Starkova neiespējamā misija

Bijušais Rīgas Daugavas uzbrucējs Aleksandrs Starkovs Latvijas galvenā trenera amatā debitēja 2001. gada vasarā, bet pēc trim gadiem aizveda komandu uz Euro 2004. Pēc tam Starkovs izmēģināja spēkus ar Maskavas Spartak, bet tagad viņš atgriezies pie valstsvienības stūres. Viņa pirmais pārbaudījums būs nākamo sestdien, kad Rīgā viesosies Spānijas izlase.

Latvijas valstsvienības aizkļūšana uz 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīru joprojām ir viens no lielākajiem visu laiku Eiropas futbola pārsteigumiem. Drīz pēc fantastiskā panākuma Starkovs izlases vadības pulti atdeva savam palīgam Jurijam Andrejevam, bet pats pārcēlās uz populārāko Krievijas klubu Maskavas Spartak, kuru jau pirmajā sezonā aizveda līdz Krievijas čempionāta sudraba medaļām. Starkova laime Maskavā neturpinājās ilgi - pirms gada viņš atkāpās no amata, atgriežoties dzimtenē un kļūstot par mūsu titulētākā kluba Skonto sporta direktoru. Pagājušā gada izskaņā Latvijas futbola speciālistu aptaujā Starkovs tika atzīts par simtgades labāko Latvijas treneri, tāpēc nebija brīnums, ka valstsvienībai grūtā brīdī pēc kaunpilnā zaudējuma Lihtenšteinā, kas maksāja darbu Andrejevam, visi skati atkal pievērsās Starkovam. Lai gan visiem zināms teiciens, ka divreiz vienā upē neiekāpsi un atkārtot Euro 2004 panākumu būs ļoti grūti, Starkovs parakstīja līgumu par darbu ar izlasi uz pieciem ar pusi gadu.

Uzvar komanda, bet zaudē treneris

Pēc zaudējuma Lihtenšteinā Latvijas Futbola federācijas prezidents Guntis Indriksons teica, ka negribētu būt izlases trenera vietā, jo mūs gaida tukšie gadi - vecie līderi pamazām aiziet, bet jaunie vēl nav gatavi uzņemties vadošās lomas. Vai Starkovu nebaidīja tik pesimistiskas prognozes?

- Lai izveidotu komandu, kas var gūt rezultātu, ir vajadzīgs laiks un pacietība. Tagad varam veiksmīgi aizvadīt kādu atsevišķu spēli, taču lieliem panākumiem ir vajadzīgs laiks. Cik daudz, nezinu. Ja to zinātu, tad varētu spēlēt totalizatorā un būtu bagāts cilvēks, - teica Aleksandrs Starkovs.

- Otrā vieta grupā vairs nav reāli sasniedzama. Kāds tagad komandai ir uzdevums?

- Mēs cīnāmies par to, lai, ejot nost no laukuma, katrs spēlētājs varētu pateikt, ka ir izdarījis visu, kas ir viņa spēkos. Saprotams, ka mums ir problēmas. Salīdzinot ar Euro 2004 laikiem, vislielākās izmaiņas skārušas aizsardzību, kam spēlēs ar stiprākiem pretiniekiem ir ļoti liela nozīme. No tā laika četrinieka Mihails Zemļinskis un Oļegs Blagonadeždins jau beiguši karjeru, Aleksandrs Isakovs arī beidz, bet mačā ar Spāniju diskvalifikācijas dēļ nespēlēs Igors Stepanovs. Tā ka šī līnija jāveido no jauna un redzu, ka pagaidām tā nav sabalansēta. Uzdevums ir katrā spēlē cīnīties par punktiem, bet spēlētājiem tiks izvirzīts mērķis perspektīvā izveidot komandu, kas risina lielus uzdevumus. Zinām, ka mums ir uzticīgi fani un uz izlases mačiem vienmēr būs desmit tūkstoši līdzjutēju. Pēc katras spēles futbolistam ir jāspēj paskatīties acīs faniem, bet tad ir jācīnās ar simtprocentīgu atdevi. Piemēram, Māris Verpakovskis labākajos gados droši ņēma bumbu un gāja uz pretinieka apspēlēšanu, bet, zaudējot bumbu, uzreiz metās tās atņemšanā. Varbūt arī viņam neizdevās atkarot bumbu, bet fani aplaudēja. Ja viņš pēc bumbas zaudēšanas vienkārši stāvēs un plātīsies ar rokām, tad tas nepatiks ne komandas biedriem, ne līdzjutējiem.

