twitter facebook instagram

Sprints ar zvaigzni

18.Apr.2008 - Portāla Administrators

Numurs: 
120
Ikauniece-PEEC PJEDESTAALA.jpg

Viņa ir lietišķa,
noteikta, mēķtiecīga, dzīvespriecīga un ļoti aizņemta. Ar minūšu precizitāti
viņa nosaka tikšanās laiku intervijai nedēļu uz priekšu, jo viss ir saplānots. Tāpat
kā studējot - augstskola pēc augstskolas. Iespējams, ka tieši šīs īpašības
palīdzēja Latvijas sieviešu sprinta zvaigznei Vinetai Plūksnai-Ikauniecei-Ozoliņai
sasniegt rekordus, kurus pārspēt (un pat nopietni tuvoties) jau 21 gadu
neizdodas nevienai Latvijas sportistei.
- Kā Ugāles meitenei
ienāca prātā kļūt par starptautiskas klases sprinta zvaigzni?
- Ko man citu Ugālē bija darīt? Pilsētiņa maza, nekā cita, izņemot
vieglatlētikas manēžu (Latvijā, ārpus Rīgas tās bija tikai Murjāņos un Ugālē)
tur nebija. Lai gan - kas tā par manēžu: 60 metru taisne, kādu divu
basketbola laukumu lielumā. To uzcēla laikā, kad es sāku iet pirmajā klasē.
Protams, visi gribēja trenēties, tiesa, es ilgu laiku mēģināju netrenēties. - Vecāki piespieda?- Vai var piespiest? Tētis savulaik gan sportoja, čībiņās lēca gandrīz
sešus metrus, taču savu meitu ar varu nedzina uz manēžu. Kad man bija
trīspadsmit gadi, atnāca treneris Dainis Lodiņš. Viņš mani pamanīja volejbola
treniņos, un sekoja uzaicinājums pamēģināt spēkus vieglatlētikā. Varbūt
palīdzēja arī tas, ka man pašai kājas likās par tievām un vajadzētu tās tā kā
uztrenēt. Skriešana likās šim mērķim piemērota.Lielāka iedvesma radās, kad jau pirmajās sacensībās pa izdedžu celiņu, bez
naglenēm simts metrus noskrēju ap trīspadsmit sekundēm. Pēc tam jau ar naglenēm
skrēju pa 12,6 sekundēm, kas jau bija pieaugušo sporta klase. Trenējos, laigan
tobrīd nedomāju par augstiem rezultātiem tieši sprintā. Treniņi bija visai
viegli, daudz spēlējām basketbolu, nodarbojāmies ar vispārējiem vingrinājumiem.
Sev par lielu brīnumu vidusskolā jau iekļuvu Latvijas izlasē un PSRS skolēnu
sacensībās Taškentā izcīnīju bronzas medaļu 200 metros. Ja padomāju, ka mūsu
tolaik lielajā dzimtenē dzīvoja vairāk par 200 miljoniem cilvēku, šis sasniegums
likās gana labs. Tikai tad beidzu bumbulēties
un sāku nopietni trenēties.

- Lodiņš bija daudzcīņnieks.
Kāpēc izvēlējies tikai sprintu?

- Pamēģināju  arī barjeras, tālumu,
bet negribējās atsist kājas un vārtīties pa smiltīm, smērēt naglenes, sporta
tērpu (smejas). Sprints ir
vienkāršāks - skrien tikai. Nopietni runājot, visai drīz pamanīju, ka man ir
iedzimta ātruma izturība un es ilgāk nekā citas varēju izturēt maksimālu tempu.
Tad jau trenējos apzinīgi, piecas reizes nedēļā. Man  bija vienkārši, jo dzīvoju kādu kilometru no
stadiona: pēc skolas uz mājām, tad treniņš un vakarā divas stundas pie mācību
grāmatām.

- Labi mācījies?

- Protams, bet tas nebija grūti,  jo
es tiešām mācījos, citreiz pat līdz pusnaktij.

