twitter facebook instagram

Stāsts par ventiņu sportisko ģimeni

23.Dec.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
345
Stāsts par ventiņu sportisko ģimeni

du ģimeņu mums nemaz nav tik daudz. Tēvs divkārtējs olimpisko spēļu dalībnieks (divreiz 9. vieta), pasaules vicečempions akadēmiskajā airēšanā, vēlāk Ventspils un citu Latvijas virslīgas basketbola komandu spēlētājs, Latvijas vicečempions, tad pasaules, Eiropas, Baltijas, Latvijas vieglatlētikas un basketbola senioru sacensību čempions un medaļnieks. Dēls olimpisko spēļu kandidāts 3x3 basketbolā, Eiropas kausa ieguvējs un Latvijas virslīgas spēlētājs klasiskajā basketbolā. Meita daudzkārtēja Latvijas jauniešu un junioru čempione un medaļniece trīssoļlēkšanā un tāllēkšanā, piektās vietas ieguvēja (ar Latvijas junioru rekordu) pasaules U-20 čempionātā trīssoļlēkšanā. Un visam cieši klāt māte savulaik sporta mediķe, aktīva tenisiste, senioru sacensību dalībniece, vīra un bērnu lielākā atbalstītāja.

Stāsts būs par ventspilnieku ģimeni — tēti i Lasmani, māti Daci Lasmani, dēlu Kārli Paulu Lasmaniun meitu Rūtu Kati Lasmani.

 

Trīs vienā

Uģis sportā ir tik ilgi, cik vien sevi atceras. Jau kopš pirmajiem soļiem puika atradās sporta zālē, jo tēvs bija labs volejbolists un gandrīz katrā spēlē bija klāt. Te bumbiņu padeva, te kūleni apmeta. Turklāt vecākā māsa Baiba (vēlāk izcilā trenera Māra Grīvas sieva) bija teicama augstlēcēja.

 

Nezināmais sporta veids

Likumsakarīgas bija tālākās sportiskās gaitas, kaut gan, pildot mammas vēlmes, seši septiņi gadi pagāja modernajās dejās. Tad sekoja vieglatlētika, kur slaidajam puisim vislabāk padevās augstlēkšana — 2,01 m, taču tālu — pāri 60 metriem — lidoja arī šķēps, vareni lēcieni izdevās arī trīssoļlēkšanā un tāllēkšanā.

Kad Uģi iesauca varenajā padomju armijā, nepagāja ilgs laiks, kad Baltijskā (Kaļiņingradas apgabals), kur bāzējās Uģa vienība, ieradās sporta lietpratēji, kas visus jauniesauktos nostādīja ierindā un vērtēja gluži kā zirgu pircēji brašuļus. Ventspilnieks nepalika nepamanīts — sekoja pavēle sakrāmēt nedaudzās mantiņas, lai dotos uz Maskavu. Tur sekoja pārsteigums, jo slaidais (augums 1,98 m un svars pāri 80 kg), bet ārēji kalsnais jaunietis nokļuva sporta veidā, par kuru pat lāgā nebija dzirdējis, — akadēmiskajā airēšanā.

Uģis atceras, ka sākumā pat īsti nav sapratis, kur nokļuvis — visapkārt slaidi, muskuļu kalnu iemiesotāji: ko viņš tur darīs? Līdz galam droši nebija arī treneri. Pēc pirmajiem soļiem airēšanas baseinā, kur ar garo airi, sēžot laivai līdzīgā priekšmetā un pieslēgtam pie vadu mudžekļiem, bija uz vietas jāmaļ ūdens, sekoja strikts pārbaudes uzdevums — lai paliktu sporta vienībā un sāktu nopietnus treniņus, konkrētā laikā jāizdara 2100 īrienu. Saspļāvis saujās, sīkstais ventspilnieks pārsteidza sevi un nesaudzīgos vērotājus — septiņās minūtēs vairāk nekā 2130 īrienu! Tas ieveda Uģi jaunā pasaulē, kas viņu vēlāk aizveda līdz patiesi augstiem sasniegumiem.

