twitter facebook instagram

Team Eiduki. Patrīcijas iznāciens

12.Feb.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
334
Team Eiduki. Patrīcijas iznāciens

Viens tēvs, viena māte, septiņi bērni, divi olimpieši… Pirmais līdz olimpiskajām distanču slēpošanas trasēm 2006. gadā Turīnā Eiduku vārdu aiznesa Valts. Tagad kārta Patrīcijai, kura strauji kāpj augšup. Jau aizpērn sešpadsmitgadīgā Kokneses skolniece izcīnīja 21. vietu II Jaunatnes olimpiskajās spēlēs Lillehammerē, pērn viņa kļuva par absolūto Latvijas čempioni pieaugošo konkurencē. Šīs ziemas sākumā Skandināvijas kausa izcīņā Patrīcija finišēja ar Latvijas FIS punktu rekordu (65), janvārī Igaunijas čempionātā pārspēja visas slavenās kaimiņvalsts slēpotājas, bet īsi pirms došanās uz Phjončhanu finišēja devītā sprintā pasaules junioru čempionātā. Pirms tam tāda ranga sacensībās labāko desmitniekā iekļūt nebija izdevies nevienam mūsējam.

Mūsu delegācijā Phjončhanā Patrīcija Eiduka ir otra jaunākā dāma, kurai, olimpiskajam mēnesim sākoties, palika astoņpadsmit. No tiem viņa slēpo jau kādus piecpadsmit. “Tiklīdz sāku staigāt, mani ņēma līdzi uz visām brāļu sacensībām,” smaida Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas 11. klases skolniece. Izskatās, ka Patrīcija nemaz nevarēja neslēpot. Vai tas bērnībā tomēr nebija drusku apnicīgi? “Man patika ļoti,” Patrīcija kategoriski noraida jebkādas aizdomas. “Ja vecākie bērni iet pa priekšu, nekāda pierunāšana nav vajadzīga,” piebilst Patrīcijas tēvs un treneris Ingus Eiduks.

PAROCĪGAIS SMAGUMS

Bet distanču slēpošana, jo sevišķi jaunām meitenēm, ir smags sporta veids, turpinu provocēt. “Ļoti smags,” Patrīcija piekrīt nekavējoties. “Vispusīgai jābūt. Daudz jāskrien, jāpeld… Jau bērnudārzā sāku apmeklēt peldēšanas treniņus. Joprojām patīk peldēt.” Šī vispusība, iespējams, kaut nedaudz kompensē to, ka Eiduki reti kad varējuši atļauties agrās treniņnometnes uz sniega, kur nu vēl uz ledājiem. “Tas prasa lielas finanses,” jaunās slēpotājas balsī ieskanas lietišķība. “Mums ir tikai vietējie sponsori. Un paldies viņiem! Šogad sezonu varējām sākt laikus — 9. oktobrī Voukati sniega tunelī.”

Vēl pirms šīs sezonas Patrīcija tomēr nav bijusi pilnīgi droša, ka izdosies kļūt par olimpieti. “Nezinājām, ko dos vasaras darbs,” viņa skaidro. “Sprintā es tikai nedaudz biju priekšā Ingai Paškovskai, distancē mazliet vairāk — Andai Muižniecei.” Bet FIS punktu rekords decembrī 10 km distancē brīvajā stilā šīs bažas dzēsis. “Tā trase Somijā bija man parocīga — smaga, ar daudziem kalniem,” atceras Patrīcija. Kā viņai var būt izdevīga trase ar gariem kāpumiem, jo, salīdzinot ar Skandināvijas slēpošanas centriem, Pļaviņas ir gandrīz līdzenums? “Mēs paši par to brīnāmies,” atzīst Patrīcija. “Vasarā galvenokārt rollerējam Vecbebros pa Odzienas šosejas divu kilometru posmu, kurā nav kāpumu.” Kas tad treniņu procesā aizvadītajā vasarā tika mainīts? “Mēs katru gadu kaut ko liekam mazliet klāt,” Patrīcija kļūst noslēpumaina. “Iepriekš pirmais treniņš bija divas stundas, bet tagad tas ir divarpus stundu… Tētim nepatiks, ja sīkumus izstāstīšu.”

Nepavisam nav tā, ka olimpiete dzīvo tikai sportā vien. Patrīcija mācās spēlēt ģitāru, viņai patīk dziedāt korī, piedalījusies divos Dziesmu svētkos. Pirmajos kā dejotāja, tagad gan šai nodarbei vairs laika neatliekot. Bet skolas korī Patrīcija dzied joprojām.