Mani vecāki bija taisnīgi un stingri. Viņi man iemācīja: ja kaut ko dari,
izdari labi un līdz galam. Atceros, tētis lika krāmēt malku. Ai, kā negribējās,
bet liku pagali pie pagales. Tētis pārbaudīja, un, ja viņam nelikās labi, visa
kaudze tika noārdīta. Dažreiz tas notika pat vairākas reizes. Jābūt muļķim, lai
nesaprastu, ka jādara kārtīgi un tad problēmu nebūs. Skolā tāpat - vieglāk ir
uzmanīgi klausīties, un mazāk darba būs mājās. Biju tik apzinīga, ka pat kārtoju
skolas abiturientu eksāmenus, lai gan kā sportiste varēju to nedarīt.
Iespējams, palīdzēja arī tas, ka klasē mēs bijām tikai vienpadsmit skolēni. Kā
tagad privātskolā - katrs kā uz delnas. Nezinu kā tas notiek  tagad, bet man likās svarīgi apgāzt priekšstatu,
ka sportisti bez savas lēkšanas un skriešanas neko citu nemāk.

Vēlāk sportā iesaistījās mans četrus gadus jaunākais brālis Adris, kurš
daudz sasniedza bobslejā - brauca kopā ar otru ugālieti Sandi Prūsi. Varbūt
viņu stimulēja iespēja, ka tā varēja izvairīties no dienesta padomju armijā.
Kuram gan gribējās dienēt Afganistānā.

- Pēc vidusskolas visi parasti
aizceļo uz lielpilsētām. Kādi mērķi tevi vadīja?

- Tas bija pārdomu brīdis. Mana māte ir farmaceite un es uzaugu... aptiekā.
Interesēja Medicīnas institūts, bet, ar vēsu prātu visu apsverot, sapratu, ka
vecāki man daudz palīdzēt nevarēs, bet sportot augstā kvalitātē un mācīties par
ārsti nebūs iespējams. Trenera palīgs mani iesēdināja automašīnā uz aizveda uz Fizkultūras
institūtu. Mācījos un sportoju. Tolaik valsts izlases sportistiem nekādu atlaižu
nebija. Augstskolas pasniedzējus interesēja nevis atlētu izcīnītās vietas vai
rezultāti, bet labi sagatavots sporta un fizkultūras pasniedzējs. Lai nu tābūtu,
jo esmu pateicīga institūtam par psiholoģijas nodarbībām, kas tagad kļuvusi par
manu profesiju. Ar politekonomiku gan cīnījos pienākuma pēc. Izmācījos, aizmetu
kladi un visu aizmirsu. Tomēr trijnieku man nebija.

- Rīgā mainījās arī
treneri?

- Liktenis mani saveda kopā ar tādu izcilu personību Latvijas vieglatlētikā
kā Imantu Liepiņu, kurš mani iemācīja patstāvīgi trenēties. Pirmo reizi
sastapos ar kartīšu sistēmu, kur tika smalki sarakstīti uzdevumi un
vingrinājumi, kas katram jādara. Tas man palīdzēja saprast katra vingrinājumu
jēgu un nozīmi. Kopš tā laika es maz ko daru, nezinādama, ko tas man dos. Ne
tikai sportā. Vienmēr domāju, vai tas ir jādara, kā to racionālāk un vieglāk
izdarīt.

- Bija viegli savienot
treniņus, mācības, startus PSRS izlasē?

- Ko nozīmē viegli? Ir lietas, kuras nevari grozīt, un tāpēc maksimāli
jāpielāgojas. Gribēju būt lielās valsts izlasē un biju gadus piecus. Tas
prasīja dzelžainu dienas ritmu, jo gribēju gan mācīties, gan sportot. Esot
izlasē, varēju redzēt ārzemes, man maksāja tiem laikiem labu stipendiju. Protams,
žēl, ka neizdevās startēt Seulas olimpiskajās spēlēs 1988. gadā (Losandželosu
četrus gadus agrāk PSRS boikotēja).

