runāja angliski, bija sakarīgs cilvēks, bet arī kāpiena laikā palika bāzes nometnē sagaidīt mani atpakaļ. Viss bija jāpaveic ārkārtīgi īsā laikā, jo 7. augustā man vajadzēja jau Islamabadā kāpt lidmašīnā.

Divās dienās tiku līdz bāzei, kur vēl uzturējās Krasnojarskas komanda, ar kuras alpīnistiem biju sapazinies kāpjot Kongurā. Tad nu tagad mazliet "bomžojos" pie viņiem, jo, steigā šķiroties no Oļega un pārējiem, visa pārtika bija palikusi pie viņiem.

Pēc ierašanās bāzes nometnē laiks sāka uzlaboties. Aklimatizācija man bija laba, uzkāpu uzreiz līdz trešajai nometni. Nākamā dienā tūlīt pēc pusnakts bija plānots gājiens uz virsotni. Tomēr, kad izbāzu galvu no telts, viss bija mākoņos un arī no pārējām teltīm neviens pat neizkūņojās. Vienam tajos apstākļos iet būtu gandrīz bezcerīgi lielā sniega daudzuma dēļ. Baigi spēcīgam jābūt.

- Cik sarežģīts ir šīs posms no trešās nometnes līdz virsotnei?

- Jāiet kādi trīs kilometri. Vispirms jāuzkāpj līdz sedlienei 7800 m augstumā pa diezgan stāvu sniega un ledus nogāzi. Tālāk maršruts ved pa kori. Tehniski tā nav pārāk sarežģīta. Atskaitot vienu vietu, kore ir diezgan plata. Viss ir ejams, sienu pa kurām nāktos rāpties, nav. Stāvākajās vietās bija iepriekšējo ekspedīciju nostiprinātas virves (lielu daļu uzlika korejiešu šerpas; mēs paši no tiem 400 metriem virvju, ko kopā ar krieviem bijām paņēmuši līdzi, neko daudz neuzkārām).

- Cik kāpēji trešajā nometnē gaidīja izdevību doties uz virsotni?

- Padaudz. Kādi septiņi slovēņi, četri korejieši, kas jau bija paspējuši uzkāpt K2. Viņiem gan bija liels atbalsts - trīs šerpas, ceturtais bija gājis bojā K2. Vēl bija pieci vai septiņi Irānas alpīnisti, arī ar šerpām un atsevišķi kāpēji kā es - austrietis, kanādietis un kataloniete.

Nogaidījām vienu dienu. Nākamajā naktī, lūkojos no telts ārā ik pēc stundas. Vienos, divos... tikai trijos sāka kaut cik skaidroties. Taču joprojām neviens nerādījās ārā no teltīm, kaut visi bijām vienojušies iziet kopīgi ne vēlāk kā pulksten divos. Izgājām ļoti vēlu - 04.15, kas objektīvi jau bija par vēlu, taču agrāk nekādu iespēju nebija.

Tā kā man nebija variantu, laika gaidīt vairs nebija - šodien jākāpj vai nu uz augšu, vai lejā, gāju pārējos modināt cerībā, ka varbūt kāds saņemsies kāpt. Slovēņi izrādījās jau bija gatavībā. Korejieši pateica kategoriski - viņi tādā laikā nekur neies! Irāņi - tie vispār bija nobijušies un vēlāk todien aiztinās lejā.

Uzmodināju vēl austrieti, kanādieti un katalonieti, ar kuriem arī pirmie izgājām. Lielāko darbu, ieminot taku dziļajā sniegā izdarīja, austrietis. Viņš bija baigi spēcīgs. Gājām uz maiņām un - visu cieņu - spāniete savu laiku arī kāpa priekšgalā, tiesa, atpakaļceļa viņai klājās ļoti smagi. Tā arī četratā piecos pēcpusdienā uzkāpām. Slovēņi atpalika.

Atpakaļceļš prasīja vēl piecas stundas.

- Tātad nokāpt nācās nakts tumsā...

- Tumšs palika ap astoņiem. Saskaņā ar plānu līdz tam brīdim vajadzētu tikt atpakaļ līdz kores sākumam. Tālāk nogāze, atskaitot vienu plaisu zonu, nebija neko briesmīga. Nakts skaidra, mēness meta ēnu - ceļš redzams, arī aukstums nebija nekāds īpašais. Nokāpām diezgan mierīgi.

Gājiens kopā ilga gandrīz 18 stundas. Tad arī sapratu, cik svarīga ir laba komanda. Ir vajadzīgi jauni, trenēti un fiziski spēcīgi alpīnisti, jo ātrums ir ļoti būtisks. Tas man ir vēl viens mērķis - turpmāk kāpt pašam ar savu pārbaudītu komandu.

