twitter facebook instagram

Tās trakās Montas dēļ

20.Mai.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
338
Tās trakās Montas dēļ

Jānis Kirilko motosportā ir teju 30 gadus. Savu karjeru blakusvāģos sācis, lai iepatiktos sievai, bet ar kvadricikliem aizrāvies, jo vēlējies tos popularizēt. Visa Jāņa ģimene ir pilnīgs motokross, un lielisks apliecinājums tam ir meita Monta, kura šogad pēc dēla piedzimšanas atkal atgriezusies trasē.

Ar Jāni Kirilko tiekamies kādā konditorejā, un, pirms sākam sarunu, Jānis nopērk kaut ko garšīgu.“Es bez bulkām un kūciņām iztikt nevaru. Tās man garšojušas vienmēr,” atzīstas Jānis.

— Bet, kā tas iet kopā ar sportu?

— Pateicoties sportam, varu atļauties ēst gan kūciņas, gan speķi. Sacensību dienā dzīvoju bez ēšana un ēdu tikai pašā vakarā. Agri ceļos, tad sēžos mašīnā un braucu uz trasi. Pēc tam seko treniņš un sacensības. Vakarā gan, kad diena beigusies, man vajag gaļu.

— Gaļa ir vīru lieta.

— Tieši tā. Bez gaļas karotājs nebūsi. Pazīstu sportistu, kurš pirms brauciena var mierīgi šašlika porciju notiesāt. Sekojot viņa piemēram, arī reiz pamēģināju. Sacensību laikā šķita, ka nomiršu vai apvemšos.

— Tu neēd arī tamdēļ, ka pirms sacensībām mandrāža traucē?

— Nē. Tās man vairs gandrīz nav. Citi pirms starta ir pārlieku nervozi, bet es tieši pretēji — pilnīgi mierīgs. Ja atlikušas 15 sekundes līdz startam es vēl kārtoju brilles. Kad atlikušas piecas sekundes, kāpju uz kvadra. Daudziem šķiet, ka neuzspēšu, turpretī man šķiet, ka piecas sekundes ir gana daudz, lai nenokavētu startu.

— Tā čammāšanās nekad nav iegāzusi?

— Nekad neesmu nokavējis. Citi 15 sekundes pirms starta jau tur pilnu gāzi un liek ātrumā. Es to daru, kad atlikušas piecas sekundes. Kāda jēga svilināt sajūgu?

— Tavs motosporta stāsts ir sens un garš. Kā tas sākās?

— Manā ģimenē nevienam nebija nekāda sakara ar motosportu. Es augu bez tēva. Dzīvoju laukos. Ne maniem brāļiem, ne māsām, ne mammai nebija ne mopēda, pat ne velosipēda. Taču man prātā palikusi epizode no bērnības, kad braucu lejup no kalna ar riteni, kuram nav bremžu. Lai samazinātu ātrumu, iebāzu kāju starp priekšējā riteņa riepu un dakšu, kā rezultātā, protams, kūleņodams iekritu grāvī, kurš aizaudzis ar nātrēm.

— Bet no kurienes tad interese par tehniku?

— Es to nesauktu par interesi. Drīzāk man gribējās palielīties tagadējai sievai, kura nāca no Smiltenes. Tur motokross bija cieņā. Mēs braucām skatīties sacensības, un es, protams, palielījos, ka arī Ādažos, kur dzīvoju, ir motoklubs un ar turienes puišiem esmu draudzīgās attiecībās. Lai gan es pats tolaik nodarbojos ar sambo. Tā nu es regulārāk sāku piestaigāt uz Ādažu motoklubu, lai ierādītu, ka esmu savējais.

