twitter facebook instagram

Statistika — futbola maize vai našķis?

31.Jūl.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
328
Statistika — futbola maize vai našķis?

Lielas sporta organizācijas naudas priekšniece — galvenā grāmatvede — reiz man strikti noprasīja: “Kas futbolā ir asesors un ar ko viņš nodarbojas?” Šāda sitiena apžilbināts, atzinos, ka pēdējos pāris gados asesors esmu arī es. Biju jau ievilcis elpu un gatavs skaidrot asesora funkcijas, kad cienījamā dāma, sava amata spīdekle, mani apsteidza: “Kas jums tajā futbolā notiek?! Jauni amati, jauni termini, droši vien arī jauni štati. Līdz šim man bija zināms, ko tiesnešiem nozīmē inspektors, asistents, mentors vai observers, ko daži komentētāji dēvē arī par uzraugu, lai gan agrāk tikai cietumā strādājošos sauca šajā vārdā, jo viņi uzraudzīja ieslodzītos.”

Saņēmos un šo monologu pārtraucu: “Visi jūsu nosauktie futbolā taisa spēles monitoringu!” Ar šo, manuprāt, mistisko svešvārdu, ko mūsu radio un televīzija skandina ne retāk kā laika ziņas, mūsu vārdu cīņas pirmo puslaiku varējām novērtēt kā neizšķirtu — vismaz 1:1.

ĪSTIE, SLĒPTIE, NEIZPROTAMIE

Diskusijas otrajā puslaikā sniedzu lakonisku skaidrojumu, ka komisārs, inspektors un observers (un pat uzraugs) latviešu mēlē tas pats spēles tiesāšanas pārbaudītājs vien ir. Mentors ir stipri līdzīgs kuratoram, kas ilgāku laiku seko tiesneša progresam (vai regresam) un ir par to zināmā mērā atbildīgs. Un visbeidzot — asistents ir kādreizējais līnijtiesnesis, kam paplašinātas pilnvaras. Bet noslēpumainais asesors nav nekas cits kā tiesneša gaitās sirmus matus dabūjušais (vai tos vispār pazaudējušais) seniors, kas apmāca tos inspektorus, kuri aktīvo tiesāšanu beiguši, bet inspektora gaitas tikko sākuši.

Neviens no šiem amatiem, kas visai nedaudz pārsniedz hobija līmeni, nav izgudrots Latvijā, bet katrā valstī ienāk tieši no starptautiskajām futbola organizācijām — UEFA un FIFA, Imanta Ziedoņa vārdiem (par balto pūku) runājot, te nu “dīgt un iesakņoties sāk”.

Taču, ja uzmetam aci Latvijas virslīgas klubu spēļu programmām, kurās ir ne tikai visu spēlētāju uzvārdi, bet arī vadītāju štāba saraksts, atklājas gan īstie, gan slēptie, gan visai grūti izprotamie amati. Dažam klubam vadītāju saraksts ir garāks par komandas pamatsastāvu (11 spēlētāji). Tas, ka ir galvenais treneris un vēl divi treneri, vārtsargu treneris, liekas normāli. Taču ir vēl arī fitnesa treneris, aizsargu treneris, uzbrucēju treneris, galvenais un arī vienkārši ekipējuma menedžeris. Direktoru mēdz būt vēl vairāk. Piemēram, sporta direktors, kluba ģenerāldirektors, viņa vietnieks un visbeidzot pats galvenais — kluba prezidents. Vienam no valsts populārākajiem klubiem vadības sarakstā ir pat radošais direktors. Taisni brīnums, ka vēl neviena kluba štābā nav parādījies īpašs spēļu un vārtu uzskaitītājs — statistiķis vai vēsturnieks.

Ja tādā stilā vadības štāba papildināšana turpināsies, gan jau atradīsies vieta arī kreisās kājas trenerim, otrā vārtsarga galvenajam trenerim, galvas spēles trenētājam vai pēdējā laikā dāmu žurnālos tik populārai profesijai kā personiskās izaugsmes treneris. Varbūt tad pa visiem štata un neštata darbiniekiem kopā to mazo bumbu 7,32 x 2,42 m lielajos vārtos izdosies biežāk par 0:0 iedabūt?

