Viņš tagad tiekas ar visām tām lielajām līdakām un veiklajām forelēm, kuras savulaik noķēris. Iet vaļā vareni makšķernieku stāsti, kurus neviens šaisaulē neuzzinās, jo Ruduļu Juris vairs nav te. Aizgājis arī Robs un Juris Robežnieks.

Trīs diži un talantīgi vīri, kas dzīvoja vienā. Robs publicējās Dadzī, mētājot humora dzirkstis un trinot feļetonu dunčus. Tajā pašā laikā Ruduļu Juris kā indiāņu virsaitis klusu un uzmanīgi kādā nevienam nezināmā strautā medīja foreles, kļūstot par izcilu spiningotāju un vēl izcilāku stāstnieku, kura copes apskati un kalendārgrāmatas ieguvušas etalona vērtību. Ne visi zināja, ka abi šie vīri ir tas pats Juris Robežnieks. Sporta žurnālists, kurš savu karjeru sāka Latvijas radio ziņu nodaļā, turpināja Padomju Jaunatnē, publicējoties arī satīras pielikumā Asā slota un Sporta redakcijā ienākot jau ar cienījamu pieredzes bagāžu. Tā bija bagātība, kurā Juris labprāt dalījās ar mums - septiņdesmito gadu sākuma jaunajiem žurnālistikas zeļļiem, turklāt bez jelkādas meistara augstprātības. Viņš pats bija sācis kā strādnieks mēbeļu kombinātā un zināja, cik vērts ir padoms tiem, kas grib to saņemt.

Reiz kāds filozofs, lai raksturotu sakarību starp cēloņiem un sekām, teica - hokeja spēle notiktu neatkarīgi no tā, vai Juris Robežnieks to komentētu. Tā tomēr ir tikai daļēja patiesība. Aptuveni trīsdesmit gadus Juris Robežnieks un Jurijs Pašuba, kā šodien teiktu, bija hokeja PR priekšstāvji, vīri, kas veidoja šīs spēles tēlu Latvijā un kuriem pateicoties vecāki uz ledus laukumu aizveda ne vienu mūsdienu zvaigzni vien.

Cik dvēseles Juris pievērsis makšķerēšanai, to nezina neviens. Katrā ziņā Latvijas Makšķernieku asociācija viņu ievēlējusi par savu pirmo goda biedru un turpmāk Latvijas zemledus makšķerēšanas čempionātos tiks izcīnīts Jura Robežnieka kauss.

Kā lai paldies tev pasakām mēs, kas žurnālistikā palikuši? Ar trāpīgu vārdu, ar joka smaidu un, sveicinot miglas vālu virs upes līkuma...

Dainis CAUNE

Autoritāte

Tajā laikā (nu jau vairāk nekā pirms piecdesmit gadiem), kad vienīgais Latvijas sporta izdevums žurnāls Fiziskā kultūra pārtapa laikrakstā Sports, veidotāju kodolā bija cienījamie veterāni Nikolajs Muzis un Roberts Baltiņš, cilvēki ar milzu sporta un dzīves pieredzi. Nikolajs savulaik bija Latvijas pirmās basketbola izlases dalībnieks, tās garākais vīrs, bet vieglatlētikā (tāpat kā Baltiņš) - vidusdistančnieks, kurš pirmos soļus žurnālistikā spēra Benjamiņa Jaunākajās Ziņās. Jaunās sporta avīzes atbildīgaiss sekretārs bija diplomēts žurnālists Leons Rudzišs, kurš vēlāk aizgāja uz televīziju dibināt un vadīt Panorāmu.

Lūk, šādā, visai savdabīgā, taču ārkārtīgi interesantā kompānijā, kurā padomju sporta preses vadlīnijas mijās ar veterānu nepārtrauktiem stāstiem par piedzīvojumiem Ulmaņlaikā un vācu laikā, redakcijā ienācām (vai ap to trināmies) mēs, jaunie.

Juris Robežnieks bija tikai dažus gadus vecāks, taču jau toreiz mums - autoritāte. Pirmkārt, sportists, slavenā Spartaka volejbolists, otrkārt, visus savus gabalus  viņš rakstīja uz mašīnas, ātri un veikli knābājot ar abām rokām. Uzrakstīja, iesniedza un prom! Viņš bija tāds skrejošs, bet brīvākos brīžos smejošs, kā Leons Rudzišs saka, pilns ar jokiem un jociņiem.

Viena epizode. Sporta komitejā notiek vadības tikšanās ar žurnālistiem. Protams, viņi tiek kritizēti par kļūdām. Pēc tam vārdu ņem Juris. Bet priekšsēdētājs viņu pārtrauc: "Biedri Robežstab, jums tas jāņem vērā!" Uz to Juris: "Redziet nu, biedri, priekšsēdētāji, cik viegli ir kļūdīties. Mans uzvārds ir Robežnieks..."

