twitter facebook instagram

Starp divām saulēm izvēlēties...

24.Aug.2015 - Ieva Runge

Numurs: 
305
Starp divām saulēm izvēlēties...

Gēniem ir nozīme! Mediķim Paulam Stradiņam ir lielisks mantinieks — Jānis Stradiņš. Dzejniecei Vizmai Belševicai bija ne mazāk talantīgs dēls Klāvs Elsbergs. Aktieru Veras Singajevskas un Tālivalža Āboliņa pēdās iet ne mazāk talantīgais dēls Gundars Āboliņš. Komponists Zigmars Liepiņš ir izaudzinājis lielisku diriģentu Jāni Liepiņu. Vokālā pedagoģe Anita Garanča ielika šūpulī talantu un darbaspējas meitai Elīnai. Arī sportā šādu piemēru netrūkst — olimpisko čempionu šķēpmešanā Jāņa Lūša un Elvīras Ozoliņas dēls Voldemārs Sidnejā pat nesa Latvijas karogu. Šķēpmetējam Mārim Grīvam un augstlēcējai Baibai Lasmanei četri bērni no pieciem sporto augstā līmenī — meitas Lauma, Māra un Gundega un dēls Jānis Svens. Lauma jau ir piedalījusies olimpiskajās spēlēs, un arī pārējiem ir tāds sapnis. Tātad gēniem ir nozīme!

Pludmale ņēma virsroku

Arī jaunā pludmales volejboliste Tīna Laura Graudiņa itin bagātīgi mantojusi sportiskus gēnus. Omīte Staņislava bijusi Latvijas čempione augstlēkšanā, opis Arturs skrējis barjeras un kopā ar Jāni Daliņu pat piedalījies soļošanas sacensībās. Mamma šepat Limbažos arī nodarbojusies ar vieglatlētiku, bet tētis viņpus okeānam, Amerikā, gan trenējies volejbolā, gan citus trenējis. Garezera volejbola turnīri bija Anglijas Premjerlīgas spriedzes vērti. Tieši tur Māris Graudiņš dabūjis spēlēt kopā ar olimpisko čempionu Aldi Bērziņu, ASV izlases kandidātu Jēkabu Dumpi. Arī tagad viņš volejbolu uzspēlē un jau vairāk nekā 20 gadus mīt Latvijā.

Ņemot vērā visus šos faktus, Tīna nevarēja nebūt sportiste. Trenējusies peldēšanā, tad tenisā pie Zaigas Ivanovas, līdz pienākusi kārta vieglatlētikai un Andim Austrupam, pie kura trenējas olimpiete un Latvijas rekordiste Laura Ikauniece-Admidiņa. Arī Tīna pievērsusies daudzcīņai. Vairākās vecuma grupās uzvarējusi Latvijas jauniešu čempionātā. Taču pēdējā laikā šim sporta veidam palikusi tikai ziemas sezona. Ziemā, augstlēkšanā pārvarot 1,77 m, kvalificējusies pasaules U-18 čempionātam. Taču vasaras sezonā jau vairākus gadus Tīnas sirds pieder citam sporta veidam — pludmales volejbolam, tāpēc arī pasaules čempionāts un, kas zin', arī medaļa gāja secen.

Tā nu sanācis, ka tēva aizraušanās ar volejbolu pamazām ņēmusi virsroku. "Viss sākās mājas pagalmā, bet turpinājās Brazīlijā," par meitas gaitām stāsta Māris Graudiņš. "Pa vidu vieglatlētikai braucām uz klasiskā volejbola treniņiem Bolderājā pie Jāņa un Astras Rubeņiem. Bija ļoti noderīgi. Latvijā īstā pludmales sezona ir īsa, tāpēc Brazīlija bija īsts atradums. Pats tur gāju reizēm uzspēlēt un Tīnu pieteicu Bīča akadēmijai pie Andra Krūmiņa. Man patika, kā viņš strādāja. Pats bīčā izēdis ne tikai pudu smilšu un ar savu pieredzi prot dalīties. Reizumis pieslēdzās arī Aigars Birzulis. Pirmā partnere Kristīne Iskorostenska bija no treniņgrupas, un ar viņu tika gūta pirmā uzvara Latvijas U-14 čempionātā. Kaut par favorītēm tika uzskatītas daugavpilietes.”