- Zaudējums Lihtenšteinai ir katastrofa vai arī reāls spēku samērs?

- Lihtenšteinai nav vāja komanda, taču mums visiem vēsturiski radies priekšstats, ka šādām komandām nedrīkst zaudēt. Andrejeva atkāpšanās no darba bija negaidīta un domāju, ka daudzi spēlētāji ir bēdīgi, ka viņš aizgāja. Pagājušajā atlases ciklā Lihtenšteina nospēlēja neizšķirti ar Portugāli un Slovākiju, tā ka futbola ziņā zaudējums viņiem nav traģēdija. Cita lieta, ka komanda nospēlēja zem savu spēju līmeņa. Nevar visu vainu novelt tikai uz treneri, bet atbildība jāuzņemas visiem. Šādās situācijās jāveic kādi soļi, un parasti cietējs ir treneris. Ne velti ir teiciens "Uzvar komanda, bet zaudē treneris".

- Vai pēc pēdējām neveiksmēm spēlētājiem nav radušās psiholoģiskas problēmas?

- Jā, šķiet, ka ir neliels apjukums, neziņa. No sarunām ar futbolistiem esmu secinājis, ka viņi saprot, ka ir nospēlējuši vāji un nožēlo trenera atkāpšanos. Tas ir labi - futbolistiem jābūt atbildīgiem par rezultātu.

Dabīgā atlase

- Varbūt tagad ir īstais brīdis kardinālai sastāva atjaunināšanai, ar skatu jau uz nākamo atlases ciklu?

- Objektīvi vērtējot, mums ne tikai šajā atlases ciklā, bet katrā ciklā būs maz izredžu, jo FIFA rangā esam tikai ap simto vietu. Tagad mēs esam vienā grupā ar Spāniju, Zviedriju un Dāniju. Šīs komandas Eiropā ir no pirmā divdesmitnieka, tā ka mums jau no paša sākuma nebija izredžu. Mēs par to varam tikai sapņot. Cita lieta, ka ir jātiecas pēc lielākiem mērķiem. Mums vispirms jāizveido domubiedru kolektīvs, kas agrāk bija mūsu panākumu atslēga. Piemēram, bija Zemļinskis, kurš nebūt nebija visiem draugs, bet bija ļoti prasīgs. Citi baidījās viņa klātbūtnē kaut ko nepareizi izdarīt, treniņā palaist muļķi vai pārkāpt disciplīnu. Kad izveidosim kolektīvu, tad varam domāt par uzdevumiem. Lai gan pie mūsu futbola līmeņa, ir smieklīgi pa visu Eiropu paziņot mērķi tikt uz finālturnīru. Mūs vienkārši nesapratīs. Komandas iekšienē gan noteikti jāizvirza lieli mērķi. Redzēsim, kad tas notiks - nākamajā ciklā vai vēl vēlāk.

Jaunie spēlētāji ir jāpieaicina, taču jābūt dabīgai atlasei. Piemēram, Skonto Aleksandrs Cauņa šobrīd ir objektīvi pārāks par Andreju Perepļotkinu vai Alekseju Višņakovu, tāpēc arī spēlē sākuma sastāvā. Nevar pateikt, ka vairs neņemsim komandā tos, kuri vecāki par 27 gadiem. Tad mēs neko neizveidosim. Latvijas čempionāta virslīgā jau ir komanda Olimps, kur spēlē tikai jaunie, kuri iemesti cīņas karstumā. Tagad svarīgākais, lai viņi nesalūztu, jo viņiem klājas ļoti grūti. Bet izlases līmenī būs vēl smagāk. Izlasē jābūt visiem labākajiem, jāizveido kolektīvs un ar katru spēli ir jāprogresē. Teiksim, šobrīd mums ir izteikti divi labākie uzbrucēji Verpakovskis un Ģirts Karlsons, bet trešais ceturtais uzbrucējs ir jāmeklē. Iespējams, ka tas būs Vits Rimkus, neatkarīgi no viņa vecuma.

- Vai mums ir jaunieši, kas rīt var kļūt par izlases līderiem?

