twitter facebook instagram

Sports kā veselība

09.Apr.2014 - Ieva Runge

Numurs: 
289
Sports kā veselība

Fizisko aktivitāšu trūkums veicina lieko svaru un aptaukošanos, kā arī virkni hronisku slimību, piemēram, sirds un asinsvadu slimības un diabētu, kas savukārt pasliktina dzīves kvalitāti, kaitē cilvēka veselībai un rada slogu veselības aizsardzības budžetam un ekonomikai. Par fiziskām aktivitātēm tiek uzskatīts enerģijas patēriņš 1000—1500 kcal nedēļā vai 250—350 kcal dienā, ko panāk ar tik intensīvām ķermeņa kustībām, kas izraisa papildu svīšanu. Ieteicamais sporta un fizisko aktivitāšu skaits ir piecas reizes nedēļā vai intensīvas kustības trīs reizes nedēļā. Pasaules Veselības organizācija iesaka pieaugušajiem fiziskajām aktivitātēm katru dienu veltīt vismaz 30 minūtes, tomēr tikai 10,5% Latvijas iedzīvotāju ievēro šo ieteikumu. Arī brīvā laika pavadīšanas veidi galvenokārt ir mazaktīvi — lielākā daļa iedzīvotāju (48,9%) brīvajā laikā lasa un skatās televizoru. 34,6% iedzīvotāju brīvajā laikā brauc ar divriteni vai pastaigājas, bet tikai 16,5% brīvo laiku velta lēnam skrējienam vai kādām citām fiziskām aktivitātēm.

Dažādu aktivitāšu vidū, ar kurām iedzīvotāji mēdz nodarboties, visbiežāk minētās ir garāku gabalu iešana kājām (arī uz darbu, savu mācību iestādi vai citu mērķi — to nosaukuši 22% iedzīvotāju), braukšana ar velosipēdu (13%), peldēšana (10%), vingrošana vai dažādu vingrojumu izpildīšana (10%). Tikai 11% no visiem Latvijas iedzīvotājiem ar dažādām sportiskām aktivitātēm nodarbojas katru vai gandrīz katru dienu, 26% to dara vismaz trīs reizes nedēļā, 37% — vismaz divas reizes nedēļā, bet 43% — vismaz reizi nedēļā.

Retāk Latvijas iedzīvotāji mēdz nodarboties ar kādu no komandu sporta veidiem — futbolu, basketbolu, hokeju (8%) vai skriešanu (8%), slēpošanu (6%), aerobiku (4%), nūjošanu (0,5%), kā arī citiem sporta veidiem (6%). Pētījumā noteikts, ka ar fiziskām aktivitātēm Latvijā vairāk nodarbojas gados jaunāki cilvēki: 15—24 gadu vecuma grupā ar vienu vai vairākām fiziskām aktivitātēm nodarbojas 74% iedzīvotāju, 25—34 gadu vecumā — 64%, 35—44 gadu vecumā — 52%, 45—54 gadu vecumā — 40%, 55 un vairāk gadu vecumā — 32%.

VALSTS KĀJĀM GAISĀ

Iedzīvotāju attieksme pret sportu tiek veidota bērnībā un jaunībā. Latvijā joprojām valda pārliecība, ka sports un fiziskās aktivitātes ir kaut kas pretējs garīgajai dzīvei, tādēļ intelektuāls cilvēks var nesportot. Šī atziņa tiek mantota no vecākiem. Šo atziņu iepotē ģimenes ārsti, kas izsniedz atbrīvojumus no sporta stundām. Visbeidzot šo atziņu bērniem ieaudzina resnas un mazkustīgas skolotājas, kas gatavas visādi nodarbināt bērnus ar kontroldarbiem un absurdiem projektiem, lai tikai bērns nespēlētu bumbu, neskraidītu augšup lejup pa skolas trepēm vai — nedod Dievs — nelēktu pāri skolas žogam.

Latvijas valstiskā un publiskā attieksme pret sportu ir pavērsta kājām gaisā. Mediji piepilda kvadrātmetrus ar informāciju par citu valstu komandām, kurās spēlē vai uz rezervistu soliņa sēž kāds latvietis. Ne vārda par nacionālo čempionātu, kur nu vēl par jaunatnes vai junioru sacensībām. Tā ir publiskā attieksme. Valstiskā attieksme veidojās 21. gadsimta sākumā — visās pilsētās tika sabūvētas halles un arēnas, kuru ekspluatācija ir dārga. Valstiskā attieksme mums nozīmē iedot miljonu valsts uzņēmuma naudas komandai, kurā puse spēlētāju ir svešzemnieku, nevis līdzvērtīgu summu sporta skolai, kas par to ļautu ikdienā sportot simtiem bērnu. Latvietis ir sportists, tiesa, parasti sporto ar alus kausu siltās čībās pie televizora, kas rāda hokeju. Ministru kabinets runā par sportu tikai tad, ja tas ir eksports vai transports, atplaukst fotografējoties kopā ar olimpiešiem, bet aizbāž ausis un palien zem galda, tiklīdz sākas runas par nepieciešamību interešu izglītībā skolēniem garantēt līdzekļus sporta nodarbībām.