2013. gadā kopā ar Anastasiju Kravčenoku Eiropas U-18 čempionātā Tīna Graudiņa iekļuva astotdaļfinālā, dalot 9.—16. vietu. 2014. gadā kopā ar Kravčenoku pasaules Jaunatnes olimpiskajās spēlēsarī izcīnīja 9.—16. vietu.

2014. gadā kopā ar Lindu Grambergu pasaules U-17 čempionātā tika izcīnīta bronza, trijos setos zaudējot tikai čempionēm. Tikmēr Tīna turpināja jaunas pieredzes meklējumus un mēģināja spēlēt ar dažādām partnerēm. Arī gados vecākām, jo tikai tā bija iespēja mācīties un arī spēlēt augstāka līmeņa turnīros. "Manuprāt, reizēm mūsu federācijai būtu jāsaka kāds stingrāks vārds, lai mēs varētu izveidot pārus no labākajām spēlētājām," prāto Māris Graudiņš. "Ir taču loģiski, ka visas grib spēlēt ar spēcīgāko. Tomēr dzīvē ne vienmēr ir sanācis abas labākās uzreiz salikt kopā. Tiesa, kopumā federācijas un arī Jūrmalas atbalsts bīča un pludmales volejbola jaunatnes programmām ir ļoti labs."

Pērn Štutgartē Tīna pamēģināja ar Martu Ozoliņu. Bet šobrīd stabilākā sadarbība izveidojusies ar Inesi Jursoni, kas pirms vairākiem gadiem kopā ar Ingunu Minusu uzvarēja Eiropas čempionātā. Šogad tika gūts arī pirmais lielais panākums — CEV Satelite Vaducā otrā vieta! Taču šādā variācijā daudz spēlēt nav sanācis, jo Tīnas galvenais turnīrs šogad bija Eiropas U-18 čempionāts Rīgā, un neilgi pirms čempionāta notika kārtējās izmaiņas komandā. Jau agrāk bijusi doma pamēģināt sadarbību ar Paulu Ņečiporuku — murjānieti no Kuldīgas. Taču treneris Birzulis par šādu soli izšķīrās pēc Latvijas Jaunatnes olimpiādes, kur Paula patiešām labi nospēlēja. Jaunajam duetam vienīgā spēku pārbaude bija EEVZA turnīrs Armēnijā, kur tika gūta visai pārliecinoša uzvara. Bet pirms paša čempionāta pārbaudes spēlē meitenes apspēlēja pāris gadus vecākās Ozoliņu un Leci. Pārliecība bija iegūta un to vajadzēja likt lietā Elkor laukumā. Tas izdevās lieliski, un čempioņu zelts tika izcīnīts ar divām pārliecinošām uzvarām pusfinālā un finālā. Šāda līmeņa turnīram pat nepieklājīgi pārliecinošām.

NO KATRA PA KRIPATIŅAI TALANTA

Pēc uzvaras, intervijām un autogrāfu sesijām Tīnai Laurai Graudiņai izdevās atlicināt mirkli arī šai sarunai.

— Kuras sev visderīgākās īpašības esi mantojusi no mammas, kuras no tēta?

— No tēta neatlaidību, no mammas organizētību, kārtību, plānošanu.

— Kāds no brāļiem vai māsām arī trenējas volejbolā?

— Tikai es. Brālis Miks trenējas hokejā, bet domāju, ka arī volejbolā viņš būtu ļoti labs. Mazākajam brālim Mārim ir tikai divi gadi. Varbūt viņš ies manās pēdās.

— Tu esi trenējusies arī peldēšanā un tenisā. Kāpēc tomēr sekoja vieglatlētika un tikai tad volejbols?

— Peldēšana ir ļoti vajadzīga katra cilvēka attīstībai. Peldēt jāmāk katram. Dzīvojam Jūrmalā, teniss ir arī modes lieta, trenējos pie Zaigas Ivanovas. Taču, ja pēc vairāku gadu treniņiem piecas reizes nedēļā neredzi īstu attīstību, tad saproti, ka tas neder. Ar vieglatlētiku bija nodarbojusies mamma, tā ļoti noder vispārējai attīstībai. Pie trenera Anda Austrupa bija ļoti interesanti.

— Un kā tu nokļuvi volejbolā?

— Mājas pagalmā. Tā ir tēta spēle. Arī mēs, bērni, pie tās tikām pieradināti. Tad paralēli vieglatlētikai pāris reizes nedēļā sāku braukt uz volejbola treniņiem Bolderājā. Tur man ielika ļoti labus pamatus, arī tētis daudz mācīja.

