twitter facebook instagram

Stirnu buka dvīņi — Līga un Jānis

22.Jūn.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
339
Stirnu buka dvīņi — Līga un Jānis

Līgo priekšvakarā varam paziņot, ka latviskās vērtībās sakņotajā taku skriešanas seriālā Stirnu buks startējusi 131 Līga un 360 Jāņi. Šosezon pēc trim Stirnu buka posmiem pārliecinoši ātrākie starp visiem Jāņu bērniem ir gludo distanču speciāliste Līga Girgensone, kura svinējusi divas uzvaras dinamiskajā Zaķa trasē, un orientierists Jānis Kūms, kurš ir sezonas vicelīderis garākajā — Lūša  distancē. Svētku noskaņās abus buciņus izaicinājām uz vaļsirdīgāku sarunu — gluži kā pie miestiņa kausa.

Interesanti, ka abi buki nav radinieki, taču ir visīstākie saulgriežu dvīņi — dobelniece Girgensone lepojas ar dvīņubrāli Jāni Girgensonu, savukārt Kūmam, kurš pat dzimis Jāņos Alūksnē, ir dvīņumāsa Līga.

JĀNIS KŪMS: SKRIEŠANAI MEŽĀ IR PIEVIENOTĀ VĒRTĪBA

— Kā atpazīt īstu stirnu buku?

— Īstam stirnu bukam būs ragi, jo tos sāk audzēt uzreiz pēc veco nomešanas… Rīgas ielās stirnu bukus var redzēt vakarpusē un identificēt pēc krekla vai galvas lentes, vai kāda cita apģērba gabala no Stirnu buka kolekcijas. Bieži vien stirnu bukam uz rokas ir kāds gadžets, kas mēra noskrieto distanci, pulsu vai vidējo ātrumu.

— Savā blogā rakstīji, ka esi sācis trenēties pēc principa mazāk ir vairāk, tādēļ ziemu izdevās aizvadīt stabilā treniņapjomā, ik mēnesi veicot 300 km un trenējoties 30 stundas, tā iztiekot bez traumām un slimošanas. Ko tieši tu mainīji savā treniņprocesā?

— Fiziski visam nepietika laika un bija jāatrod balanss starp ģimeni, darbu un personīgajām ambīcijām. Treniņprocesā galvenokārt esmu atteicies no tā sauktajām junk miles jeb skriešanas bez konkrēta mērķa — tikai tāpēc, ka vajag... Katru treniņu aizvadu ar konkrētu mērķi. Ja dodos skriet prieka pēc, nesportoju uz asfalta, bet gan Biķernieku mežā. Skriešanai mežā ir lielāka pievienotā vērtība. Biķernieku mežā esmu izveidojis 3 km aplīti ar 100 augstuma metriem. Noskrienu, cik gribu, un dodos mājās. Otrkārt, cenšos regulāri apmeklēt Andra Ronimoisa pirmdienās vadītos treniņus Grīziņkalnā, kas sniedz labu vispārīgo fizisko sagatavotību — spēku. Treškārt, ziemā apmeklēju Siguldas serpentīnus, ko patlaban esmu aizstājis ar Bākas kalnu Biķerniekos. Tiesa, vajag lielāku gribasspēku, lai uz 11 metrus augsta pampaka savāktu 500 augstuma metrus… Svarīga lieta, ko vēl esmu mainījis, ir miega režīms. Tagad dodos pie miera kopā ar meitiņu — līdz pulksten 22. Pēc tam mierīgi varu piecelties sešos no rīta, lai izskrietu treniņu. Esmu pielāgojis treniņus apvidum, kurā aizvadu sacensības.

— Vai tas izskaidro, kādēļ pēc pirmajiem trim Stirnu buka posmiem visgarākajā — Lūša — distancē kopvērtējumā esi otrajā vietā?

— Noteikti tam ir pienesums, bet vairāki labākie skrējēji, Dmitrijs Serjogins (divos no trim posmiem nomaldījās no distances līdera pozīcijā) un Anatolijs Macuks, nav veikuši visus trīs posmus, tādēļ situācija kopvērtējumā nav objektīva. Man ir gandarījums, ka ir izdevies katrā no šīs sezonas posmiem ielauzties TOP 3. Personīgi — patīkams pārsteigums.

— Lielākos panākumus esi guvis savā pamata sporta veidā — orientēšanās sportā. Kādēļ startē, arī taku skriešanas sacensībās?