ČETRAS PROBLĒMAS

Pasaules Veselības organizācija ir strikti noteikusi: lai bērns izaugtu vesels un dzīvotu ilgu, veselīgu, darbīgu un raženu mūžu, viņam ir jānodarbojas ar sportu vismaz stundu reizi dienā, turklāt ne tikai aerobā, bet arī anaerobā režīmā.Četras nozīmīgākās problēmas, kas saistītas ar bērnu un jauniešu sportošanu, kas nekavējoties jālabo valstiskā un sabiedriskā līmenī:

1. Sporta nodarbību pirmsskolas iestādēs nav vai tās ir nejēdzīgas. Šādas stundas notiek pārblīvētās telpās, pedagogiem par to vadīšanu nemaksā, vecākiem tiek atļauts sporta nodarbību vietā izvēlēties valodas apmācību vai citu nodarbību. Pirmsskolas iestādēs tiek gatavoti audzēkņi ar nepatiku pret sporta nodarbībām.

2. Izglītības un zinātnes ministrija formāli ir atļāvusi bērniem skolā nodrošināt vairāk nekā divas sporta stundas nedēļā, realitātē tikai 2% skolu atsevišķās klasēs tas tiek īstenots. Valsts izglītības satura centrs radījis sistēmu, ka skolai nav izdevīgas sporta stundas, skolotājiem par tām nemaksā. Izglītības un zinātnes ministrija gadiem pretojas jebkurām aktivitātēm palielināt sporta stundu skaitu, ko ar lielām Veselības ministrijas, Latvijas Ārstu biedrības, Latvijas Olimpiskās komitejas un Latvijas Sporta federāciju padomes pūlēm ir izdevies ierakstīt sporta politikas pamatnostādnēs.

3. Latvija tērē aptuveni 14 miljonus eiro interešu izglītībai, kas formāli ļautu nodrošināt sporta pulciņu darbu pēc mācībām. Realitātē šī nauda tiek izlietota koriem, deju ansambļiem, mājturībai, praktiski nemaz — sportam.

4. Vienīgajā institūcijā, kas realitātē nodrošina lielākas bērnu masas sportošanu, — sporta skolā — treneriem maksā par 40% mazākas algas nekā vispārizglītojošo skolu skolotājiem. Algu izlīdzināšana jau gadiem ir IZM prioritāte uz papīra, kas apzināti netiek veikta.

INTERNETS UN SPORTS KĀ PSIHOTRAUMA

Situācija ar bērnu kustīgumu Latvijā ir traģiska. 20% Latvijas mazāko klašu audzēkņu ir liekais svars vai pat aptaukošanās. Vidējais Latvijas skolēns interneta spēlēs vai sociālajos tīklos darbdienā pavada 3—4 stundas, bet svētdienās — vairāk nekā piecas. Izglītības ministrija principiāli ignorē pasaulē pierādītus faktus, ka regulāras sporta nodarbības paaugstina sekmes. Ar apgalvojumu, ka bērnu slodze esot par lielu, gadu no gada tiek atlikta trešā sporta stunda, bērniem sporta stundās vairs nav vērtējuma, līdz ar to — nav motivācijas sportot.

Nezināma iemesla dēļ tās 40 minūtes, ko bērns pavada noģērbjoties, apģērbjoties, bet pa vidu dažu reizi garlaikoti pārskrienot pāri sporta zālei, sauc par sportu. Par sportu pie mums sauc arī tās stundas, kad bērns par sportu raksta referātu vai mācās teoriju. Sports bērnu vecumā nozīmē iesildīties, izstaipīties, izvingroties, daudzas reizes ar lielu intensitāti (pulss 160—200 reižu minūtē) atkārtot sava sporta vingrinājumus, pēc tam atkal izstaipīties, atsildīties, nomazgāties utt.