NENOKAVĒ SĀKUMU, SAGAIDA BEIGAS

Taču visā iepriekš minētajā futbola darboņu sarakstā nav minēta vēl viena un, kā man liekas, visai svarīga nodarbe. Tik svarīga, ka bez tās nav iedomājama un nevarētu ne veidoties, ne pastāvēt pasaules futbola vēsture. Tā ir jau minētā statistika. Jo pēc katras spēles emocijas izgaist, bet rezultāts paliek.

Kāds īsti ir šis vidējais, parastais futbola statistiķis? Mēģināsim uzzīmēt. Vidējos labākajos gados vai pat mūža otrajā pusē, nopietns, nav daudzrunīgs, nosvērts, skaļos strīdos neielaižas, uzklausa citus (arī konkurentus), kaut gan citām versijām — gadskaitļiem, rezultātiem, datiem nepiekrīt. Tur vārdu, izpalīdzīgs, pacietīgi sēž bibliotēkās, meklē un rok internetā. Neplātās ar jaunumiem, bet arī tos īpaši neslēpj. Nenokavē spēļu sākumu, sagaida beigas, piedalās preses konferencēs (ja vien laiks to atļauj, jo nedrīkst nokavēt pēdējo sabiedriskās satiksmes līdzekli uz mājām, kas atrodas 40 kilometrus no galvaspilsētas). Nemēdz zīmēties ne ar ko ārēju, klusu ierodas, vēro spēli, šo to piezīmē un atzīmē. Statistiķa galvenais darbs notiek mājās — no pamatdarba brīvajā laikā. Bet pamatdarbā — starp Rīgu un Jelgavu — kartonāžas fabrikā viņš ir operators.

Jau pēc rokasspiediena, sasveicinoties var nojaust, ka viņš nav nekāds pildspalvas dīdītājs vien, kaut arī statistikas hobijdarbs nav veicams nekā citādi, kā ik dienas pierakstot un pārrakstot. Un, ja Latvijas valstsvienības oficiālā spēle beidzas pusnaktī, kad pēdējā električka Rīga—Jelgava jau noskrējusies un atpūšas līdz rītam, viņš pārguļ Purvciemā pie drauga. Pēdējā atpūtas stunda aizskrien vilcienā uz Jelgavu, kas ļauj sakārtot domas par darbu, par kārtējo informāciju Latvijas Futbola federācijas (LFF) izdotajām spēļu programmām pirms nākamajām valstu sacīkstēm, par statistikas materiāliem Jelgavas Futbola klubam utt.

CIPARI AR FUTBOLA MAĢIJU

Arņa Ērmaņa statistiku, protams, ar viņa piekrišanu un atļauju esmu bagātīgi izmantojis savās grāmatās par Latvijas futbola vēsturi (2000. un 2006. g.). Es regulāri konsultējos arī ar citiem futbola statistiķiem (V. Nikanu, V. Karpuškinu), taču pirms manis jau to ir darījis arī pats Arnis, un tad mēģinām nonākt pie kopsaucēja. Bet dažkārt arī nenonākam. Piemēram, par Latvijas pirmās neatkarības laiku labākā futbolista un vārtu šāvēja Ērika Pētersona vārtu guvumiem: 24 vai 21? Dažādos izdevumos minēti šie abi skaitļi. Ko darīt? Neko! Katram sava versija.

