twitter facebook instagram

Uzdrošināties spēlēt godīgi

17.Sep.2014 - Ieva Runge

Numurs: 
294
Uzdrošināties spēlēt godīgi

Sports un Nacionālā bibliotēka — par to nevajadzētu brīnīties, jo eiropeiskā izpratnē sports ir kultūras sastāvdaļa. Oktobrī Gaismas pilī risināsies Eiropas Fair Play kustības jubilejas kongress.

„Paiesim drusku atpakaļ!” interviju sākot, vedina Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) viceprezidents un kongresa organizācijas komitejas priekšstāvis Raimonds Bergmanis. „13. gads — Turcija, 12. gads — Verona, 11. gads — Horvātija... Jā. Pēc Ineses Jaunzemes aiziešanas mūžībā mani ievēlēja par Olimpiešu kluba prezidentu, un līdz ar to atnāca ielūgums uz Godīgas spēles jeb Fair Play kustības kongresu Horvātijā. Kāds vietējais delegāts šajā pasākumā atzinās, ka pirms kongresa aizgājis uz bibliotēku, lai izlasītu, kas par Fair Play rakstīts viņa valstī. Izrādījies, ka horvātiski nekas. Kas tad varētu būt latviski? Atbraucu mājās un atradu 1994. gadā LOK izdotu brošūriņu Sporta ētikas kodekss — kopā piecarpus lappuses. Aizdomājos, vai mums šajā visā pasaulē tik aktuālā kustībā nevajadzētu būt aktīvākiem? Piebremzēju, sak’, varbūt pirmās reizes eiforija. Nākamais kongress Veronā bija vēl nopietnāks. Fair Play kustība aptver ļoti daudzas jomas — tajā ir cīņa pret dopingu, pret nelegāliem totalizatoriem, maču sarunāšanu, pret rasu un reliģisko diskrimināciju... Arī Olimpiskās komitejas statūti mudina popularizēt ētikas principus, tas ir viens no trim galvenajiem mērķiem. Uzrunāju savus kolēģus LOK, aizgāju uz Sporta pedagoģijas akadēmiju, uz Izglītības un zinātnes ministriju, uz Rīgas domi un aprunājos, ko viņi teiktu par šāda kongresa organizēšanu Rīgā. Visās šajās institūcijās bija liela pretimnākšana. 2013. gadā Turcijā atklājās, ka 2014. gada kongresa organizatoru vieta pēkšņi kļuvusi vakanta. Mēs izvirzījām Rīgas kandidatūru, un Fair Play Ģenerālā asambleja piešķīra mums tiesības 20. jubilejas Eiropas Godīgas spēles kongresu rīkot Rīgā. Kopā skaisti sanāk — Rīga Eiropas kultūras galvaspilsēta, jaunajā Nacionālās bibliotēkas ēkā notiek šāds izglītojošs pasākums. Turklāt Fair Play definīcijā uzsvērts, ka sports ir arī kultūras sastāvdaļa.”

Godīgas spēles vērtības — tilts starp sportu un kultūru Eiropā bez diskriminācijas” — tātad ar šādu devīzi 9. un 10. oktobrī Gaismas pils konferenču centrā notiks Eiropas Fair Play kustības 20. kongress. Par ko tajā spriedīs?

— Ir četras pamattēmas: godīga attieksme pret sportistiem ar ierobežotām spējām; taisnīgums vides un sporta infrastruktūrā; godīga komunikācija sportā; taisnīgums sporta darba tirgū Eiropā. Mūsu kontinenta Fair Play vieno 40 valstis, ceru, ka vairākums tiks pārstāvēts Rīgā. Katrā ziņā kongresā savus ziņojumus sniegs Starptautiskās Paralimpiskās komitejas prezidents Philips Kreivens (Lielbritānija) un Starptautiskās Sporta preses asociācijas prezidents Džanni Merlo (Itālija).

— Tu uztraucies, ka par Fair Play tik maz raksta. Bet godīga spēle ir norma. Būtībā jau ir runa par cīņu pret negodīgu spēli! Deviņdesmit deviņi procenti sporto godīgi.

— Šā procesa pētnieki nav tādi optimisti. Piemēram, Itālijā dažādās līgās anulēja 300 futbola spēļu rezultātus. Nesen arī mūsu Saeimā bija nopietna diskusiju par cīņu pret spēļu sarunāšanu. Gaidāmas izmaiņas likumos gan Latvijas, gan visas Eiropas mērogā. Neesam nekāds izņēmums, ir mums bijuši skandāli gan par spēļu rezultātu ietekmēšanu, gan diskvalifikācijas dopinga dēļ.

Nelegālajos totalizatoros Eiropā apgrozās prātam netveramas summas — miljardi! Noziedzīgās pasaules speciālisti sapratuši, ka tas ir ļoti viegls naudas atmazgāšanas un iegūšanas veids. Nav jānodarbojas ar cilvēktirdzniecību, prostitūciju vai narkotikām. Panāc vienošanos ar attiecīgām personām un dodies pie kases saņemt baltu, tīru naudiņu.

