twitter facebook instagram

Strūklakas sapņos, zelts — realitātē

24.Mar.2011 - Portāla Administrators

Numurs: 
231
4-Grigorjeva-LIIDERE-JBS_9446.jpg

„Daudzas reizes esmu gribējusi mest visu pie malas. It sevišķi tad, kad kaut kas ilgstoši neizdodas un jūtos nogurusi, taču vienmēr tieku pāri šiem vājuma brīžiem. Nākamajā rīta pamostos un metos cīņā ar jaunu sparu, visas šaubas tiek aizmirstas.”

Šie vārdi pieder divdesmit gadus vecai meitenei, kurai būtu nepiedodami visu pamest, jo pēdējo gadu laikā viņa ir sasniegusi izcilus panākumus, pērn pat kandidējusi uz Latvijas labākās sportistes godu — daugavpiliete Anastasija Grigorjeva ir Eiropas čempione brīvajā cīņā, bijusi Eiropas junioru čempione, bronzas medaļniece kontinenta un pasaules junioru meistarsacīkstēs...
Ar Nastju tikos studentu universiādē Rīgā. Tikko no plaša starptautiska turnīra Zviedrijā atvedusi trešo godalgu, meitene jau nākamajā dienā dodas uz paklāja, lai aizstāvētu savas Daugavpils universitātes godu.
— Kas tevi saista nepavisam ne populārākajā meiteņu sporta veidā — brīvajā cīņā?
— Vienmēr gribējies kaut ko ekstrēmu, aizraujošu. Kopš bērnības esmu skatījusies dažādas filmas, kur labie ar savu cīņas prasmi un gribasspēku pieveic sliktos. Sapņoju par darbu policijā, kur ķeršu noziedzniekus, cīnīšos pret netaisnību. Nedomāju, ka būšu fiziski ļoti spēcīga, bet tas taču ir lieliski, ka no skata parasta meitene sliktos izmētā pa malu malām.
Divpadsmit gadu vecumā sāku trenēties džudo. Ātri sapratu, ka viss, kas notiek uz paklāja, ir tavās rokās. Cik cītīgi esi strādājusi treniņos un cik noteikti ir tavi mērķi, tik arī sasniegsi, jo nejaušību uz paklāja nav.
Pēc pieciem gadiem materiālu apsvērumu dēļ džudo pametu, jo tas tomēr bija pārlieku liels slogs ģimenes budžetam. Sāku trenēties brīvajā cīņā pie treneres Ļubovas Kopilovas, jo šajā sporta veidā nav maksas grupas. Kaut arī abos cīņas veidos pamatprincipi — pārspēt pretinieku — ir vienādi, jutu, ka esmu atradusi savu sporta veidu. Mums ir jauka treniņu grupa, kur ne tikai cīnāmies, bet arī jautri pavadām laiku, draudzējamies.
— Vai cīņas sporta veidi Daugavpils meiteņu vidū ir populāri?
— Ne īpaši, kaut arī mums ir tradīcijas, labi panākumi, taču ne visās vecumu grupās mums ir tādas sportistes, kuras varētu gūt lieliskus panākumus svarīgās sacensībās. Ticu, ka spējīgu meiteņu Latgalē netrūkst, tāpēc būtu nepieciešama internātskola vai klases, kur pulcētos perspektīvākās meitenes, jo ne visām iespējams izbraukāt uz treniņiem.
Iespējams, ka mums vairāk jāpopularizē savs sporta veids, jo daudzi vecāki domā, ka tā ir rupja kaušanās, un savas meitas uz treniņiem nemaz nelaiž. Pēc statistikas — cīņa nepavisam nav traumatiskāko sporta veidu vidū. Atceros, ka arī mana mamma un vecmāmiņa (es izaugu pie viņas) īpaši nepriecājās par manu aizrautību. Sākumā pat slēpu, ka trenējos cīņā. Droši vien mākslas vingrošana, balets vai klavierspēle viņām patiktu vairāk.
— Vai sapņoji kļūt par čempioni?