MAZĀ MĀSA, LIELIE BRĀĻI

Savulaik Patrīcija pamēģinājusi spēkus arī biatlonā, un veicies viņai itin labi, vienkārši sirdij tuvāka esot distanču slēpošana, kurā viņai labāk padodas brīvais stils. Sniega badā Latvijas bāzēs ne vienmēr izdodas ievilkt sliedi klasiskajam stilam. “Treniņu kvalitāte sāk zust,” norāda sportiste. Šoziem arī slidsolī Patrīcijai labu laiciņu kopā ar mazo brāli nācās trenēties 1,3 km aplī pa pērnās ziemas deponēto sniegu Igaunijas bāzē Jolumē.

Uz viņas jakas lepni rakstīts Team Eiduki. Tādu uzrakstu cienīgi nesāt arī visi seši Patrīcijas brāļi, sākot ar vecāko — Kasparu, kas bija pazīstams slēpotājs. Valts kļuva par olimpieti. Krists vairāk pievērsās biatlonam, savulaik pasaules junioru čempionātā stafetē Latvijas komandā finišējot labāko sešniekā. Labi slēpotāji bija arī Nils un Ralfs. Aiz Patrīcijas seko četrpadsmitgadīgais pastarītis Edijs, kam ir visas iespējas kļūt par trešo Eiduku olimpieti. Visiem treneris ir tēvs Ingus, karstākā līdzjutēja — mamma Anita. Šoziem viss Team Eiduki galvenokārt strādā Patrīcijas labā. Šajā ziņā viņai ir daudz vieglāk kāpt augšup nekā vecākajiem brāļiem.

BEZ MITRIEM KABATLAKATIEM

Līdz Latvijas junioru čempionam trenera Knodzes izaudzinātais Ingus Eiduks no Pļaviņām uz 30 km attālajiem Vecbebriem pārcēlās, sākot strādāt par sporta skolotāju turienes tehnikumā, pēc tam internātskolā. Tagad Vecbebros vairs nav ne tehnikuma, ne internātskolas, un Ingum par vienu darbu mazāk. Tagad viņš ir tikai treneris Aizkraukles sporta skolā, kuras distanču slēpotāji un biatlonisti lielākoties trenējas pie Pļaviņām Janku bāzē, kuras izveidē galvenie nopelni Ingus jaunākajam brālim Jānim. Savukārt Patrīcijas mammai — krievu valodas skolotājai Anitai — nu jābrauc uz darbu Mārupes vidusskolā. Tas nozīmē, ka piecas dienas nedēļā viņa dzīvo pie dēla Rīgā un Vecbebru līvānietē, kam dots Gundegu vārds, galvenā saimniece ir Patrīcija. Ģimenes vienīgie papildu ienākumi ir agro zemeņu audzēšana, un slēpotājiem maijā starp treniņiem atpūtas vietā jāiet ravēt zemenes. “Bet tā jau tikai norūdās,” smej Ingus.

Protams, arī Eiduki gribētu lielāku atbalstu no Latvijas Slēpošanas federācijas, bet viņi neraud, jo par mitriem kabatlakatiem labākus uzskata racionālus rīcības plānus, publiski nesolot raut zvaigznes no debesīm, bet, izmantojot katru iespēju, pakāpties tām tuvāk. Par saviem mērķiem gan šajās olimpiskajās spēlēs, gan sportā vispār Patrīcija nesaka ne pušplēsta vārda, vien īsi piebilst: “Protams, ka man tādi ir.”

PIRMĀS UN PĒDĒJĀS?

Šīs viņai būs tikai pirmās spēles. Vai paliks arī pēdējās? “To redzēsim pēc tam, viss atduras pret finansēm,” skolniece atkal runā skolotājas nopietnībā. Pēc skolas beigšanas viņa nolēmusi Stradiņa universitātē studēt medicīnu. Tik nopietnas studijas ar lielo sportu taču apvienot nav iespējams?! “Skaidrs, ka tā,” atbilde ir īsa. “Vēl vienu gadu sportošu, tad būs jāizvēlas.”

Visi Patrīcijas vecākie brāļi pēc vidusskolas beiguši nopietni trenēties. Un ne tāpēc, ka izaugsmē būtu apstājušies. “Viņi saprata, cik daudz ģimene spēj pavilkt,” man nemaz nešķiet, ka runāju ar padsmitgadnieci. “Ja savā pirmajā olimpiādē izcīni piecdesmito vietu, nākamajā — četrdesmito, aiznākamajā — trīsdesmito, tad tam nav nekādas nozīmes. Vai tam jāvelta astoņi gadi? Tajā laikā jau var daudz ko citu dzīvē izdarīt.” Tā, lūk. Patrīcija gan atzīst, ka viņa esot mazliet atšķirīgā situācijā. Brāļi jau lieli, var palīdzēt ne tikai ar padomu. Piemēram, olimpietis Valts beidzis Lauksaimniecības akadēmiju, tagad vada pats savu uzņēmumu. Krists studējis finanses Amerikā, strādā vienā no pasaules lielākajām investīciju bankām Ņujorkā.

Autori: 
Dainis Caune