Neuzskatu to par savu vainu, jo izdarīju visu, kam biju gatava. Pat vairāk.
Olimpiskajā gadā dabūju traumu, jo man jau no bērnības bija savainots celis -
atlūzis skrimšļa gabaliņš, kas vēlāk atkal pieauga. Lielajās pirmsolimpiskajās
slodzēs skrimslis tomēr pārdomāja,
atlūza vēlreiz un iekrita locītavā. Traumatoloģiskajā institūtā skrimsli
izņēma. Jau otrajā dienā ar visiem diegiem sāku griest velotrenažieri un pēc
nedēļas jau biju stadionā. Dakteris Blauss arī tikai plātīja rokas, bet man
neko aizliegt nevarēja.

Pēc divām nedēļām Maskavā sasniedzu personisko rekordu 400 metros un
mierīgi gatavojos olimpiādei stafetes komandā, jo pēc rezultātiem stabili biju
ceturtā labākā.

Bet pārējās trīs stafetes skrējējas bija no Ukrainas, un arī ceturtā viņiem
bija tīri laba (gan aiz manis). Domāju, mana vieta tika pārdota. Tas ir tikai
minējums, jo man neko arī neteica. Arī Latvijas sporta vadība, šķiet, par mani
necīnījās. Tas bija smagi un sāpīgi. Lai gan - es tajā atlases katlā biju baigi
nogurusi, un savā ziņā tas bija atpestījums. Stafetē mūsējās gan ieguva sudraba
medaļas.

- Sportu tomēr nepameti
un vēl divas sezonas startēji.

- Pēc inerces vēl startēju, jo - kā uzreiz tā visu pametīsi. Arī vinnēju,
bet īsta mērķa vairs nebija. Iespaidu atstāja arī trenera Liepiņa aiziešana
viņsaulē. Pārgāju pie Ulda Kurzemnieka, taču mums uzskati brīžiem nesaskanēja.
Vēlāk trenējos pie Kārļa Īviņa, viņam labi izdevās masāža.

Arī Ahileja cīpsla lika arvien vairāk sevi manīt.   Pamazām apnika ņemties ar kompresēm, masāžām
un 1990. gadā pateicu ardievas lielajam sportam.

- Aizgāji no sporta
pavisam?

- Nē, sāku strādāt Ogrē par treneri. Gāja labi, vairāki audzēkņi sasniedza nopietnus
rezultātus, ar dažiem vēl tagad sazinos. Ātri sapratu, ka no jebkura daudzmaz
centīga bērna var izveidot sporta meistara klases vieglatlētu, ja tikai pareizi
trenē un bērniem ir pareiza motivācija. Lai kļūtu par starptautisku meistaru, tad
gan vajag talantu, smagu darbu un daudz labākus apstākļus. Kad Ogres manēžā
ierīkoja noliktavu, sapratu, ka tas, ko daru, nevienam īsti nav vajadzīgs, un
negribēju būt feminizēta dona Kihota.

Kopdzīvē ar barjerskrējēju Aivaru Ikaunieku bija piedzimusi meitiņa (Laura
tagad ir viena no daudzsološākajām jaunajām vieglatlētēm. - Red.), un man likās, ka dzīve jāmaina.
Sāku studēt psiholoģiju.

- Tavas paaudzes
sportisti, atskatoties uz agrākajiem laikiem, piesardzīgi runā par augstajiem
rezultātiem, kurus vairākās disciplīnās vēl tagad nevar pārspēt. Sarunā cenšas
apiet ne pārāk apkarotos palīglīdzekļus, kurus vienkāršoti sauc par dopingu.

- Kas tur ko slēpt - daudzi to lietoja (agrāk īpašas kontroles nebija). Bet
man dopings nebija vajadzīgs, un maniem rezultātiem neatļautas vielas klāt nav
stāvējušas.

