twitter facebook instagram

Sportisti vairs neklusē

28.Sep.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
342
Sportisti vairs neklusē

Kopš 28. augusta Latvijā risinās sabiedriska iniciatīva Es atbalstusportu!,kurā apvienojušies vairāk nekā 500 pazīstamu sportistu un vairāk nekā 100 Latvijas vadošo sporta organizāciju. Tās mērķis ir aktualizēt kritisko situāciju Latvijas sportā un rast veidus, kā risināt steidzamos jautājumus nepietiekamo finansējumu un neefektīvu sporta pārvaldi.

Kustības iniciatori ir Latvijas Komandu sporta spēļu asociācija, Latvijas Sporta federāciju padome, Latvijas Basketbola savienība, Latvijas Futbola federācija, Latvijas Hokeja federācija un Latvijas Olimpiskā komiteja.

Iniciatīva tika aktualizēta 28. augustā ar publisku atklāšanas pasākumu Esplanādes laukumā Rīgā, pēc kura sportisti ar atklātu vēstuli vērsās valdībā un pie politisko partiju pārstāvjiem, aicinot nekavējoties risināt nozarei nozīmīgos jautājumus. Dažu nedēļu laikā iniciatīvai pievienojās gandrīz 9000 atbalstītāju.

Šīs prasības apspriestas Saeimas Sporta apakškomisijas sēdē. Problēmas nozarē atzinusi Latvijas Nacionālā sporta padome, un Ministru prezidenta Māra Kučinska vadībā izveidota darba grupa to risināšanai.

28. septembrī notiek šiem jautājumiem veltīta Latvijas Olimpiskās komitejas Ģenerālās asamblejas paplašināta ārkārtas sesija.

Brīnumdari rada ilūziju

Ulla Zirne, olimpiete, kamaniņu braucēja:

“Sportā jau šobrīd vērojams rezultātu kritums. Daudziem šķiet, ka tās ir neveiksmes, bet patiesībā tas ir reālais līmenis, kādā esam nonākuši. Kā mēs lielajā sportā varam būt konkurētspējīgi ar lielajām valstīm, ja šogad jau apdraudēta iespēja aizvest mūsu jauniešu izlasi uz basketbola pasaules čempionātu vai motokrosā piedalīties Nāciju kausa izcīņā, bet jaunajiem hokejistiem braukt uz treniņnometnēm un sagatavoties šādām sacensībām?

Lai izdzīvotu, daudziem sportistiem pēc smagiem treniņiem nākas doties uz darbu. Arī mūsu kamaniņu braucēju komandā divi puiši naktīs strādā  par taksistiem. Kāda gan var būt produktivitāte treniņos, ja cilvēks nav normāli atpūties?!

Agrāk no mums netika gaidītas medaļas un ļoti augsti sasniegumi. Bet tad parādījās brīnumdari — brāļi Šici, Dukuri, Porziņģis, Ostapenko un citi, kuru panākumu pamatā ielikts ģimenes darbs. Skatoties uz viņu sasniegtajiem rezultātiem, daudziem šķiet, ka valstī viss ir kārtībā un mūsu sporta sistēma strādā. Tiklīdz brīnumi nenotiek, nav labvēlīgās apstākļu sakritības un augstais rezultāts izpaliek, tiek vainots sportists. Bet sporta meistarības līmenis pasaulē ir ļoti audzis, to nevar vairs aizsniegt ar entuziasmu, reāli vajadzīga finansiāla palīdzība, valsts atbalsts. Rezultāti sacensībās ir tik blīvi, ka izšķirošas kļūst nianses, bet mūsu sportistam pirms sacensībām jādomā, kā pēc garas darbdienas izgulēties.

Mūsu priekšrocības — entuziasms un milzīgā vēlme parādīt, ko spējam, jāsaliek kopā ar reālu sistēmu, tad mēs spēsim arī turpmāk gūt augstus rezultātus. Es tiešām ticu, ka mēs visi to varam izdarīt.”

Atdodiet dzīvību!