Lūk, sakrita tā, ka blakusvāģu braucēja Ineša Šamšeļa kantētājam sieva uzstādīja ultimātu — vai nu viņa, vai motokross, kas sevī ietvēra sacensības, motocikla skrūvēšanu un arī dzeršanu. Līdz ar to Inesis nonāca kantētāja meklējumos un piedāvāja pamēģināt man. Taču es skaidru atbildi varēju sniegt vienīgi pēc PSRS sambo čempionāta. Reiz jau biju piedalījies un izcīnīju devīto vietu. Šoreiz cerēju uz labākiem sasniegumiem. Taču sanāca tā, ka pirmās divas cīņas zaudēju un sacensības neturpināju, līdz ar to pieņēmu Ineša piedāvājumu.

Pēc pirmā treniņa Inesis man jautāja, kā jūtos. Atbildēju, ka šīs priekš manis ir tīrākās bērnu spēlītes. Taču pēc pirmajām sacensībām braucējs atzina, ka manā vietā varēja būt arī miltu maiss, kurš nostāvētu tikpat labi (smejas). Tās bija briesmīgas cīņas, Bērzu trase grima dubļos, un es nekādi nevarēju saprast, kamdēļ nevaru pacelt galvu. Izrādījās uz manas ķiveres nadziņa bija sakrājusies milzīga dubļu kaudze, kas galvu spieda uz leju.

— Bet, neskatoties uz pirmo neveiksmi, sadarbību turpinājāt?

— Protams! Kādu laiku braucu ar citu braucēju. Tad atkal kopā ar Inesi, jo viņam kolhozs nopirka jaunu moci. Visbeidzot braucu ar jauno un trako Andri Šūmani, ar kuru divus gadus pēc kārtas kļuvām par Latvijas un Baltijas čempioniem.

Normunds Lukstiņš bija pēdējais, kuram kantēju. Redzēju, ka viņš ir spējīgs braucējs, un piedāvāju mesties uz vienu roku, lai gan viņam jau bija kantētājs. Pēc neilga pārdomu brīža, neskatoties uz maniem augstajiem uzstādījumiem, Normunds piekrita.

— Tu tolaik fiziski trenējies?

— Nē. Tolaik deviņdesmito gadu sākumā nebija laika trenēties. Vajadzēja strādāt. Es dzinu mašīnas un rezerves daļas no Vācijas. Konkurenti gan domāja, ka mēs ar Šūmani trenējamies, bet patiesībā visu nedēļu pavadījām Vācijā, piektdien atgriezāmies, brīvdienās nobraucām gonku un atkal laidām prom.

Mēs ar Šūmani bieži sacensību laikā salamājāmies, viens otru vainojām, un apkārtējiem tas šķita interesanti. Reiz mūsu strīdu izšķīra Andris Bārbalis, kurš abiem skaidri pateica, ka mūsu rezultātu ietekmē tas, ka neesam fiziski trenējušies. Un viņam bija taisnība.

Atceros gadījumu, kad, lai turpinātu nākamo sezonu, mums ar Šūmani vajadzēja meklēt sponsorus. Šķiet, vajadzēja visai apaļu summu — 8000 doičmarkas. Nolēmu palīdzību lūgt vācietim, no kura pirku mašīnas.

— Jums bija tik labas attiecības?

— Mans pirmais solis biznesā bija veiksmīgs tamdēļ, ka sanāca laba sadarbība ar vāciešiem. Iedomājies, ja vācietis, paļaujoties uz manu godavārdu, uzlādē treileri ar lietotām šrota mašīnām un ir gatavs saņemt pēcapmaksu, tas kaut ko nozīmē. Atbraucot uz Latviju, mašīnas burtiski turpat uz ielas izķēra. Es tās pārdevu, katru ar dažu simtu uzcenojumu, un atkal devos uz Vāciju, atdevu naudu, nopirku jaunas mašīnas un atkal stūrēju atpakaļ...

— Bet kā beidzās tavas gaitas blakusvāģos?

— Sapratu, ka Normunds ir kļuvis krietni stiprāks par mani. Un mana sagatavotība viņu bremzē. Braukājot uz Vāciju, biju nodrošinājis komandu. Biju no tiem retajiem kantētājiem, kas komandu apgādāja ar tehniku. Tāpēc tad, kad šķīros ar Lukstiņu, piedāvāju viņam tehniku atpirkt.