- Talantīgi jaunieši ir, bet neviens nezina, kas būs rīt. Šogad Latvijas čempionātā piesaista uzmanību Oļegs Laizāns, Igors Kozlovs, Jurijs Žigajevs, bet viņi vēl nav gatavi spēlēt valstsvienībā. Lai vispirms iegūst pieredzi U-21 izlasē. Atceros, ka Verpakovskis jau 22 gadu vecumā bija pamatsastāva spēlētājs, bet viņš arī reāli apspēlēja zviedrus, turkus un nevienam komandā nebija šaubas, ka viņam jāiet laukumā. Māris pamazām izkonkurēja no sastāvā Andreju Štolceru un Rimku, viss notika dabīgā veidā.

- Vai nākamajos mačos izlases sastāvā ir gaidāmas lielas izmaiņas, salīdzinot ar Andrejeva laiku?

- Principiālu izmaiņu nebūs, jo brīnumi nenotiek - mēneša laikā nav parādījušies jauni spēcīgi futbolisti. Andrejevs normāli strādāja un aicināja uz izlasi labākos. Futbols ir labs ar to, ka tā ir mūžīgā tēma hipotēzēm, strīdiem, salīdzinājumiem un vienkārši sarunām, jo nav vienas taisnības. Miķelis Rubenis savulaik teica, ka stadionā tribīnēs ir simts tūkstoši skatītāju, bet tikai divi cilvēki neko nesaprot no futbola - treneris un tiesnesis.

- Kas visvairāk satrauc pirms spēles ar Spāniju?

- Uztrauc aizsardzība, kas ir nestabilākais posms komandā. Tas ir ļoti slikti, jo aizsardzībā īpaši nepieciešama savstarpējā sapratne. Nebūs Stepanova, kurš ir galvenais aizsardzības spēlētājs. Sastāvs man jau galvā apmēram ir skaidrs, lai gan līdz spēlei vēl daudz kas var notikt. Vairāki futbolisti no kandidātu loka ir uz jautājuma zīmes. Piemēram, Kaspars Gorkšs ir labs spēlētājs un izlases patriots, taču jau mēnesi nespēlē kluba sastāvā. Līdzīga situācija ir Andrejam Prohorenkovam, nespēlē arī Andrejs Rubins un Marians Pahars. Izlasē atgriezies Artūrs Zakreševskis, kurš šogad ļoti labi spēlē un Stepanova prombūtnē var iegūt vietu sākuma sastāvā.

Ilgi gaidītais futbolists

- Pēc atgriešanās izlases galvenā trenera amatā jūs sākāt ar to, ka apciemojāt lielāko daļu mūsu leģionāru. Kā viņi jūtas?

- Vēlreiz pārliecinājos, ka katram mūsu leģionāram spēle valstsvienībā ir patīkams notikums. Ne ar vienu futbolistu sarunā pat neparādījās jautājums par vēlēšanos spēlēt izlasē. Runājām, kā labāk sagatavoties spēlei. Piemēram, problēmas ir Rubinam, kurš atgūstas pēc traumas un nespēlē. Mēs viņu tik un tā aicinām uz izlasi, jo viņš parasti ātri atgūst sportisko formu. Izlases ārsts Dags Čuda gan uzskata, ka tas būs brīnums, ja Rubins spēlēs, bet es uz viņu ceru.

- Pēc spēles Lihtenšteinā Marians Pahars pasteidzās paziņot, ka vairs nespēlēs valstsvienībā?

- Tās bija emocijas. Sarunā ar mani viņš par šādu iespēju pat neieminējās. Paharam gan ir veselības problēmas, tāpēc nav skaidrs, vai viņš varēs palīdzēt šajos mačos. Vismaz līdz šī cikla beigām es ar viņu rēķinos. Biju uz Kipras kausa finālu, kur Pahara pārstāvētā komanda uzvarēja. Starp citu, uz šo spēli bija 25 tūkstoši skatītāju, tā ka mums nav pamata uz Kipru skatīties no augšas uz leju.

- Pēdējā laikā daudz kritizēts ir Verpakovskis. Kad redzēsim veco labo Verpakovski?