— Orientēšanās BIJA mans pamata sporta veids! Tagad manā sezonas sacensību kalendārā priekšroka ir taku skrējieniem. Agrāk taku skriešanu iekļāvu treniņplānā, lai gatavotos orientēšanās sacensībām, uzlabojot ātrumu. Laika trūkuma dēļ nevaru tik daudz laika veltīt orientēšanās tehnikas treniņiem apvidū. Ceļš līdz kvalitatīvai treniņu zonai, treniņš un atpakaļceļš — tas kopā aizņem vairākas stundas, tāpēc neizvirzu ambīcijas orientēšanās sportā. Man nepatīk skriet sacensībās prieka pēc, tam ir treniņi. Ja orientēšanās sacensībās nevaru cīnīties ar labākajiem, tad labāk sacensībās nestartēju.

— Kurš ir bijis tavs dzīves labākais gads?

— 2013. gada sezona un sākums nākamajai sezonai — līdz notraumējos… Iekļuvu Latvijas orientēšanās izlasē startam pasaules čempionātā Somijā. Izdevās garajā distancē izcīnīt 40. vietu. Pēc tam aizvadīju spēcīgu ziemu ar treniņiem un varēju krāmēt somas arī uz Eiropas čempionātu Portugālē. Startēju arī Pasaules kausa posmā, kur ieguvu 10. vietu vidējā distancē. Biju emocionāli stipri uzlādēts un jutu, ka fiziski varu skriet augstā līmenī, ko pierādīja starti Eiropas čempionātā — kvalificējos garās distances finālam un ar Latvijas stafetes komandu izskrējām 7. vietu, vēl trešā etapa vidū reāli cīnījāmies par bronzas medaļām. Beigās pietrūka vienas minūtes un 24 sekunžu.

— Pēc paisuma nāk bēgums.

— Jā, pēc tam mans uzvaru gājiens beidzās. Cīnījos ar dažādām traumām, atteicos no starta 2014. gada pasaules čempionātā… Divus gadus centos savākties, līdz nolēmu, ka neesmu gatavs ziedot tik daudz, lai piepildītu savu ego — manos spēkos vairāk nav bijis atgūt tādu līmeni, kādu biju sasniedzis orientēšanās sportā. Taču noteikti jāpiemin 2017. gads, kad piedzima meitiņa. Tas lika nolaisties tuvāk zemei.

— Ko tev nozīmē dzimtene — Latvija?

— Latvija man ir mājas, uz kurām vienmēr gribas atpakaļ. Esmu gana daudz blandījies pa pasauli — bijis 30 valstīs, bet allaž piezogas sajūta: gribas atpakaļ uz Latviju.

Blandījies?

— Studiju gados periodiski dzīvoju Zviedrijā, lai trenētos zviedru klubā. Skandināvijā pavadīts visvairāk laika, daudz laika pavadīts arī Spānijā un Portugālē ziemas treniņnometnēs. Neaizmirstams ceļojums ir bijis ar auto pa Balkāniem — tas bija vienreizēji!

— Ar ko tev asociējas Līgo svētki?

— Ha-ha! Ar savu dzimšanas dienu, jo esmu dzimis Jāņos. Zaļumballe, alus, gaļas cepšana un Līgo dziesmas.

— Kurš ir labākais latviešu alus?

— Izlejamais.

— Kas ir pirmā Līga, kas nāk tavā prātā?

— Neticēsi, bet man ir dvīņumāsa, kurai vārds ir… Līga. Neprasi — kāpēc!

— Kāda bija tava bērnu dienu lielākā laime?

— Esmu audzis laukos un neko nezināju par planšetēm, datorspēlēm, internetu. Lielākā laime bija brīvā daba — Gauja, kur makšķerēju, mežs — kur sēņojām un ogojām. Turpat blakus vecvecāki. Tādu bērnību es gribētu arī saviem bērniem — siena talkas, dārza ravēšana un citas laukuštelles. Pienesums gan raksturam, gan rūdījumam. Saldējumam ir pavisam cita garša, ja tas nopelna, nevis vienkārši nopērk veikalā.

— Ko taviem bērniem vajadzētu darīt tāpat kā tev?

— Tas nav godīgi pret bērniem — prasīt, lai dara to, ko grib vecāki. Varu vēlēties, lai viņi paprasa manu viedokli, pašam rādot priekšzīmi. Noteikti uzmanība jāpievērš izglītībai.