Mana māte, kā jau teicu, ir farmaceite, un es no agras bērnības daudz
zināju (un lietoju) par vitamīniem, uztura bagātinātājiem. Ēd, cik pareizi
gribi, bet pie maksimālām slodzēm organismam daudz kā pietrūkst. Zinot par
attiecīgo vitamīnu iedarbību, var daudz ko stimulēt pilnīgi atļautā veidā.

Arī tagad, it sevišķi pēc četrdesmit gadiem, būtu jālieto glukozamīns. Lai
nesāpētu mugura, locītavas, ceļi, lai nebūtu osteohondrozes problēmas. Tas
vienkārši jālieto trīs mēnešus gadā. Un sarežģījumu būs mazāk.

Psiholoģiskā sagatavotība mani interesēja no gadiem piecpadsmit - kas,
kāpēc? Ko man dos vien svai otrs vingrinājums, par ko domāt pirms starta,
skrējiena laikā? Es visu gribēju darīt teicami un ar atbildības sajūtu, tāpēc bija
jārod atbildes uz daudziem jautājumiem. Savulaik pat kļuvu par tautas dziednieci,
bet ne šarlatānisma nozīmē. Vienkārši centos izzināt lietas, kas vispirms
notiek cilvēka galvā un tikai tad materializējas. Vēlāk beidzu vairākas
augstskolas, jo to prasīja mans darbs. Vadu psiholoģijas treniņus dažādu
organizāciju darbiniekiem, sākot ar pārdevēju prasmi pārliecināt klientus,
beidzot ar prezentācijām un vadītāju komandas veidošanu, personības atīstību.

Sportu atceros arvien mazāk, jo augstu vērtēju šodienas darbu, tāpat kā
cilvēkus ( arī savus vīrus, kas savulaik man ļoti palīdzējuši un devuši ko
jaunu), kas man ir blakus. Negribu dzīvot vien ar skaistām atmiņām par gadiem
sportā, tāpēc daudz lasu, man ir pilni plaukti ar grāmatām. Ja es kaut ko saku,
tam ir pamats, ko esmu guvusi arī no citu cilvēku atziņām. Mans uzdevums ir tās
sistematizēt, atlasīt sev noderīgo. Tas tikpat labi vajadzīgs gan sportā, gan
jebkurā citā jomā, ar ko nodarbojies.

- Daudzas jaunas meitenes
no lielā sporta vairās gluži vienkārša iemesla dēļ - tas bojā figūru un atņem
sievišķību.

- Nespriedīšu par visiem sporta veidiem, ar kuriem tagad nodarbojas
sievietes, bet sievišķība vai nu ir vai nav. Ko var atņemt sprints, citas
skriešanas disciplīnas, lēkšanas? Vai mūsu basketbolistes nav smukas?

Kopš saviem sportisko ziedu laikiem īpaši neesmu mainījusies arī svarā.
Varbūt tāpēc, ka ļoti piesardzīgi izturos pret spēka vingrinājumiem - nedarīju
neko lieku un to, ko neuzskatīju par vajadzīgu savam organismam.

Daudz kas ir atkarīgs no domāšanas: ja ēd kūku un domā, ka paliksi resna,
tad arī paliksi. Es varu ēst kilogramu kūkas dienā un - nekas. Ja gribi, sauc
to par pašiedvesmu, bet tā ir tikai pareiza domāšana. Kas palīdz saglabāt
veselību? Pareiza ēšana, domāšana,  kustēšanās
un darba darīšana, kas tev patīk.

- Ar kādu sportu tagad
nodarbojies?

- Tā īsti ne ar ko. Pēc treneres gaitu beigšanas, desmit gadus vispār nedarīju
neko. Mācījos psiholoģiju. Vienīgās fiziskās kustības bija dārzā, kas, starp
citu, nav maz. Tur tiek nodarbinātas daudzas muskuļu grupas, turklāt svaigā
gaisā.Tagad šad un tad aizeju uz trenažieru zāli, bet pa dārzu tomēr kustos vairāk.
Turklāt man ir visai maz laika, jo darbs tomēr prasa savu.