— Kuras ir tavas iemīļotās disciplīnas vieglatlētikā?

— Augstlēkšana un daudzcīņa. Vēl patīk skriet barjeras. Protams, ka patīk disciplīnas, kas vislabāk padodas.

— Tad jau arī šķēpmešana, kas tuvāka volejbolam?

— Tieši otrādi, tā ir vājākā disciplīna. Tāpēc, ka vasarā maz trenējos vieglatlētikā un arī sacensībās kādu laiku nepiedalos. Bet ziemā pieccīņā šķēpmešanas nav.

— Kurā skolā mācies?

— Mācīšos Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas 11. klasē.

— Tā patiešām ir volejboliska skola...

— Jā, daudzi trenējas Rīgas volejbola skolā, un mums sanāk laba ģimnāzijas komanda. Es teiktu — sportiska skola.

— Kuri mācību priekšmeti vislabāk patīk?

— Ķīmija. Daudz nācies būt ārzemēs. Tētis ilgi dzīvojis Amerikā, nupat gandrīz gadu pavadījām Briselē, tāpēc ar angļu valodu vispār nav problēmu. Tagad cītīgi apgūstu franču valodu.

VIEGLATLĒTIKA IR SAMIERINĀJUSIES

— Kādas iespējas Briselē bija trenēties?

— Pludmales volejbolā nekādu, tāpēc visu ziemu veltīju vieglatlētikai. Atšķirībā no Latvijas tur ir ļoti laba infrastruktūra, treniņapstākļi — ideāli. Arī treneris bija ļoti labs. Iepazinu jaunas metodes, vingrinājumus. Tur treneri strādā nedaudz atšķirīgi, arī ar audzēkņiem komunicē citādāk. Es nesaku, ka mūsējie to dara sliktāk. Rezultātā sevi noteikti bagātināju. Piedalījos arī vienās sacensībās, kur izpildīju pasaules čempionāta normatīvu augstlēkšanā (1,77 m — aut.). Ja būtu iespēja, gan jau tiktu pie normatīva arī septiņcīņā.

— Vai, zinot, ka mūsu Ieva Turķe Kolumbijā ar 1,82 m izcīnīja sudrabu, nebija žēl, ka neaizbrauci? Varbūt arī medaļa gāja secen...

— Vēlme aizbraukt uz čempionātu bija, jo sevišķi tāpēc, ka tas bija Dienvidamerikā, kur vēl neesmu bijusi. Taču gan jau šo sapni īstenošu ar volejbolu. Jo tieši tas man vasarā ir prioritāte. Par sevi šādā aspektā nedomāju. 1,82 m manā vecumā lec daudzas, Krievijā un citur. Taču tā tur izvērtās sacensības. Prieks par Ievu, kas dabūja medaļu. Kā man tur būtu gājis, var tikai minēt, tāpēc nav ko daudz par to domāt.

— Kurš bija pagrieziena punkts par labu pludmales volejbolam?

— Viennozīmīgi, ka trešā vieta pasaules čempionātā Meksikā. Tas deva pārliecību, iekļuvām arī Olimpiskās vienības jaunatnes programmā.

— Vai gaidāmajā ziemā atkal vairāk pievērsīsies vieglatlētikai?

— Vieglatlētika daudz palīdz arī pludmales volejbolam, tāpēc ar treneri Austrupu jau esam vienojušies. Ziemā arī startēšu daudzcīņā. Tomēr trenēšos arī bīčā, jo tur vēl daudz kas jāpilnveido — serves, servju uzņemšana, uzbrukums.

— Vai treneris nav greizsirdīgs uz pludmales volejbolu?

— Nedaudz ir, viņam gribētos, lai palieku septiņcīņā. Taču nu jau ar to ir samierinājies un priecājas par maniem sasniegumiem. Tur ir arī liels viņa nopelns.

— Kāds būs šīs sezonas turpinājums?

— Ir paredzēti vairāki turnīri Latvijā un ārzemēs. Bet lielākiem turnīriem vēl jātiek klāt! Tajos visdrīzāk spēlēšu ar Inesi Jursoni. Bet Latvijas čempionātā, ļoti iespējams, spēlēsim ar Paulu, jo Inese Latvijas čempionātā ir kopā ar draudzeni Lanu Sorokinu. Bet to lielā mērā noteiks treneri. Mums jāspēlē tādā sastāvā, ko viņi izvēlas. Rudenī būs Kontinentālā kausa izcīņa, kur cīnās par olimpisko ceļazīmi. Pirmajā posmā tur spēlēju kopā ar Jursoni. Otrs pāris bija Ozoliņa/Lece.