- Vai ir jau skaidrs, kur tālāk? Atliek vēl septiņas virsotnes...

- Pagaidām konkrētas skaidrības nav. Ir divi varianti. Vai nu turpat Pakistānā vai Nepālā. Pakistānā kāpšana būtu lētāka, bet apgrūtina pieejas, - tās ir garas un līdz ar to prasa vairāk laika.

- Pakistānā būtu divas virsotnes...

- Par K2 (pasaules otra augstākā (8611 m), bet daudzuprāt visgrūtāk sasniedzamā virsotne - D.C.) mums laikam būtu par agru domāt - pagaidām tāds mērķis būtu pārāk augsts.

- Tātad reālākais variants būtu Gašerbrums I.    

- Iespējams. Vēl domājam. Varbūt tā tomēr būs kāda Himalaju virsotne Nepālā.

- Tu minēji, ka vēlētos izveidot savu komandu, - vai Latvijā ir no kā izvēlēties jaunus, spēcīgus un tehniski meistarīgus kāpējus šādai programmai?

Pirmais kritērijs jau būtu tā augstkalnu pieredze. Patlaban Latvijā redzu kādus četrus piecus nopietnus kandidātus. Taču vēl jau ir problēma apvienoties kopējam mērķim. Vienmēr jau katram ir savas intereses, pieeja. Katrs velk uz savu pusi. Kaut gan es nebūt negribu, piemēram, personīgi pats uzkāpt visās šajās virsotnēs. Programma varētu apvienot visus tos, kas būtu spējīgi uzkāpt. Kaut vai braukt trīs ekspedīcijas gadā.

- Vai tas ir finansiāli reāli?

- Nē, nu trīs ekspedīcijas diez vai. Būtu labi apvienot visus iespējamos spēkus uz vienu ekspedīciju. Domāju arī, ka iespējams vienas pasākuma laikā kāpt divos kalnos pēc kārtas. 2005. gadā tā mēģinājām uziet pat trijos septiņtūkstošniekos. Ļeņina un Koržeņevskas smailē uzkāpām, Komunismam laika vairs nepietika, tās vietā uzgājām Latvijas smailē (6200m). Tā ir virsotne, kas atrodas netālu no Ļeņina smailes un kartē figurē ar nosaukumu Padomju Latvija. Pirms ekspedīcijas bijām sazinājušies ar Egbertu Imantu, alpīnistu, kurš pirmais tajā uzkāpa sešdesmitajos gados un tādējādi arī deva vārdu. Izrādās, ka viņi virsotnē atstājuši zīmīti, ka nosauc to par Latviju. "Padomju" pieauga klāt kartēs. Tad nu mēs uznesām un nostiprinājām virsotnē titāna plāksnīti ar pirmkāpēja vārdu un viņa doto precīzo nosaukumu.

- Kas tev pašam ir alpīnisms? Sports, dzīvesveids...

- Šī aizraušanās sākās jau skolas laikā. Man paveicās. Kaibalas astoņgadīgajā skolā bija baigi labais fizkultūras skolotājs. Viņš organizēja tūrisma tehnikas nodarbības. Vēlāk vidusskolas laikā tiku pat uz pirmajiem kalniem - Faniem. Principā tas bija tāds kalnu tūrisms, mana interese gan drīz pārvirzījās citā gultnē - spēlēju rokasbumbu, arī basketbolu.

Kalnos atgriezos tikai 2001. gadā, atvēzējoties uzreiz pamatīgi - ar gājienu uz Ļeņina smaili. Biju pazīstams ar kluba Traverss cilvēkiem un paprasījos viņiem līdzi. Es arī nemaz līdz augšai netiku. Pamatīgi nosalis nobijos un pagriezos atpakaļ. Pēc tam gan to nožēloju, jo drīz leca saule un situācija krietni uzlabojās,  ja nebūtu nobijies, droši vien augšā tiktu...

Kalni man ļoti daudz dod gan dzīvē, gan darbā. Alpīnisms stiprina iekšējo pārliecību, mieru... Sajūtu, kas ir pēc nokāpšanas no kalna, es nevaru salīdzināt ne ar vienu citu. Visi apkārtējie kašķi, rīvēšanās un citas sadzīviskās problēmas - to nozīmība cilvēku dzīvē raisa gandrīz vai izbrīnu. Pāris mēnešu laikā, protams, tas pāriet.

- Un sportiskais aspekts? Esi bijis gan Latvijas, gan Baltijas čempions alpīnismā...

- Sacensība ar sevi nav mazāk svarīga. Jo augstāku mērķi uzstādi, jo lielāka vēlme to sasniegt, un līdz ar panākumiem stiprinās pārliecība par tālākiem, vēl augstākiem mērķiem.