Viņš nesūdzējās par problēmām vai neveiksmēm, tāpēc likās, ka viņam tādu nemaz nav. Viņam jau bija (un krājās arvien lielāka) sporta žurnālista galvenā bagātība - pieredze. Un ar to viņš labprāt dalījās. Darīja to neuzbāzīgi, draudzīgi. Kādā no redakcijas sanāksmēm kārtējā numura apspriedē es apgāju redaktora Ādolfa Runča ievadrakstu, aizbildinoties, ko nu es, sīka vienība, varu bilst. Vēlāk Juris teica: "Nekad tā nedari! Jābūt savai domai par katru publikāciju un tā jāsper vaļā!" Vēl citreiz: "Futbola un hokeja reportāžas - tas ir forši, taču vismaz reizi mēnesī tev jātaisa kāds nopietns gabals. Un liec parakstu apakšā. Tikai tad tevi vērtēs. Un tikai ar laiku." Treškārt, Juris bija uzņēmīgs. Viņš drosmīgi spraucās hokejā un futbolā, un ieguva autoritāti. Viņa radio un televīzijas reportāžas bija populāras un gaidītas tāpēc, ka tās bija kvalitatīvas, erudītas. Viņu nevar un nevajag salīdzināt ar Gunāru Jakobsonu. Katrs savā ziņā (un žanrā) bija vai un ir meistars, jo runāja par laukumā (vai ekrānā) notiekošo un neaizrāvās ar garlaicīgiem stāstiņiem, ko pa retam pārtrauc tikai vārtu moments. Viņš netrenēja trenerus un nepulgoja tiesnešus.

1957. gadā pasaules čempionāts notika Maskavā zem klajas debess Dinamo stadionā, kur PSRS un Zviedrijas finālspēlē klātbija 50 000 skatītāju. Tas bija leģendārā Bobrova pēdējais mačs ar zināmu traģisku pieskaņu - rezultāts 4:4 čempiona titulu deva zviedriem.

Mēs ar Juri čempionāta dienās (un naktīs) dzīvojām Latvijas Republikas pārstāvniecībā Čapligina ielā un brīnījāmies, kāpēc gandrīz neviens nerunā latviski. Bet pēc pēdējās spēles, acis neaizvēruši, runājām par hokeju visu nakti. Par visu ko, tikai ne par to, ka paši piedzīvosim Latviju pasaules čempionātā...

Juris spēja un paspēja visur - Sportā, Padomju Jaunatnē, radio, Zvaigznē. No malas likās, cik tas viegli.

Gadu gaitā tikāmies reti, galvenokārt Lauku (Latvijas) Avīzē, kur Juris taisīja makšķernieku lappusi un regulāri laida tautā attiecīgu gadagrāmatu. Es paspēju viņam uzdāvināt Latvijas futbola vēsturi un citus LFF suvenīrus. Viņš man - kārtējo Zivju bendes izdevumu. Abi bijām iepriecināti. Un viņš par slimību - ne vārda...

Un atkal ir aizgājis viens no mūsējiem. Jurim Robežniekam bija ko teikt. Viņš prata to darīt, tāpēc viņu lasīja un klausījās ar prieku un atzinību.

Miķelis RUBENIS

Vecpuik!

Tajos tālajos laikos ne tikai mani suģestēja trīs aizkadra balsis. Kinovīrs Boriss Podnieks, kura fenomenu izskaidrot pagaidām nav spējis neviens. Gunārs Jakobsons, kurš savu sakāmo katra radioklausītāja apziņā iedzina kā naglu. Trešais bija Juris Robežnieks ar hokeja komentēšanu Latvijas televīzijā.

Šajās dienās Juri piemin arī mana divreiz jaunākā kolēģe Linda, atceroties: bērns būdama, viņa neesot izlaidusi nevienu hokeja maču TV, vispirms gan tādēļ, ka to starplaikos rādīja multenes. Tomēr pamazām, pateicoties Jurim, Lindai iepaticies arī hokejs. "Spēles viņš komentēja lietpratīgi, bet vienlaikus tik fantastiski skaidrā un siltā valodā, ka likās - Robežnieks sēž man blakus pie televizora un runājas tieši ar mani." Tagad Linda ir zvērināta hokeja fane, brauc uz pasaules čempionātiem, taču nav to vidū, kuriem galvenais tur ir alus hektolitri un uzkāpšana baltā zirgā. Manuprāt, viņai šo attieksmi ieaudzinājis arī Juris.

Klātienē ar viņu iepazinos, kad sāku rakstīt Sportam, kas toreiz bija avīze. Bijīgi spēru kāju pāri slieksnim, aiz kura strādāja Robežnieks, taču viņš mani, zaļu gurķi studentiņu, sagaidīja ar līksmu saucienu: "Vecpuik!" Krustām šķērsām izprašņāja, no kurienes nāku, kur un kāpēc mācos, kāda ģimene. Izrādījās, ka jaunībā Juris drusciņ pazinis manu krustmāti. "Skaista meitene bija, pasveicini, ja mani vēl atceras." Krustmāte, protams, atcerējās un priecājās.