— Tagad ir izdevība pajautāt — kā tu nonāci cīņas sportā?

— Mācoties skolā, sāku trenēties brīvajā cīņā. Ko gan puikām vairāk vajag? Es nebiju nekāds paklausīgais. Mēdzu kauties, arī uzpīpēju. Pēc skolas iestājos tehnikumā Saulainē, kur apguvu mehāniķa arodu. Lai gan patiesībā man bija sapnis mācīties klaunu skolā.

— Nopietni?

— Pavisam! Taču tāda skola bija tikai Maskavā, un māmiņai tik daudz naudas nebija, lai man palīdzētu. Pratu būt nenopietns un sasmīdināt cilvēkus.

— Klau, bet kā tad reaģēja sieva, kad sāki braukt motokrosā?

— Viņa nebrauca skatīties, jo izrādās, ka kratīšanās ļuļkā neesot nekāds motokross. Tikai tad, kad sāku braukt ar Šūmani, mūsu sacensības apmeklēja visa ģimene, ieskaitot sievu. Kamēr es braucu, bērni dzīvojās turpat pa smiltīm.

— Pateicoties tev un Kārlim Bolem, Latvijā esot parādījušies pirmie sporta kvadricikli.

— Taisnība. Igaunijā jau ar tiem brauca. Bet Latvijā pirmie, kas to darīja, bijām mēs ar Kārli. Ņemot vērā, ka motosporta arēnā mani zināja, ierosināju, ka Latvijā līdztekus blakusvāģiem varētu braukt arī kvadricikli. Šādā veidā cerēju popularizēt šo motosporta veidu.

— Cik ātrā laikā kvadricikli Latvijā guvu atzinību?

— Redzi, to popularizēšana sakrita ar labajiem pirmskrīzes gadiem, kad, piemēram, Igaunijā pie starta barjeras kvadricikli stāvēja trijās rindās. Es pats stāvēju trešajā rindā. Šodien arī ātrumi ir citi. Man ir viena sena bilde, kuru nopirku pēc sezonas. Bildē redzams, ka esmu palecies viena riteņa augstumā. Šodien zēni lidina 20 metru tālus gabalus.

— Tu šobrīd brauc veterānu klasē?

— Jā. Jau 18 gadus. Drīz svinēšu 58. dzimšanas dienu.

— Bet kā savienot motosportu ar tādu vecumu?

— Ja godīgi, tad tikai dokumentos ieraugu šo ciparu. Man nez kāpēc liekas, ka man ir 48 gadi.

— Arī trasē jūties jaunāks?

— Ja varu pabraukt pa spici vai trijniekā, tad citu variantu nav — tā ir jājūtas.

— Un tu joprojām netrenējies?

— Mana meita Monta ir fitnesa trenere. Divreiz nedēļā Ādažos eju uz viņas vadītajiem apļa treniņiem, kuros veido vingrinājumu kompleksu. Jādomā, ka, pateicoties tiem, joprojām braucu. Dažkārt, veicot kādu uzdevumu, uzdodu sev jautājumu — kam, pie velna, man šito vajag. Bet tad, kad eju mājās, jūtos lieliski.

— Esi sev noteicis vecuma robežu, kad motokrosam metīsi mieru?

— Šogad pirms sezonas domāju — braukt vai nebraukt. Ņem vērā, ka ik gadu man arvien grūtāk ir konkurēt ar citiem veterāniem. Es arī apzinājos, ka šogad man trijnieks nespīd, jo konkurence ir nežēlīga. Tajā pašā laikā, kamēr izjūtu gandarījumu, trasē domāju noturēties līdz 60 gadu vecumam.

Šobrīd pēc diviem aizvadītiem posmiem, dažiem no saviem konkurentiem esmu nobraucis pa priekšu. Un tas man liek aizdomāties. Nekad sacensībās neesmu uzstādījis ātrāko apļa laiku. Bet nesen Lietuvā man tas izdevās. Pa vienu sekundi ieliku saviem konkurentiem.

