twitter facebook instagram

Spartaka Jurīša Sportlande

29.Jan.2009 - Portāla Administrators

Numurs: 
158
10-Kalnins-LEGENDA-2.jpg

Šoruden apritēs 45
gadi kopš viens no Latvijas visu laiku izcilākajiem basketbolistiem Juris
Kalniņš kļuva par Tokijas olimpisko spēļu sudraba laureātu. Tie bija lieli
prieki ne tikai trenerim Alfrēdam Krauklim, bet arī viņa audzēknim, kuram jau
pirms šā vēsturiskā notikuma pielipa iesauka Spartaka Jurītis, kuru līdzgaitnieki nav aizmirsuši vēl šobaltdien.
Iesauka bija absolūti precīza, jo Grīziņkalna puika basketbolista gaitas sāka
pie Spartaka komandas trenera Alfrēda
Kraukļa pirms 59 gadiem. Ar bumbu gan gultā, gan mazmājiņā Juris Kalniņš aktīvās
basketbolista gaitas lielajā sportā beidza 1970. gadā, bet basketbolā ir
joprojām. Kad grozabumbas lielmeistari, kas bija nedaudz vecāki, nolēma
apvienoties senioru komandā ar skanīgu nosaukumu Laima, vieta tajā atradās arī Spartaka
Jurītim. Tie bija interesanti laiki, kad nesenie ķīviņi starp divām komandām -
ASK un VEF - jau bija mitējušies gruzdēt. Bet ne jau par to stāsts, jo tā
scenāriju paši basketbolisti neveidoja. Laima
atkal apvienoja vīrus, kas savulaik plecu pie pleca cīnījās Latvijas
izlases sastāvā, gūstot panākumus gan PSRS tautu spartakiādēs, gan
starptautiskajās spēlēs. Un jau Laimas
laikos jaunizceptie basketbola seniori atcerējās, kā Daugavas stadiona zālājā kļuvuši par Latvijas čempioniem lielajā
rokasbumbā 11x11, kā Spartaka Jurītis
kādā treniņā ar Jāni Krūmiņu (217 cm, 130 kg) uz muguras pārskrējis futbola
laukumu visā garumā. Un, tiesa, vēlāk, kad ASK slavenie vīri gada nogalēs
pulcējās Lielā Jāņa mājās Mežaparkā, katram vajadzēja pastāstīt kaut ko iz
dzīves. Un Spartaka Jurītis kādubrīd
izšāva sakramentālu frāzi, kura, šķiet, vēl nav publicēta presē ne reizi, proti:
„Lai kļūtu par īstu basketbola
meistaru, es bumbu ņemu līdzi pat uz mazmājiņu, bet gultā tā man ir spilvena
vietā." Vīri toreiz smējušies kā kutināti, bet Juris nopietnā vaigā skaidrojis
tālāk: „Gultā pagalvja vietā
ielieku spilvenu, paņemu bumbu un sāku to mest pret divus metrus attālo krāsni,
turklāt to darot diezgan spēcīgi, lai trenētu rokas asu piespēļu izdarīšanai.
Toreiz man, Tallinas ielas mājā dzīvojot, istabā bija pamatīga veco Ulmaņa laiku
krāsns, kurai mana nemitīgā bumbošana skādi nenodarīja. Tā rūdīju gan reakciju,
gan spēcīgus roku pirkstus."

 

Rīgas-Tallinas šosejas 1. kilometrā

„Kārtīgu amatu un
darba tikumu man iemācīja vecaistēvs, kad kopā ar vecākiem dzīvojām starp
Vitrupi un Salacgrīvu sakoptā lauku mājā," atceras Juris. „Tur apguvu visus laukos vajadzīgos darbus,
pieredzi, un tas man lieti noderēja krietni vēlāk, kad izvācāmies no sarkano
partizānu 1946. gadā nodedzinātās saimniecības. Ar vecātēva mācībām jau 1959.
gadā varēju sākt savas mājas celtniecību Rīgas-Tallinas šosejas 1. kilometrā. Apmēram
divus hektārus lielo īpašumu man palīdzēja dabūt leģendārais TTP pārvaldnieks
Aleksandrs Zālītis. Māju būvēju, lai topošajai ģimenei būtu sava ligzda. Tāds bija
mans solījums, četrus gadus vēlāk apprecot Latvijas izlases volejbolisti
Dzintru Janovsku, kas man dāvājusi dēlus Juri, Oskaru un Ronaldu, kā arī meitu
Daci, diemžēl mūsu pirmdzimtā vairs nav šajā saulē.

