twitter facebook instagram

Uz asfalta dzimušie čempioni

21.Sep.2015 - Ieva Runge

Numurs: 
306
Uz asfalta dzimušie čempioni

Basketbols, futbols un florbols ir komandu sporta veidi, kurus vieno spēlēšana ar lielāku vai mazāku bumbu, bet Ghetto Games interpretācijā par kopīgu kļūst arī asfalts un cīņa laukumā formātā trīs pret trīs. Meistarība un talants izšķir daudz, bet, pieskaitot tam vēl cīņassparu, drosmi, spēju nežēlot sevi, iegūsim formulu, kā noteikt labākos Ghetto sportistus. Šogad žurnāla Sports versijā tie ir basketbolists Jānis Āre, futbolists Mārtiņš Auziņš un tikai 16 gadus vecais florbolists Raitis Ozols, kurš pierādīja, ka vienlaikus var triumfēt gan pie mazajiem, gan pie večiem.

Ghetto Games septītā sezona daudziem paliks atmiņā ar nu jau episko Sprite Slam Dunk konkursu, kuru jau ne mazums ārvalstu mediju sauc par labāko pasaulē, taču katram cilvēkam ir kāds viens sirdij tuvāks sporta veids. Florbols, futbols un basketbols ir īpašs savās izpausmēs, tādēļ trīs vakarus pēc kārtas Grīziņkalnā notika kaujas par čempionu tituliem, kurās piedalījās, bet ne vienmēr uzvarēja daudzi labi zināmi šo sporta veidu pārstāvji.

 

JĀNIS ĀRE: GHETTO REŽĪMS MAN PALĪDZĒJA MAINĪTIES

Ghetto Basket ar katru gadu arvien vairāk startē basketbolisti, kuri ziemā iztiku pelna Latvijas Basketbola līgas (LBL) klubos, tādēļ ne vienmēr visiem izdodas startēt finālos, jo viņi ir spiesti pakļauties līguma nosacījumiem un treniņu grafikam. Varētu teikt, ka šis gads bija patīkams izņēmums, jo čempionu titula izcīņā piedalījās gan pašreizējais valmierietis Jānis Kaufmanis, jūrmalnieks Edmunds Elksnis un ogrēnietis Mārcis Vītols, gan baroni Andris Epners, Rolands Nārķis un Artūrs Ausējs.

Par čempioniem kļuva Epnera pārstāvētais Viss.lv/ProBasketball, kurā cīnījās arī pagājušās sezonas LBL2 vicečempions Kristaps Jurjāns, bijušais Barona/LDz basketbolists Nauris Miezis, kā arī vienkārši Jānis Āre — pamanīts modelis modes industrijā Itālijā. Lai arī trīs no četriem šīs komandas spēlētājiem vēl pirms diviem gadiem triumfēja Ghetto Basket ar naktskluba Just nosaukumu, šovasar šis kvartets daudz biežāk bija pamanāms agros rītos Grīziņkalnā, piedaloties fiziskās sagatavotības treniņos. Reizumis Jānis Āre pat pārņēma treniņu vadību no Raimonda Elbakjana.

„Šovasar tieši fiziskā sagatavotība bija daudz augstākā līmenī. Nav šaubu, ka arī paši spēlētāji ne tikai palikuši par gadu vecāki, bet arī ieguvuši papildu pieredzi un spēlēja daudz gudrāk. To pašu varu teikt arī par sevi,” atklāj Ghetto Basket čempions Jānis Āre. „Šovasar ne tikai spēlējām kopā, bet arī regulāri kopā trenējāmies, komanda kļuvusi draudzīgāka, saspēlētāka. Pēc šā čempionu titula izcīnīšanas skaidrs, ka tieši šāds šis kvartets būs gan nākamvasar, gan tālākā nākotnē.”

— Ne Ghetto futbolā, ne florbolā sezonas ranga uzvarētāji netika pat pusfinālā, bet Viss.lv/ProBasketball izdevās izcīnīt čempionu titulu.