Ronalds Arājs,Latvijas vieglatlētikas izlases direktors:

“Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka vairāk nekā 30 procentiem Latvijas iedzīvotāju ir mazkustīgs dzīvesveids. Tāpēc arī mūsu valstī visizplatītākais nāves cēlonis ir sirds un asinsvadu slimības, no kurām katru gadu mirst vairāk nekā 16 tūkstoši cilvēku. Jāmeklē risinājums, kā šo situāciju uzlabot, vispirms radot iespēju, katram sportot sev tīkamā vietā un izdevīgā laikā.”

Nepildīti solījumi, smagas sekas

egs Sorokins, hokeja treneris, iepriekš ilggadējs Latvijas izlases spēlētājs:

“Sports Latvijā patlaban nav prioritāte, lai gan 87 procentiem bērnu ir stājas problēmas, lielai daļai draud aptaukošanās, fiziskā sagatavotība ir tik vāja, ka policija nevar savākt sev darbiniekus, rekrutējoties armijā, puse jauniešu nevar nokārtot attiecīgos testus. Kā treneris redzu, ka bērni uz sportu tagad nāk daudz nesagatavotāki, daudziem jāmāca viss no paša sākuma, kas varbūt nav nemaz tik slikti, ja vien viņi gribētu to darīt. Bet daudziem trūkst līdzekļu, nav arī pietiekamas infrastruktūras, kur to darīt.

Pilnīgi noteikti skolās jāievieš trešā sporta stunda nedēļā, kā tas tika solīts jau 2016. gadā. Mums vajadzīgi arī speciālisti, kas spēj šo trešo stundu ar aizrautību un gudri piepildīt. Valstij jāfinansē pulciņi, kuros bērni var nodarboties ar tiem sporta veidiem, ar kuriem vēlas. Būsim godīgi — mums ir mazkustīgs dzīvesveids. Izvairīšanās no tā tiek atstāta tikai vecāku ziņā.

Agrāk mums bija viens televīzijas kanāls un nebija mobilo telefonu. Brīvo laiku pavadīt mēs gājām ārā. Tagad situācija ir mainījusies. Hokeja federācija jau pērn sāka pievērst daudz lielāku uzmanību tam, kas notiek ārpus ledus laukuma. Mēģinām katru bērnu veidot par personību. Valsts izlasē tiek tikai viens vai divi procenti, pārējiem 98 jāiet uz priekšu citās jomās. Viņi arī ir Latvijas pilsoņi, viņiem jāstrādā un jāpelna nauda un nodokļi valstij.

Treneris, skolotājs bērniem iemāca sportot. Bet speciālistu pilnīgi noteikti trūkst. Treneriem jāstrādā vairākos darbos. Lai to mainītu, mums vajadzīga pilnīgi jauna sporta sistēma.”

Meklējam saimnieku

Juris Šics,olimpiskais vicečempions kamaniņu sportā:

“Finansiālā situācija ir kritiska. Infrastruktūra attīstās bez stratēģiska redzējuma. Trūkst jaunu un profesionālu treneru. Esošais sporta modelis ir novecojis. Nozarei vajadzīgs labs un profesionāls saimnieks. Tāpēc mēs iesaistāmies kustībā Es atbalstu sportu!

Dramatiska situācija

Andris Šics,olimpiskais vicečempions kamaniņu sportā:

“Ziedojumi līdz šim veidojuši gandrīz trešo daļu no līdzekļiem, kas tiek izmantoti valstiski svarīgu programmu īstenošanai. Drīzumā trūks finansējuma sacensībām, bērni nevarēs piedalīties treniņnometnēs, pēc gadiem pieciem sešiem vai astoņiem nebūs, kas pārstāv Latviju starptautiskās sacensībās. Ir jāatrod risinājums, kā kompensēt šo ziedojumu zudumu.”

to dara Islandē

Mārtiņš Bičevskis, Latvijas Handbola federācijas prezidents:

“Pekinas spēlēs 2008. gadā par olimpiskajiem vicečempioniem handbolā kļuva valstsvienība, kas pārstāv tikai 300 000 cilvēku lielu nāciju. Tā ir Islande. Šī valsts spilgti apliecina koncentrēta, mērķtiecīga, efektīva sporta pārvaldības spēku. Vēl deviņdesmitajos gados Islandes jauniešiem bija Eiropā augstākais alkoholisma līmenis, tur bija visvairāk smēķētāju un narkotiku lietotāju jauniešu vidū.