— Vai ir kādas sacensības, kas tevi biedē?

— Vairs nē. Pēc 2016. gada pasaules čempionāta taku skriešanā nolēmu, ka neizaicināšu sevi sacensībās, ja nebūšu tām gatavs. Esmu apzinājies savas spējas.

— Ja tev būtu tāda vara — ko tu pavēlētu visiem sporta funkcionāriem?

— Pavēlētu, lai tiek sakārtota bērnu sporta sistēma un infrastruktūra. Pie katras skolas ir jābūt sporta laukumam — futbola laukumam un basketbola grozam. Nav svarīgi, vai skolā mācās 100 vai 500 bērni — visiem ir jābūt pieejamām līdzīgām iespējām.

— Ko tu novērtē savā sievā?

— Viņa ir tieša, saka, ko domā, un nepieciešamības gadījumā atsēdina mani — dažreiz to man pat vajag. Mums abiem patīk skriet — tas padara sadzīvi vieglāku. Apbrīnoju, ka viņa ir pieņēmusi to, ka man patīk sacensties, bet viņa skrien citu iemeslu dēļ. Viņa man ir iemācījusi dzīvē atrast balansu.

— Ko tu nekad nedarītu par naudu?

— Lietas, kas ir pret manām vērtībām. Ar naudu var daudz ko, bet gudrāks nekļūsi.

— Kas tev ir skaidrs kā diena?

— Mans rīts nevar sākties bez kafijas.

— Vai tev ir kāds mīļš dzīvnieks?

— Agrāk, kad mācījos Gaujienā, mums bija kaķene Singa, kas nodzīvoja ilgu mūžu un bija ļoti uzticama un mīļa.

 

Jānis KŪMS

Dzimis: 1988. gada 24. jūnijā Alūksnē

Nodarbošanās: būvniecības projektu vadītājs un būvuzraugs

Izglītība: inženierzinātņu maģistrs būvniecībā

Augums, svars: 172 cm, 57 kg

Ģimenes stāvoklis: precējies ar Zani, meita Dārta (1 g. v.)

Pirmais treneris: Edgars Bernāns

Lielākie sasniegumi: 7. vieta EČ stafetē orientēšanās (2014. g., Portugāle)

10. vieta PK posmā orientēšanās vidējā distancē (2014. g., Spānija)

6. vieta PČ stafetē orientēšanās militārpersonām (2013. g., Zviedrija)

2. vieta Baltijas čempionātā stafetē orientēšanās (2013. g., Igaunija)

4. vieta Pasaules parku tūrē orientēšanās vidējā distancē (2013. g., Ķīna)

Citi sporta veidi: agrāk futbols

Grāmata, ko iesaki citiem: Sesilija Aherna Dāvana

 

LĪGA GIRGENSONE: BAIDĪTIES NOZĪMĒ ZAUDĒT

— Kā atpazīt īstu stirnu buku?

— Īstens stirnu buks būs gatavs doties distancē, nesatraucoties par to, kas tajā sagaidīs, un pēc skrējiena dalīsies ar citiem iespaidos un emocijās, izceļot šo piedzīvojumu starp citiem pasākumiem.

— Šogad esi piedalījusies divās Stirnu buka sacensībās Tērvetē un Jaunpiebalgā dinamiskajā Zaķa distancē, izcīnot divas uzvaras. Kāda ir tava panākumu recepte?

— Treniņprocess un atjaunošanās starp treniņiem, lai veiksmīgi varētu sagatavoties katrām sacensībām. Šī skriešanas sezona man ir īpaša tieši ar debiju Stirnu bukā. Tā kā šosejas skrējienos mana iecienītākā distance ir 10 km, Stirnu bukā izvēle krita par labu Zaķim, kura distances garums ir 8 līdz 13 km robežās.

— Kam ir jānotiek, lai vieglatlēte no stadiona ieskrietu mežā?

— Man patīk pārmaiņas, nospraust jaunus mērķus un tiekties uz tiem. Pēdējos trīs gadus stadiona skrējieni mani nesaista. Sacensību kļuvis vairāk, un startēt visās pēc kārtas nav iespējams un pat nav vajadzības. Ja vienā dienā sakrīt divas vai trīs dažādas sacensības, tad izvēle ir par labu tām, kas ir patīkamākas. Priekšroku dodu šosejas vai krosa skrējieniem, kuriem sagatavošanās var notikt dažādos apvidos. Gatavojoties stadiona sacensībām, ir jāieplāno atsevišķi treniņi stadionā, tāpat arī nepieciešami īpašie apavi ar naglām.