— Mēs bijām ne tikai fiziski spēcīgi, bet arī ļoti stipri motivēti uzvarām katrā posmā un čempionātā kopumā. Šajos gados esmu guvis pārliecību, ka, spēlējot trijatā — bez rezervista —, Grīziņkalnā praktiski nav iespējams uzvarēt. Ja vēl grupu turnīru izdotos sekmīgi pārvarēt, tad play-off stadijā, kad visās spēlēs notiek cīņas uz fizisko iespēju galējās robežas, tas vairs nebūtu iespējams. Saspringta mača laikā pat atpūta 20 sekunžu vai pusminūtes garumā ir ļoti noderīga, ir brīdis ievilkt elpu, lai atkal mestos atpakaļ cīņā.

— Divi čempionu tituli trijos gados. Var teikt, ka Latvija ir iekarota. Kad pienāks laiks starptautiskiem panākumiem?

— Šovasar visu bijām saplānojuši pārāk laikus — gan dalību Ghetto Basket turnīros Rīgā un ārpus tās, gan komandas kopīgās izklaides, piedaloties drauga kāzās, vai Prāta vētras koncerta apmeklējumu Ventspilī —, tāpēc nebijām gatavi izmantot gan iespēju startēt Sanktpēterburgā, gan pašu izcīnīto ceļazīmi uz starptautisko turnīru Tallinā. Cerams, ka šādas iespējas mūsu komandai būs arī 2016. gadā. Tad noteikti būsim gatavi apliecināt savu spēku ne tikai tuvākajiem kaimiņiem, bet arī Eiropas labākajiem ielu basketbolistiem.

— Mūsu saruna notiek deviņos no rīta, kad tev jau bijis fiziskās sagatavotības treniņš Grīziņkalnā.

— Nav šaubu, ka bez vērā ņemamas motivācijas es neceltos sešos no rīta, lai jau plkst. 7.25 Grīziņkalnā vadītu Ghetto fiziskās sagatavotības treniņus. Kāda būtu mana dienaskārtība bez Ghetto? Par to grūti spriest, taču skaidrs, ka Ghetto Games kustības izveidošanās bija man kā labs pamudinājums izvērtēt savas dzīves prioritātes. Tusiņu apmeklējumu un fizisko nodarbību attiecība ir krasi mainījusies par labu sportiskajam dzīves stilam.

— Komandas biedri ziemā pārstāv LBL un LBL2 klubus, bet kur tu esi apguvis basketbola pamatus, lai sekmīgi cīnītos basketbolā trīs pret trīs?

— Basketbola ābeci man pasniedza Ķekavas/VEF treneris Andris Eglītis, bet pēc tam nodarbības turpināju Valtera Basketbola skolā, kļūstot arī par Latvijas Jaunatnes basketbola līgas čempionu. Pēc kāda laika radās domstarpības ar treneri, nolēmu atgriezties VEF basketbolā skolā. To arī pabeidzu, bet tajā pašā laikā nolēmu izmantot arī piedāvājumu no modes industrijas pārstāvjiem par modeļa karjeras uzsākšanu. 18 gadu vecumā izvēlējos braukt uz Milānu un pelnīt naudu kā modelis. Ar to arī ceļš uz lielo basketbolu beidzās, jo fiziskās nodarbības bija nepieciešamas tikai sportiskās formas un izskata nodrošināšanai. Šoruden uz diviem mēnešiem pametīšu Latviju, lai atkal atgrieztos profesijā. Pēc tam būšu atpakaļ un noteikti iesaistīšos kādas amatieru komandas rindās, lai uzspēlētu, piemēram, Latvijas Basketbola alternatīvajā līgā. Man patīk būt veselam, sportiskam un spēlēt basketbolu!

Ghetto Basket čempioni saņēma arī bijušā Nacionālās Basketbola asociācijas (NBA) spēlētāja Andra Biedriņa tradicionālo dāvanu — braucienu uz NBA spēli Ņujorkā.

