Studente, amatiere Amerikā

Laikā, kad vieglatlēti gatavojas jaunajai vasaras sezonai, uz sarunu par sportu un ne tikai sportu aicināju kādu Latvijas vidējo distanču skrējēju. Viņa nav ne Inna Poluškina, ne Daniela Fetcere, ne arī kāda cita vairāk vai mazāk dzirdēta mūsu vieglatlēte, tomēr arī viņa spējīga ieņemt vietu valsts izlasē. Tā ir valmieriete Natālija Žarčenko. Skrējēja, kura trenējas un mācās Nebraskā (ASV), gatavojas startēt ASV studentu mačos un pēc pusotra gada saņemt divus bakalaura diplomus, kas apliecinās viņas prasmes finansēs un grāmatvedībā.

- Tavs ceļš sportā plašākai publikai ir nezināms.
- Es sāku vēlu. Man bija piecpadsmit gadu, kad pēc kārtējām Valmiera rajona skolu krosa sacensībām pie manis pienāca treneris Raitis Ravinskis un uzaicināja uz treniņiem. Ar vecākiem visu pārrunājām un nolēmām, ka jāmēģina. Pēc sešiem mēnešiem iekļuvu Latvijas jaunatnes izlasē.
- Kā nonāi pie domas par Nebrasku?
- Kad mācījos vienpadsmitajā klasē, man piezvanīja Viktors Lācis un jautāja, vai nevēlos trenēties un studēt uz ASV. Teicu, ka labprāt. Man bija jāturpina cītīgi trenēties, jāuztur sevi labā kondīcijā un labi jāmācās. Līdz šim zvanam prātoju trenēties tik ilgi, kamēr mācos vidusskolā. Pēc tam doties uz Rīgu studēt un beigt trenēties. Pateicoties labiem rezultātiem, iekļuvu Nebraskas universitātē un saņemu pilnu mācību stipendiju.

- Treniņu iespējas droši vien izcilas?

-Nebraskas universitātes ēkas ir ļoti tuvu cita citai. Šādas universitātes pilsētiņas ir raksturīgas Amerikas augstskolām. Blakus mācību korpusiem ir arī futbola un vieglatlētikas stadioni. Mazliet tālāk - sporta manēža. Sporta kompleksā ir gan baseins, gan basketbola laukums, gan vieglatlētu ovāls. Ilgu laiku šis apjumtais skrejceļš tika uzskatīts par labāko pasaulē. Tam ir automātiski paceļamas un nolaižamas virāžas, ļoti ātrs segums. To varētu apstiprināt arī Dmitrijs Miļkevičs.

Treniņu apstākļi tiešām ir ļoti labi. Nodarbības hallē uzmana gandrīz desmit cilvēki - sporta ārsti un citi speciālisti, kas palīdz treniņā un pēc tā. Mums ir arī tādas kā burbuļu vannas, kurās sagatavo ledainu ūdeni, un pēc treniņa varam nodoties procedūrām, kas veicina muskuļu ātrāku atjaunošanos, kā arī palīdz izvairīties no traumām. Ja nepieciešams, varam izmantot ledus pakas, masāžu, saņemt dažādus enerģiju atjaunojošus dzērienus.

Zem milzīgā futbola stadiona tribīnēm izbūvēti dažādi biroji un arī medicīnas procedūru telpas. Tajās var veikt pat vienkāršākas operācijas. Ir baseins, kurā ierīkots skrejceliņš, un iespējams elektroniski uzstādīt pretestību, lai veiktu noteiktas slodzes treniņu. Ir burbuļu vannas. Viena ar auksto, otra ar silto ūdeni. Ir masieri, fizioterapeiti, viss, kas nepieciešams labam treniņu darbam.

- Kas ir tavi konkurenti un treneris?

- Nebraskas universitātes vieglatlētikas komandā ir aptuveni 150 sportisti. Mans treneris vairāk darbojas ar gargabalniekiem. Ir treneri, kuri gatavo tikai sprinterus, ir treneri, kuri nodarbojas tikai ar mešanas vai lēkšanas disciplīnu sportistiem. Mana trenera pārraudzībā ir 17 puiši  un 13 meitenes.

- Tavi personiskie rekordi, pēc Latvijas Vieglatlētikas savienības datiem, ir 2:08 800 metru skrējienā un 4:21 - 1500 m distancē. Kādi plāni 2008. gada sezonai?

