Ugunsdzēsējs grib izslēgt telefonu

Aizvadītā sezona Latvijas izlases centra uzbrucējam Jānim Spruktam bija viena no raibākajām visā karjerā. Pirmo reizi bija iespēja izmēģināt spēkus Nacionālajā Hokeja līgā Panthers vienībā. Vienlaikus Jānis kļuva par fārmkluba Americans vērtīgāko spēlētāju. Tomēr Sprukta nākamās sezonas priekšā vēl ir liela jautājuma zīme.
Lai arī Floridas Panthers rīdzinieku draftēja 2000. gadā, šī komanda Jāni atcerējās vien nesen. Floridiešu rindās tika aizvadīti trīspadsmit mači, gūstot trīs punktus un beidzot debijas sezonu ar lietderības koeficientu +1.Taču lielāko daļu sezonas latviešu hokejists pavadīja fārmklubā Americans, Ročesterā. Te 58 spēlēs gūti 18 vārti, izdarīta 41 rezultatīva piespēle, un lietderības koeficients ir +9. Bet ne jau ar šiem notikumiem vien Jānim bija aizņemtas domas. Janvāra vidū viņš kļuva tētis Emīlam.

Cigārs nepīpētājam

- Vai aizvadītajā sezonā nejuties kā ugunsdzēsējs, kura tālrunis ieslēgts visas divdesmit četras stundas diennaktī?

- Kad mani no Ročesteras izsauca uz Floridu, nācās lidot kā no Latvijas līdz Itālijai. Stundas laikā jāsakravājas, lai paspētu uz lidmašīnu. Sajūta ne visai omulīga, jo atvēlētais laiks, lai iejustos komandā, līdzinājās gandrīz vai nullei. Koncentrējos vienai spēlei, katram treniņam Americans rindās, te pēkšņi atskan zvans, un man jālido. Lai pielāgotos citai komandai, nepieciešams laiks, lai izprastu kolēģus, iepazītu NHL hokejistu dzīvei.

- Abās komandās vienmēr spēlēji centra uzbrucēja postenī?

- Šogad jā. Pērn Somijā spēlēju malā. Treneris teica, ka man sanākot visai labi un mani saskatot kā malējo spēlētāju.

- Kur pats labāk jūties?

- Man labāk patīk centrā. Aizsardzībā esmu tuvāk saviem vārtiem, savukārt uzbrukuma zonā nelienu pārāk dziļi, rūpējoties vairāk par savas komandas drošību.

- Salīdzinoši biežā ceļošana no savas komandas uz Panthers izsita no psiholoģiskā ritma?

- Mēs ar Lauru ziemas vidū gaidījām nākam pasaulē pirmdzimto. Satraucos, vai nebūšu tālu no mājām, kad tas notiks. Ročesteras komandai bija izbraukuma mači, bet ar galveno treneri sarunāju, ka drīkstu palikt mājās, kad dzims Emīls. Par godu šim notikumam ievēroju Americans tradīciju - uzsaucu visiem cigārus.

- Tu pīpē?

- Nē. Taču tas pat nav svarīgi - galvenais ir rituāls. Gada sākumā komandas kapteiņa ģimenē arī piedzima puika. Tā ka vēl reizi bija cigāru pasākums.

- Sprukta hokejs pirms un pēc dēla piedzimšanas ir atšķirīgs?

- Hokejs nez vai, toties dzīves uztvere noteikti. Mainījies skats uz dzīvi. Tagad ir grūtāk. Ne jau puika problēmas sagādā. Vienkārši laika palicis par maz. Pirms bērna piedzimšanas kaut ko nojaut, kaut ko zini, taču nespēj iztēloties. Tagad viss ir citādāk. Ar Lauru dalām pienākumus. Labi, ka Emīls mums ir miera mika.

Saskaitāmie atmosfērai

- Kad tuvojās pasaules čempionāts, internetā lasīji anonīmos izteikumus par sevi?