Jānis ĀRE

Ghetto Basket divkārtējs čempions

Dzimis: 1987. gada 29. maijā

Augums, svars: 186 cm, 84 kg

Pirmais treneris: Andris Eglītis

 

MĀRTIŅŠ AUZIŅŠ: FUTBOLU VARU SPĒLĒT AR PLASTMASAS PUDELI

Mārtiņu Auziņu pēc šīs vasaras droši var saukt par stihiju pavēlnieku, jo futbolā paveikto darbu saraksts ir iespaidīgs. Latvijas telpu futbola izlases dalībnieks šovasar pamanījās kļūt par Ghetto Football čempionu formātā trīs pret trīs uz asfalta, par Jaunmārupes Ghetto Football turnīra uzvarētāju formātā septiņi pret septiņi uz zāles, kā arī Ghetto Football izlases sastāvā triumfēja Eiropas čempionātā trīs pret trīs uz mākslīgā seguma. Ja tam vēl pieskaita ārpus Ghetto aprites gūto uzvaru Latvijas pludmales futbola čempionātā, tad panākumu recepte ir skaidra — sastāvā jābūt Auziņam.

„Vēl pirms vasaras sākuma man bija grūti iedomāties, ka mani gaida tik dažādi piedzīvojumi futbolā. Turklāt vēl arī tik daudz čempionu titulu. Sākumā bija iecere spēlēt tikai Grīziņkalna Ghetto Football. Kopā ar komandu AAAA nepiedalījāmies pietiekamā skaitā turnīru, lai kvalificētos finālam. Tomēr pie spēlēšanas superfinālā tiku, jo iekļāvos Varakļānu sastāvā. Jānim Pastaram nebija iespēja pārstāvēt Varakļānu komandu izšķirošajās spēlēs, tādēļ es saņēmu piedāvājumu pievienoties. Nākamie komandas biedri jau bija labi pazīstami, tādēļ lielu problēmu ar saspēlētību neradās. Šovasar kopā spēlējām arī pludmales futbolu, RTU FC rindās kļūstot par Latvijas čempioniem,” stāsta Mārtiņš Auziņš.

Varakļāni izpelnījās daudzu līdzjutēju simpātijas ar aktīvu futbolu, necenšoties spēlēt tikai no aizsardzības.

— Izdevās īstenot ieceres par uzbrukuma futbolu, aktīvi darbojoties arī aizsardzībā un mēģinot pārķert sāncenšu piespēles. Futbolā jau viss ir vienkārši — ja sāncenši maz tiek pie bumbas, tad viņiem ir arī mazāk iespēju gūt vārtus. Šāda taktika ir pārņemta no telpu futbola, kur bieži spēlējam tieši šādi — neļaujam pretiniekiem brīvi saspēlēties mūsu laukuma pusē. Protams, ne vienmēr viss izdodas kā iecerēts. Pusfinālā nospēlējām 0:0 un nācās izbaudīt loteriju — bullīšu sēriju. Par laimi, izrādījāmies pārāki. Vēlreiz pārliecinājāmies, ka Ghetto Football nedrīkst uzvarētāju noteikšanu atlikt uz šiem pēcspēles izgājieniem. Tā tiešām ir laimes spēle, kur nevar paļauties tikai uz meistarību.

— Šovasar esi spēlējis futbolu uz zāles, asfalta, mākslīgā seguma, smiltīm...

— Futbola spēlēšanai laukuma segums nav tik svarīgs — ja proti spēlēt, tad to spēsi arī uz asfalta. Tikpat mazsvarīga ir bumbas kvalitāte, lielums vai atsperīgums, jo futbolu varētu uzspēlēt arī ar tukšu plastmasas pudeli. Ja ir vēlme ne tikai spēlēt, bet arī uzvarēt, tad jācenšas pat lietus laikā un uz slapja asfalta pārspēt pretiniekus. Skriesim, kritīsim, bet atkal celsimies, lai gūtu uzvaras vārtus.

— Futbola meistarību izdevās apliecināt arī ārpus Latvijas, jo Ghetto izlases sastāvā kopā ar Artjomu Loginovu, Artūru un Aleksandru Kuļešoviem Vācijā kļuvāt par Eiropas ielu futbola čempionāta uzvarētājiem.