— Neteikšu, ka trenējos tikai prieka pēc. Protams, ka gribu uzvarēt, tas dod stimulu un attaisnojumu reizēm tik garajām un apnicīgajām treniņu stundām, ziedotajam laikam, kuru varētu pavadīt daudz bezrūpīgāk, varbūt arī aizrautīgāk. Čempiones tituls jau nav tikai manas pašas priekam, tas uzliek arī pienākumus. Pret treneri, pilsētu, valsti, kura mani atbalsta. Kad esi pirmā, dzirdi Latvijas himnu, redzi karogu — aizmirstas viss nogurums, šaubas (Nastja pēc tautības ir krieviete, taču ģimnāzijā un tagad universitātes Juridiskajā fakultātē mācās latviešu valodā) un gribas gūt vēl lielākus panākumus.
Iedvesmu smeļos literatūrā, kino. Atceros, ka pirms Eiropas čempionāta noskatījos filmu par jauniešu gaitām cīņas sportā Nekad nepadodies!, kas varbūt naivā, tradicionālā veidā (labie cīnās ar sliktajiem), tomēr ar lieliski uzfilmētajiem cīņas mirkļiem, sludinātās godīgas cīņas principiem mani ļoti uzrunāja un iedvesmoja. Es vispār esmu ļoti emocionāla.
— Tāpēc tu Azerbaidžānā kļuvi par Eiropas čempioni?
— Gribēju līdzināties filmas varonim (smejas). Droši vien tobrīd biju tam gatava, kaut arī pieaugušo konkurencē man īpašas pieredzes nebija. Taču treneris mani uzmundrināja — mēs daudz trenējāmies —, un es biju labi sagatavota.
Jau pirmajā cīņā man pretī stājās poliete, kura savā karjerā jau bija izcīnījusi pasaules vicečempiones titulu. Uzvarēju, un tas mani pacēla spārnos, pieveicu nākamās divas pretinieces, un finālā man pretī stājās pieckārtējā Eiropas čempione krieviete Natālija Golca, kura ļoti gribēja sasniegt rekordu sievietēm un kļūt par seškārtēju čempioni.
Nedomāju, ka viņa cīnījās pašpārliecināti, taču nezināma deviņpadsmitgadīga meitenīte ar divām bizītēm lielu respektu viņai laikam neiedvesa. Pirmo periodu zaudēju, otrajā — izpildīju labu metienu un uzvarēju, tas deva ticību, ka varu cīnīties. Viss izšķīrās pēdējā periodā. Nodomāju — nē, šo cīņu es neatdošu! Laikam man bija vairāk spēka atlicis, es pieredzējušo krievieti nokausēju un uzvarēju. Vēlāk žūrija šo cīņu atzina par vislabāko turnīrā — saņēmu gredzenu ar briljantu.
— Tu startē dažādās svara kategorijās. Kura ir tava īstā?
— Mans ikdienas svars ir aptuveni 62 kilogrami. Reizēm startēju svara kategorijā līdz 59 kg, taču tas nav olimpiskajā programmā, tāpēc vispirms jāpacīnās pašai ar sevi un jānomet savs svars līdz olimpiskajiem 55 kg, jo svarā līdz 63 kg (arī olimpiskajā programmā) mums ir Laura Skujiņa, kura arī cīnās par iespēju braukt uz Londonu. Abām konkurēt uz vienu vietu pagaidām nav jēgas.
— Viegli ir šķirties no septiņiem kilogramiem?
— Grūti, tas aizņem daudz laika un prasa lielu gribasspēku. Agrāk svaru nodzīt bija vieglāk, jo tad bija vairāk, ko zaudēt, bet tagad tauciņu vietā nākuši muskuļi, ar kuriem tik daudz manipulēt nevar. Labi, ja vienā treniņā zaudēju vienu kilogramu, agrāk varēju divus.
Daudz trenējos, ļoti maz ēdu un dzeru. Tieši dzēriena trūkums ir tas šausminošākais, ūdens visdažādākajos veidos (redzu pat strūklakas) rādās pat sapņos. Pēc šādas svara dzīšanas paiet ilgs laiks, kamēr atgūsti spēkus un ieej normālā ritmā, tāpēc šāgada Eiropas čempionātā startēšu svara kategorijā līdz 59 kg, jo olimpiskās ceļazīmes liktenis izšķirsies tikai nākamgad — pasaules čempionātā jāiekļūst medaļniekos vai divos īpašos turnīros jābūt labāko divniekā. Ko tur rēķināt, jo jebkurā gadījumā ir jāuzvar. Tad par savu svaru atkal būs jādomā.