— No kā gūsti kaifu sportā?

— No cīņas trasē. Protams, finālā gribas kāpt arī uz pjedestāla. Kad cīnos, nešķiroju pretiniekus. Pret visiem esmu vienlīdzīgs. Pat ja tā būtu mana meita vai mans dēls, es mēģinātu apdzīt. Diemžēl par šādu domāšanu man nācies arī samaksāt. Lietuvā piedzīvoju kritienu tā dēļ, ka mēģināju apdzīt konkurentu. Lai tiktu garām, man vajadzēja lēkt. Kļūdījos aprēķinos, izlidoju no trases un teju novēlos pa krauju. Pēc kritiena meita man jautāja — kāpēc tu dzini, ja turējies stabilā otrajā pozīcijā? Cilvēki pēc tam smējās, sakot — ja tu nebūtu tur avarējis, mēs pat nezinātu, ka tur ir krauja.

— Es pareizi sapratu, ka tu būtu gatavs apdzīt arī savus bērnus?

— Pavisam noteikti. Šogad vienā klasē, kurai ir trīs iedalījumi, startēju es, mana meita un viens dēls. Otrs dēls startē Open klasē, bet trešajam braukt ir liegts, jo viņam ir neizgulēts smadzeņu satricinājums ar neprognozējamām sekām, kas var atspēlēties trasē.

— Ļaut dēlam braukt motokrosā — tas ir saprotami. Bet kā notika Montas ienākšana kvadriciklos? Tu pats to ierosināji?

— Es nevienu nemudināju braukt. Taču bērni vienmēr uz sacensībām man bija līdzi. Tā vietā, lai Monta spēlētos smiltīs ar lellītēm, viņa sekoja notikumiem trasē. Atceros kādas sacensības Gaujas kausā. Es tikko pēc dubļos pavadītām sacensībām nobraucu malā, bet Monta tūliņ jau bija klāt un ar lāpstiņu no moča grāba dubļus. Neviens viņai to nelika darīt. Viņa pati to gribēja, turklāt nepārtraukti atskanēja viens vienīgs jautājums — kad es pati varēšu braukt?

— Atļaut meitai braukt — nebija grūts lēmums?

— (Domīgi.) Nē... Apzināti Montai nepirku bērnu mocīti, jo tie nebija labi. Taču apsolīju viņai, ka 16 gadu vecumā varēs braukt ar lielo moci kopā ar mums.

— Pats bērnus trenēji?

— Neprotu trenēt. Mans vienīgais padoms ir — dod lielāku gāzi un lec tālāk! Es arī piefiksēju, ka, lecot lēcienus, ķermenis saņem mazākus triecienus. Vienkārši, pārbraucot tramplīnu, triecienu dabū gan rokas, gan kājas.

— Un tomēr — kā tas ir noskatīties, kā meita brauc?

— Kad viņa sāka braukt, devu padomu — nemaini trajektoriju. Ar laiku viņa pierada un sāka braukt arvien brīvāk un drošāk. Bet, atbildot uz tavu jautājumu, atceros atgadījumu Stelpē. Es viņas braucienu vēroju no paaugstinājuma. Te pēkšņi viņas motocikls uzmet kūleni, un Monta nokrīt. It kā stāvētu viņai turpat līdzās, pie sevis teicu — celies augšā, apgāz motociklu un brauc tālāk. Tikmēr pārējie apkārt stresoja. Un tā arī notika, viņa piecēlās un aizbrauca. Cilvēki man jautāja — kā es spēju uz to tik aukstasinīgi noskatīties? Mana atbilde ir vienkārša — visiem bērniem esmu mācījis, ka, ja gadās krist un jūti, ka paša spēkiem necelsies, tad paliec guļot. Bet, ja jūties labi, celies un brauc.

— Tas ir stāsts ar laimīgām beigām. Ir bijusi arī drāma?