Liekas dīvaini, taču saprotami, ka dažādās ārzemju futbola vēstures enciklopēdijās un līdz ar to arī citos izdevumos pat Latvijas iestāšanās FIFA datēta dažādi — gan ar 1921. gadu, gan ar 1922. vai 1923. gadu. Tikai nesen apdzisuši karsti strīdiņi par Vitālija Astafjeva Eiropas līmeņa rekordu — 167 vai 165 spēlēm valstsvienībā. To gaitā atklājās, ka tās draudzības vai ārzemju turneju spēles, kurās treneri izmantojuši vairāk nekā sešas FIFA noteiktās maiņas, rekordsarakstos nereģistrē, uzskatot par neoficiālām. Pats Vitālijs arī šodien uzstāj, ka viņš piedalījies 167 valstssacīkstēs. Un tikai 2017. gada martā, kad Itālija ar 5:0 pieveica Lihtenšteinu, futbola pasauli aplidoja ziņa, ka uzvarētāju lieliskais vārtsargs Bufons aizvadījis savu 168. spēli valstsvienībā.

Futbola statistika mani interesē, jo bez tās futbola vēsturei tāpat kā zupai bez sāls nav garšas. Futbolā statistika ir pamatgarša, ne tikai našķis vien. Taču šajā augsto tehnoloģiju progresa laikmetā statistiķis varētu mierīgi atlaisties uz dīvāna, nesvīst, nesalt vai nemirkt stadionā zem klajas debess un visus datus izdabūt no interneta. “Nē,” Arnis smaidot saka. “Nekas nav salīdzināms ar to atmosfēru, kas valda stadionā spēles laikā. Tas vien, ka savām acīm redzu visu futbola laukumu, ir vairāk vērts nekā visaugstākās klases aparāti. Esmu bijis ārzemēs — Zviedrijā, Ungārijā, Polijā, Portugālē, Vācijā — tur spēles laikā futbola maģija ir vēl simtkārt spēcīgāka nekā Latvijā.”

BLOKI, BLOCIŅI, KLADES... GRĀMATA

Arnis Ērmanis ir viens no tiem retajiem statistiķiem, kas paveicis ļoti lielu vēsturisku darbu — uzrakstījis bagātīgu grāmatu, kas tā arī saucas Jelgavas futbola vēsture. Liels formāts, gandrīz 200 lappuses, ap 100 fotoattēlu. Liels palīgs grāmatas tapšanā, fotomateriālu atlasē un izgatavošanā bijis Arņa dēls Rolands, kas strādā autoservisā, bet kura hobijs ir fotolietas. Grāmata iznāca 2013. gadā. Varbūt tagadējie Jelgavas futbola panākumi kļūs par pilsētas futbola vēstures turpinājumu? Arnis nosauc veselu sarakstu ar futbolistiem, žurnālistiem, sporta darbiniekiem, kas bijuši ļoti atsaucīgi grāmatas veidošanā.

Es varu tikai iedomāties, cik stundu Arnis pavadījis Jelgavas zinātniskajā bibliotēkā, Misiņa bibliotēkā, pētot Latvijas un Jelgavas pirmskara avīzes. Es vairs neiedomājos, bet gan apbrīnoju to rūpību, pacietību un uzmanību, ar kādu Arnis Ērmanis aizpildījis savu kantora grāmatu rūtiņotās lapas. Lūk, viena no šīm grāmatām ar milzīgi ietilpīgu nosaukumu: Latvijas meistarkomandas PSRS meistarsacīkstēs, kausa izcīņās, starptautiskās spēlēs.

Sākums — 1948. gads. Rīgas Daugavas un Dinamo sastāvi. Katra futbolista spēļu un gūto vārtu skaits. Uzvaras ar sarkano krāsu, zaudējumi — ar melno, neizšķirti — ar zilo. Vārtu guvēji katrā spēlē atsevišķi, sezonas bilance, treneru un kapteiņu uzvārdi, kausa izcīņas rezultāti. Un tā no 1948. līdz 1991. gadam jeb 53 gadus no vietas uzskaitīts un pierakstīts itin viss par Rīgas Dinamo, DaugavasVEF, Rīgas Daugavas, Liepājas un Jelgavas (RAF) komandām. Bet tādas grāmatas ir vairākas, kur tad vēl klades, bloki un blociņi... vesela kartotēka ar enciklopēdisku informāciju par jebkuras Eiropas valsts futbolu (īsa, bet kodolīga futbola biogrāfija)!