Kādreiz brīnījos, kāpēc bada cietējiem vēlāk neļauj pieēsties, taču tagad zinu, ka pie normālām ēdienreizēm arī man jāatgriežas pakāpeniski. Ja uzvari, tad viss pārciestais aizmirstas, ja zaudē, tad gan padomā — tas bija tā vērts?
— Kas ir tavi trumpji brīvajā cīņā?
— Pirmkārt, es ļoti gribu labi cīnīties un uzvarēt. Neesmu sevišķi tehniska (ceru, ka tikai šobrīd), bet man ir ļoti liela izturība, esmu arī fiziski spēcīga.
Tagad modē ir teikt, ka visu panākumu atslēga slēpjas sportistu galvā. Tam es piekrītu. Ko dod treniņu biedru izmētāšana ikdienas nodarbībās, ja sacensībās to vairs nevari atkārtot cīņā pat ar vājākiem pretiniekiem.
Jābūt ļoti labi psiholoģiski sagatavotai, jābūt pārliecībai, ka esi vislabākā. Protams, ja esi krietni pastrādājusi treniņos.
— Ir kāda īpaša metode, kas palīdz sagatavoties atbildīgiem turnīriem?
— Lai arī kādas medaļas man būtu, tāpat esmu satraukusies. Es rakstu dienasgrāmatu un cenšos fiksēt visu, kas man katrā cīņā licies uzmanības vērts. Pirms atbildīgām cīņām vienmēr to pārlasu, analizēju veiksmīgākās cīņas, arī zaudētās. Varbūt atrodu kādu atziņu, par kuru esmu piemirsusi.
Relaksēties cenšos ar mūzikas, labas filmas palīdzību. Man svarīgi ir labi izgulēties.
— Tu ilgus gadus trenējies Ļubovas Kopilovas vadībā, tagad esi treneri mainījusi. Kāds tam ir iemesls?
—- Esmu ļoti pateicīga savai trenerei, kura man iemācīja saprast cīņu, izaudzināja mani līdz juniores panākumiem, taču visam savs laiks. Jutu, ka pieaugušo cīņās vajag vairāk neatlaidības, agresivitātes, varbūt pat vīrišķīgākas uzbrukuma manieres, tāpēc tagad trenējos pie Sergeja Kursīša. Man palīdz arī Česlavs Plisko, Vladimirs Golubevs. Tas dod rezultātus.
— Cik ilgi domā trenēties un startēt?
— Ko tur domāt, dzīve rādīs. Tagad man ir viens mērķis — tikt uz olimpiskajām spēlēm, izcīnīt zelta medaļu. Zinu, ka daudzi nodomās — skuķim gan sakāpis galvā —, taču neredzu jēgu trenēties bez mērķa. Kāda nozīme, ka pretinieces ir titulētākas, pieredzējušākas, ar viņām var un vajag cīnīties!
Zinu, ka daudzi sportisti dažkārt pēc neveiksmes paziņo par sporta gaitu beigšanu, bet pēc laika jau ir atpakaļ. Ceru, ka es tā nedarīšu, jo gribu vēl daudz ko sasniegt. Ja gadīsies neveiksme, tā mani tikai mobilizēs.
Kamēr man cīņa sagādā prieku un varu gūt panākumus, neko citu negribu darīt.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

Marta beigās Vācijas pilsētā Dortmundē sāksies Eiropas čempionāts brīvajā cīņā. 1. aprīlī uz paklāja izies arī Anastasija Grigorjeva.
Čempionātā vēl piedalīsies Laura Skujiņa, Imants Lagovskis un citi.

Anastasija GRIGORJEVA
Cīkstone, studente
Dzimusi: 1990. gada 12. maijā
Augums, svars: 170 cm, 62 kg
Izglītība: Daugavpils 5. pamatskola, Daugavpils Centra ģimnāzija, Daugavpils universitātes Juridiskās fakultātes 1. kursa studente
Sporta gaitas: trenējusies džudo, kopš 13 gadu vecuma trenējas brīvajā cīņā
Treneri: pirmā trenere brīvajā cīņā Ļubova Kopilova, pašreiz — Sergejs Kursītis
Panākumi: Eiropas čempione pieaugušajiem 2010. gadā, Eiropas čempione junioriem 2008. gadā, Eiropas vicečempione kadetiem 2007. gadā, Eiropas un pasaules junioru vicečempione junioriem 2009. gadā
Ģimenes stāvoklis: neprecējusies, ir draugs
Vaļasprieks: teniss, jāšana