— Ir gan. Tas notika ar Montu Lietuvā. Tā bija pirmā reize, kad pametu moci, lai skrietu pie meitas. Tā sanāca, ka startā iepaliku un braucu pēdējais. Pēc līkuma tālumā redzēju mocīti trases malā, piebraucot tuvāk, pamanīju, ka tas ir Montas rozā motocikls un viņa nekustas. Nolēcu no sava motocikla un ļāvu tam ripot tālāk. Pieskrēju pie Montas, kura gulēja uz zemes, saķērusi kaklu. Viņa nevarēja ievilkt elpu. Pārbaudījis rokas un kājas, novilku viņai ķiveri. Un, ko es redzu? Kakls ir pārsists, un tas pampst. Iepriekšējā dienā, kā par zīmi noskatījos filmu, kurā puisim pēc avārijas sapampa kakls, bet meitene tam veica iegriezumu kaklā un brūcē iebāza trubiņu, lai tas varētu paelpot. Un tagad iedomājies mani un domas, kas virmo manā galvā. Ātrie vēl nav ieradušies, bet es acu priekšā redzu ainas no vakardienas filmas. Turklāt zinu, ka pēc mirkļa visi braucēji būs veikuši apli un būs klāt. Novedu Montu no trases, tūliņ pēc tam ieradās arī ātrie, kuri meitu noguldīja un ņēmās aplikt kakla fiksatoru. Tajā brīdī sāku bļaut un rāvu fiksatoru nost, bet ātrie kliedza man pretī, lai netraucēju strādāt. Tā bija vienīgā reize visu šo gadu laikā, kad biju ļoti uztraucies.

— Kā šāda avārija varēja notikt?

— Montas kvadricikls līkumā saņēma sitienu pa riteni, ko pameta gaisā. Tas atsitās pret cita braucēja riteni, un viņas kvadriciklu apmeta otrādi. Monta ar motociklu, kurš sver teju 200 kilogramus, krita uz muguras, un stūre uzkrita uz viņas kakla. Pēc šī gadījuma viņa turpmākajās sacensībās atgriezās ar vēl lielāku niknumu. Bet zini, ja Monta vairs nebrauktu, iespējams, arī es vairs nebrauktu.

— Tev pašam ir bijis nopietns kritiens?

— Kaut ko tādu piedzīvoju Tukumā. No trases bezsamaņā mani aizveda uz slimnīcu. Es neko neatceros. Zinu tikai to, ka pamostos, jo ļoti gribas uz tualeti. Bet nesaprotu, kur atrodos. Pēc laika slimnīcā ieradās mani bērni. Viņi uzfilmēja manu uzvedību un paši par to uzjautrinājās, kamēr man smiekli nemaz nenāca. Atceros, ka pēc pirmā brauciena un kritiena, sacensības izlēmu neturpināt, bet otro braucienu noskatījos, sēžot trases malā. Pēc sacensībām gāju uz mašīnu, bet pa ceļam man pieplijās tiesnesis, kurš dikti gribēja palīdzēt mērot ceļu līdz mašīnai. Es pat nesapratu, kamdēļ viņš tā pūlas, jo jutos normāli. Laikam jau no malas varēja redzēt, ka ar mani nav labi. Mēs piestājām pie Leona Kozlovska, kurš paskatījās uz mani un briesmās iesaucās: Kiril! Interesanti, kāds es izskatījos viņa acīm.

— Braucot veterānos, esi apzināti cīnījies par uzvaru?

— Cīnos vienmēr. Nav būtiski, vai esi pirmais, otrais vai trešais. Cīnos par pjedestālu.

— Tu neesi no tiem, kurš domā, ka otrā vieta ir pirmais zaudētājs?

— Jebkurš var zaudēt, jo tas ir tehniskais sporta veids. Kā nokrīt bomis, mana vienīgā apzināta domā ir apdzīt pēc iespējas vairāk sāncenšu. Un es vienmēr esmu teicis — ja neesi vēl priekšā, atpakaļ nelūri, jo vēl ir tādi, kas jāapdzen.

— Ja saliekam visus punktus uz i, var teikt, ka tava ģimene ir pilnīgs motokross.