- Klātienē redzēju Verpakovska spēli Getafe sastāvā un viņš izskatījās labi. Māris strādā pie laba trenera Bernda Šustera. Ja viņš ieklausīsies treneru padomos, tad viss būs kārtībā. Viņam tas ir jāsaprot. Vai Zinedinam Zidanam ir vajadzīgs treneris, ja viņš tāpat visu prot? Treneris ir vajadzīgs, jo viņš pamana spēlētāja trūkumus. Izlasē piecu dienu laikā nav iespējams sagatavot spēlētāju fiziski, tā ka pamats ir jāieliek klubā. Mums jāparūpējas par psiholoģiju un taktisko sagatavošanu. Verpakovskis ir individuālists, bet, ja viņu piespiež spēlēt uz komandu, tad viņam nav cenas. Ilgi gaidījām šādu futbolistu. Agrāk bija Pahars, taču ar viņu neko neuzvarējām, jo citas lietas komandā nebija vajadzīgajā līmenī. Pahars guva traumu, bet mēs tikām tam pāri, jo atnāca Māris. Tiesa, ja nebūtu kodola (Vitālija Astafjeva, Aleksandra Koļinko, Zemļinska, Stepanova), tad arī Mārim nekas neizdotos.

Iespējams, ka tagadējās neveiksmēs pie vainas ir arī eiforija. Jāsaprot gan arī futbolists. Kad Verpakovskis sāka spēlēt Skonto, viņu nebija īpaši jānoskaņo, jo viņš sapņoja saņemt piedāvājumu no kāda lielā kluba. Tajā laikā Māri bija vienkāršāk kontrolēt.

Uz maču ar Spāniju Verpakovski nebūs īpaši jānoskaņo, jo viņš grib palikt Spānijā, bet šī spēle ir lieliska iespēja parādīt sevi. Ja viņš atstās labu iespaidu, tad saņems uzaicinājumu uz kādu labu Spānijas klubu. Verpakovskim pretī stāsies Barcelona kapteinis Karloss Pujols, kurš ir sīksts, agresīvs spēlētājs, bet Mārim šajos komponentos viņš ir jāpārspēj. Citādi mums nav variantu. Lai cīnītos ar Spāniju, mums ir jāskraida divreiz vairāk, jābūt bezbailīgiem, jo meistarība viņiem ir augstāka.

- Vai nav tā, ka mūsu atzītajiem līderiem vairs nav pietiekamas motivācijas, izsalkuma pēc lielām uzvarām, jo sapņu virsotne jau sasniegta pirms trim gadiem?

- Iespējams. Tas ir psiholoģisks jautājums. Katram futbolistam jāatrod savs piegājiens. Kad Igors Stepanovs spēlēja Londonas Arsenal, viņš pelnīja lielu naudu, taču arī izlasē spēlēja ar pilnu atdevi. Izlasē nespēlē, lai pelnītu naudu, jo klubos vienmēr maksājuši vairāk.

Tagad arī redzam, ka dažos klubos izdara spiedienu, lai futbolists nebrauktu uz izlašu mačiem. Atcerēsimies gadījumu ar Kasparu Gorkšu, kuru negribēja laist uz izlases mačiem, bet viņš aizbrauca un zaudēja vietu kluba sastāvā. Esmu pārliecināts, ka Gorkšs izdarīja pareizo izvēli, kas nākotnē atmaksāsies.

Uzskatāms piemērs

- Statistika liecina, ka valstsvienībai ir lielas problēmas uzbrukumā - esam palikuši sausā astoņos no pēdējiem deviņiem mačiem?

- Par spēli uzbrukumā nav atbildīgi tikai uzbrucēji. Viss ir cieši saistīts. Ja aizsargs atņem bumbu un iedod precīzu piespēli, tad var veidoties labs uzbrukums, ja aizsargs vienkārši aizsit bumbu, tad par uzbrukšanu nav ko domāt. Nevar teikt, ka tikai uzbrucēji slikti spēlē. Atcerēsimies, ka Turcijā Verpakovskis izšķirošos vārtus guva pēc tālas vārtsarga Koļinko piespēles.

- Vai nebija doma aicināt par palīgu Andrejevu, kurš agrāk pildīja šos pienākumus?

- Ar Andrejevu nebija nekādu problēmu. Daudz ar viņu runāju, bet situācija izveidojās tāda, ka viņa iekļaušana izlases štābā izskatītos nesavlaicīga.

- Kas mainījies kopš pirmo reizi vadījāt valstsvienību?

