twitter facebook instagram

Ūdens sajūtu slīpētāji

20.Mai.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
338
Ūdens sajūtu slīpētāji

Strauji un pārliecinoši pasaules un Eiropas labāko jauno smaiļotāju pulkā ieairējuši jaunie rīdzinieki Kristofers Lamberts un Edvards Ceipe. Arī treneris jauns, kaut gan uzvārds gana dzirdēts — Aglenieks. Jauniešu trenera Raivo tēvs — Aigars Aglenieks — ir mūsu divkāršā olimpieša Krista Straumes treneris.

Tagad Aigars pārgājis administratīvā darbā Murjāņu sporta ģimnāzijā un vada struktūrvienību Jūrmala, bet trenera rīkus, motorlaivu ieskaitot, nodevis savam dēlam. Interesanti, ka Aigara audzēkņi tik agrā jaunībā nav guvuši tik skanīgus titulus. Stafete turpinās, jo Raivo jauniešiem savu palīdzību neliedz arī Krists Straume, kurš sācis strādāt par treneri.

TĒVA PĒDĀS UN SPORTA VEIDU KARUSELIS

Edvarda Ceipes tēvs savulaik pats bija gana labs airētājs, un pēc dēla meklējumu pilnajām gaitām florbolā, džudo, futbolā tīri saprotams bija tālākais sporta ceļš — kā savulaik tēvam — sēsties smailītē. Tieši klātienē tēvu laivā mazais Edvards nebija redzējis, vienīgi fotogrāfijās, taču šis sports ģimenē bija pazīstams.

Kristofera ceļš sportā sākās ar karatē. Sākumā, kad bija daudz vispārīgu vingrinājumu rotaļu veidā, sporta veids likās gana interesants, taču — kad sākās kontaktcīņas, puikas degsme atslāba — tas nav mans.

Smaiļošanu Kristofers pirmo reizi redzēja televīzijā, kad Londonā 2012. gadā notika olimpiskās spēles. Sporta veids likās ļoti dinamisks, katrs īriens un šļakatas, jau dīvānā sēžot, uzdzina adrenalīnu. Puisis devās uz Lucavsalu, un pirmie mirkļi visvienkāršākajā laivā (gluži vai silē), pat bez sēdeklīša (lai tik viegli neapgāztos), TV redzēto acumirklī neapliecināja, taču vēlāk, kad pienācīgā stabilitāte bija rokās un treneri ļāva sēsties jau ātrākās laivās, priekšstati apstiprinājās — tas tik ir ātrums! Turklāt svaigā gaisā, reizēm miglā, reizēm caur ledus vižņiem, dažkārt motorlaivu saceltajos viļņos. Tā ir brīvības izjūta, kad reizēm Daugavas vidū esi viens pats un vari kaut vai kliegt. Tas puisi pamatīgi apbūra. Draugu pulks, sacensības, ārzemju braucieni, pirmās medaļas, tas viss liek domāt, ka no smailītes Kristofers tik ātri ārā nekāps.

Edvards savas gaitas sportā arī sāka ar cīņas sporta veidu — karatē. Kad sākumā bija dažādi vingrinājumi, brīžiem pat rotaļu veidā, tas likās gana interesanti, taču vēlāk kontaktcīņas Edvardu vairs nesaistīja un pamatots likās ģimenes lēmums iet tēva pēdās un sēsties smailītē. Tā aizrāva uzreiz, un brīžiem pat bija grūti nosēdēt skolas solā, jo ātrāk gribējās tikt uz ūdens. Sākumā gan gāja visādi un neplānotas peldes gadījās itin bieži, taču Edvards atzīst, ka tas viss pieder pie lietas, un ne reizes neesot domājis par izvairīšanos no iesāktā.

Stundu garais ceļš līdz Lucavsalai puišus nesatrauc, tas arī ir process. Vispār tas viņiem liekoties apbrīnojami, ka teju vai Rīgas vidū ir tāda miera osta, kas ir tālu no pilsētas kņadas un putekļiem.