Vienlaikus
ieperinājās arī doma, ka uz šiem diviem hektāriem, kas iepretī manai tobrīd vēl
topošajai mājai, es varētu īstenot arī mūža sapni - izveidot savu Sportlandi - bumbu spēļu un atpūtas
kompleksu, kurā būtu vieta arī basketbola vēstures muzejam. Sapņus īstenot
palīdzēja ne tikai Aleksandrs Zālītis, bet arī Latvijas to laiku Basketbola
federācijas priekšsēdētājs Miervaldis Ramāns, kurš bija galvenais cilvēks
tautsaimniecības plānošanā Latvijā."

Darbi pamazām
virzījās uz priekšu, un Tallinas šosejas ceļmalas īpašumos sākās apbūve.
Galvenais celtnieks bija pats Juris, kurš visu prata. Bijuši tik būvmateriāli. „Esam jau tiktāl, ka brīvdabas laukumi
basketbolam, volejbolam, badmintonam un tenisam jau nolīdzināti un noklāti, vēl
atliek līnijas iezīmēt. Pagaidām vēl pie mums sportošana nenotiek, jo platību
vajag arī labiekārtot, veikt centrālās ēkas ārējo un iekšējo apdari, iekārtot
dušas kabīnes un ielikt lamināta grīdas. Un visbeidzot uzsliet šai ēkai trešo
stāvu, kurš varētu kļūt par basketbola vēstures muzeju. Viss jau būtu labi, bet
tagad esam nonākuši uz sēkļa, jo ar to naudiņu, ko iegūstu no apgrozījuma savā
privātajā kafejnīciņā, ir krietni par maz. Vajadzētu kādu spēcīgu un palīdzīgu
roku. Latvijas Basketbola federācijas prezidents Ojārs Kehris morāli atbalsta
manu projektu, bet pagaidām līdzēt nevar. Šajos ekonomiski smagajos laikos nav
viegli arī Garkalnes novada padomes priekšsēdētājam regbistam Jurim Silovam,
arī vienam no Rīgas rajona sporta dzīves vadītājiem Ēvaldam Gobam. Visi saprot,
ka šis nav mans biznesa projekts, ka gribu veicināt vienkāršās sporta
aktivitātes jebkura vecuma ļaudīm, tāpēc ar žurnāla starpniecību aicinu mani
pareizi saprast un pasniegt roku grūtā brīdī. Tie, kas dodas Tallinas virzienā,
manai jaunsaimniecībai Vecmeistari (tālrunis
67990230 - vakaros), ceru, garām nepabrauks. Atliek vien piestāt un
saprast manu sāpi. Ja šogad izdotos visas ieceres īstenot, tad tā būtu man
pašam lieliska dāvana ar atpakaļejošu datumu, jo pērn 8. martā iegāju
septiņdesmitgadnieku kārtā. Tā būtu lieliska velte arī Alfrēdam Krauklim un
Aleksandram Zālītim, kas uz mums skatās no mākoņa maliņas."