Čempions, medaļnieks, olimpietis

Uģis uzreiz nokļuva nopietnā kompānijā, visapkārt pasaules un olimpiskie čempioni. Nepagāja ilgs laiks, kad neatlaidīgais ventspilnieks nonāca arvien augstākas klases laivā. Vēlāk kļuva par PSRS čempionu, izcīnīja pasaules čempionāta sudraba medaļas.

Noslēdzot aktīvās karavīra gaitas, Uģis konsultējies ar mājiniekiem. Garu nopūtu pavadīts, viņš palika virsdienestā, lai turpinātu tik veiksmīgi iesāktās airētāja gaitas.

Taču tuvojās lielās valsts sabrukšanas brīdis, un Uģis posās mājup. Pēc Krievijas siltumnīcas apstākļiem nebija viegli turpināt airētāja gaitas Latvijā, reizēm trūka pat paša nepieciešamākā. Palīdzīgu roku sniedza Ventspils vadība, un Uģis jau neatkarīgās Latvijas sastāvā divas reizes startēja olimpiskajās spēlēs. Vispirms 1992. gadā Barselonā izcīnīja devīto vietu vieniniekā, bet pēc četriem gadiem Atlantā atkal bija devītais — šoreiz kopā ar Andri Reinholdu pārairu divniekā.

Tālāk bumba, latiņa, šķēps

Sarunā iesaistās Dace, Uģa sieva kopš 1993. gada. Viņa uzsver, ka vīrs vienmēr bijis pieticīgs, jo apstākļi, kādos bija jādzīvo un jātrenējas, Latvijā bija vairāk nekā trūcīgi, arī nauda ģimenes rīcībā bijusi stipri minimāla. Tas tā ilgi nevarēja turpināties, jo ģimenē piedzima dēls un izbraukāt ceļu no treniņu vietas Jūrmalā līdz mājām kļuva aizvien grūtāk un skumīgāk. Turklāt gadi — muguras traumas sekas — lika par sevi manīt, un pēc Barselonas airi tika likti malā.

Uģis atzīst, ka nav juties gluži kā no laivas izsviests, jo sācis spēlēt jaundibinātajā Ventspils basketbola komandā centra pozīcijā.

Sākās jauns posms, piedzima meita Rūta. Uģis piecus gadus nospēlēja Ventspilī, 1998. gadā kļuva par Latvijas vicečempionu, vēl pa pāris sezonām Rojā un Liepājā. Tad jau solīdā vecumā (35) lielajam sportam tika likts punkts.

Uģis strādāja par ugunsdzēsēju, nevairījās arī no cita darba, taču sportu neaizmirsa un drīz sāka startēt vieglatlētikas sacensībās. Turklāt tik sekmīgi, ka sāka vest mājās medaļas no pasaules un Eiropas veterānu sacensībām. Vislabāk viņam veicās augstlēkšanā, kur vēl tagad — 51 gadu vecumā — Uģis spēj pārlēkt 1,80 m, viņš regulāri izcīna arī godalgas šķēpa mešanā.

To visu viņš neuztver kā pašmērķi. Sportot patīk, un nedēļas ritmā iekļauti vismaz divi trīs treniņi. Ja reiz trenējies, ir vērts arī sacensties ar sev līdzīgajiem. Senioru sports ir interesants, jo ik pēc pieciem gadiem mainās vecuma grupas un vari visu sākt atkal no sākuma. Par +100 Uģis gluži nesapņo, taču par vērtīgu uzskata teicienu — nekad nesaki nekad...