- Šķiet, varētu būt labi rezultāti. Nesen treniņā 3000 metrus noskrēju deviņās minūtēs un 47 sekundēs. Ziemā piedalīšos Amerikas studentu sacensībās vienas jūdzes skrējienā. Mans mērķis ir distanci veikt ātrāk par četrām minūtēm un četrdesmit sekundēm. Ceru, ka izdosies. Ziemas sacensības gan tiek uzskatītas kā sagatavošanās posms vasaras sezonai, jo jau divas nedēļas pēc ziemas mačiem sākas sacensības stadionos. Sacīkšu sezona sanāk ļoti īsa. Jau jūnija vidū tā ir beigusies. Mans mērķis šogad 1500 metros ir sasniegt rezultātu 4:15. Ja būs laba veselība, ja viss izdosies, būšu apmierināta ar sezonu.

- Mazliet par ne īpaši patīkamām lietām - dopingu un traumām.

- Traumas mani pagaidām īpaši nevajā, bet bijis visādi: gan mikrotraumas un iekaisumi, gan kaulu plīsumi. Latvijā ilgstoši ārstēju muskuļu vai saišu iekaisumu, bet beigās izrādījās, ka tas ir kaula plīsums. Arī Amerikā ir meitenes, kurām bijuši pieci-septiņi kaulu plīsumi. Tur šī trauma ir izplatīta. Amerikā neēd tik daudz piena produktu kā Latvijā, un vēl viens mīnuss ir tas, ka viņi treniņos skrien pa asfaltētām trasēm. Tas arī veicina traumu gūšanu.

Nebraskā, ja sāk sāpēt, piemēram, pēda, uzreiz tevi sūta uz rentgenu, kurā redz gan mīkstos audus, gan to, kādā stāvoklī ir kauls. Bet ar dopingu ir ļoti vienkārši - neviens students, kurš saņem stipendiju, nevēlas riskēt to zaudēt. Turklāt dopinga pārbaudes notiek ļoti bieži. Ārsts atsūta e-pastu, ka nākamajā rītā jānodod analīzes. Arī universitātes vadība uzskata, ka pirmais uzdevums ir mācīties. Kamēr studē, pirmkārt, esi students un tikai tad sportists  amatieris!

- Pārskatot Latvijas vieglatlētikas izlases kandidātu sarakstus 2008. gadam, U-23 kandidātu vidū redzams arī tavs uzvārds. Vai esi domājusi par startu izlasē?

- Protams, ir patīkami, ka treneris piezvana un aicina piedalīties sacensībās, pārstāvot Latviju. Arī universitātes treneris neiebilst, ka braucu un startēju. Tomēr rodas jautājums: kad es atpūtīšos? Es skrienu trīs sacensību ciklus gadā. Augusta beigās mums jau sākas pirmās sacensības Amerikā. Ja  atbraucu vasaras sākumā uz Latviju un ja vēlos labi startēt, man jātrenējas un laba forma jāuztur visu vasaru. Bet Eiropas sacensības notiek tieši laikā, kad man ir īss brīvais atslodzes brīdis no intensīviem treniņiem. To visu apvienot ir ļoti grūti. Turklāt, atbraucot no Amerikas, man vajadzīgas vismaz trīs nedēļas aklimatizācijai. Ja arī es tikšu iekļauta Latvijas izlasē, man būs jāatsaka, jo fiziski nepietike spēka startēt.

- Savu nākotni pēc universitātes beigšanas saisti ar sportu? Varbūt iesi   ceļu, kuru jau veikuši vairāki Latvijas sportisti, pēc diploma iegūšanas ASV pievēršoties karjerai?

 - Man nekad nav bijis sapnis būt profesionālai skrējējai. Sports ir veids, kā apmaksāt mācības labā universitātē. Saprotu, ka pēc universitātes beigšanas ar galvu varēšu nopelnīt daudz vairāk nekā ar kājām. Sports ir nežēlīgs bizness. Kad ir rezultāti, visi tev zvana, interesējas, kā tev klājas utt. Tiklīdz ir trauma vai rezultāti nav tik labi, tā nevienam vairs neesi vajadzīga. Pat savam trenerim ne. Šī problēma ir ne tikai Latvijā, bet arī Amerikā. Kad vajag, lai kāds morāli atbalsta, pašas treneris vismazāk sniedz šo atbalstu. Treneri uzreiz pievēršas citām komandas meitenēm, bet tu savas rētas dziedē pati. Turklāt, lai ar sportošanu nopelnītu labu naudu, katru gadu jābūt pasaules labāko desmitniekā. Esmu tipisks mājas cilvēks, nepatīk braukāt pa pasauli uz sacensībām. Man tiešām patīk skriet, un to darīšu arī tad, kad vairs nestartēšu sacensībās. Taču tik liela mīlestība uz sportu man nav, lai tam ziedotu visu dzīvi.

Austris ĀBOLIŅŠ