Viņi pārmainīja savu sporta pārvaldības sistēmu, izveidojot vienu spēcīgu par sporta politiku un tās ieviešanu atbildīgu institūciju. Tā realizēja programmu, kas ietvēra sporta infrastruktūras pieejamību katrai skolai, precīzi iezīmēja, cik daudz un kāda veida sporta pedagogu, treneru un ekspertu apmācāms, lai būtu, kas prot ar jauniešiem strādāt, motivējot viņus savu dzīvi aizpildīt ar sportiskām aktivitātēm. Viņi paredzēja skaidru finansējumu, kas nepieciešams šīs programmas pildīšanai.

Pēc divdesmit gadiem Islande rādītājos, kuros bija sliktākā, kļuva par labāko Eiropā. Smēķētāju kļuvis septiņas reizes mazāk, trīs reizes mazāk ir to jauniešu, kas lieto alkoholu un kaut reizi pamēģinājuši narkotikas. Tam visam loģisks rezultāts ir Islandes izcilie panākumi komandu sporta veidos. Pat tik lielos kā futbols vai basketbols. Pirms divdesmit gadiem tādas islandiešu uzvaras nevienam pat sapņos nerādījās.

Ir vēl arī Somijas, Slovēnijas un citu valstu piemēri. Mēs gribam aicināt valdību, parlamentu, politiķus, nākamos deputātus runāt par to, ka mums ir pienācis laiks šādu pārvaldības modeli izveidot. Mēs vēl nevaram šodien pateikt, kāds tieši tas būs, bet kopējā diskusijā tas jārada ar vienu skaidru mandātu, kas sporta sabiedrībā un apkārtējos rada pārliecību, ka mums ir viens enerģijas centrs, kas dos rezultātu.”

Kas vajadzīgs Latvijai?

Žoržs Tikmers, LOK ģenerālsekretārs:

“Jautājums, kāpēc Islande var un Latvijas nevar, ir atklāts. Domāju, ka arī Latvija var. Kas vajadzīgs Latvijai? Sporta nozares reforma. Īpaša patstāvīga institūcija mūsu nozares vadībai. Esam skaudri izjutuši īsta saimnieka trūkumu. Tāda mūsu biedra, kurš vienlaikus spēj skatīties nākotnē un risināt ļoti sarežģītas ikdienas problēmas. Vai mūsu nozarei arī turpmāk ir vieta Izglītības un zinātnes ministrijā? Sporta organizācijas saka, ka nē.

Otrs jautājums, kam nepieciešams neatliekams risinājums, ir ziedotās nauda iztrūkums sporta organizāciju, sporta klubu maciņos. Tas ir ļoti dramatisks kritums. Gada beigās tas varētu sasniegt 10—15 miljonus eiro. Uz jautājumu, ko darīt, kā sportistiem sagatavoties, kā nokļūt uz sacensībām, atbildes nav.

Mēs visi esam kopā, akcijai Es atbalstu sportu! pievienojušies daudzi tūkstoši. Ceru, ka mēs kopā spēsim realizēt šīs labās idejas un sportistiem nevajadzēs piedalīties tādā pasākumā kā Latvijas sporta izdzīvošanas čempionāts.”

Glābiet no nāves!

Aigars Nitišs, godalgotā autosportista Reiņa Nitiša tēvs un menedžeris:

“Autosportā nebūt nav jāgaida 2019. gads, lai varētu teikt, ka šī sporta veida pastāvēšanai profesionālā līmenī Latvijā pienācis gals. Nodokļu reformas nestās izmaiņas tam jau šobrīd pārvilkušas pāri treknu svītru, jo bez privātā sektora ziedojumiem šim sporta veidam pavisam drīz iestāsies klīniskā nāve.