— Kādēļ izvēlējies kļūt par policisti?

— Valsts policijas koledžā mācību programmā ir daudz praktisko nodarbību, tostarp arī fiziskā sagatavotība un speciālā tuvcīņa. Tas piesaistīja manu uzmanību, un sapratu, ka man kā skrējējai šādas praktiskās apmācības palīdzētu. Jau studiju laikā jutu, ka skolā un darbā iegūtais būs noderīgs dzīvē, lai zinātu, kur vērsties pēc palīdzības.

— Kurš ir bijis tavs dzīves labākais gads?

— Pagājušais, jo absolvēju Valsts policijas koledžu un sāku strādāt Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes struktūrvienībā. Sāku justies finansiāli un materiāli nodrošināta. Darbs aizņem daudz laika, bet brīvie brīži tiek veltīti treniņiem. Esmu laimīga, jo veiksmīgi izdodas apvienot iesākto. Tāpat pārstāvēju sava trenera Jura Beļinska vadīto SK Metroons komandu skriešanas seriālā Bigbank Skrien Latvija un individuāli guvu panākumus 10 km distancē. Gada kulmināciju piedzīvoju ultramaratona Neiespējamais skrējiens 50 km distancē Valkā. Piecas nedēļas pirms sacensībām sapratu, ka vēlos pagarināt skriešanas sezonu un startēt tobrīd 19. novembrī gaidāmajā ultramaratonā Latvijas un Igaunijas pierobežā, tādēļ patstāvīgi uzsāku gatavošanos… Pēc finiša īsti nevarēju saprast, kas tieši bija visgrūtākais —gatavošanās ultramaratonam vai pats skrējiens? Ultramaratons man deva pārliecību, ka varu pieveikt skrējienus, kas ir garāki par ierasto 10 km vai pusmaratona distanci.

Tiesa, ticu, ka labākie gadi man vēl ir tikai priekšā, un uz to tiecos.

— Ko tev nozīmē dzimtene — Latvija?

— Man Latvija saistās ar manām dzimtajām mājām Dobelē.

— Ar ko tev asociējas Jāņi?

— Nevieni citi svētki nav tik bagāti ar latviešu tradīcijām kā Jāņi. Šos saulgriežus ir patīkami pavadīt pie dabas. Kopš bērnības man patīk, ka Jāņos tiek kurināts ugunskurs, mājās gatavotas svētku uzkodas, saaicināti radi un kopā izbaudīta vasaras burvība.

— Vai tev garšo alus?

— Neesmu alus cienītāja.

— Kurš ir pirmais Jānis, kas tev nāk prātā?

— Mans dvīņubrālis Jānis Girgensons — viens no ātrākajiem garo distanču skrējējiem Latvijā! Lai gan esam atšķirīgi, man ar brāli ir daudz kopīga. Viņš ir cilvēks, no kura var daudz mācīties un kuram prasīt padomu.

— Kādēļ viņu vēl neesi ievilinājusi Stirnu bukā?

— Treneris neatzīst skrējienus, kas nenotiek stadionā vai uz šosejas, kur gadiem ir cementēta fiziskā bāze. Līdzīgas domas ir arī Jānim, turklāt Stirnu bukā nav naudas balvas — elites skrējējiem tas ir svarīgi. Es vairāk vados pēc savām vēlmēm.

— Kāda ir dvīņubrāļa ietekme uz rezultātiem?

— Bērnībā tuvinieki mēdza prasīt, kā veicas ar mācībām un ar skriešanu. Kopš pamatskolas laika, kad startējām rajona sacensībās, negribēju iepalikt no Jāņa ne sacensībās, ne mācībās. Apzinājos, ka ietilpstam katrs savā kategorijā: viņš — jaunietis, bet es — jauniete.

—Vai esi kādreiz noskrējusi viņu?

— Vienīgais, kā viņu varu noskriet, — iegūt sieviešu konkurencē augstāku vietu nekā Jānis vīriešu konkurencē. Manā skriešanas kontā ir viens ultramaratons, bet Jānim garākais veikums bijis tikai maratons (smaida).

— Vai viņš tevi ievilka skriešanas pasaulē?

