twitter facebook instagram

Stulbais sports!

17.Jūn.2014 - Ieva Runge

Numurs: 
291
Stulbais sports!

Mūsu diskusijā Kā glābt bērnus no neveselīga dzīvesveida iesaistās Kocēnu novada domes priekšsēdētāja vietnieks, novada sporta darba organizators, pazīstamais florbola treneris Jānis Dainis, kurš 2012. gadā saņēma balvu Latvijas lepnums par lauku bērnu iesaistīšanu sportā.

„Patiesību par bērnu fizisko attīstību stāsta reti vai izliekas to neredzam. Daudzi bērni ienīst sportu, un vainojami pie tā esam mēs — pieaugušie. Gan tie, kuri pieņem lēmumus, gan tie, kuri audzina bērnus.”

MAZS BĒRNIŅŠ MILZU SPORTA ZĀLĒ

Strādāju ar lauku un pagastu centru bērniem Rubenē un Kocēnos. Mazie pie mums tāpat kā visur apmeklē bērnudārzus. Tās telpiņas, kurās bērnudārzos notiek sporta nodarbības, ir šauras, tāpēc galvenokārt mazie tikai vingro. Arī laukā viņiem nav daudz iespēju izskrieties.

Kad tāds bērns nokļūst skolas 1. klasē, iespējams, viņš pirmo reizi dzīvē ierauga sporta zāli, kas viņam liekas drausmīgi liela. Ja skolotājs liek paskriet kādu aplīti, pirmklasnieks mazliet paskrien un staigā. Pirmajā klasē bērnam liekas, ka ir ļoti grūti, jo iepriekš viņam nav bijusi ne skriešana, ne tāllēkšana.

Citādāk ir, ja mazie iet uz kādiem pulciņiem. Mūsu novadā Kocēnos florbola treneris reizi nedēļā četru līdz sešu gadu veciem bērniem vada florbola pulciņu. Tāds bērns pierod pie lielas zāles, kurā var izskrieties un ar laiku prot savu elpošanu salikt kopā ar savām spējām.

Rubenes bērnudārzā pēc tā vadītājas iniciatīvas sarunājām, ka vecākās grupas bērni reizi nedēļā nāks uz skolas sporta zāli. Pagājušajā mācību gadā mācīju bērniem kaut vai lēnītēm, bet skriet. Šādiem bērniem, kuri mācīti skriet, iepazīstināti ar lielo zāli, sākot skolas gaitas, nerodas alerģija pret sportu. Piemēram, stāstīju, kā dod startu, rādīju, kā lēkt uz vienas kājas.

Kādas bērnudārzniekiem ir problēmas? Daudziem vispār nav līdzsvara sajūtas. Pat tad, ja es uzdodu vingrinājumu, kurā ir brītiņš jāstāv uz vienas kājas, bērns to nevar izpildīt. Ja liek uz vienas kājas palēkt pa līniju turpu šurpu, viņš gāžas un nespēj tikt ar to galā. Pamazām, vairākas reizes to darot, viņi iemācās noturēt līdzsvaru.

Bērnudārzu darbiniekus šajās problēmās nevar vainot, jo valsts neprasa, lai pie katra bērnudārza būtu skrejceliņš, pa kuru bērni varētu skriet, lēkāt un sacensties. Tagad mūsu pusē pēc pašu iniciatīvas dažos bērnudārzos reizi nedēļā notiek sporta nodarbības, uz kurām speciāli brauc sporta skolotājs.

APSTĀJAS, PASLINKO, SKATĀS

Skriešana vai, precīzāk, vieglatlētika, ir visu sporta veidu pamatā. Visiem zināms, ka arī bobslejā, kamaniņu sportā, airēšanā, slēpošanā un citos sporta veidos ienāk tie skolēni, kuriem ir labi rezultāti vieglatlētikā.

Esmu strādājis ar pirmo un otro klasi un varu teikt, ka arī pirmajās klasēs vēl ir daudz grūtību ar lēnas skriešanas prasmēm. Skolēni treniņos nemitīgi prašņā, cik apļi jānoskrien. Skaidroju, ka man nav vajadzīgi apļi: „Skaties, augšā uz pulksteni, tev jāskrien četras minūtes! Skrien lēnītēm, sadali spēkus, lai vari noskriet to brīdi.” Bet mazais uzreiz uzņem tempu un tad staigā — es to neļauju.