- Visi mēs esam mainījušies. Esmu uztraucies kā sportists pirms starta. Neko principiāli nemainīšu, jo daudz kas ir gadiem pārbaudīts, jāpamaina tikai nianses. Futbolisti arī mainās, jo reti kurš jaunais lasa mākslas literatūru, bet tagad visi staigā ar datoriem. Atceros, kad 2001. gadā pirmo reizi kļuvu par valstsvienības galveno treneri, situācija bija visai līdzīga - no darba atvadījās Gerijs Džonsons. Sāku ar to, ka visa komanda kopā ar sievām vairākas reizes aizgājām uz teātri. Patīk slavenā Manchester United trenera Aleksa Fergusona piegājiens, kurš kādā intervijā atzina, ka visbiežāk futbolistiem saka vārdu "labi". Jābūt prasīgam, bet jāsaprot arī futbolistu spējas. Ar pātagu var iedot vienu divas reizes, bet pēc tam no tā vairs nebūs jēgas. Ja ir labs kolektīvs, tad trenerim daudzas no šīm funkcijām pašas atkritīs, jo noskaņojums ģērbtuvēs piespiedīs futbolistu saņemties. Starp treneri un spēlētājiem jābūt arī distancei, jo katram jādara savs darbs.

- Vai šad tad vēl atceraties Portugāles laiku?

- Nē. Izmantoju šo pieredzi, lai motivētu jaunos spēlētājus, jo ir reāls paraugs, kad mēs spēlējām visaugstākajā līmenī. Tomēr Portugāli ātrāk jāaizmirst, jo tas traucē. Futbolistiem no jauna jāpierāda savs spēks.

Krievijas premjerlīgas līmenī

- Šogad ļoti aizraujoši sācies Latvijas čempionāts. Kādi pirmie iespaidi?

- Spēles ziņā šobrīd labākā komanda ir Liepājas metalurgs. Viņi varētu spēlēt arī Krievijas premjerlīgā, kur varbūt nebūtu līderi, bet arī ne pēdējās vietās. Tomēr tik izteikta līdera kā agrāk Latvijas čempionātā vairs nav. Nezinu, tas ir labi vai slikti, jo skatītāju tribīnēs vairāk nav kļuvis, bet izlasei bija labāk, kad bija izteikts līderis Skonto. Visi bija no viena kluba un izlase guva panākumus.

- Sezonas sākumā diskusijas izraisījās par lielo leģionāru skaitu Latvijas čempionātā. Vai viņi traucē izpausties mūsu futbolistiem?

- Labi leģionāri netraucē mūsu futbolistiem. Drīzāk otrādi. Agrāk Skonto uzskatījām, ka leģionāriem jābūt spēcīgākiem par vietējiem futbolistiem un jābūt nacionālās izlases spēlētājiem. Tādi bija gruzīni Aleksandrs Rehviašvilli, Levans Silagadze, lietuvieši Igns Dedura, Andrejs Tereškins. No viņiem varēja daudz ko mācīties. Piemēram, Verpakovskis Skonto spēlēja pārī ar Dāvidu Čaladzi, kurš bija individuāli ļoti spēcīgs, tehnisks spēlētājs. Māris no viņa varēja šo to aizgūt. Protams, labāk lai laukumā dodas vietējais futbolists, bet viņam sava vieta jāizcīna reālā konkurencē. Piemēram, pēdējā mačā Skonto sākuma sastāvā izgāja Raivis Hščanovičs, kurš tātad šobrīd ir labāks par gruzīnu Zāli Eliavu. Skonto sastāvā mačā ar Ventspili bija tikai viens leģionārs. Jaunie nespēlēja slikti, taču vienīgā problēma, ka Skonto neuzvarēja.

- Kāpēc Skonto un FK Ventspils ne pārāk veiksmīgi sāka šo sezonu?

- Sezonas sākumā bieži ir pārsteigumi, jo komandu potenciāls atklājas pēc mēneša vai diviem. Skonto problēma ir ne pārāk spēcīgie leģionāri. Tas pats arī attiecas uz FK Ventspils. Liepājā ir spēcīgāki leģionāri, trīs Lietuvas izlases spēlētāji. Šajā kompānijā lieliski izskatās arī Karlsons un Genādijs Soloņicins. Pieļauju, ka Indriksons Skonto drīz pavisam atteiksies no leģionāriem, jo labs leģionārs maksā dārgi, bet slikts nav vajadzīgs.