Apsteidzot laiku

„Kad 1950. gadā
basketbolu jau spēlējošais spartakietis Ilmārs Pirtnieks mani aizveda pie
trenera Alfrēda Kraukļa, sagaidīja vilšanās, jo populārais speciālists caur
biezajām uzacīm paskatījās uz mani un teica, ka vajagot vēl paaugties, lai
atnākot pēc gada," savu pirmo fiasko atceras Juris. „Pēc dabas ietiepīgs būdams, nepaklausīju un
jau nākamajā treniņā biju klāt kā nagla. Arī aiznākamajā un daudzos citos.
Treneris mani prom nedzina, uzmanīgi vēroja, līdz atzina, ka būšot noderīgs, jo
nodarbībās biju paklausīgs un cītīgs, ātri apguvu basketbola gudrības, un -
pats galvenais - laukumā viss sāka izdoties, parādījās arī metienu
precizitāte. Vēlāk jau mani iekļāva Latvijas jauniešu izlasē, lai gan biju
divus gadus jaunāks par komandas biedriem, un vissavienības jaunatnes
spartakiādē Ļeņingradā man atļāva piedalīties, jo bija dakteru apliecinājums
par manu veselības stāvokli. Ja nebūtu Kraukļa sapratnes, ka esmu basketbolam
vajadzīgs, droši vien kļūtu par labas klases hokejistu, jo Elmāra Baura
slidotavā Cēsu ielā šīs spēles pamatus biju labi apguvis, un viens no Latvijas
hokeja patriarhiem Harijs Vītoliņš I man paredzēja spožu nākotni šajā spēlē.
Bija sekmes arī citās komandu sporta spēlēs, taču basketbols bija, ir un paliks
uz mūžu manējais. Atceros Kraukļa strīdu ar tenisa treneri Jāni Jansonu, kurš
gribēja mani pārvilināt , bet Krauklis šajā vārdu cīņā bija pārāks. Atmiņā
neizdzēšami palicis pirmais panākums 1955. gadā kultūras nama Ziemeļblāzma zālē vissavienības astoņu
pilsētu basketbola turnīrā pieaugušajiem Spartaka
sastāvā saņēmu bronzas medaļu. Līdz iekļūšanai slavenajā ASK meistarkomandā vēl
nedaudz vajadzēja pagaidīt. Bet viss tālākais attīstījās tik strauji un
negaidīti, ka pats biju pārsteigts. Sākās Latvijas basketbola zelta laikmets, kulmināciju
sasniedzot 1960. gadā, kad Rīgu pasludināja par Eiropas basketbola
galvaspilsētu. Tie bija vārdi, kurus sacīja FIBA prezidents Viljamss Džonss,
ierodoties Rīgā, lai mūsu armijniekiem pasniegtu Eiropas kausu.

Togad Eiropas kausu
ieguva arī TTT dāmas."

Olimpiskie līkloči

Romas olimpiskajās
spēlēs PSRS basketbola izlases sastāvā startēja četri latvieši - Maigonis
Valdmanis, Valdis Muižnieks, Jānis Krūmiņš un Cēzars Ozers. Varēja būt arī
piektais - Juris Kalniņš -, bet Maskavas sporta un politiskās varas
gaiteņos tas jau šķita par daudz. Piekto nepaņēma. „Biju lieliskā formā, ar ļoti augstu precizitāti
metienos, ciešu segšanu, bet mana olimpiskā debija nenotika, jo izlases pēdējā
treniņnometnē Adlerā mēnesi pirms došanās uz Romu es vienīgais no izlases
kandidātiem pamatīgi saslimu. Nešaubos, ka mums paredzētajā vitamīnu devā man
tika piespricēta arī kāda zālīte, lai olimpiskajā komandā būtu par vienu
latvieti mazāk. Slimībai nebija diagnozes, bet divas nedēļas turējās 40 grādu
temperatūra. Šajā laikā svarā nokritos no 90 kg līdz 70 kg - gandrīz
vai kauli un āda no muskuļotā ķermeņa, kāds man bija. Tāpēc četru gadu
gatavošanās cikls Tokijas spēlēm man sākās no nulles. Un daudz netrūka, ka
atkal būtu palicis malā, jo 1963. gada nogalē mani bez īpašas motivācijas
atskaitīja no PSRS izlases, lai gan togad kļuvu par Eiropas čempionu, bet
pasaules meistarsacīkstēs Riodežaneiro izlases sastāvā kļuvu par bronzas
laureātu.