Autosports, kas nav olimpiskais sporta veids, Latvijā galvenokārt tiek finansēts no individuālajiem resursiem, valsts atbalsts tam ir niecīgs. Līdz šim gan tas nav traucējis pašmāju sportistiem kaldināt panākumus augsta ranga sacensībās, jo finansējumu varēja diezgan veiksmīgi piesaistīt no privātā sektora — uzņēmēji apmaiņā pret valsts nodrošinātajām nodokļu atlaidēm labprāt finansiāli atbalstīja autosportu. Pateicoties šāda veida ziedotājiem, sportisti varēja gan atbilstoši sagatavoties sacensībām, gan piedalīties pasaules mēroga autosporta čempionātos.

Līdz ar jauno nodokļu reformu, situācija ir krasi mainījusies. Lai kā gribētos ticēt līdzšinējo ziedotāju — uzņēmēju — labajai gribai un nesavtībai, kopš netiek piemērotas nodokļu atlaides, ziedojumu skaits ir krietni sarucis un atbalstītāju loks kļūst arvien mazāks. Nodokļu reformas sāpīgās blaknes autosportā var just jau šobrīd — līdzekļu trūkuma dēļ aktīvo sportistu skaits autosportā, rallijā, autokrosā, rallijkrosā šogad ir ievērojami sarucis. Lūkojoties uz šābrīža situāciju, jāteic, ja nekas nemainīsies, gada beigās atbalstītāju skaits būs samazinājies vismaz par divām trešdaļām. Latvijas autosportam līdzīgi kā citiem tehniskajiem sporta veidiem tik straujš finansējuma zudums diemžēl nozīmēs beigas — tātad varēsim aizmirst par augstiem sasniegumiem un pasaules mēroga sacensību norisi Latvijā.

Protams, var teikt, ka sportā finansējumu var piesaistīt, izmantojot sportistus kā reklāmas sejas. To Latvijas sportisti arī dara, bet diemžēl reklāmas tirgus Latvijā ir mazs, reklāmas budžeti salīdzinoši nelieli, bet konkurence sportistu vidū — milzīga. Līdz ar to šāda finansējuma piesaiste īsti nav alternatīva un nevar aizstāt līdzšinējo privātā sektora atbalstu.”

Atbalsts sportam šodien sabiedrības labklājība nākotnē

Kaspars Gorkšs, Latvijas Futbola federācijas prezidents:

“Lai gan visiem patīk runāt par profesionālo sportu, augstiem sasniegumiem un medaļām, viena no Latvijas Futbola federācijas (LFF) galvenajām prioritātēm ir tā sauktais grassroots jeb tautas futbols. Jo vairāk zēnu un meiteņu dažādās vecuma grupās mums izdosies pievērst futbolam, jo lielāka iespēja realizēt mūsu stratēģiskos mērķus: vēlamies ne tikai sasniegt lieliskus rezultātus starptautiskā līmenī, bet arī veidot veselīgu, fiziski aktīvu un izglītotu sabiedrību un veicināt sociālo integrāciju. Bažas raisa jautājums, vai ar pastāvošo treneru atalgojuma sistēmu un infrastruktūras trūkumu šie mērķi vispār ir sasniedzami.

Valda uzskats, ka sportistam, lai sasniegtu labus rezultātus, ir jābūt gudram, inteliģentam, un tas dos pārsvaru pār pretinieku. Mēs bieži aizmirstam, ka šī teorija darbojas arī pretējā virzienā — fiziski aktīvs dzīvesveids un laba veselība palīdz būt produktīviem jebkurā dzīves jomā. Tāpēc, manuprāt, sportam ir jābūt vienai no valsts prioritātēm. Izglītības un zinātnes ministrijai, kas ir atbildīga par sporta nozari un tās attīstību Latvijā, šobrīd ir citas būtiskas prioritātes, un sports paliek otrajā un varbūt pat trešajā plānā.

To diemžēl jūtam ikdienā. Pēc aptauju datiem, vairāk nekā trešā daļa Latvijas bērnu vismaz pēdējā gada laikā nav nodarbojušies ne ar vienu komandu sporta veidu. Mēs kļūstam aizvien fiziski neaktīvāki. Skola mums ieaudzina akadēmiskās zināšanas, bet tāpat arī veido vai neveido vēlmi būt fiziski aktīviem.