— Ne gluži. Ģimnāzijā pēc rajona sacensībām mani un Jāni uzrunāja Dobeles sporta skolas trenere Skaidrīte Velberga. Tas būtu savādi, ja no ģimenes tikai Jānis apmeklētu treniņus, bet es — ne, jo ierasts, ka vecāki brauca pēc mums. Skriešana aizrāva mūs abus. Vēlāk 2010. gadā sākām katrs savas studiju gaitas Rīgā — tad Jānis pirmais sāka praktizēties pie trenera Jura Beļinska Metroonā. Drīz vien treneris Jānim prasīja par mani, un kopš 2012. gada jūnija arī es trenējos pie Beļinska.

— Tad jau lejat sviedrus kopā?

— Dažkārt. Pārsvarā skrienu neatkarīgi no Jāņa, jo temps katram savs. Mums ir veiksmīga sadarbība ar treneri Beļinski, jo rezultāti progresē. Tagad pati plānoju savu treniņprocesu, bet pēc tam dodu trenerim ziņu par padarīto treniņdarbu.

— Ja tu kādam taku skriešanas iesācējam varētu sniegt padomu — kāds tas būtu?

— Iesaku izvēlēties distanci, atbilstoši sagatavotības pakāpei. Nav nepieciešams darīt sev pāri, lai pēc skrējiena justos sliktāk.

— Kāda bija tava bērnu dienu lielākā laime?

— Bērnību varēja pavadīt, neuztraucoties par to, kas būs, kad izaugšu liela… Bija vecāki un citi līdzcilvēki, kas par mani rūpējās.

— Ja tu dotu bērnam padomu par dzīvi — kāds tas būtu?

— Ne tikai bērnam, bet jebkuram: iesaku kustēties un nostiprināt veselību. Vesels un kustīgs cilvēks var paveikt daudz un sasniegt izvirzītos mērķus.

— Vai ir kādas sacensības, kas tevi biedē?

— Baidīties nozīmē zaudēt. Ja esmu izgājusi uz starta līnijas, esmu ieguvēja. Man bailes nevar sagādāt, ja es daru to, kas man patīk un padodas. Pirms sacensībām mēdz būt uztraukums, bet tas nenozīmē, ka baidos.

— Kas tev sniedz cerību?

— Gribasspēks un apņēmība.

— Ko tu novērtē vīriešos?

— Novērtēju vīriešus, kuri ir pacietīgi, rūpējas par sevi un līdzcilvēkiem un spēj izturēt manu raksturu (smejas).

— Ko tu nekad nedarītu par naudu?

— To, kas liktu pārkāpt manus principus. Nauda nav tik svarīga, lai apkaunotu sevi.

— Par ko tu esi pateicīga?

— Esmu pateicīga, ka varu katru jaunu dienu mosties un virzīties uz priekšu. Šī iespēja liek novērtēt iepriekš darīto un sasniegto.

— Vai tev ir kāds mīļš dzīvnieks?

— Mani saista kaķi. Samīļojot šos dzīvniekus, viņi rada mieru. Ir jautri viņus vērot, kad viņi darbojas savā nodabā.

 

Līga GIRGENSONE

Dzimusi: 1991. gadā 20. augustā Dobelē

Nodarbošanās: policiste

Izglītība: Valsts policijas koledža; 1. līmeņa profesionālā augstākā izglītība

Augums, svars: 170 cm, 59 kg

Ģimenes stāvoklis: neprecējusies, bet laimīga

Pirmais treneris: Skaidrīte Velberga

Lielākie sasniegumi: uzvarētāja 5 km distancē Lattelecom Rīgas maratonā (2015. g.), vicečempione 8+ km distancē skriešanas seriālā Noskrien ziemu (2017. g.), 2. vieta LČ krosā (2017. g., Carnikava), uzvarētāja ultramaratonā Neiespējamais skrējiens 50 km distancē (2017. g., Valka/Valga), 3. vieta sezonas kopvērtējumā Bigbank Skrien Latvija 10 km distancē (2017. g.), čempione skriešanas seriālā Noskrien ziemu 8+ km distancē (2018. g.), 2. vieta komandu ieskaitē SMScredit.lv Stipro skrējiens, Ķegums (2018. g.)

Citi sporta veidi: riteņbraukšana

Grāmata, ko citiem iesaki: Kristofers Makdugals Dzimuši, lai skrietu

Autori: 
Kristaps Zaļkalns