Vadot mazajiem florbola pulciņus un trenējot meitenes no 11 gadu vecuma, redzu, ka mūsdienās bērniem ir zems grūtību slieksnis, viņi sevi saudzē, negrib piepūlēties, lai izpildītu treniņu uzdevumus, pieliekot maksimālu piepūli. Apstājas, paslinko, skatās. Otra problēma, ka nav azarta. Piemēram, meitene saņem laukuma centrā bumbiņu, viņai atliek tikai pielikt visus spēkus un doties uzbrukumā, jo ir iespēja iziet viens pret vienu un iesist vārtos, bet negrib iet uz priekšu — labāk dodas atpakaļ vai piespēlē citam.

Ir kāda dīvaina lieta — izrādās, ka sporta rezultātus nedrīkst izlikt skolā pie sienas, lai nepazemotu bērnus. Piemēram, bijis 60 metru skrējiens vai tāllēkšana. Katram savs rezultāts, un bērnam būtu interesanti apskatīties: „Redz, kā! Egils aizlēcis tālāk, Elza mani arī apsteigusi, Pēteris un citi ir aiz manis. Man nākamreiz jāmēģina tam skuķim tikt garām...” Rodas sacensības gars. Bērnam nav jēgas censties, viņš taču gribētu, lai visi skatās: „O, Jānis ir labākais no ceturtajām klasēm!” Lielajā sportā gan rezultāti tiek publiski izlikti vai publicēti, tāpēc nesaprotu atšķirību — ja skolēns piedalās Sportlat bērnu sacensībās, orientēšanās sacensībās vai Nordea Rīgas maratonā, kāpēc tad viņš savu rezultātu drīkst redzēt, bet skolā ne?

LABĀ KĀJA VAI KREISĀ?

Kopš bērni izmanto modernās tehnoloģijas, katastrofāli kritusies koncentrēšanās spēja. Piemēram, meitenes nostājas rindā cita aiz citas. Dodu vingrinājumu, bet izmainu parasto kārtību, kā jāskrien un jāsit bumbiņa. Meitenes skatās uz mani, liekas, ka visu saprot, bet man nav ne jausmas, kur ir viņu domas, jo rezultātā neko nav dzirdējušas. Daļa putrojas un nespēj izpildīt vienkāršus vingrinājumus tādā secībā, kādā esmu parādījis. Piemēram, lieku 10 sekundes lēkt turp atpakaļ pāri līnijai uz labās kājas. Dažas sāk lēkt uz kreisās kājas... Saku, skriesim galopā ar kreiso plecu, dažas skrien ar labo. Trenerim vajag milzu pacietību, lai tiktu galā ar milzīgo izklaidību un nespēju koncentrēties. Tagad ir daudz tādu bērnu, kuri disciplīnas ziņā traucē skolotājiem un treneriem. Viņi vispār nav valdāmi, faktiski tā ir agresivitāte.

Daļa mazo bērnu ir nenogurdināmi, īpaši pirmo četru klasīšu bērni ir gatavi skriet un lēkt bez pārtraukuma, un nekāda slodze viņiem nav par lielu. Gadās, ka treniņos jāpagaida, kamēr citi izspēlē, tikmēr viņi jau trako pa kāpnēm un nemaz nav piekusuši. Pirmajās klasītēs ir puse tādu hiperaktīvu bērnu — domāju, ka tas ir daudz. Ir arī pretēji — flegmatiski bērni.

Savukārt 7.—8. klasē meitenes baidās un nenāk uz pulciņiem. Ja es pasaucu meiteni, kas sēž malā un skatās treniņu, piedāvāju florbola nūju un iespēju kopā ar visiem pamēģināt, tad dzirdu: „Man riebjas sports! Es negribu! Es tikai gaidu draudzeni.”