Ar dopingu cīnās gadsimtiem. Domāju, ka jau Senajā Grieķijā kāds mēģināja kļūt stiprāks, kaut ko īpašu ieēdot vai iedzerot. Šī cīņa ir nebeidzama, bet tas nenozīmē, ka nav jācīnās.

Tajā pašā laikā esam bijuši liecinieki arī cēlai rīcībai sportā. Paši esam Gada balvu sportā par godīgu rīcību piešķīruši pieccīņniekam Sandrim Šikam, kurš, saudzējot zirga dzīvību, izstājās no sacensībām. Latvijas olimpiskās hokeja izlases vārtsargs Ervīns Muštukovs nesen palīdzēja novērst spēļu pirkšanas procesu Dānijā. Vairāk jārunā par šādiem piemēriem. Pa tiem jāstāsta bērniem, kas tikai ienāk sportā. Tas ir viens no labākajiem darbiem, ko var veikt Olimpiešu klubs. Popularizēt godīgas spēles principus. Ir vērts censties, lai kādam jaunietim izšķirīgā brīdī palīdzētu pieņemt pareizu lēmumu.

Gada balvas sportā žūrijai parasti ir grūti atrast, kam pasniegt balvu par Godīgu spēli. Nevis tāpēc, ka trūktu pretendentu, bet gan tāpēc, ka godīga spēle vairākumam ir ikdiena. Neviens jau ar to neskrien lielīties.

— Tā tam arī jābūt.

— Tāpēc jau pērn šo balvu piešķīra futbolistam Stenlijam Ibem, jo viņš bija pret. Pret spēļu sarunāšanu Latvijas futbolā.

— Jā, tie, kas cīnās pret, ir labāk redzami. Bet viņi arī vairāk riskē. Tiesa, reizēm tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Tomēr Donu Kihotu zina visa pasaulē! Viņš ir piemērs. Nezinu, vai tieši mēs varam atrisināt šīs problēmas, tomēr par tām ir jārunā, jāmēģina cīnīties. Ja no pieciem kaut viens bērns mūsu vārdus atcerēsies un izšķirīgā situācijā nolems — nē, es neblēdīšos, būšu godīgs pret pretinieku! — būsim labu darbu izdarījuši.

Negodīga spēle sākas ļoti ikdienišķi. Sportists pēc zaudētas spēles neaiziet atsveicināties no pretinieka. Un daudzi jauniešu komandu treneri saviem audzēkņiem par to pat neaizrāda! Godīga spēle sākas ar cieņu pret sāncensi un apkārtējiem. Pēc neveiksmes olimpiskajās spēlēs atlēts atsakās runāt ar žurnālistiem. Arī tā nav godīga spēle. Vismaz daļēji sportista karjera veidota par nodokļu maksātāju naudu, un tautai, kuru šādās situācijās pārstāv mediji, ir tiesības zināt, kas noticis. Zaudēt ar cieņu ir jāiemācās.

— Atceries kādu pamācošu gadījumu no savas sportista karjeras?

— Godīgas spēles principi ļoti izteikti darbojas spēkavīru turnīros. Lai gan esam konkurenti cīņā par naudu, tajos cits citam aizdod siksnas, aizdod speciālo ekipējumu, aizdod smēres, visu, ko vajag. 1996. gadā, pirmo reizi aizbraucot uz pasaules čempionātu Maurīcijas salā, man nebija nekā! Tikai mans svarcelšanas inventārs, bet viņiem, kā jau daudzcīņniekiem, pilnas somas — katram vingrinājumam savs ekipējums. Viņi man visu aizdeva un nejutās sarūgtināti, ka daudzus slavenus vīrus ar viņu pašu inventāru un padomiem izkonkurēju. Es spēju virs galvas dabūt 227 kg smagu svarcelšanas stieni, bet nemācēju pacelt 110 kg baļķi. Man pienāca klāt četrkārtējais pasaules čempions Magnusons no Islandes un parādīja, kā tas jādara. Nākamajā dienā es visus apspēlēju, paceļot 165 kg smagu baļķi.

Ja runājam par olimpiskajām spēlēm, tad tas izklausīsies pēc sevis slavināšanas.

— Tāpēc jau mēs tik maz šos pozitīvos piemērus zinām, ka tie vienmēr izklausās pēc sevis slavināšanas! Tātad — par ko ir runa?

— Par man dramatiskajām Sidnejas olimpiskajām spēlēm, kurās jau pirmajā raušanas mēģinājumā salauzu elkoni, saārdīju locītavas saites un, apdauzot kāju, vēl atšķēlu kādu kaulu potītē. Sāpes bija mežonīgas, un man vajadzēja steigšus doties uz slimnīcu. Bet nākamajā plūsmā startam gatavojās Viktors Ščerbatihs. Uz abiem mums bija viens dakteris, kas bija gatavs mani pavadīt. Es atteicos, pirmo palīdzību jau biju saņēmis, man viss bija beidzies, bet Viktors varēja cīnīties par medaļu, un tādā procesā katrs sīkums ir svarīgs.