— Kā vērtē izredzes nokļūt spēlēs Rio?

— Šobrīd par to pat nedomāju. Pēc četriem gadiem tas jau būtu reālāk. Bet tagad. Pirmkārt, nezinu, vai arī šoreiz būšu komandā, kaut gan visdrīzāk jau būšu. Tad tur spēlē divi pāri, un abiem būtu tiesības pretendēt uz ceļazīmi. Tātad tur jau paliek 50:50. Turklāt šobrīd mūsu izredzes uzvarēt Eiropā, kad neviens pāris nespēlē Pasaules kausa izcīņā, ir pavisam niecīgas. Jā, pa šo sezonu ir sperts solis uz priekšu, iekrāta laba pieredze, taču ar to vēl par maz.

— Kurš panākums ir nozīmīgāks — U-18 zelts Rīgā vai sudrabs CEV Satelite Vaducā?

— Tos nevar salīdzināt. Zelts paliek zelts, lai arī jauniešu grupā. Bija pilnas tribīnes, un savu fanu priekšā vienmēr patīkami uzvarēt. Vaducā bija pieaugušo volejbols un pavisam cits līmenis — augstvērtīgāks. Tur spēlēju kopā ar Jursoni, kam ir liela pieredze, un arī es to ieguvu. Bet vēl svarīgāk, ka ieguvu pārliecību — varu spēlēt arī šādā līmenī. Protams, ka daudz kas jāuzlabo, īpaši uzbrukumā, to dažādojot. Pēc tam bija EEVZA turnīrs Erevānā, kur pirmo reizi spēlēju kopā ar Paulu Ņečiporuku. Sākumā likās tāds bērnu volejbols, jo jauniešu vecumā ir pavisam cita spēle. Tur konkurence bija pavāja — sanāca tikai viena nopietna spēle pret krievietēm. Bet mums ar Paulu saspēlei šis turnīrs ļoti noderēja.

DIVAS PĀRLIECINOŠAS UZVARAS

— Arī Rīgā jums nopietnas bija tikai divas spēles — astotdaļfinālā pret polietēm (22:20, 21:16) un ceturtdaļfinālā pret nīderlandietēm (19:21, 21:15, 15:10), jo pusfināls pret čehietēm (21:11, 21:12) un fināls pret austrietēm (21:11, 21:9) bija vienos vārtos.

— Tā gluži teikt nevar, jo te tomēr bija krietni augstāks līmenis nekā EEVZA turnīrā. Katrai spēlei vajadzēja gatavoties nopietni un cīnīties par katru punktu. Pirmajās dienās noteikti ietekmēja arī karstums. Labi, ka tās spēles televīzijā mazāk rādīja, jo reizēm būtu bijis kauns, kā nospēlējām. Bet pēdējā dienā mums spēle patiešām izdevās. Ļoti labi nospēlēja Paula. Tikpat kā bez kļūdām, kas ir ļoti svarīgi, kad spēle iet punkts punktā un jāpanāk lūzums. Jau bijām atradušas pareizo sadarbību un spējām pildīt to, ko treneris prasīja. Palīdzēja fanu atbalsts. Bijām labi izgulējušās, mierīgas, pārliecinātas. Spēle gāja no rokas. Jutām, ka svarīgākā spēle būs pret nīderlandietēm par iekļūšanu pusfinālā.

Jautājums Tīnas partnerei Paulai Ņečiporukai:

— Vai pirms mēneša varēji iedomāties, ka stāvēsi uz pjedestāla ar zelta medaļu kaklā?

— Nebiju pārliecināta, vai vispār spēlēšu čempionātā. Taču labi nospēlējām Latvijas Jaunatnes olimpiādē, kur kopā ar Anniju Jurdžu, pārstāvot Kuldīgu, ieguvu otro vietu. Tur tad laikam arī izšķīrās mans liktenis. Piedāvājums spēlēt kopā ar Tīnu bija pārsteigums. Labi, ka bija turnīrs Armēnijā un arī pirmās spēles Rīgā nebija tik ļoti saspringtas un atbildīgas. Tikai pēdējā dienā pa īstam iespēlējos un izdarīju, ko spēju. Pati joprojām tam nevaru noticēt, kas ir izdarīts un noticis.