Dzīve iegrozījās tā, ka dažus gadus vēlāk man nācās būt Jurim par puspriekšnieku - Sporta galvenā redaktora vietnieku. Tomēr mūsu attiecības nemainījās ne par gramu un tādas palika arī pēc tam, kad viņš aizgāja strādāt uz žurnālu Zvaigzne. Abu darba istabas Preses namā sagadījās gandrīz līdzās, tādēļ ne viens vien vakars pagāja patīkamā sabiedrībā. Trešo reizi mūsu ceļi krustojās Lauku Avīzē, kur Robežnieks, iemantojis autoritāti kā Ruduļu Juris, vienpadsmit gadus veidoja gan lappusi, gan gadagrāmatu makšķerniekiem, jo bija viens no viņiem. Un joprojām tas pats - "Vecpuik!"

Robežnieku aicināja atgriezties hokejā, kāda no privātajām televīzijām esot solījusi nezin ko. Juris paskaidroja: tad vispirms vajadzētu vairākus mēnešus, lai pilnīgi iedziļinātos šajā sfērā, kas gadu gaitā pamatīgi mainījusies, taču viņam nav tik daudz laika. Bet kaut ko virspusēji, pa roku galam darīt, Juris Robežnieks arvien turējis zem sava goda.

Egīls JURISONS

Visas dejas nav izdejotas

Reiz zirgojoties Juris teica: „Manās bērēs sarīkojiet riktīgu danču vakaru. Nevajag  skumt, par to, kā nav. Vajag priecāties par to, kas ir."

Kur tikai laikraksta Sports redakcija nav mitusi. Un tā vien šķiet, ka, mainot mājvietu, nemainīga palika viena no vērtībām - žurnālists Juris Robežnieks. Personība, kurā ieklausījās jauniņie, personība, kuras padomus vēl šodien atceras kolēģi. Arī tagad, ja kāds teikums šķiet ne pārāk veikls, izrunāju to pusbalsī, kā mācīja Juris. Tad visi negludumi kļūs skaidri izjūtami. Viņam bija absolūta taisnība. Par to pārliecinās arī mani darba biedri. Var patikt vai nepatikt darba stils, var patikt vai nepatikt rakstīšanas stils. Taču svarīgākais būt patiesam, neļaut ne sev ne citiem strādāt pa roku galam. Tas ir Jura stilā. Neceļas roka rakstīt - bija. Ir cilvēki, par kuriem nav iespējams tā teikt.

Juris visas savas dejas nav izdejojis. To viņš vēl pagūs. Varbūt vien citās skaņās un citos ritmos.

Māra JURŠEVICA

Paklupinātājs no Reņģu daļas

Kādreiz vecajā, labajā Sportiņā, kuru veidojām Daugavmalā, Puškina ielā 3, štata sarakstos bijām literārie līdzstrādnieki, kurus tautā gan dēvēja par žurnālistiem. Viens no viņiem bija jau ar lielu pieredzi - Juris Robežnieks. Ar Sportu un sportu viņš bija kopā ilgus gadus. Viņa spalvai pieder tūkstošiem lasāmgabalu par sportu, humoresku, milzums asprātību, nopietnu un mazāk nopietnu rakstu par copi. Taču visam, kā teica kolēģis Robežnieks, jābūt normas robežās.

Viņš ir viens no Latvijas visu laiku inteliģentākajiem žurnālistiem, kurš atstājis pēdas arī Latvijas sporta terminoloģijā. Vienlaikus, strādājot arī TV un komentējot hokeju, viņš meklēja un meklēja, līdz atrada, kā latviski pareizāk formulēt noteikumu pārkāpumu, ko krieviski sauc par podnožka. Tā atradās skaistais vārdiņš - paklupināšana, ko tagad lieto gan rakstošie, gan runājošie vārda mākslas meistari.

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos Sportā bija vairākas nodaļas - Masu sporta veidu, Skolu un Tehnisko sporta veidu. Vienu no tām vadīja Juris Robežnieks, rakstot par auto un motosportu, volejbolu. Taču mūsu avīzes struktūrā to drīz vien sākām dēvēt par Reņģu daļu, jo viens no Jura labākajiem ārštata autoriem bija kāds tolaik slavens autobraucējs, kurš pēc veiksmīgiem mačiem nedēļas nogalē jau pirmdien ieradās redakcijā ar kūpinātu reņģu kasti. Smaržoja viss kantoris. Mēs no pārējām daļām meklējām iespēju pavērt Jura kabineta durvis, sak', varbūt uzcienās. Cienāja gan, bet ārā no kambara gan neļāva nest. Knīpstanga!

Tautā Robežnieks pazīstams arī kā Ruduļu Juris, kas bija viņa pseidonīms arī Zvaigznē un Lauku avīzē. Dadža kalendāru veidojot, viņš bija savā elementā, tāpat kā, dodot nopietnus padomus makšķerniekiem. Mūsu kantorī viņš bieži lepojās ar paša noķertajām milzu zivīm, taču cienājis ar tām ne reizi netika. Knīpstanga! Foreles gan dabūjām pagaršot. Bet tās jau lielākas par kilo reti gadās...

Par Ruduļu Juri stāsta leģendas, pēc viņa sastādītajiem kalendāriem vīri iet uz copi. Vērtē, salīdzina. Vien ļoti, ļoti žēl, ka nākamo copes kalendāru Juris vairs neuztaisīs.

Gatis ĶĪSIS