Uģim un Dacei ir liels prieks par abu bērnu sporta gaitām. Tas gan reizēm prasa arī krietnu adrenalīna devu, jo iespēju robežās abi cenšas bērnu startus vērot klātienē. Gādīgie vecāki tur īkšķus gan par Kārļa, gan, iespējams, arī par Rūtas olimpisko sapņu piepildīšanos. Dace smej, ka viņai tas nekāds jaunums gan nebūšot — piedzīvots, ka televizora priekšā līdzējusi vīram smelt ūdeni…

 

Puisis, kas kopā ar trim citiem pārsteidza sporta pasauli

Lieki jautāt, kāpēc Kārlis nodarbojas ar sportu. Tas bija likumsakarīgi, ka puika pievērsās basketbolam, jo viņš uzreiz, tāpat kā tētis tobrīd, ņēma rokās basketbola bumbu. Par tēta slavas gadiem akadēmiskajā airēšanā viņš bija dzirdējis tikai nostāstus.

Cīņasspars bija neremdināms, un auga arī panākumi. Bija brīdis, kad Ventspils Brīvostas komandā tēvs ar dēlu spēlēja plecs pie pleca, turklāt izcīnīja arī bronzas medaļas Ventspils čempionātā.

Kārlis kandidēja uz Latvijas U-16 izlasi, taču toreiz nedaudz pietrūka, pēc diviem gadiem arī U-18 vienībā neizdevās iekļūt, jo cerībām krustu pārvilka trauma. Toties izdevās pārstāvēt Latvijas U-20 izlases krāsas.

Grūti prognozēt, kā būtu veidojošās Kārļa tālākās gaitas basketbolā, ja jaunā attīstības spirālē neiegrieztos 3x3 basketbola saceltais virpulis. Jau 2020. gadā Tokijā šis dinamiskais un aizraujošais basketbola paveids piedzīvos olimpiskās kristības. Šobrīd Kārlis un vēl trīs puiši ar Latvijas Olimpiskās vienības atbalstu gatavojas šim vēsturiskajam sporta notikumam.

Kārlis stāsta, ka sākumā 3x3 basketbols bijis vairāk kā izprieca blakus klasiskajai groza bumbai. Arī basketbola vadība īpašu uzmanību šim novirzienam nepievērsa. Puisis smaidot atceras, ka nopietnu treneru vidū valdīja uzskats: ja tu pārāk sāc laukumā improvizēt un uzņemies spēli uz sevi — jāpārceļas uz strītbolu: lielo basketbolu tā nespēlē.

Kārlis stāsta, ka 3x3 prasa nemitīgu kustību, pareizu vietas izvēli. Atšķirībā no lielā basketbola uz komandas biedru lielu palīdzību nevar cerēt — laukumā ir tikai trīs vīri un katram jāatbild par sevi.

Spilgtas kaislības piedzīvotas ielu basketbola patrona Raimonda Elbakjana rīkotajos Ghetto Basketietvaros. Kārļa mamma Dace atceras, kā dēls tika atbalstīts Ventspils festivālā. Balss saites vēl ilgi par sevi atgādinājušas.

Puisis stāsta, ka līdz nopietnam starptautiskam līmenim viņi izauguši gandrīz nemanot. Sākuši spēlēt Latvijas, vēlāk — starptautiskos turnīros.

Īstu sensāciju mūsu puiši sagādāja pērn Amsterdamā, kad Eiropas kausa izcīņas finālā ar 16:13 pieveica Slovēniju un kļuva par Eiropas čempioniem. Kārlis šajā spēlē guva sešus punktus. Kopā ar viņu spēlēja Nauris Miezis, Edgars Krūmiņš un Agnis Čavars.

Kārlis atceras, ka pirms turnīra cerības nav bijušas tik optimistiskas, jo pretī stājušās daudz pieredzējušākas komandas, kas gadiem ilgi vienā sastāvā spēlējušas visdažādākajos turnīros, spēlētājiem gluži vai saaugot vienā veselumā. Tiesa, arī mūsējo dalība getiņu turnīros devušas savu artavu, un komandas savstarpējo saprašanās ķīmiju Kārlis vērtē ļoti augstu.