- Vai FK Rīga izvirzīšanās priekšgalā ir nejaušība?

- Tā nav nejaušība, jo runa nav tikai par vienu spēli. Aiz muguras jau trešdaļa turnīra, bet viņi joprojām ņem punktus. FK Rīga ir labs treneris (Sergejs Semjonovs), klubs veicis veiksmīgu selekcijas darbu. Šogad rīdziniekiem klāt nākuši labi spēlētāji - uzbrucējs Andrejs Nikolajevs, kreisais pussargs Dmitrijs Skobļakovs, aizsargi Artūrs Zakreševskis, Tads Papičkis un vārtsargs Andrejs Pavlovs. Tā ir puse komandas.

Bez nostalģijas

- Vai nesatrauc tendence, ka arvien mazāk Latvijas futbolistu dodas spēlēt uz labiem ārzemju klubiem?

- Te arī izpaužas paaudžu maiņa. Iepriekšējā paaudzē bija daudz labu spēlētāju. Tagad saistām cerības ar 1987., 1988. gadā dzimušajiem. Pēc trim četriem gadiem varēs domāt par viņu pārdošanu. Piemēram, jau tagad varētu pārdot Cauņu, taču par mazu naudu. Viņam vēl ir jāaug Skonto sastāvā.

- Cits piemērs ir rēzeknietis Edgars Gauračs, kurš atteicās no mūsu labāko klubu piedāvājumiem un jau 18 gadu vecumā devās spēlēt uz Itāliju. Kad tad labāk braukt prom?

- Vienotas receptes nav. Manuprāt, jāmācās un jāprogresē ir mājās, kur ir vecāki, draugi un savs treneris, kurš palīdzēs. Ārzemēs viņš ir viens un ir vairāk iespējas noiet no ceļa. Lai dod Dievs, ka Gauračam viss izdotos, bet viņš varēja mācīties arī Skonto vai Liepājā. Skaidrs, ka Rēzeknē viņš nevarēja progresēt. Gauračs pārleca uzreiz divus pakāpienus. Kas no tā iznāks, neviens nezina.

- Pēc aiziešanas no Spartak jūs uz gadu atvadījāties no trenera darba. Vēlējāties atpūsties vai nebija pienācīgu piedāvājumu?

- Piedāvājumi bija, bet nebija vēlēšanās trenēt. Bez darba gan biju tikai īsu brīdi, jo Indriksons piedāvāja darbu Skonto, kas nebija saistīts ar trenēšanu. Sanāca, ka paņēmu atvaļinājumu uz gadu. Tas bija vajadzīgs, lai sakārtotu domāšanu, norimtu emocijas.

- Ar kādām emocijām pametāt Spartak? Pirmā sezona bija lieliska, bet otrajā viss apgriezās kājām gaisā?

- Godīgi sakot, par šo tēmu man ir grūti runāt un nepatīk atcerēties. Tie ir iekšējie pārdzīvojumi, ar kuriem nebūtu pareizi publiski dalīties. Man dažreiz prasa, vai neskumstu pēc Maskavā pavadītā laika? Nē. Šeit ir manas mājas, tā ka nekādas nostalģijas un vēlēšanās atgriezties nav. Tagad arī īpaši nesekoju Spartak spēlēm un Krievijas čempionātam. Labāk skatos Spānijas čempionātu, kas ir interesantāks un augstāka līmeņa. Lai gan Spartak nav svešs klubs, jo tur pietiekami ilgi strādāju un izpildīju tos uzdevumus, ko uzstādīja kluba vadība. Spartak ir liels klubs, bet tas nozīmē arī daudz baumu, runu un intrigu.

Kristiāns GIRVIČS

Bijušais Rīgas Daugavas uzbrucējs Aleksandrs Starkovs Latvijas galvenā trenera amatā debitēja 2001. gada vasarā, bet pēc trim gadiem aizveda komandu uz Euro 2004. Pēc tam Starkovs izmēģināja spēkus ar Maskavas Spartak, bet tagad viņš atgriezies pie valstsvienības stūres. Viņa pirmais pārbaudījums būs nākamo sestdien, kad Rīgā viesosies Spānijas izlase.