SAPRASTIES BEZ VĀRDIEM

Treniņu biežums auga, nometnēs reizēm līdz pat trim nodarbībām dienā. Parasti puiši laivā sēžas sešas reizes nedēļā, jo laivas izjūta nedrīkst zust ne uz mirkli. Kaut arī divniekā gūti lielākie panākumi, jaunieši bieži vien sacenšas arī vieniniekos.

Nevar noliegt, ka divnieks patīk vairāk, jo ir kopības izjūta, kas puišus saista jau no pirmās reizes vienā laivā. Kristofers atzīst, ka airēt vienam un divatā ir ļoti dažādas lietas. Piemēram, ieliekot divniekā pasaules čempionu un vicečempionu vienā laivā, uzvarētāji divniekā noteikti neiznākšot.

Vajadzīga trenēta kopības izjūta, prasme saprasties bez vārdiem (distancē, it sevišķi 200 metros, kur katrs neveikls nieks var pārvilkt strīpu sekmīgam startam, puiši nesarunājas) — tikai izjūtu līmenī — ir divnieka ikdiena.

Abi atzīst, ka tuvākā distance viņiem ir 200 metri, taču olimpiskajās spēlēs divnieki šajā sprinta distancē vairs nestartē, atlicis vien 1000 metru brauciens. Pamazām arī pārējās sacensībās tiek iekļautas tikai olimpiskās distances. Tas prasa vairāk fiziskā spēka, lielāku taktisko gudrību. Viņi domā, ka Latvijas laikapstākļiem vairāk piemērots būtu sprints, jo mums aktīvā sezona uz ūdens nav tik gara kā siltākās zemēs un vajadzīgo noairēto kilometru skaitu nav tik viegli savākt.

Ziemā vairāk laika jāvelta fiziskajiem treniņiem svaru zālē, krosa distancēs, baseinā. Abi to uztver kā neatņemamu procesa sastāvdaļu, taču visu ziemu tiek gaidīts pirmais ūdens. Tagad, kad rezultāti aug, puiši ūdens kristības sagaida dienvidos, kas ļauj ātrāk iegūt sportisko formu. Aukstie pavasari un rudeņi zēnus nebaida. Abi smej, ka esot tā norūdījušies, ka praktiski ar saaukstēšanās slimībām neslimojot.

Par treneri Raivo abiem tikai labi vārdi. Esot stingrs, bet ne pārmēru, puišos ieklausās, un viss notiekot kopīgās interesēs, ja ir domstarpības, tad par niekiem. Tā kā pats Raivo neesot bijis airētājs, tad tehniskajās niansēs neatsverami ir divkārtējā olimpieša Krista Straumes padomi, kas pēc sporta gaitu beigšanas Rīdzenē sācis strādāt par treneri.

ZAUDĒT, LAI IEGŪTU

Puiši ir jauni, un mūsdienu dzīvē kārdinājumu ārpus sporta netrūkst. Abi uzsver, ka labi apzinās, kas viņu dzīvē ir galvenais, un šķietamo atturību no citām vienaudžu izpriecām nepārdzīvo. Ja arī kādu līksmes brīdi zaudē, tad saprotamu iemeslu dēļ.

Savs laiks arī atpūtai, kad beidzas sezona, vakars pirms brīvdienas. Draugi ārpus sporta, radi to saprot, un domstarpību nav.

Abiem ļoti patīk doties ārzemju braucienos. Tā kā puiši ir spēcīgi angļu valodas prasmē, daudz draugu ir no citām zemēm. Kristofera paziņu pulks ir kuplāks, jo viņš zina arī krievu valodu. Abiem atmiņā sevišķi palikuši pirmie starti siltajās zemēs, kad ūdens no ierastā drēgnuma pārvērties teju vai karstā. Pavisam citas izjūtas.

Ārzemju braucienu kļūst arvien vairāk. Šogad būs gan Eiropas un pasaules čempionāti U-18 vecumu grupās, gan tradicionālās Olimpic hope sacensības, kur startē visi pasaules labākie jaunie airētāji.