Kad nav, ko zaudēt

Amsterdamā mūsējie gājuši laukumā ar vienu domu— darām, ko varam, jo nav, ko zaudēt. Tas deva panākumus, un vēlāk Eiropas 3x3 basketbola speci ilgi kasījuši pakaušus — kas latviešiem tie bijuši par brīnumieročiem?...

Šogad gan līdz zeltam neizdevās aizsniegties, tomēr sudrabs godam nopelnīts. Uzvarēja serbi, kas šosezon trīs reizes pieveikti. Pasaules rangā Latvija šobrīd atrodas trešajā vietā. Tas dod cerības uz labu startu Tokijā, taču šobrīd vēl grūti ko prognozēt, jo, ieguvis olimpisko statusu, 3x3 basketbols aug gluži vai pa dienām.

Kārlis vēl spēlē arī klasisko basketbolu — Jūrmalas komandā. Viņš atzīst, ka būtu laiks pievērsties tikai 3x3 un koncentrēties uz olimpisko mērķi. Nākamajā sezonā varēs turpināt krāt individuālos kvalifikācijas punktus, būs arī kvalifikācijas sacensības valstsvienībām. Latvijā viss ir puslīdz skaidrs, grūtāk būs, piemēram, serbiem, kuriem ir četras vai pat piecas spēkos līdzīgas komandas un, izveidojot vienu triecienkomandu, diez vai izdosies tik ātri atrast savstarpējo sapratni. Tāpat būtu, ja labākie Latvijas klasiskie basketbolisti pēkšņi nolemtu izveidot 3x3 komandu. “Diez vai viņi šobrīd ar mums varētu konkurēt. 3x3 basketbols tomēr prasa savu specifiku, bet veiksmīga saspēle — gadus,” uzsver Kārlis. Tāpat tik liela nozīme nav arī augumam, jo šeit ir cita dinamika un garie ātrāk nogurst. 1,90 līdz 2,00 metri ir optimālais spēlētāja garums.

“Raudzīsim, jo mums joprojām, zaudēt nav ko, varam tikai iegūt!” piebilst Kārlis.

 

Tālāk, arvien tālāk

Sporta gaitu sākumā ir ģimenes pastarīte Rūta. Vecāku apzinīgi virzīta, Rūta trenējās sporta vingrošanā. Aprēķins vienkāršs — meitene iegūs koordināciju, lokanību, kas vēlāk noderēs kādā citā sporta veidā. Rūta atceras, ka vingrošana ne sevišķi saistījusi, taču, paklausīga būdama, trenējusies no sirds, bet līdz nozīmīgiem panākumiem nav tikusi. Turklāt Rūtas māsīcas, māsas Grīvas — Lauma, Māra, Gundega, ik pa brīdim neviļus apvaicājušās: “Kad tad nāksi uz vieglatlētiku?”

Ar vieglatlētiku pie trenera Jura Petroviča meitene sāka nodarboties piemērotā vecumā — 12 gados. Fiziskā sagatavotība bijusi teicama, taču, kā atceras tētis Uģis, meitene vēl ilgi nav varējusi tikt vaļā no vingrošanas specifikas ieskrienoties — ar taisnām rokām.

Priekšroka vieglatlētikai

Rūta jau mazotnē apjautusi, ka aug sportiskā ģimenē. Cik vien sevi atceras, pa sporta zāli un stadionu vien dzīvojusies. Par vieglatlētiku domājusi uzreiz, taču treneris teicis, ka tik mazus bērnus neņemot treniņgrupās. Tā nu vecākiem paklausījusi un sešus gadus vingrojusi. Beigās gan uz brīvlaišanu vien cerējusi.

Meitene atminas: bijusi sajūta, ka treneris Juris viņu vien gaidījis, ātri viņai uzticējies, tādēļ panākumi nav likuši gaidīt. Jau jaunākajās grupiņās Rūta sākusi izcīnīt medaļas un diplomus. Viņa atzīstas, ka pēc dabas esot apzinīga un visus trenera uzdevumus centusies izdarīt pēc labākās sirdsapziņas. Pat vairāk, ja treneris licis kādu vingrinājumu veikt sešas reizes, tad drošības labad to darījusi septiņas reizes. Ja nu kādreiz nedaudz noslinkojusi, nav baidījusies, ko teiks treneris, bet šaustījusi pati sevi — kā es tā varēju... Bet tādas reizes esot bijušas retas.