— Tā ir. Visa manas ģimenes dzīve sastāv no motokrosa. Ja kāds jautā, vai varu sestdien atbraukt uz kāda dzimšanas dienas svinībām, man ir jāatbild — diemžēl, ne, jo sestdien ir motokross. Kamēr būs tā trakā Monta, tā tas arī turpināsies (smejas). 

— Ko motokross tev dzīvē ir devis?

— (Iesmejas.) Man pašam? Redzi, kā jau teicu sarunas sākumā, varu brīvi uzēst kūciņu un neuztraukties par sekām. Ja nebūtu motosporta, būtu noēdies sivēns, kuram viss sāpētu. Satiekot savus čomus, tie sūdzas par sāpēm ķermenī. Man arī dažkārt sāp, bet tikai tāpēc, ka braucu krosā.

— Esi domājis, kā aizpildīsi tukšumu, kad vairs nebrauksi krosā?

— Ir jau sameklēts! Riteņbraukšana.

— Šoseja?

— Nē, MTB. Redzu, ka daudzi man zināmi motosportisti brauc ar riteni. Pagājušajā gadā nolēmu piedalīties sacensībās, kuras notika Carnikavā, būtība turpat pie manām mājām. Sarunāju vēl vienu čomu, lai kopā jautrāk. Labi, ka šajās sacensībās nav jācīnās ar visiem, bet konkurenti ir tikai tie, kas nāk no tavas vecuma kategorijas. Pirms sacensībām domāju, ka iebraukšu trijniekā. Beigās savā vecuma grupā finišēju vienpadsmitais jeb pēdējais. Tie, kas palika aiz manis, — izstājās.

— Pārliecība papēžos, ja?

— Iedoma bija papēžos! Iesākumā savu čomu paņēmu kā piemēru, ka tas man ir jāapdzen. Šajās sacensībās pirmo reizi sapratu, ko nozīmē — aizvējš. Sacensībām turpinoties, pazuda mans čoms, bet vēlāk pazuda visi mani konkurenti. Ar dažiem kalniem pat netiku galā, tāpēc uzstūmos, līdz visbeidzot sāku prātot, kad tas viss beigsies. Vienā brīdī man prātā iešāvās doma — varbūt braukt atpakaļ? Pa ceļam redzēju vilciena staciju. Sacensības jau tā bija noriebušās, ka sāku prātot, uz kuru pusi jābrauc vilcienā, lai nokļūtu mājās.

— Tātad nākotnes plāni skaidri.

— Visnotaļ. Tik mazliet jāpatrenējas, lai gan zinātāji teica, ka priekš pirmās reizes nemaz nav slikti. Lai apmierinātu interesi, pēc finiša aizgāju paskatīties uz večiem, kas manā vecuma grupā izrādījās pārāki. Tie bija zirgi ar muskuļotām kājām. Arī 70+ grupā bija tādi veči, kuriem ne tuvu neizskatās tik, cik pasē rakstīts.

Turklāt man ir paveicies, jo man ir sieviņa, kura labprāt skrien un slēpo. Viņa neļaus man ierūsēt. Viņa ir mans dzinulis.

 

Jānis KIRILKO

Motosportists, SIA Karlo Motors darbinieks

Dzimis: 1960. gada 3. novembrī Aizkrauklē

Izglītība: Saulaines tehnikums

Motosportā: kopš 1987. gada, iepriekš trenējies brīvajā cīņā

Sasniegumi motosportā: deviņdesmito gadu sākumā blakusvāģos kopā Andi Šūmani vairākkārtēji Baltijas un Latvijas čempioni, 1997. g. 1. v. LČ kopā ar Normundu Lukstiņu, kvadriciklos 2004. g. 1. v. LČ Open klasē, pēc 2010. g. regulārs LČ laureāts (3 x 1. v.) veterāniem

Ģimenes stāvoklis: divas reizes precējies, četru dēlu un vienas meitas tēvs

Vaļasprieks: motosports

Autori: Augusts Brants