Sporta stundas Latvijā pat ir grūti nosaukt par fizkultūru, tās varētu dēvēt par minimālo iespējamo fizisko aktivitāti. Vienīgā vieta Latvijā, kurā par atšķirībām starp bērnu fizisko aktivitāti un sportu runāt ir kategoriski aizliegts, ir Izglītības un zinātnes ministrija. Es gauži labi zinu amatpersonas, kas sporta nodarbībām pretojas — šīs amatpersonas nekad nav nodarbojušās ar sportu, spriežot pēc viņu acīmredzamā ķermeņa masas indeksa. Varbūt viņām sporta stundā bijusi kāda psihotrauma, kas radījusi vēlmi visu mūžu ēst hamburgerus un uz otro stāvu braukt ar liftu, un šo paradigmu uzspiest visiem bērniem?

150 BĒRNI VIENĀ CELIŅĀ...

Latvijas izglītības sistēmu raksturo arī nepietiekama sporta stundu kvalitāte un faktiski neesošas prasības, kā arī augsts atbrīvojumu skaits no sporta stundām un nodarbībām vispārizglītojošās iestādēs, nepietiekama neveselu bērnu un jauniešu iesaiste sporta stundās. Izglītības un zinātnes ministrija apgalvo, ka trešā sporta stunda esot peldēšana, bet šis apgalvojums ir viegli apgāžams, baseinu mums vienkārši ir par maz (piemēram, Alūksnes pusē nav neviena). Veicot vienkāršu aprēķinu — reizinot astoņas piecu darbdienu stundas un 25 metru baseinu celiņus —, sanāk, ka vienā celiņā vienlaikus peld 150 bērni.

Iespējams, ka vienu sākumskolas klasi var ielikt malējā celiņā ar rokām pie stieņa, paģērot viņiem kustināt kājas, toties nekāds sports nesanāk, ja celiņā ir vairāk par četriem peldētpratējiem. Tiesa, sporta dzīvi Latvijā Izglītības ministrijas valsts sekretāra vietnieces pozīcijā vada bijusī baseina direktore. Peldētprasme būtu uzskatāma ne tikai kā bērnu fiziskā aktivitāte, bet arī drošumspēja, tādēļ valstiskā mērogā būtu nepieciešams nodrošināt peldētprasmes apmācību ikvienam Latvijas bērnam.

KAITĪGĀK PAR SLIMĪBU

Sporta stundās dažādu iemeslu dēļ nepiedalās vairāk par 30% konkrētās klases audzēkņu, un viņiem ir attaisnojoši dokumenti no vecākiem un ģimenes ārstiem vai arī viņi aizņemti skolas vadības mākslīgi radītās citās paralēlās aktivitātēs un nodarbēs. Parasti daļa ārstu un reizēm arī sporta skolotāji, nonākot saskarsmē ar bērniem, kuriem ir saaukstēšanās vai — nedod Dievs — sirdskaites pazīmes, funkcionāla sirdsdarbības mazspēja vai sirds ritma traucējumi, priekšroku dod pilnīgam aizliegumam nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, tādā veidā it kā nodrošinot sev samazinātu risku pacienta aprūpē. Tieši šī pārspīlētā cenšanās pasargāt no piepūles (slodzes) būtiski ietekmē motoriskās funkcijas attīstību un spēju adaptēties apkārtējai videi, kā arī veicina izolāciju no normāliem kontaktiem ar citiem bērniem, būtībā kaitējot bērnam vairāk, nekā to dara slimība.

Manuprāt, liela problēma ir tieši skolu vadībā, kas nekādi nevēlas saprast, ka sporta stundā bērniem ir jāsvīst un pēc tam arī jāmazgājas. Lāgā nezinu nevienu skolu, kur sporta stundas tiek plānotas tā, lai pēc tām visas meitenes tiktu dušās un vēl atliktu laika izžāvēt matus.

VIENS EIRO BUMBAI

Latvijas valstij un pašvaldībām būtu jādomā, kā visus Latvijas bērnus iesaistīt sporta nodarbībās vai vismaz fiziskās aktivitātēs, to veikt racionāli, izmantojot sportam atvēlētos līdzekļus. Latvija varētu visu sportam paredzēto naudu izdalīt viena F-1 pilota apmācībai un aprīkojumam, un pat tad lāgā nepietiktu — nāktos vizināties pelotona astē. Latvija par visu sportam paredzēto naudu var uzcelt vēl vienu arēnu Rīga, vēl līdzatdodot pašvaldības zemi. Arēna nonāks kāda cietumā sēdoša biznesmeņa rīcībā, bet vēlāk to mantos kāda privātbanka, bet uz arēnas ledus vienlaikus varēs rosīties 15 sportiski cilvēki — 6 hokejisti no katras komandas un trīs tiesneši. Es ļoti lepojos ar Latvijas kamaniņbraucēju, bobslejistu un skeletonistu veikumu olimpiskajās spēlēs, tomēr valsts mērogā palielināt aktīvu šo sportistu skaitu nav iespējams, jo mums ir tikai viena ledus rene.