Man ir iebildums pret to, ka skolās fizisko nodarbību stundas sauc par sporta stundām. Jo vārds sports asociējas ar to, ko redzam televīzijā, piemēram, brauc, sviedriem tekot, riteņbraucēji, hokejisti spēlē pēdējiem spēkiem. Neapzināti bērns to uztver: „Ārprāts — sports! Man tā jāmokās?” Agrāk jēdziens fiziskā kultūra sevī ietvēra to, ko tiešām nozīmē tās stundas skolā. Sportu un mokas bērni negrib.

KO TU, JĀNI, ŅEMIES!”

Uzskatu, ka sporta skolotājiem ir pārāk mazas algas. Viņi nevar mierīgi sēdēt siltā klasē, bet nākas iet uz sporta laukumu, ziemā jāslēpo, viņiem nemitīgi jābrauc uz kaut kādiem mačiem, un par to neviens papildus nemaksā. Neskatoties uz to, ka visdažādākās sacensības notiek starp skolām, piemēram, rudens krosā, basketbolā, volejbolā, vieglatlētikā, bērni reti tiek kaut kur vesti. Kāpēc skolotājam kaut kur braukt, uzņemties tādas klapatas, pieteikt skolēnu, pēc tam atgriezties vēlu mājās, ja par to nav paredzēts papildu atalgojums?

Ja bērns labi skrien, bet skolotājs viņu nekad neved uz sacensībām, tad kā viņam iegūt sacensību azartu un stimulu trenēties, censties? Piemēram, gadās, ka puikam ir talants šahā. Kur viņš var izpausties, ja viņu nekur neved? Esmu ļoti sašutis par to. Vienīgā iespēja bērnam ir trenēties sporta skolā, jo uz starpskolu mačiem viņš netiek. Piemēram, ja pasaku kādā skolā, ka esmu redzējis 5. klases Kārli labi skrienam, lai aizved uz vieglatlētikas sacensībām, man atbild: „Ai, nav ko viņu vest!” Un viss!!! Protams, tas saistīts arī ar algām, jo visiem pēcpusdienās ir citi darbi, lai varētu normāli uzturēt savas ģimenes. Bet tā nevajadzētu būt, ka sporta skolotājam jāskrien pēc darba piepelnīties. Piemēram, biju sarīkojis novusa turnīru, apzvanīju skolas, paziņojot, ka brauks autobuss un savāks bērnus, lai pasaka tiem, kuri vēlas piedalīties. Dažās skolās pat nepiedāvāja bērniem šo iespēju, lai tikai nekas nebūtu jādara. Bet tiem bērniem, kuru skolas nenoslinkoja, bija lieliska diena ar azartu un sacensībām.

Kad es meklēju meitenes savām treniņgrupām un lūdzu sporta skolotājus parunāt ar tām, kuras ir veiklākas, nereti skolotāji atbild: „Ai, Jāni, ko tu te ņemies! Neko neteikšu, ja tev vajag, tad meklē pats...”

Nav skolotājos sporta organizatoru dvēseles. Reti ir gadījumi, kad bērns pēc sporta stundas no skolotāja sadzird: „Klau, puikas, uzspēlējam šodien septiņos vakarā futbolu!” Vai: „Gribu izbraukt ar riteni vakarā līdz ezeram. Kurš grib piebiedroties?” Cik skolotāju tā ierosina un paši izkustas vakaros kopā ar vietējiem bērniem?

Daudziem bērniem iestāstīts, ka sports bojā cilvēku veselību. Domāju, ka pārsvarā tas nāk no vecākiem. Gandrīz katrai meitenei kāds ir teicis, ka, spēlējot florbolu, viņas būs šķības un greizas. Bet patiesībā florbols skolēniem attīsta koordināciju, prasmi skriet, vadīt ķermeni, piebremzēt, strauji uzsākt kustības, ļauj izbaudīt labās un sliktās emocijas. Florbolu var spēlēt arī tuklie bērni. Ja nevar daudz paskriet, var stāvēt aizsardzībā un ar dažādiem manevriem panākt, ka uzbrucējs nevar tikt garām.