Rūta trenējas sešas reizes nedēļā. Viņai tas patīk. Ja kaut kas neizdodas, vingrinājumu slīpē tik ilgi, kamēr tas pašu un treneri apmierina.

Par disciplīnas izvēli ne treneris, ne Rūta galvu ilgi nav lauzījuši. Trīssolis un tāllēkšana! Protams, arī obligātie 100 metri, kas gan Rūtu saista mazāk. Šobrīd vislabāk veicas trīssolī, taču par vienu vadošo disciplīnu meitene to neuzskata — abas lēkšanas disciplīnas viena otru papildina. Reizēm tas dod stimulu, ja pēc laiciņa no trīssoļa vari pārslēgties uz tālumu. Trenēties tikai vienā veidā?... Tas Rūtai būtu apnicīgi.

Dari to, kam esi gatava

Šogad uz pasaules U-20 čempionātu Somijā devusies bez īpašām bailēm, arī konkrēts uzdevums nav bijis. Rūta saprot, ka vieglatlētikā nevar būt laimes spēles — kā futbolā ar roku gūti un tiesneša neievēroti vārti. Kā esi gatavojusies, kādas ir tābrīža spējas — tik arī sasniegsi, metri un centimetri par to liecinās.

Nav biedējis arī tas, ka nācies sacensties pat ar divus gadus vecākām sportistēm. Tieši otrādi — tas devis paļāvību, ka vēl šajā vecuma grupā varēs startēt divus gadus. Tātad — dots papildu laiks iegūt pieredzi. Gan treneris, gan Rūta vispirms koncentrējušies uz to, ka jāaizlec tālāk par personīgo rekordu (13,17 metri). Pēc tam lūkos tālāk…

Čempionāta priekšsacīkstēs ventspilniece sasniedza teicamu personisko rekordu — 13,48 metri, kas bija arī Latvijas rekords juniorēm. Finālā jau otrajā mēģinājumā Rūta vēlreiz laboja rekordu — 13,54 metri, kas līdz pēdējiem mēģinājumiem bija bronzas vērtībā, taču finišā divām sportistēm tomēr izdevās nedaudz tālāki lēcieni. Rūtas izcīnītā 5. vieta pasaulē bija Latvijas sportistu delegācijas labākais sasniegums. Interesanti, ka par meitenes stipro gribu un stabilitāti liecina tas, ka viņa visos piecos ieskaitītajos mēģinājumos lēca tālāk par savu personīgo rekordu.

Par nākotni Rūta daudz nestāsta. Vēl pusotrs gads ģimnāzijā, tad esot plāns sasniegt tādus rezultātus, lai tiktu labā ASV augstskolā, kur varētu turpināt studijas un sportošanu. Kam paprasīt padomu ir, jo Rūtas māsīca Māra Grīva Amerikā sekmīgi sportoja un mācījās. Ģimenes tradīcija ir startēt olimpiskajās spēlēs (tētis to paveica pat divreiz), un līdz Tokijai vēl laika gana. Trīssolī pielikt vēl pusmetru — nereāli nemaz neliekoties, taču meitene atzīst, ka sapņiem bez pamata un ieguldītā darba vien sapņu cena… Rūta teic, ka vēl nejūt savu spēju griestus, un saglabā lielu izsalkuma sajūtu pēc tāliem lēcieniem.

Rūta neslēpj, ka būt daļai no sportiskas ģimenes ir ļoti patīkami. Viņa apbrīno tēti, un viņa sportiskais mūžs ir labs iedvesmas avots pašas sportiskajās gaitās. Ar prieku Rūta seko brāļa sportiskajai karjerai un cer, ka viņam kopā ar komandas biedriem viss izdosies. Paldies mammai par pacietību un sapratni, kas bieži vien ģimenes tradicionālajās vērtībās ieliek sportiskus labojumus. Pienāks laiks, kad sportiskie gadi saistīsies ar vispatīkamākajām atmiņām.