Ja valsts spēj izdalīt tikai dažus miljonus latu bērnu sportam ik gadu, tad racionālākais tomēr ir bērnu un jaunatnes sporta skolu atbalstīšana, kur daudzi bērni trenējas vieglatlētikā, peldēšanā, sporta spēlēs, orientēšanās sportā un citos ievērojami lētākos sporta veidos. Pasaules literatūra tikmēr apgalvo, ka lētākais sporta veids esot futbols, kur desmit puišeļiem pietiek ar vienu bumbu un četrām skolas somām vārtu vietā. Argentīna par pasaules futbola lielvalsti kļuva prezidenta Peresa laikā, kad prezidents par saviem līdzekļiem (izcila PR kampaņa) visos pagalmos puišeļiem dāvāja futbolbumbu par 1 dolāru. Latvijas apstākļos divi stacionāri novietoti basketbola grozi abpus noasfaltētam laukumam nodrošina puišeļu baru no agra rīta līdz vēlam vakaram (protams, arī asfalta slimību, proti, traumas). Es nereti apskaužu florbola federāciju, kas māk par mazu naudu savās nodarbībās iesaistīt neticami daudz motivētu bērnu.

JŪS UN JŪSU BĒRNS

Jautājums — kā pievērst bērnu sportam un fiziskām aktivitātēm, nav vienkārši atbildams. Valstiska attieksme būtu, ja šo jautājumu risinātu Saeima, valdība, Olimpiskā komiteja, sporta federācijas, mediķi. Šobrīd ir sajūta, ka vienīgie ārstu sabiedrotie ir sporta federācijas, kuras vēlas, lai viņu sporta veidā nāktu trenēties nākošie olimpiskie čempioni.

Atkārtošos — Latvijas uzdevums ir panākt, ka bērni trenējas katru dienu vismaz stundu, bet pieaugušie — vismaz 30 minūtes piecas reizes nedēļā.

Godātajiem lasītājiem es iesaku paraudzīties uz savu sportotvēlmi. Pieņemsim, ka kustība un sports iedalāmi 10 punktos. Kurā vietā atrodieties jūs un kurā — jūsu bērns? Žurnāla Sports lasītājiem es novēlu neklausīties nelabvēļu gaudās un jebkurā vecumā virzīties uz priekšu pa šo attīstības ceļu:

1. Pastaiga, lifta neizmantošana, vismaz braucot uz otro stāvu;

2. Nūjošana nedēļas nogalē, rīta rosme;

3. Ikdienas ceļš ar velosipēdu uz darbu plus jebkurš treniņš nedēļas nogalē;

4. Viegls treniņš (PVO rekomendācija: 5 reizes nedēļā 30 min), sporta vai fitnesa zāles apmeklējums vismaz četras reizes nedēļā;

5. Gatavošanās un piedalīšanās deju svētkos;

6. Piedalīšanās sporta spēļu komandā rajona, pilsētas, nozares, veterānu čempionātā, trenējoties ne retāk kā četras piecas reizes nedēļā;

7. Nopietns treniņš, gatavojoties pasaules senioru čempionātam vai nacionālam čempionātam individuālajos sporta veidos;

8. Pāreja uz ekstrēmām slodzēm (maratons);

9. Cīņa par Latvijas (Baltijas) meistara titulu, gatavošanās un dalība Eiropas, pasaules čempionātos, olimpiskajās spēlēs;

10. Piedalīšanās īstos izdzīvošanas sporta pasākumos.

 

Pēteris APINIS

Latvijas Ārstu biedrības prezidents, Latvijas Sporta federāciju padomes viceprezidents, žurnālu Latvijas Ārsts un World Medical Journal galvenais redaktors

Dzimis:1958. gada 25. novembrī Rīgā

Izglītība: Rīgas 5. vidusskola, Rīgas Medicīnas institūts

Sportā:trenējies vieglatlētikā, šahā, basketbolā un orientēšanās sportā, ar pēdējiem diviem sporta veidiem nodarbojas joprojām

Darba pieredze: strādājis par ārstu anesteziologu, bijis veselības ministrs, 6. un 7. Saeimas deputāts, vairāku žurnālu un izdevniecību galvenais redaktors, sarakstījis un veidojis 16 grāmatas par Latviju, Latvijas vēsturi, anatomiju, farmakoloģiju, ārstu un pacientu attiecībām

Ģimenes stāvoklis: triju meitu tēvs

Aizraušanās: orientēšanās, šahs, basketbols, Latvijas un medicīnas vēsture

Autori: Pēteris Apinis