VECĀKI GLĀBJ NO SPORTA

Kopumā lauku bērni no pilsētas bērniem pirmajās klasītēs atšķiras. Viņi ir fiziski pārāki, ir izturīgāki, jo laukos bērns nesēž visu dienu telpās, viņš ir uz kājām un vai nu dara kaut ko dārzā, vai nes malku, vai spēlē laukā kariņus, vai iet uz izcirtumu zemenēs, vai brauc ar riteni uz kaimiņiem pēc piena. Laukos gan ir problēma, ka ne vienmēr vecāki var ļaut labam un veiklam bērnam trenēties un braukt uz sacensībām — viņiem vienkārši nav naudas...

Tomēr ciematu centros ir dažādas iespējas sportot kopā ar bērniem. Redzu vienu tēvu, kurš savu puiku ņem līdzi uz trenažieriem Kocēnu sporta namā, cits aiziet uz vietējo stadionu ar bērniem. Ja vecāki piedalās riteņbraukšanas, skriešanas masu sacensībās, brauc uz orientēšanos, tad bērni lielākoties arī dodas līdzi. Lai bērnam būtu laba veselība, vairākas reizes nedēļā ir jākustas ar tādu slodzi, lai kļūtu grūti un krekls paliktu slapjš no sviedriem.

Vecākiem iesaku izvirzīt mērķus. Piemēram, ja ir jānostiprina vēdera presīte, vajag noteikt, cik reizes katru dienu jāizdara šis vingrinājums. Varbūt puikam jāpumpējas katru dienu, lai nav nevarīgas rokas — tad jāsastāda plāns. Vecākiem jāskaidro, ka tas ir tāpēc, lai neslimotu, labāk justos un būtu stiprs. Tādiem mērķiem nekāda nauda nav vajadzīga.

Protams, ir arī tuklāki bērni. Sporta stundās skolotāji ir saprotoši un ļauj šiem bērniem darīt tik, cik viņi spēj. Bet te bieži galvenā ir problēma ar vecākiem. Apaļīgais bērns droši vien mājās čīkst, cik viņam grūti, mammas vienu pēc otras raksta zīmes ar visādām vainām, lai tikai izvairītos no sporta stundas. Tādas pašas zīmes raksta arī citiem bērniem, kuri nav ne resni, ne tūļīgi un varētu lieliski kustēties. Šie vecāki paši nav sportojuši un nesaprot, ka basketbola bumbu pamētāt, pavingrot, paskriet nav nekādas lielas mokas.

Man bija treniņos meitene, kura bieži žēlojās, ka sāp mugura. Pēc kāda laika skrēja kā zirgs un nekas vairs mugurai nekaitēja. Mugura nebija vāja, tā vienkārši nebija pieradināta pie slodzes. Citi man mēģina ieskaidrot, ka skoliotiskas stājas dēļ nedrīkst sportot — muļķības! Jāstiprina muguras muskulatūra, pēc tam jāliek klāt slodzes, un viss būs kārtībā. Ārstiem vajadzētu vairāk aicināt skolēnus sportot.

AR ČIPSIEM PIE BASKETBOLA GROZA

Tagad par vecākiem kļūst divdesmitgadīgie, kuri ļoti liberāli izgājuši cauri sporta stundām. Viņi mierīgi sadzīvo ar saviem vēderiņiem un negrib piepūlēties. Jaunie cilvēki sāk kustēties tikai tad, kad parādās veselības problēmas vai sajūtot, ka nebūs konkurētspējīgi darbā. Ir jau dzirdēts, kādas problēmas ir ar veselību puišiem, kas grib doties profesionālajā armijā — liela daļa no viņiem nav derīgi, jo nevar nokārtot elementāros fiziskos pārbaudījumus.

Agrāk, kad nebija datoru, bērni atrada kaut kādu romantiku, emocijas un piedzīvojumus laukā. Viņi izpētīja pamestus pagrabus, iemēģināja kaut kur uzslietas vecas līdztekas, izkāpelēja pa visiem kokiem, bēniņos vai vecā kokā nomaļā vietā ierīkoja štābiņu. Protams, darīja arī blēņas, piemēram, pārlīda pār sētu un nočiepa tantiņai ābolus un zemenes, bet viņi nebija tādi, kas iet citus sist vai sēž uz soliņa un grauž saulespuķu sēklas. Mūsdienās arī tad, ja laukā ir uzlikts basketbola grozs, skolēni nespēlē, jo nav neviena, kas viņus aizrautu. Kad jārīko skolā ballīte, tad viņi ir radoši un noorganizē atrakcijas, bet iesaistīt citus kādā darbībā ārpus skolas — tādu līderu nav.