VAIRĀK NEKĀ SPĒLE

Ko par to visu saka pats pieredzes bagātais statistiķis? “Jau bērnībā un zēna gados mani interesēja itin viss skatāmais un lasāmais par futbolu,” atceras Arnis Ērmanis. “Lasīju visus pieejamos rakstus avīzēs, žurnālos, grāmatās. Kad manās rokās pirmo reizi nonāca pēckara maza formāta futbola gada grāmatiņa, tas bija kā īsts dārgums. Pēc kāda laika to zināju jau no galvas. Sevišķi interesanta likās vēstures sadaļa, kurā bija tolaik populārās Rīgas Daugavas agrāko gadu rezultāti, komandas sastāvi. Tā arī pamazām interese par futbola vēsturi un futbola skaitļiem kļuva arvien dziļāka. Krāju visus iespējamos materiālus par futbolu, no avīzēm un žurnāliem tos izgriezu un līmēju lielās kladēs. Veidoju arī pierakstus. Īpašu vērību veltīju tieši Latvijas futbola vēsturei. Taču to darīju tikai savas intereses pēc. Nekad nevarēju iedomāties, ka tas vēlāk noderēs grāmatām par Latvijas futbola vēsturi.

Tā man sakrājās vesela futbola kartotēka — mazās (vēlāk jau lielāka formāta) futbola gada grāmatiņas, spēļu programmas un — galvenais — pieraksti. Šajā lietā mani ļoti atbalstīja mamma. Viņa bija sapratusi, ka man tas ir ļoti svarīgi. Ne velti mamma manam jauniešu trenerim bija teikusi, ka futbols Arnim neesot tikai spēle vien, bet daudz kas vairāk.

Deviņdesmito gadu sākumā šo to sāku piedāvāt laikrakstam Sports. Par lielu prieku un arī daļēju izbrīnu mani materiāli tika pieņemti. Par to liela pateicība jāsaka tā laika Sporta futbola kuratoram Pēterim Karlsonam. Tā es kopš 1991. gada vasaras līdz pat laikraksta aiziešanai nebūtībā kļuvu par tā ārštata autoru.

Vēlāk sākās auglīga sadarbība arī ar Miķeli Rubeni. Mana statistika izmantota viņa grāmatās Latvijas futbola vēsture un Latvijas futbola ceļš uz Portugāli.

Tā kā pats esmu jelgavnieks kopš dzimšanas un arī pats futbolu esmu spēlējis šajā pilsētā, tad nolēmu, ka arī Jelgavas futbols ir pelnījis atskatu uz savu vēsturi, kura arī ir jau vairāk nekā 100 gadus sena. Tā radās grāmata Jelgavas futbola vēsture.

Kad bērnu rokās redzu spēļu programmiņas, atceros savu bērnību un iedomājos, ka varbūt arī kādam no viņiem tās ir tāds pats dārgums kā toreiz man. Apkopotas un ievākotas man vēl tagad glabājas sešdesmito gadu spēļu programmiņas.

Par lielu godu uzskatu, ka varu dot savu artavu arī programmu veidošanā Latvijas izlases spēlēm.”

Tā runā vīrs, bez kura aizrautības mūsu futbola vēsture būtu pliekanāka zupa.

 

Arnis ĒRMANIS

Futbola statistiķis, Stora Enso Packaging ražošanas operators

Dzimis: 1955. gada 2. maijā Jelgavā

Izglītība: Rīgas 13. arodvidusskola

Sportā: no 10 gadu vecuma trenējies futbolā (arī vieglatlētikā un distanču slēpošanā)

Lielākie sasniegumi: Radiotehniķa komandā (vārtsargs) spēlējis Latvijas kausa izcīņas pusfinālā, RAF Automobilista komandā (vārtsargs) bijis Jelgavas čempions un kausa ieguvējs

Ģimenes stāvoklis: šķīries, ir dēls

Vaļasprieki: viss, kas saistīts ar futbolu

Autori: Miķelis Rubenis