Didzis CAUNE

 

Valdis Puriņš

Nordic Training International apmācību vadītājs

Sasniegumi kalnos:

2003. gadā - Hantegri (6995 m)

2004. gadā, uzkāpjot Kongura virsotnē (7719 m), izcīnīta 3. vieta NVS alpīnisma čempionātā Augstkalnu klasē

2005. gadā - Ļeņina smaile (7134 m), Koržeņevskas smaile (7103 m) un Latvijas smaile (6200 m)

2006. gadā  - Komunisma smaile (7495 m)

2007. gadā  - Broda smaile (8047 m)

Bijis gan Latvijas, gan Baltijas čempions alpīnismā

 

Latvieši astoņtūkstošniekos

*1990. gada 13. maijā zemeslodes augstāko punktu Everestu (8848 m) aizsniedz latviskas izcelsmes amerikānis Eds Viesturs. Vēl pēc trim dienām ASV dzimis latvietis Andris Lapkašs šajā virsotnē uznes mātes šūtu Latvijas karodziņu.

*1993. gada 10. oktobrī Latvijas ekspedīcijas dalībnieki Teodors Ķirsis, Imants Zauls un Ilgvars Pauls sasniedz Daulagiri (8167 m).

*1995. gada 14. maijā Latvijas ekspedīcijas dalībnieki Teodors Ķirsis un Imants Zauls uzkāpj Everestā.

*1996. gada pavasarī Latvijas ekspedīcijas dalībnieki Juris Osis, Rolands Laveiķis un Aivars Rutkis sasniedz Čooiju (8201 m).

*1996. gada rudenī Ilgvars Pauls uzkāpj Čooiju.

*1997. gada pavasarī Ilgvars Pauls sasniedz Everestu.

*1998. gadā Ilgvars Pauls uzkāpj Lodzē (8516 m) un Šišapangmas Centrālajā virsotnē (8008 m).

*2000. gadā Ilgvars Pauls Karakorumā sasniedz Gašerbrumu II (8035 m).

*2001. gadā Ilgvars Pauls Karakorumā sasniedz Nanga Parbatu (8126 m).

*2001. gada maijā, atgriežoties no trešo reizi iekarotā Everesta, Andris Lapkašs glābj klientu un spiests pārnakšņot absolūtā nāves zonā vairāk nekā 8500 m augstumā. Guvis nopietnus apsaldējumus, latvietis tomēr izdzīvo. Lapkašs trīs reizes uzkāpis arī Čooiju.

*2005. gada maijā, uzkāpjot Anapurnā (8091 m) Eds Viesturs kļūst par divpadsmito alpīnistu pasaulē, kurš sasniedzis visas četrpadsmit virsotnes, kas augstākas par 8000 m. Turklāt Everestā viņš pabijis... sešas reizes.

*2006. gada maijā Atis Plakans sasniedz Šišapangmas Centrālo virsotni (8008 m).

*2007. gada 31. jūlijā Valdis Puriņš Karakorumā uzkāpj Broda smailē (8047 m).

 

 

Latviešu augstuma rekordi

(Virs 7500 m)

 1. Andris Lapkašs - 8848 m, Everests (1990.)

 2. Teodors Ķirsis, Imants Zauls -  8848 m, Everests (1995.)

 3. Ilgvars Pauls -  8848 m, Everests (1997.)

 4. Ilmārs Bernāns, Vilnis Bušs - 8300 m, kāpjot Everestā (1995.)

 5. Juris Osis, Rolands Laveiķis, Aivars Rutkis - 8201 m, Čooiju (1996.)

 6. Valdis Puriņš - 8047 m, Broda smaile (2007.)

 7. Atis Plakans - 8008 m, Šišapangma, Centrālā virsotne (2006.)

 8. Līga Hartmane - 7800 m, kāpjot Čooiju (2006.), Jānis Busenbergs - 7800 m, kāpjot Everestā (1995.

 9. Oļegs Siļins, Valdis Puriņš - 7719 m, Kongurs (2004.)

10. Līga Plakane, Kaspars Klapkalns, Andris Malaševskis - 7600 m, kāpjot Šišapangmā (2006.)

 

*Savu daļēji latvisko izcelsmi nenoliedz arī ASV alpīnists Eds Viesturs, kam šajā sarakstā būtu piešķirama pirmā vieta. Viņš 2005. gadā kļuva par divpadsmito kāpēju pasaulē, kurš sasniedzis visas 14 virsotnes, kas augstākas par 8000 m.

 

Ceļā uz Čooiju

Trīs Latvijas alpīnisti Atis Plakans, Līga Plakane un Kaspars Klapkalns patlaban Himalajos ir ceļā uz 8201 m augsto Čooiju virsotni