Lai gan futbolu iespējams uzspēlēt gandrīz jebkur, lai varētu ar to nopietni nodarboties, vajadzīga atbilstoša infrastruktūra — tāpat kā jebkurā citā sporta veidā. Mēs ļoti izjūtam gan infrastruktūras, gan kvalificētu treneru trūkumu, it sevišķi reģionos. Infrastruktūras attīstībā pēdējo desmit gadu laikā, veiksmīgi sadarbojoties ar pašvaldībām, esam ieguldījuši vairāk nekā 20 miljonus eiro, taču, futbolam kļūstot aizvien masveidīgākam, arī prasības palielinās. Pēdējā laikā daudz runājam par tautas sportu, taču šobrīd reālas atbalsta programmas ir tikai augstu sasniegumu sportam. Futbols ir masveidīgākais sporta veids bērnu un jauniešu vidū Latvijā, tomēr neizmantotais potenciāls joprojām ir milzīgs. Šobrīd futbols bauda milzīgu popularitāti visjaunākajās vecuma grupās — pirmsskolas vecumā un sākumskolas posmā, taču, bērniem sasniedzot 13 gadu vecumu, nepietiekamas infrastruktūras un treneru skaita dēļ daudzi pārstāj nodarboties ar futbolu. Veidojas tāda kā masveidīga piramīdas apakša un elitāra virsotne, kur trenējas un spēlē paši labākie, bet pa vidu — nesakārtota zona, kam ļoti trūkst labas pārvaldības. Jārēķinās arī ar sabiedrības maksātspēju — ne visi vecāki var atļauties apmaksāt treniņus. Protams, ja bērns ir talantīgs, atsevišķi klubi izrāda pretimnākšanu, bet iespējai trenēties jābūt visiem vienlīdzīgai — ne tikai pagalmā, kur vārti iekārtoti starp diviem mietiņiem.

LFF sadarbībā ar UEFA šobrīd veic Latvijai būtisku pētījumu, piesaistot 13 vadošās Eiropas universitātes, lai noskaidrotu, kādu atspaidu tautsaimniecībā ienes ieguldījumi sportā. Pētījums no dažādiem skatu punktiem parāda futbolā ieguldīto līdzekļu lietderību un atgriezenisko saikni, ietekmējot veselības jomu, fiziskās aktivitātes rādītājus, kriminogēno situāciju un valsts labklājību kopumā. Viens no secinājumiem — jo ekonomiski sarežģītāka situācija valstī, jo lielāka ir sporta ieguldījumu nestā atdeve. Tāpēc jāsaprot, ka sports ir visas valsts un sabiedrības labklājību veicinošs faktors — arī tiem, kuri uzskata, ka sports viņus nekādi neietekmē. Ir jāpārvērtē prioritātes Latvijas sportā, galveno uzsvaru liekot uz tautas sportu un sportisku sabiedrību kopumā. Rezultātus elites sporta segmentā neviens nav atcēlis, taču, tikai pārskatot sporta pārvaldes un atbalsta sistēmu, novirzot fokusu uz tautas futbolu, ilgtermiņā mēs varēsim pamatoti plānot panākumus elites sporta segmentā un ne tik daudz paļauties uz veiksmes faktoru. Tikai fundamentāli sakārtojot sporta pamatnostādnes, pievēršot pastiprinātu uzmanību treneriem un treneru izglītībai un nodrošinot visiem pieejamu sporta infrastruktūru, mēs varēsim nākotnē runāt par veselīgu un fiziski aktīvu sabiedrību.”

Negribam izdzīvošanas čempionātu!

Zintis Ekmanis, Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas ģenerālsekretārs:

“Indikācijas rāda, ka jauno ziedojumu formulu mūsu lauciņā neizvēlēsies neviens sponsors. Ja situācija ar sporta pārvaldību un finansējumu neuzlabosies, tad drīzumā tiešām vienīgās sacensības, kurās mūsu sportisti varēs sekmīgi piedalīties, būs Latvijas sporta izdzīvošanas čempionāts.