Turpinās saruna ar Tīnu:

— Spēles laikā daudz improvizējat?

— Ar improvizāciju vislabāk pārsteigt pretinieces. Taču jauniešu volejbolā tas bieži tā sanāk — ne viss izdodas, kā iecerēts, un tad kārta improvizācijai.

— Tev ļoti bieži mainījušās partneres. Vai ir kāda, ar ko vēl gribētu uzspēlēt?

— Tas tāpēc, ka es spēlēju dažāda vecuma turnīros. Jauniešos kopā ar Lindu un Paulu. Eiropas spēlēs — kopā ar Martu Ozoliņu, vēl citos turnīros — ar Inesi. Es partneres neizvēlos, par to domā treneri. Reizēm arī tētis. Taču galavārds tāpat ir trenerim.

— Kā spēli ietekmē dīdžeja performance?

— Tāda atmosfēra pludmales volejbolā ir visur. Viņi cenšas iekustināt publiku, un tas arī sanāk. Kā kurš to dara, tam nepievēršu uzmanību, jo koncentrējos spēlei. Manuprāt, gandrīz visur mūzika ir par skaļu un troksnis par lielu. Sit pa ausīm, un pārtraukumos vai pauzēs, kad partnerei kas jāsaka, bieži vien neko nevar dzirdēt.

Bet spēles kopējo atmosfēru mēs radām visi kopā — spēlētāji, tiesneši, publika, karsējmeitenes un arī dīdžejs. Ja visiem patīk, tad arī mums. Jo sevišķi, ja uzvaram (smejas).

— Kāda atmosfēra bija Latvijas lielajā komandā, jo šoreiz ar saimnieku tiesībām Eiropas čempionātā varēja spēlēt uzreiz trīs pāri.

— Ļoti laba. Es esmu kopā spēlējusi ar Lindu (Grambergu), Paula — ar Anniju (Jurdžu). Varbūt sākumā Lindai arī bija aizvainojums, ka man nomainījās pāriniece, tomēr šodien viņa no prieka raudāja par mūsu panākumu. Mēs viena otru atbalstījām. Tomēr esam arī konkurentes tādā pozitīvā nozīmē. Sākumā uz spēlēšanu čempionātā pretendēja četri pāri. Taču konkurence ir tieši tas, kas palīdz progresēt gan mums, gan pārējām meitenēm. Man prieks, ka Linda kopā ar Elzu (Smilškalni) tika līdz 9. vietai.

— Kādi nākotnes plāni ārpus volejbola?

— Vispirms labi jāpabeidz skola. Tagad tā ir prioritāte.

Te sarunā iesaistās tētis Māris Graudiņš, kas bijis Saeimas deputāts un jau ilgāku laiku darbojas ES institūcijās: "Arī Tīna domā un daudz interesējas par politiku. Sports audzina mērķtiecību, rūda raksturu. Māca uzvarēt un arī iemāca tik galā ar zaudējumiem, attīsta prasmi komunicēt. Palielina atpazīstamību. Politikā tas viss noder. Taču viņa ir tikai sportiskās karjeras un dzīves ceļa sākumā. Sportā jau ir pirmie panākumi, un nu jāiet soli pa solim uz priekšu. Meitai ir raksturs un mērķtiecība. Talants arī. Jāstrādā, un būs jauni panākumi. Gan sportā, gan citās jomās. Esmu pārliecināts."

 

Tīna Laura GRAUDIŅA

Pludmales volejboliste, vieglatlēte, ģimnāziste

Dzimusi: 1998. gada 9. martā

Augums: 1,83 m

Lielākie sasniegum: vairākkārtēja Latvijas čempione dažādās vecuma grupās pludmales volejbolā un vieglatlētikā. Augstvērtīgākais rezultāts vieglatlētikā — 1,77 m augstlēkšanā (2015).

Pludmales volejbolā — pasaules U-17 bronzas medaļas ieguvēja (kopā ar Lindu Grambergu, 2014), Eiropas U-18 čempione (kopā ar Paulu Ņečiporuku, 2015), 2. vieta CEV Satelite Vaducā (kopā ar Inesi Jursoni, 2015), dalīta 9. vieta Eiropas I spēlēs Baku (kopā ar Martu Ozoliņu, 2015)

Autori: 
Arturs VAIDERS, ParSportu.lv