- Zinu, ka nevajag īpaši aizrauties ar šādu tekstu lasīšanu, tomēr aci laiku pa laikam uzmetu. Šīs atsauksmes uztveru kā darbošanos cilvēkiem, kam nav, ko brīvajā laikā darīt. Saprotu, ja tiek izlasīts kāds raksts un pēc tam par to tiek izteikts viedoklis. Bet, ja nekaunīgā, reizēm pat rupjā veidā tiek runāts par manu ģimeni un vēl kaut ko, man tas nav pieņemami. Tāpat kā tad, ja raksta, ka esmu kādā mačā bijis superīgākais. Nu nevajag man to.

- Rakstītāju pārmetumi tev bija visai skarbi, sak, Sprukts it kā pat nevēloties spēlēt izlasē...

- No malas jau vienmēr laikam vairāk zināms. Pirms čempionāta izlases treneri zvanīja un vaicāja, kā būs ar mani? Viņiem bija jārunā ar kluba vadību. Taču jau laikus brīdināju, ka nelidošu pāri okeānam, kamēr nebūs nokārtota pase Amerikā dzimušajam dēlam, turklāt ģimeni es tur neatstātu, jo līgums ar komandu man beidzās. Papīru kārtošana prasīja ļoti ilgu laiku. Kad viss tika atrisināts, tiklīdz manai komandai beidzās izslēgšanas mači, uzreiz braucu uz čempionātu.

- Nekavējoties vajadzēja iejusties izlases ritmā un rokrakstā.

- Mačam ar itāļiem vēl netiku pieteikts. Nu nevar teikt, ka mūsējie spēlēja pusspēkā. Neviens uz čempionātu nebrauc ar vēlēšanos zaudēt. Nācās cīnīties par palikšanu elitē, un bija skaidrs, ka jāuzvar vismaz divos mačos no trijiem. Es spēlēju ar ikvienu partneri. Iespējams, ja būtu vienā maiņā ar saviem vienaudžiem, ātrāk rastu savstarpējo sapratni. Vajag laiku, lai pierastu. Ar saviem kolēģiem centos spēlēt droši, ar garantiju, lai nekļūdītos bīstamākā situācijā.

- Iespējams salīdzināt Latvijas pērnā un šā gada izlasi?

- Noteikti. Šogad bija vienkāršāk spēlēt. Pērn bija citādāk, jo nebijām pieraduši pie tāda komandas trenera vadīšanas stila. Man tas likās nomācoši. Čempionāts pašu mājās, bet dzīvojām atsevišķi no pārējām komandām, reti izdevās ar konkurentiem kontaktēties. Nevajadzēja jau nekādas īpašas izklaides, taču gribējās vismaz brīdi satikties ar savām ģimenēm, lai varētu smelties enerģiju. Man šķiet, ka Latvijas izlasei toreiz čempionāts izvērtās vienīgi par darbu, lai noturētos elites grupā. Šogad viss bija citādāk. Lai arī atkal cīnījāmies par palikšanu, pavisam cita atmosfēra valdīja treneru korpusā, arī attieksmē pret spēlētājiem, un hokejisti to prot novērtēt.

Pieturas zīmes meklēšana

- Sezonas beigās Ročesteras komanda tevi atzina par vērtīgāko spēlētāju.

- Kad notika balsošana, biju izsaukts uz Floridu. Kad uzzināju jaunumus, protams, bija patīkami. Tas ir liels pagodinājums. Laukumā netiecos apmierināt personiskus mērķus. Ja komanda vinnē, tad iespējams nospēlēt savtīgāk, bet ja cīņa rit punkts punktā, primārais man nav darboties savas statistikas uzlabošanas vārdā.

- Vari pateikt, kura sezona tev bijusi veiksmīgākā?

- Kad spēlēju, šķiet, vienmēr to daru stabili. Katru gadu gūstu arvien lielāku un nozīmīgāku pieredzi, tad arī spēli vērtēju citādāk.

- Tev Floridas Panthers piedāvā divu gadu divpusējo līgumu. Nojaušu, ka vēlies vienpusējo. Tie, kuri īpaši neseko līdzi hokeja dzīvei, varbūt nodomās, redz, ko tas Sprukts iedomājas...