Mums, sportistiem, ir vīzija un piedāvājums, kas un kā jādara, lai situācija mainītos uz labo pusi. Mēs esam sagatavojuši vēstuli ar situācijas skaidrojumu un tūlīt to nogādāsim valdības un visu politisko partiju pārstāvjiem, kā arī aicināsim viņus uz diskusiju par papildu finansējuma piešķiršanu un jauna sporta pārvaldes modeļa ieviešanu Latvijā.”

Entuziasti.. kaitē?!

Viktors Lācis, olimpietis,fiziskās sagatavotības treneris:

“Latvijā strādājošo treneru skaits strauji sarūk, jauniešu skaits treniņu grupās ir pārāk liels un, piemēram, vieglatlētikai akūti trūkst šim sporta veidam piemērotas infrastruktūras. Tādēļ jau šobrīd jomā strādā lielākoties tikai dedzīgākie entuziasti, kuriem trenera darbs ir aicinājums un kuri, ignorējot visas grūtības, ir gatavi veltīt tam savu dzīvi. Vai ar treneru entuziasmu pietiek, lai Latvijas sportisti nākotnē sasniegtu regulārus, augstus rezultātus pasaules mērogā? Baidos, ka ar to kādā brīdī var izrādīties par maz, jo fanātisko treneru skaits turpina samazināties.

Sportistu sniegums sacensībās ir atkarīgs ne tikai no pašu talanta, bet arī no trenera profesionalitātes, spējas motivēt savus sportistus un pašizaugsmes, kas ilgtermiņā ietekmē treniņprocesa kvalitāti. Trenera darbs, tāpat kā sportista aicinājums, ir dzīvesveids. Tas prasa neatslābstošu interesi par savu sporta veidu, nepārtrauktu mācīšanos un profesionālo pilnveidošanos, individualizētu pieeju katram sportistam.

Latvijā šobrīd izcilu treneru ir maz, un viņu skaits strauji sarūk. Lai kļūtu par treneri, jābūt ļoti spēcīgai personībai ar spējām otru cilvēku attīstīt, virzīt uz priekšu, atbalstīt šaubu brīžos. Protams, nozīme ir uzkrātajai pieredzei, taču esmu saticis gan trenerus ar 50 gadu stāžu, kuri strādā ķeksīša pēc, gan tādus, kas pēc pieciem darba gadiem to dara daudz labāk par saviem vecākajiem kolēģiem. Labu sporta treneru un skolotāju ir maz, likumsakarīgi trenēties gribētāju skaits grupās — neadekvāti liels. Ar cik daudziem augstu sasniegumu sportistiem viens treneris var strādāt? Vai grupā, kur trenējas 20 bērnu, ir iespējams katram veltīt viņam vajadzīgo uzmanību, izcelt spējas, piedzīt vājās vietas? Uzskatu, ka tas ir neauglīgi. Savā sporta skolā strādāju ar diviem, trim, augstākais — četriem sportistiem, un tad ir iespējams kaut ko panākt. Pie manis atnāk audzēkņi no parastas sporta skolas, kas trenējušies sešus gadus, bet viņi neko nemāk, pat elementārus sprinta vingrinājumus, kur nu vēl ko specifisku augstlēkšanā, barjerskriešanā vai tāllēkšanā. Bērni nav vainīgi, un arī treneris nē — ko viņš var iemācīt 20 bērniem vienlaikus? Pat redzot šāda darba apšaubāmo vērtību, trenerim īsti nav izvēles — labu kolēģu kļūst aizvien mazāk, bet slodze uz palikušo pleciem — aizvien lielāka