- Kad tiks pārspēti tavi
rekordi?

- Nezinu. Šajā gadsimtā (smejas).
Nav nepieciešamie apstākļi. Viena lieta, ka nav pietiekamas bāzes, bet otra (un
man liekas, tas ir svarīgāk) - mūsu vieglatlētikā pašreiz nav spēcīgu treneru.
Tādu, kuri māk domāt citās kategorijās. Varbūt Mārītei Lūsei izdosies, vienīgi
viņai to audzēkņu pārāk daudz un, atsevišķiem talantiem var pietrūkt uzmanības.
Nav arī tādu apstākļu, kādi bija tā saucamajos krievu laikos - stipendijas,
treniņnometnes pavasaros un rudeņos. Lai skrietu tik ātri, vajadzīgas
kardinālas izmaiņas visā saimniecībā. Bet ko nu es te spriežu no malas. Citi
laiki, daudz vairāk iespēju izpausties visdažādākajos veidos. Nezinu, vai es
mūsdienās tik ļoti būtu aizrāvusies ar sportu.

- Varbūt meita?

- Nedomāju vis. Mēs tomēr esam pārāk dažādas, lai arī iedzimtie gēni tomēr
ir  spēcīgi. Laura savu sportošanu pagaidām
uztver ļoti viegli. Manai meitai tagad būs sešpadsmit gadu. Vairākās
disciplīnās viņa pārspēj pat vecākas meitenes. Laurai labāk veicas lēkšanas
disciplīnās: tāllēkšanā gandrīz seši metri (5,83 m, - Red.), izdodas arī augstlēkšana, šķēpa mešana, 800 metri (kā
man šī distance nepatika!). Varbūt viņa būs laba daudzcīņniece. Par laimi, treneris
Andis Austrups neko pārāk viņai nediktē, un domāju, ka laiks rādīs, vai viņa
izvēlēsies lielo sportu. Es nespiedīšu un arī neatrunāšu, viņa man patstāvīga.
Lai pati domā. Man gan labāk patiktu, ja Laura nodarbotos ar modernajām dejām
(trīs gadus, gandrīz piespiedu kārtā, es vedu viņu dejot) - tas tmans bērnības
sapnis. Eh, ja mani kāds uzaicinātu uz Dejo
ar zvaigzni
. Citādi tāds sprinta vien sanācis.

 

Vineta Plūksna-Ikauniece-Ozoliņa

vieglatlēte

Dzimusi         1962. gada 4. decembrī Ventspilī

Izglītība         Ugāles vidusskola, Latvijas Valsts fiziskās kultūras
institūts, Starptautiskais Praktiskās psiholoģijas institūts, Rīgas Pedagoģijas
un vadības augstskola, Rīgas Starptautisko ekonomikas un vadības augstskola,
Sanktpēterburgas Akmeoloģijas akadēmija, maģistre psiholoģijā un personāla
vadībā

Strādā                        starptautiskās lidostas Rīga mācību centra vadītāja

Sasniegumi  Latvijas rekordiste 100 m skrējienā - 11,34 (1987. g.), ar rokas
hronometru - 11,0 (1983,), 200 m - 22,49 (1987.), 400 m - 50,71 (1988,), 4x100
m stafetē (arī I.Grigorjeva, L.Ždanovska, L.Olijare) - 44,41 (1983., Eiropas
kausa iacīņas uzvarētāja 4x400 m stafetē (1987.), trīskārtēja PSRS vicečempione
(1985.-1986.), Latvijas čempione 16 reizes, Latvijas rekordu labojusi 22 reizes,
pasaules un Eiropas čempionātu dalībniece

Ģimene          meita Laura (15)

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

Andra STAĢA statistika