- Man piedāvā to pašu līgumu, kāds bija pērn, ar pieaugošiem konkrētiem naudas procentiem. Tas tiek darīts tādēļ, lai es paliktu komandas īpašumā. Ja līgums netiktu piedāvāts, jebkura cita komanda to varētu izdarīt, un man ar floridiešiem vairs nebūtu nekādu saistību. Ja nevienošos ar Panthers, es jaunajā sezonā nevarēšu spēlēt citā NHL klubā, jo viņi man piedāvājuši līgumu. Ja kāds cits klubs gribētu mani savās rindās, tam jāveic vai nu spēlētāju apmaiņa vai arī jāvienojas citādāk ar manu klubu.

- Patlaban arī bez līguma jūties stabili?

- Esmu pārliecināts, - ja ne Amerikā, Eiropā darbu atradīšu, kur būtu gan pienācīgs atalgojums, gan pietiekami liels man atvēlētais spēles laiks.

- Kādēļ nevēlies spēlēt AHL?

- Ir vairāki apsvērumi. Šīs līgas hokeju uzskatu sev par aizvadītu etapu. Somijā, kur arī esmu spēlējis, ir augstākas klases hokejs. Amerikāņu līgā lielākoties cīnās juniori. Vecs nejūtos viņu vidū, tomēr cenšos skatīties uz priekšu.

Tiesa, šis finansiālajā ziņā bija pirmais gads, kad izdevās kaut ko iekrāt vasarai, arī sezonā varēju dzīvot bez raizēm. Tas nav mazsvarīgi. Tomēr, ja atgriezīšos AHL, nevarēšu uzturēt ģimeni. Neesmu īpaši prasīgs, tomēr uz dzīvi raugos reāli. Ja es būtu Floridas komandā, viss būtu pavisam citādāk. Tagad aktīvi darbojas aģenti, lai nonāktu līdz kopsaucējam. Līdz vasaras vidum jātiek skaidrībā. Ja ne, jāskatās Zviedrijas, Somijas, Krievijas, varbūt Šveices virzienā. Turklāt dzīve sportā nav ilgstoša, un jāsāk domāt, ko darīt pēc hokeja spēlēšanas.

- Nedomā, ka, neparakstot līgumu ar Floridu, tā būtu atkāpšanās?

- Tādu raustīšanu kā pagājušajā sezonā vairs nevēlos. Pieļauju, ka pēc sezonas citā valstī, es varētu atgriezties NHL. Ne jau visu mūžu būšu Floridas komandas īpašums.

- Ko Laura par to visu saka?

- Daudz esam runājuši, un svarīgi tas, lai arī viņai un puikam būtu labi, arī sadzīves apstākļi nav mazsvarīgi. Turklāt Laurai vienmēr izdodas ātri iejusties jaunā vietā. Katrā ziņā, lai kur arī es spēlētu un mēs dzīvotu, centīsimies dēlam iemācīt ne vienu vien valodu.

Virziens un krustceles

- Hokeja spēlei ir tautība?

- Nez vai. Tiesa, ir amerikāņu un Eiropas hokejs. Pie mums cieņā ir skaists hokejs. Jaunie, kuri apbružājušies dažādās komandās, spēlē hokeju aptuveni pa vidu abiem stiliem. Amerikā ir vairāk spēka spēles. Ļoti svarīgas ir darba spējas un talants. Ja komanda saliedēta, ja visi cīnās, ripa noteikti atradīs ceļu konkurentu vārtos, kaut vai atsitoties... pret tiesnesi. Tiem, kuri tiecas uz kopēju mērķi, veiksme vairāk palīdz. Vieni saka, - uzvar stiprākais, man šķiet, - tie, kuri vairāk vēlas uzvarēt. Nevis kā viens indivīds, bet gan visi kopā, kas krīt un ceļas panākuma vārdā.

- Patlaban ir iemesls panikai, jo gandrīz katru gadu kāds Latvijas hokejists tika draftēts kādā no NHL komandām, bet šoreiz - neviens, toties Andri Džeriņu izvēlējās Kanādas Hokeja līga.

- Panikai bija jābūt jau tad, kad izlasē sāka ienākt jaunā paaudze, arī es. Latvijā var sasniegt pieklājīgu spēles līmeni, taču lai kļūtu par stabilu izlases hokejistu, vajag rauties prom uz citām valstīm. Jaunajiem, ja iespējams, jātiecas uz Skandināviju, arī Čehiju, Slovākiju, Krieviju, Šveici.