Jautāti par īpašiem rituāliem pirms sacensībām, abi smej, ka nekā īpaša neesot, esot gan pamanījuši, ka labāk veicoties tad, kad pēdējos treniņos nekas nav izdevies, viss gājis šķērsām.

Puiši stāsta, ka ar katru startu aug viņu pieredze, arvien labāk izprotot laikapstākļus, kāda noteikta celiņa īpatnības un priekšrocības. Lielu sacensību priekšsacīkstēs celiņus nosaka izlozes kārtībā, un reizēm iekrītot malējie, kas prasa vairāk spēka un divkāršas centības, bet finālbraucieni notiek pēc labākajiem rezultātiem priekšsacīkstēs, un jāairē vidus celiņos, kur labāk jūti pretinieku un vieglāk cīnīties par katru centimetru.

Vairāk tas attiecas uz 1000 metriem, jo 200 metru sprintā neredzi neko. Edvards teic, ka pirmos 150 metrus pat neatceroties, viss notiekot automātiski.

1000 metros savu lomu spēlē arī stratēģija, kaut ātri, savā tempā, jāairē jau no pirmajiem metriem. Kad maksimāli iespējamais temps izturēts, tad līdzīgu pretinieku cīniņā viss izšķiras pēdējos pārsimt metros, kad jāairē ātrāk, nekā liekas iespējams.

Puiši jūtas atraduši savu sporta veidu un ir pateicīgi sporta skolai, trenerim, vecākiem, bez kuru atbalsta trenēties un startēt tik augstā līmenī nebūtu iespējams. LOV sastāvā pagaidām ir tikai Edvards, jo Kristofers bija nedaudz par vecu, lai piedalītos Eiropas Jaunatnes olimpiskajā festivālā, par kura panākumu Edvards tika uzņemts LOV sastāvā. Kristofers gan smej, ka viss vēl labojums, jo abi neslēpj savu galveno mērķi — pēc sešiem gadiem startēt olimpiskajās spēlēs. Priekšā vēl junioru sacensības, abi cer jau šogad cīnīties par vietu pasaules pieaugušo čempionāta dalībnieku vidū.

Vēl gana laika ūdens sajūtu slīpēšanai.

 

Kristofers LAMBERTS

Smaiļotājs, sporta skola Rīdzene

Dzimis: 2000. gada 5. augustā Rīgā

Augums: 188 cm, svars 82 kg

Izglītība: Rīgas Angļu ģimnāzijas 11. klases skolnieks

Sporta gaitas: karatē, kopš 12 gadu vecuma trenējas smaiļošanā

Treneris: Raivo Aglenieks, konsultē olimpietis Krists Straume

Lielākie sasniegumi sportā: sudraba medaļa Eiropas U-18 čempionātā divniekos kopā ar Edvardu Ceipi (2017. g.), bronzas medaļa pasaules junioru sacensībās (ar Edvardu Ceipi) Olimpic Houpe (2017. g.)

Vaļasprieki: fotografēšana, literatūra

 

Edvards CEIPE

Smaiļotājs, sporta skola Rīdzene

Dzimis: 2001. gada 16. maijā Rīgā

Augums: 189 cm, svars 86 kg

Izglītība: Rīgas Ezerkrasta pamatskolas 9. klases skolnieks

Sporta gaitas: futbols, florbols, džudo, no 12 gadu vecuma trenējas smaiļošanā

Treneris: Raivo Aglenieks, konsultē olimpietis Krists Straume

Lielākie sasniegumisportā: sudraba medaļa Eiropas U-18 čempionātā divniekos kopā ar Kristoferu Lambertu, bronzas medaļa pasaules junioru sacensībās (kopā ar Kristoferu Lambertu) Olimpic hope (2017. g.), sudraba medaļa Eiropas Jaunatnes olimpiskajā festivālā (2017. g.) kopā ar Nauri Tomsonu

Vaļasprieks: literatūra, atpūta svaigā gaisā

Autori: 
Juris Bērziņš Soms