— Eiropas čempionāta spēlēs ļoti noderēja tieši pieredze futbola spēlēšanā trīs pret trīs. No pretiniekiem uzzinājām, ka viņi tomēr trenējas un spēlē klasisko futbolu un komandas izveidotas īpaši šim turnīram. Apmales bija ļoti līdzīgas kā Grīziņkalnā, bet segums — mākslīgā zāle. Ņemot vērā, ka pretī stājās futbola lielvalstu — Vācijas, Spānijas, Anglijas, Francijas — pārstāvji, savās prognozēs bijām visai atturīgi. Prieks, ka izdevās apliecināt savu meistarību, raksturu, uzvarot arī spēles papildlaikā. Finālā pat atspēlējāmies no 0:2, panācām neizšķirtu un uzvarējām papildlaikā. Latvijas himnas kopīga dziedāšana uz lielās skatuves bija kā patīkams punkts šim turnīram.

— Jaunmārupes Ghetto Football 7x7 jau ir pavisam cits stāsts, jo pārstāvēji komandu Tente, finālā guvi vienīgos vārtus un nodrošināji 1000 eiro lielās balvas iegūšanu!

— Pagaidām man neviens nav izsniedzis gabaliņu no lielā čeka. Tas arī man nav diez ko svarīgi, jo arī Ghetto Football nespēlēju tikai tāpēc, lai tiktu ceļojumā uz Latvijas izlases spēli Islandē, bet gan izmantoju iespēju labi pavadīt laiku kopā ar draugiem, turklāt vēl labas mūzikas pavadījumā kā Grīziņkalnā. Nav jau daudz citu alternatīvu interesantai laika pavadīšanai darbdienu vakaros pilsētā.

— Kurš treneris visvairāk priecājas par taviem panākumiem?

— Droši var teikt, ka futbolu esmu apguvis pašmācības ceļā. Arī bērnībā futbolu spēlēju tikai skolā vai pagalmā kopā ar draugiem. Tikai 16—17 gadu vecumā jau daudz nopietnāk pievērsos šai spēlei, nokļūstot telpu futbola apritē. Tādēļ arī ziemā turpinu aktīvi spēlēt telpu futbolu, bet vasarā piedalos daudzos un dažādos turnīros. Pagājušajā sezonā telpu futbolā pārstāvēju RTU, bet jauno sezonu es varētu uzsākt RABA rindās.

Ghetto Football čempionvienība ieguva Latvijas Futbola federācijas balvu — braucienu uz 2016. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēli Islande—Latvija 10. oktobrī Reikjavīkā.

Mārtiņš AUZIŅŠ

Eiropas ielu futbola čempionāta, Ghetto Football, Jaunmārupes Ghetto Football 7x7 čempions

Dzimis: 1992. gada 21. augustā

Augums, svars: 182 cm, 80 kg

 

RAITIS OZOLS: VIENO TIKAI FLORBOLA BUMBIŅA UN NŪJAS

Florbols mūsu valstī kļuvis tik masveidīgs, ka vasarā spēlētāju pietiek gan Ghetto Floorball turnīriem pirmdienās Mārupē un otrdienās Rīgas Grīziņkalnā, gan dažādām vasaras līgām un vienas dienas turnīriem. Iespējams, tieši Ghetto variācija par šo sporta veidu ir vismazāk līdzīgā klasiskajam florbolam.

To noteica Ghetto sporta veidu evolūcija Grīziņkalnā, jo florbola spēlēšanai tika izmantotas futbolam izveidotās laukuma apmales, kas vairākas reizes ir augstākas par klasiskajām florbola apmalēm. Laukuma iekārtojuma līdzība hokejam piesaistīja arī ledus arēnu meistarus, izveidojot šo īpašo sporta veidu Ghetto Floorball.

Atsevišķos turnīros lielus panākumus guvuši arī hokejisti, bet sezonas lielajā finālā čempionu titulu izspēlēja florbolisti. Lai arī komandu EŠ-PĒ-VĒ veidoja labi pazīstamie FK Bauska pārstāvji Toms Niedre, Rolands Kovaļevskis, Gints Velmunskis un Dinārs Vaitaitis, taču viņi finālā zaudēja Oxdog Team/Posantre — Maksimam Černovam, Germanam Titovam, Adrianam Mihailovam un Raitim Ozolam. Tieši Ozols iekļūs šo sacensību vēsturē, jo vairākas stundas pirms tam viņš Padomā divreiz sastāvā kļuva arī par U-16 grupas čempionu.