Te mēs nonākam pie viena no iemesliem, kas izraisījis šo neapskaužamo situāciju, — treneru atalgojums ir mazs un arī sistēma nemotivē sasniegumiem. Finansējums tiek dalīts bez izpratnes, cik daudz un kā treneri strādā. Tiek lēsts, ka Latvijā esot 360 vieglatlētikas treneriuRealitātē redzu varbūt kādus piecdesmit. Protams, Izglītības un zinātnes ministrija, kas šobrīd pārvalda sporta nozari, nevar kontrolēt vieglatlētikas, basketbola vai jebkura cita sporta veida treniņu procesu un sadzīvi. Kā lai viņi zina, kā strādā Pēteris vai Jānis? Tieši tāpēc finansējuma shēma būtu jāveido tā, lai finansējumu treneru atalgojumam piešķirtu institūcijas, piemēram, sporta veidu savienības vai federācijas, kas diendienā seko līdzi norisēm konkrētajā sporta veidā. Tai jābūt piramīdai, kuras apakšā iesācējs Pēteris redz, ka Jānis, kurš strādā izcili, nonāk virsotnē un tiek arī atbilstoši atalgots. Tad arī Pēteris būs motivēts censties, mācīties, attīstīties kopā ar saviem audzēkņiem. Ir jābūt noteiktiem kritērijiem treneru vērtēšanā, ir jāzina, cik bērnu piedalās viņu stundās, ko šajās stundās dara un kādi ir rezultāti.

Tiesa, es neko negribu pārmest saviem kolēģiem, drīzāk uzslavēt, jo šajā jomā lielākoties strādā fanātiķi. Neviens nedara šo darbu naudas dēļ. Tajā pašā laikā, kamēr būs šādi trakie, valstiskā līmenī nebūs sajūtas, ka kaut kas sistēmā ir jāmaina, jo sportā taču viss ir kārtībā— kāpēc būtu nepieciešams darīt kaut ko vairāk un citādāk, ja rezultātus sasniedzam tik un tā? Tikai retais apzinās, ka šos rezultātus sasniedzam uz milzīga entuziasma un lielas pārslodzes rēķina.”

Taksometra vadītāji Baško, Zirne un Nitišs

Lai aktualizētu dramatisko finansiālo situāciju sportā, basketboliste Gunta Baško, kamaniņu braucēja Ulla Zirne un autosportists Reinis Nitišs dažas dienas pelnīja naudu iztikai, strādājot par taksometra šoferiem un vedot pasažierus dažādos maršrutos gan Rīgā, gan ārpus tās.

Taujāti, vai taksista darbs ir savienojams ar intensīviem treniņiem un regulāru dalību sacensībās, viņi atzina, ka tas ir ārkārtīgi grūti, jo katra diena saplānota pa minūtēm. Turklāt būt par taksometra vadītāju nepavisam neesot viegli, jo nemitīgās sēdēšanas dēļ sākot tirpt rokas un kājas, klientus dažkārt nākas ilgstoši gaidīt, un braukšanas laikā jāspēj apvienot auto vadīšana, elektroniskās braucienu uzskaites un norēķinu vadība, maršruta plānošana un komunikācija ar pasažieriem.

“Taksometra vadītāja darbs ir fiziski un emocionāli smags un nogurdinošs. Visu laiku jābūt par 200 procentiem koncentrētam uz to, ko dari. Un tā mūžīgā sēdēšana un gaidīšana — prātā var sajukt!” tā par piedzīvoto saka Gunta Baško.

 

2018. gada valsts sporta budžets

51,4 miljoni eiro

 

ves 21,7 miljoni

Sporta būves — 19,34 miljoni

LOK galvojumi — 1,175 miljoni

Paralimpiskais sporta centrs — 1,2 miljoni

 

Jaunatne un izglītība 16,63 miljoni

Sporta pedagogu algas — 14,6 miljoni

Murjāņu sporta ģimnāzija — 2,03 miljoni

 

Sociālais fonds un sporta vēsture 773 tūkstoši

Latvijas Sporta muzejs — 150 tūkstoši

Sociālais fonds — 623 tūkstoši

 

Sportisti (augstas klases sports) 12,157 miljoni jeb23,65 %

Latvijas Sporta federāciju padome — 3 miljoni

Latvijas Olimpiskā komiteja — 2,05 miljoni

Latvijas Olimpiskā vienība — 2,6 miljoni

Latvijas Paralimpiskā komiteja — 0,365 miljoni

Latvijas Komandu sporta spēļu asociācija — 1,65 miljoni

Starptautiskas sacensības Latvijā — 0,992 miljoni

Latvijas Olimpiešu sociālais fonds, Latvijas Olimpiskās vienības sportistu un treneru stipendijas — 1,5 miljoni

Autori: 
Dainis Caune