- Tu neviļus met akmeni arī sava trenera dārziņā...

- Mums treneri, manuprāt, nav pietiekami izglītoti, arī pieredzes ir par maz. Viņi ir labi, taču katram ir savs spēju slieksnis, un tas ir kritiski jāatzīst. Esmu ļoti pateicīgs savam trenerim Gintam Biseniekam, kurš mani izaudzināja. Kad aizbraucu spēlēt uz Somiju, pāris gadu laikā daudz ko sevī atklāju jaunu, īpaši domāšanā. Kad atgriezos mājās, daudz runāju ar savu treneri, un nonācām pie daudzām vienojošām atziņām.

- Tajā pašā laikā ne viens vien treneris uzskata, ka puišiem vēl kādu gadiņu vajadzētu palikt Latvijā un tikai tad skatīties pāri robežām. Jo citur lielākoties uzmanība tiek pievērsta vien mačiem, bet meistarības pilnveidošanai neatliekot laika.

- Daudz ko izšķir vecāku un pašu puiku vēlme. Un kurš gan trenerim liedz jaunajiem hokejistiem iemācīt nepieciešamās prasmes, līdz viņi dodas prom? Turklāt katrā valstī ir citādāk. Daudz esmu runājis ar izlases asistentu Hariju Vītoliņu, kurš strādā Šveicē. Viņiem liela uzmanība tiek pievērsta sportista domāšanas attīstīšanai, izglītībai. Ne jau visi būs profesionāli hokejisti. Pie mums lielākoties tā ir vienīgā doma - būt profesionālam spēlētājam, un nereti monotonie treniņi bremzē personisko izaugsmi. Daudziem jau pusceļā viss apnīk, un tad nonāk krustcelēs, nezinot, ko turpmāk darīt.

- Tu arī kādreiz varēsi pielikt savu roku hokeja saimniecības sakārtošanā, ja reiz mācies LSPA?

- Pirmais gads bija salīdzinoši vienkāršāks, toties, spēlējot Amerikā, ar studēšanu bija tā pašvakāk. Pienāks laiks, un visu nokavēto noteikti atgūšu. Taču pagaidām vēl vēlos spēlēt hokeju.

Māra JURŠEVICA

Citāti

„Uz Janku vienmēr var paļauties. Viņš ir īsts komandas spēlētājs, un to mēs visi augstu vērtējam."

Oļegs Znaroks,

Latvijas izlases galvenais treneris

„Ar savu balsojumu komanda izteica savu izvēli, ka vērtīgākais mūsu hokejists ir Jānis Sprukts. Latviešu uzbrucējs vienmēr ir gatavs cīnīties visas mačam atvēlētās minūtes un ar savu piemēru iedvesmo pārējos."

Rendijs Kanejvorts,

Ročesteras Americans galvenais treneris

„Jānis ir ļoti sportisks, mērķtiecīgs, askētisks un principiāls pret visiem, ar kuriem ir vienā laivā. Un tajā pašā laikā ir patiesi sirsnīgs. Viņš nekad nav jāskubina, vienmēr cenšas iet un darboties visiem pa priekšu. Jānis ir dzimis līderis, par tādu nekļūst."

Gints Bisenieks,

Jāņa Sprukta pirmais treneris

Vizītkarte

Jānis Sprukts,

hokejists

Dzimis           1982. gada 31. janvārī

Augums, svars        1,90 m, 104 kg

Pozīcija         centra uzbrucējs

Draftēts         2000. gadā 8. kārtā Floridas Panthers

Mācās            LSPA

Spēlējis         piecos pasaules čempionātos, divos pasaules junioru un vienā pasaules jauniešu čempionātā, Essamika/Juniors, Lukko (Somija), Acadia Bathurst Titan (QMJHL), ASK/Ogre, IK (Odense), Rīga 2000, Hameenlinna (Somija), Ročesteras Americans, Floridas Panthers

Ģimene          sieva Laura, juriste; dēls Emīls, 5 mēnešus vecs