Ghetto florbola spēlēšana bija neatņemama šīs vasaras sastāvdaļa. Pārstāvot gan U-16 grupas komandu, gan spēlējot vecākajā grupā, nācās izbaudīt lielu fizisko slodzi, lai pēc atgriešanās mājās neko vairāk negribētos — tikai iekrist gultā,” komentē Raitis Ozols, kurš pagājušajā sezonā bija Latvijas čempionāta pirmās līgas komandas FK Rīga-1 rezultatīvākais spēlētājs.„Kaut arī šovasar bija iespēja pievienoties FK Rīga virslīgas sastāva treniņiem, nolēmu vēl nepieņemt šādu izaicinājumu. Visdrīzāk arī turpmāk pārstāvēšu FK Rīga-1.”

— Kā var gūt panākumus tieši Ghetto Floorball?

— Protams, Ghetto Floorball var salīdzināt ar klasisko florbolu, jo tiek izmantotas tādas pašas nūjas un bumbiņas. Ar to arī līdzība beidzas, jo Ghetto Floorball tikpat lielus panākumus kā florbolisti var gūt arī hokejisti vai pat futbolisti. Uz asfalta nav tik izteikta nozīme tehnikai, jo daudz svarīgāka ir fiziskā sagatavotība un kustību ātrums. Visai liela nozīme ir arī veiksmei, jo pretinieki pat nejauši var gūt vārtus, bet pēc tam nosēsties aizsardzībā, kuru būs gandrīz nereāli uzlauzt tik īsā spēles laikā.

— Kādas korekcijas ievieš asfalts?

— Ja asfalts ir tik kvalitatīvs kā Grīziņkalnā, tad lielus pārsteigumus nesagādā. Daudz grūtāk bija, piemēram, spēlēt pagājušā gada superfinālos 11. novembra krastmalā, kur asfalts bija grubuļains, pat ar bedrēm. Protams, nūju lāpstiņas nodilst daudz ātrāk nekā sporta zālē, taču meistarīgākie florbolisti jau iemanījušies nūju pirms piespēles vai metiena vilkt it kā nedaudz virs zemes. Bet tāpat pa vasaru nolietojas kādas trīs vai pat četras lāpstiņas.

Ghetto Floorball tik daudz nebiedē asfalts, bet gan slapjš asfalts, jo tad ir tik viegli paslīdēt. Ja vēl kāds pretinieks palīdz nokrist, tad grūti izvairīties no asiņainiem ceļgaliem un elkoņiem. Arī man ir gadījies lūgt dakterītes palīdzību.

— Lai gan esi kļuvis par vienu no rezultatīvākajiem Latvijas čempionāta pirmās līgas spēlētājiem, kā arī guvis unikālu dubultpanākumu Ghetto, ar florbolu nebūt nenodarbojies kopš 1. klases?

— Treneris Zintis Stabiņš mani ievilka florbolā. Iespējams, saskatīja kādu talantu. Viņa vadībā florbolā esmu aizvadījis trīs sezonas. Laikam viss izdevies pietiekami labi, lai gūtu panākumus.

Ir ne mazums joku par hokeja radniecību ar florbolu, taču nav noliedzams, ka šajos sporta veidos jau kaut kas kopīgs ir. Tam neviļus par apliecinājumu var kalpot arī Ghetto Floorball čempioniem sarūpētā balva — brauciens uz Latvijas izlases hokejista Mārtiņa Karsuma pārstāvētā kluba Maskavas Dinamo kādu mājas spēli Kontinentālās hokeja līgas čempionātā.

Raitis OZOLS

Ghetto Floorball čempions vecākajā un U16 grupā

Dzimis: 1999. gada 6. aprīlī

Augums, svars: 184 cm, 73 kg

Pirmais treneris: Zintis Stabiņš

Autori: 
Renārs Buivids