Piemēram, Rubenē laukā ir divi basketbola grozi, bet nekad neesmu redzējis, ka skolēni tur spēlētu basketbolu. Reiz lielāks puiku bariņš pulcējās pie basketbola groza — diemžēl turpat ir soliņi. Būtu uzspēlējuši 3 pret 3, bet nē! Divi met sodus, pārējie: „Hi, hi..!” sēž uz soliņa, dzer limonādi un grauž čipsus. Tā arī nesaprotu, kur pazudis azarts, kas bija skolēnos vēl pirms 10, 15 gadiem mūsu apkaimē.

Būtu labi, ja kāda televīzijas kompānija uzņemtos gatavot raidījumu ciklu brīvdienu rītos, kā sākt skriešanu, piemēram, ka nedrīkst uzreiz skriet kilometriem; ko darīt, ja grib uzlabot atspiešanos roku stiprināšanai, ka uzsākt var, piemēram, atspiežoties pret krēslu. Jo daudzas lietas, nepareizi darot, bērns ir dusmīgs: „Stulbais sports! Man kājas sāp, visas maliņas sāp...!” Varētu skaidrot, kurā brīdī ir sporta nodarbībās jādzer, kādus apavus pirkt skriešanai, kā sākt slēpot ar distanču slēpēm, kā sākt skrituļot, kā panākt ātrumu sprintā. Varbūt kāds sāktu kustēties raidījumu iespaidā.

KORIS PRET SPORTA ZĀLI

Jābūt ir kaut kādam mudinājumam valstiskā vai politiskā līmenī rūpēties par nāciju, stiprināt tās veselību ar kustībām. Domāju, ka bērnus nepareizi virza, ir jāmaina domāšana par to, ko vajag, lai izaugtu gudrs, sabiedrisks, pozitīvs un veselīgs. Uz kāda veida pulciņiem vecāki sūta bērnus? Uz dziedāšanas, dejošanas, mākslas un mūzikas. Skolām tas šķiet prestiži, ka ir koris, deju kolektīvs, bet sportu skolām nevajag. Cik neesmu redzējis, kā bērni pārdzīvo, jo labprāt ilgāk florbolu spēlētu, bet viņus spiež iet uz kori. Bērni slēpjas aiz bortiem, lai neviens nezinātu, ka ir sporta zālē, lai tikai nav jāiet dziedāt. Slēpjas, kur var un mūk, jo necieš kori. Vai tas ir normāli? Protams, bērniem, arī jādzied, bet, ja ir tik maz skolā bērnu, tad var izveidot tiešām labu dziedošo bērnu ansambli vai izveidot kopīgu kori divām skolām. Tas būtu bērniem interesantāk.

Reiz vajadzēja braukt uz sacensībām un man atņēma komandas meiteni, jo svarīgāks esot deju mēģinājums. Un meitene raudot palika uz dejām. Viņa ir nākusi uz treniņiem strādājusi un netika uz sacensībām kaut labi spēlē. Tas bērnam ir šausmīgs pārdzīvojums. Deju kolektīvā viņa ir nokļuvusi ne tāpēc, ka gribētu, bet tāpēc, ka kāds ir lūdzies un staigājis viņai apkārt, kamēr piekritusi.

Kopumā Kocēnu novads ir viens no fiziski aktīvākajiem Vidzemē, mums ļoti daudz bērnu sporto. Daudzi apmeklē arī sporta skolu, nodarbojas ar hokeju, daiļslidošanu, pat jāšanas sportu, bet tas ir milzīgs, nemitīgs dažu treneru un sporta entuziastu darbs, iesaistot un mudinot bērnus kustēties. Tomēr vēl arvien ir bērni, kuri nekustas un ienīst sportu, tāpēc vajadzētu ļoti nopietni Latvijā domāt par bērnu motivēšanu kustēties un par to, kāds tad ir sabiedrības mērķis — visiem resniem un slimiem dziedāt vai veselīgiem strādāt, priecāties un arī dziedāt?

Autori: Jānis Dainis