Stukaču pirksts

Laikam jau Maskavai
nepatika arī mana biogrāfija. Kāds ierēdnis no dienestiem man pēc starta
pasaules čempionātā Rio vaicāja, kāpēc neesot agrāk teicis, ka man onkulis dzīvo
Austrālijā. Atbildēju ar pretvaicājumu, sak', ja jūs to zinātu, vai laistu mani
pāri dzelzs aizkaram. Un viņš godīgi atzinās, ka nebūtu gan laidis. Jau kļuva
skaidrs, ka arī uz Tokiju man netikt. 1964. gada vasarā jau bija apstiprināts
PSRS olimpiskās izlases sastāvs, un tajā mana uzvārda nebija. Vasaras otrajā
pusē olimpieši tika uzaicināti uz Rīgu, lai divās pārbaudes spēlēs sacenstos ar
Latvijas izlasi, turklāt pēc NBA noteikumiem. Pirmajā spēlē mēs viņus Daugavas sporta namā skaisti sasitām,
bet dzimtenes nodevējs Kalniņš guva
36 punktus. Nākamajā cīņā gan minimāli zaudējām, bet arī tajā biju rezultatīvs.
Kad pēc tam Latvijas basketbolisti Kijevā pieveica ASV olimpisko izlasi (es
guvu 20 punktu), Maskavā nolēma, ka Tokijā Kalniņš būs ļoti vajadzīgs, gan kā
snaiperis, gan saspēlē ar centra uzbrucēju Krūmiņu."

Kāpēc olimpiskās
izlases sastāvā tika iekļauts maskavietis Hriņins? „Tajos laikos un arī vēlāk PSRS izlasē parasti
bija iekļauts kāds sportists, kura galvenais uzdevums nebija vis spēle laukumā,
bet kolēģu, īpaši latviešu, uzmanīšana ārpus laukuma. Maskavietis bija pielipis
kā dadzis. Gāju nopirkt mājiniekiem kādu suvenīru, viņš nāk līdzi, grasījos
paklīst pa Tokijas ielām - viņam arī vajag. Otrs no šā ampluā cilvēkiem
izlasē bija Genādijs Voļnovs, bet ar kaitniecību nenodarbojās un savējos
nestučīja.

Septiņdesmito gadu
sākumā, kad Latvijas basketbolisti viesojās ASV, saņēmu no vietējiem tautiešiem
piedāvājumu palikt Amerikā, par to solot lielu naudu, auto un labu izglītību
par velti. Toreiz vēl biju brīvs cilvēks, neprecējies, bet kārdinājumam
nepiekritu. Var jau būt, ka arī šī vēsts sasniedza Maskavas ausis un šis
atteikums manu turpmāko biogrāfiju galīgi nesabojāja. Arī braukājot pa Eiropu
ar klubu komandām, pavadoņos parasti bija kāds cilvēks ar dzirdīgām ausīm un
pūces redzi. Un tas nebija basketbolists..."

Kā bija vakar un kā ir šodien?