— Atceros, kā tevi toreiz aizkulisēs intervēju. Biji klibs ar kaklā iekārtu nobindētu roku kā baļķi, runāji lēnām, gari stiepjot vārdus...

— Es biju bagātināts ar divām morfija ampulām. Šo svarcelšanai tipisko traumu biju guvis ļoti smagā formā — hard variantā... Atceros, ka pēc atgūšanās organizatori palūdza man iziet uz paaugstinājuma atrādīties faniem, ka esmu vēl dzīvs. Es to arī izdarīju, pateicos skatītājiem, visi pieci tūkstoši piecēlās kājās un aplaudēja. Tā veidojas attiecības starp sportu un līdzjutēju. Tā ir milzīga mijiedarbība. Bērniem jāmāca šī attieksme gan pret tiesnešiem, gan pret treneriem, gan pret skatītājiem, gan pret konkurentiem. Jebkurš var kļūdīties, bet tādēļ nav pelnījis necieņu. Godīga spēle jau ir ļoti plašs jēdziens.

— Nevar būt godīgs sportā un negodīgs ikdienā...

— Tieši tā. Tāpēc arī par šo pozitīvo runā daudz mazāk nekā par negatīvo. Visi redzēja Maradonas ar Dieva roku iesistos vārtus pasaules futbola čempionātā. Ja viņš būtu Fair Play principu ievērotājs, Argentīnā droši vien neviens viņu nesaprastu.

— Televīzija atkārtojumos regulāri un uzskatāmi demonstrē tiesnešu kļūdas. Bet tiesnesis savu lēmumu nemaina, jo tiesnesim taisnība ir arī tad, kad viņam nav taisnība... Kur te godīga spēle?

— Līdz tai vēl jānonāk. Sabiedrība jāaudzina. Tas ir tikai pieņēmums, ka tiesnesis savu lēmumu nemaina, viņam tā vieglāk dzīvot. Kurš pirmais uzdrošināsies pateikt, ka viņš kļūdījies?!

Godīga spēle — tā ir arī uzdrošināšanās. Piemēram, volejbolā pēc gremdes bumba lido autā. Bet vai tā blokā pieskārās pretspēlētāja pirkstu galiem? Ne vienmēr tiesnesis to precīzi spēj fiksēt. Patiesību zina tikai spēlētājs. Vai viņš pacels roku un atzīs savu vainu, ja tiesnesis klusēs? Ko teiks komandas biedri un līdzjutēji? Bet varbūt varam tomēr izdaiļot sportu un griezt to atpakaļ uz ideālu pusi.

Ārēji regbijs šķiet ļoti rupja spēle, bet īstenībā tā ir nesalīdzināmi džentlmeniskāka par futbolu. Jo skarbāka spēle, jo vīri godīgāki cits pret citu, un teātri, cenšoties apmānīt tiesnesi, neviens nespēlē.

Vienaldzība legalizē negodīgumu. Tāpēc prieks, ka LOK ir pieņēmusi ētikas kodeksu, kurš gan izglīto, gan reglamentē.

 

Raimonds BERGMANIS

LOK viceprezidents, Latvijas Olimpiešu kluba prezidents, NBS Rekrutēšanas centra darbinieks

Dzimis: 1966. gada 5. jūlijā Pļaviņās

Augums, svars: 191 cm, 133 kg

Izglītība: Rīgas 49. vidusskola, RTU, LSPA

Sportā: no 7 gadu vecuma, trenējies vingrošanā, peldēšanā, basketbolā un svarcelšanā; treneris tēvs — Oļģerts Bergmanis

Lielākie sasniegumi: vienpadsmitkārtējs Latvijas čempions svarcelšanā, 21 reizi labojis Latvijas rekordus, triju olimpisko spēļu dalībnieks, 9. vieta 1996. gadā Atlantā, 2. vieta 1997. gada Eiropas čempionātā, 6. vieta 1997. gada pasaules čempionātā; personīgie rekordi: 190 kg raušanā, 230 kg grūšanā; spēkavīru sacensībās trīskārtējs Latvijas čempions, 2001. gada Eiropas čempions, 2004. gada pasaules čempions komandu cīņā, 2002. gada pasaules čempionāta bronzas medaļas ieguvējs, divas trešās vietas Arnolda Švarcenegera turnīros, pasaules eksrekordists baļķa celšanā (190 kg)

Ģimenes stāvoklis: precējies, triju bērnu tēvs

Vaļasprieki: literatūra, krustvārdu mīklas, ceļošana

Autori: 
Dainis Caune