 

is Lasmanis

Akadēmiskais airētājs, basketbolists, vieglatlēts

Dzimis: 1967. gada 29. jūlijā Ventspilī

Augums,svars: 198 cm (tagad — 197 cm), sporta gaitās ap 90—95 kg

Izglītība: Ventspils 1. ģimnāzija, Ventspils arodskola (elektriķis)

Sporta gaitas: vieglatlētika, akadēmiskā airēšana, basketbols

Treneri: vieglatlētikā — Māris Grīva, akadēmiskajā airēšanā — Ivars Kiņakins, Pēteris Neijs

Lielākie sasniegumi sportā: divkārtējs olimpisko spēļu dalībnieks — 1992. gadā Barselonā 9. vieta vieniniekā, 1996. gadā Atlantā — 9. vieta pārairu divniekā (ar Andri Reinholdu), pasaules vicečempions PSRS sastāvā, PSRS čempions pārairu divniekā (1991. g.), daudzkārtējs Latvijas čempions akadēmiskajā airēšanā, Latvijas vicečempions basketbolā (1998. g.), daudzkārtējs pasaules, Eiropas, Baltijas, Latvijas čempions un medaļnieks vieglatlētikā senioriem

Darba gaitas: ugunsdzēsējs, šobrīd — Ventspils Brīvostas tauvotājs

Ģimenes stāvoklis: 25 gadus precējies, sieva Dace, dēls Kārlis Pauls, meita Rūta Kate

Vaļasprieksi medības (dzinējs), makšķerēšana

 

rlis Pauls Lasmanis

Basketbolists

Dzimis: 1994. gada 8. aprīlī Ventspilī

Augums, svars: 200 cm, ap 95 kg

Izglītība: Ventspils 1. ģimnāzija

Sportā: basketbolā kopš septiņu gadu vecuma

Treneri: Juris Petrovs, Ģirts Fogelis, Andris Gūtmanis, Agris Galvanovskis, Raitis Silarājs, Guntis Endzelis, Mārtiņš Gulbis

Lielākie sasniegumis sportā: Eiropas čempions 3x3 basketbolā (kopā ar Nauri Miezi, Edgaru Krūmiņu, Agni Čavaru), Tokijas 2020. g.olimpisko spēļu kandidāts

Nodarbošanās: Latvijas izlasē 3x3 basketbolā, spēlē klasisko basketbolu Jūrmalas komandā

Ģimenes stāvoklis: neprecējies

Vaļasprieks: makšķerēšana

Mērķi: spēlēt basketbolu, tikt uz olimpiskajām spēlēm Tokijā

 

Rūta Kate Lasmane

Trīssoļlēcēja un tāllēcēja

Dzimusi: 2000. gada 17. decembrī Ventspilī

Augums, svars: 176 cm, 58 kg

Izglītība: mācās Ventspils 1. ģimnāzijas 11. klasē

Sporta gaitas: sporta vingrošana; kopš 12 gadu vecuma trenējas vieglatlētikā

Treneris: vieglatlētikā — Juris Petrovičs

Lielākie sasniegumi sportā: 5. vieta pasaules čempionātā trīssoļlēkšanā, Baltijas čempione, daudzkārtēja Latvijas jaunatnes čempione trīssoļlēkšanā un tāllēkšanā

Personīgie rekordi: trīssoļlēkšanā — 13,54 m, tāllēkšanā — 6,05 m, 100 m — 12,66

Vaļasprieki: klavieres, atpūta pie jūras, pludmales volejbols

Mērķi: lēkt arvien tālāk, mācīties un sportot ASV, startēt olimpiskajās spēlēs

Autori: 
Juris Bērziņš Soms