Juris atceras savus
pirmos treniņu gadus Kronvalda parka laukumos, kad rokās bija smagā Ungārijā
ražotā basketbola bumba un kājas basas, jo tolaik ķīniešu kedu Latvijā vēl
nebija. Varēja jau arī skriet ar igauņu tenisakurpēm, bet tās ātri izjuka.
Tāpēc visdrošākās bija paša basās kājas, kas treniņā gan tika nodrāztas līdz
asinīm. „Man precīzs metiens
palēcienā no pierītes laikam ir Dieva dota dāvana, bet vajadzēja ļoti nopietni
strādāt treniņos, lai augsto precizitāti nostabilizētu," atklājas Juris. „Lai attīstītu fizisko, nopietni ņēmos ar
dzelžiem, uzgrūst centneru smagu svaru stieni nebija problēmu. Pēc treniņa
paliku zālē pastrādāt pie metienu precizitātes. Slavas laikos panācu 70
procentu metienu precizitāti no spēles, dažkārt pat panākot 90 procentus.
Sodiņos mans labākais sasniegums bija 39 precīzi metieni pēc kārtas un 48 no
50, apmēram no tagadējā trīspunktnieku loka izdevās trāpīt 21 reizi pēc kārtas.
Savā topošajā Sportlandē došu trīs
kastes šampanieša tam, kurš ielādēs 22 trīnīšus pēc kārtas, bet, ja netrāpīs,
tad trīs dzirkstošie būs mani. Ir jau arī tagad snaiperi, kas sasniedz vairāk
nekā 60 procentu precizitāti, bet tā nav stabila. Katastrofāli kļūdaini ir soda
metieni. Vajadzētu iemest 90 procentus ar aizvērtām acīm. Diezgan kritiski
raugos uz mūsdienu basketbolu Latvijā. Nedrīkst piecnieku laukumā strikti
salikt pa posteņiem. Visiem jābūt universāliem un jānospēlē augstvērtīgi
jebkurā laukuma punktā. Bet vislabāk, ja komandā būtu desmit šādu universāļu.
Kad finansiālās krīzes apstākļos ASK pameta tumšādainie leģionāri, beidzot mana
dzimtā komanda kļuvusi par nacionālu, tikai ar vienu lietuvieti sastāvā, mums
savulaik bija igaunis Jāks Lipso. Tagad jaunajai komandai nebūs kādulaik spožu
rezultātu, toties pie spēlēšanas tiks pašu mājās izaugusī jaunatne."

Čekas zīmogs kā uz pieres

Beidzot gaitas ASK
meistarkomandā, Juris Kalniņš sistēmā palika, kopā ar Gunāru Baldzēnu trenējot
ASK juniorus. Pēc tam Juris padarbojās ar Ķekavas komandu un Rīgas Industriālā
politehnikuma grozabumbas talantīgākajiem. Taču samilza čekas mākoņi arī virs
nekaitīgā RIP, jo drošības iestādes gribēja atbrīvoties no trenera, kam radi
dzīvoja Austrālijā. Nelīdzēja pat Jura fiktīva pārcelšana ripiņa šahistu izlases trenera amatā. Pārkoda.

Kalniņš maksibasketā

Jau pāris gadu
desmitu Juris pārstāv Latvijas klubu izlasi Eiropas un pasaules senioru
meistarsacīkstēs. Izcīnītas zelta medaļas abās nominācijās, bijušas arī cita
kaluma godalgas. Tagad Kalniņš gatavojas pasaules senioru forumam, kas notiks
Prāgā. Tiesa, treniņos patlaban grūtāk, jo būvdarbos savā Sportlandē rokas vienās tulznās.

Gatis ĶĪSIS

Juris Kalniņš

basketbolists

Dzimis           1938. gada 8. martā Rīgā

Basketbolā   kopš 1950. gada

Pirmais klubs          Spartaks, vēlāk ASK un VEF

Pirmais treneris      Alfrēds
Krauklis

Augums, svars        1,87
m, 90 kg

Izglītība         Rīgas 26.
pamatskola, 24. vidusskola, četri kursi LVFKI

Trenera darbā         septiņi
gadi (1970-1977)

Panākumi     Tokijas OS sudraba
medaļa, Eiropas čempions (1963. g.) un pasaules čempionāta bronzas
laureāts 1963. gadā Brazīlijā, vairākkārtējs PSRS čempions un godalgoto vietu
ieguvējs ASK sastāvā, PSRS I tautu spartakiādes čempions, divreiz arī šo
sacensību laureāts Latvijas izlases sastāvā, PSRS izlasē no 1962. līdz 1964.
gadam, pasaules un Eiropas veterānu čempions un laureāts

Ģimene          sieva Dzintra,
dēli Juris, Oskars un Ronalds, meita Dace, divi mazbērni

Vaļasprieks  Sportlandes būvniecība un labiekārtošana