twitter facebook instagram

Vai beidzot gaisma tuneļa galā?

23.Jūn.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
339
Vai beidzot gaisma tuneļa galā?

Mēneša sākumā, dodoties uz rekonstruētā Rīgas Daugavas stadiona atklāšanas futbola spēli, kurā Latvijas valstsvienība jaunā galvenā trenera soma Miksu Pātelainena vadībā tikās ar Igaunijas izlasi, mūsu futbola līdzjutēju vidū pēc ilgiem laikiem atkal valdīja pacilātība un piesardzīgs optimisms, jo visi beidzot bija sagaidījuši sen prasītās pārmaiņas. Tikai laiks rādīs, vai Pātelainens izrādīsies pareizā izvēle Latvijas izlases galvgalī, bet šobrīd svarīgākais bija jau tas vien, ka mūsu valsts galvenajā komandā ir ienākušas jaunas vēsmas un vismaz atkal izlasē tiek aicināti visi labākie.

Kad pirms gada pie Latvijas valstsvienības stūres jau uz savu trešo darba piegājienu atgriezās Aleksandrs Starkovs, daudzi brīdināja, ka tas ir ceļš uz nekurieni un nevar visu laiku tikai kavēties pagātnē.

LIKUMSAKARĪGS KLIŅĶIS

Ņemot vērā sabiedrisko domu (līdzjutēju vidū bija grūti atrast kādu Starkova atbalstītāju), šādu pavērsienu jau varēja uzskatīt gandrīz vai par ņirgāšanos. Diemžēl piepildījās pesimistiskākās prognozes — Starkova vadībā Latvijas izlase desmit mēnešu laikā 11 spēlēs piedzīvoja astoņus zaudējumus, uzvarot tikai Andoru un divreiz nospēlējot neizšķirti ar Fēru salām. Ja vēl atceras, ka Starkova priekšgājējs Marians Pahars savu darbu ar Latvijas valstsvienību beidza ar piecu zaudējumu sēriju, tad ir skaidrs, līdz kādam kliņķim bija novesta mūsu valstsvienība.

Pagājušajā pavasarī Paharam liktenīga izrādījās sagrāve Tbilisi Gruzijai, bet par Starkova atvadu maču kļuva vēl apkaunojošāks zaudējums mačā ar vistīrāko amatieru komandu no Gibraltāra. Protams, izgāšanās Gibraltārā bija kauns un pārsteigums, taču savā ziņā tā bija arī likumsakarība, jo, godīgi sakot, ap mūsu izlasi jau kādu laiku virmoja bezcerības aura. Atšķirībā no Pahara Starkovs gan nepratās uzņemties atbildību un uzrakstīt atlūgumu, tāpēc šoreiz lēmums bija jāpieņem Latvijas Futbola federācijas (LFF) valdei, kas beidzot uzklausīja līdzjutēju lūgsnas, izšķiroties par pārmaiņām (balsojuma rezultāts bija 6:3).

SKOTU SOMS

Jaunā valstsvienības galvenā trenera izvēle notika jau pēc LFF prezidentu varas maiņas, kad par mūsu futbola galveno cilvēku kļuva agrākais izlases kapteinis Kaspars Gorkšs, nomainot vairāk nekā divus gadu desmitus valdījušo Gunti Indriksonu. Jauno izlases treneri no vairāk nekā trīs desmitiem potenciālo kandidātu izvēlējās speciāli izveidota darba grupa, kuras izvēle krita uz 51 gadu veco somu speciālistu Miksu Pātelainenu (pilnajā vārdā Mika Mati Peteri). Mēs nezinām, kādas bija pārrunu nianses un cik nopietni bija citi kandidāti, bet galvenais Pātelainena konkurents bija pērn mūsu virslīgā ar Riga FC strādājušais slovēnis Slaviša Stojanovičs. Interesanti, ka jaunais LFF prezidents atbalstījis tieši Stojanoviča kandidatūru, bet pārējā darba grupa (Jānis Mežeckis, Māris Verpakovskis, Dainis Kazakevičs, Jurijs Andrejevs un Jānis Skredelis) bija par somu.

Pātelainenam aiz muguras ir visai bagāta spēlētāja karjera — ar 70 mačos gūtajiem 18 vārtiem viņš ir visu laiku piektais rezultatīvākais Somijas valstsvienības spēlētājs. Savas karjeras lielāko daļu soms ir pavadījis Britu salās, kur Bolton Wanderers sastāvā vienu sezonu izmēģināja spēkus arī Anglijas premjerlīgā, bet jo īpaši ilgi — 14 sezonas — spēlējis Skotijā, kur demonstrēja atzīstamu rezultativitāti arī pazīstamajos skotu klubos Dundee United, Aberdeen, Hibernian.

Īpaši labas atmiņas par Miksu ir palikušas Hibernian faniem, jo 2000. gadā viņš kļuva par vienīgo kluba spēlētāju pusgadsimta laikā, kurš izcēlies ar hettriku slavenajā Edinburgas derbijā pret Hearts. Tieši Skotijā Pātelainens arī sāka savu trenera karjeru, vienubrīd arī gūstot visai labus panākumus — 2011. gadā, trenējot klubu Kilmarnock, Pātelainens pat tika atzīts par Skotijas premjerlīgas labāko treneri (pirms tam viņš pusotru sezonu trenēja arī to pašu Hibernian). Tas nepalika nepamanīts arī dzimtenē, un Pātelainens pieņēma uzaicinājumu kļūt par Somijas valstsvienības galveno treneri, noturoties šajā amatā četrus gadus, līdz 2015. gada jūnijā viņu atlaida no darba.

DEVĪTAIS UN TREŠAIS

Miksu neizdevās pacelt Somijas izlasi jaunos augstumos, lai gan 2013. gadā somi viņa vadībā sarūpēja lielu sensāciju, izbraukumā nospēlējot neizšķirti 1:1 ar tā laika pasaules čempionvienību Spāniju. Starp citu, Pātelainena darba laikā Somijas izlase divreiz tikās arī ar Latvijas valstsvienību, 2011. gadā ar 2:0 uzvarot pārbaudes spēlē Rīgā, bet 2012. gadā abas komandas tikās Igaunijā Baltijas kausa finālā, kur mūsējie guva virsroku pēcspēles 11 m sitienu sērijā. Pēc darba ar dzimto valstsvienību Pātelainens atkal atgriezās Skotijā, kur gan šoreiz neguva panākumus — viņa vadītais klubs Dundee United 2016. gadā izkrita no Skotijas premjerlīgas, un saprotams, ka Miksu palika bez darba. Šogad Pātelainens bija nokļuvis Taizemē, kur gan nostrādāja tikai dažus mēnešus, tāpēc uzaicinājums uz Latviju nāca īstajā brīdī.

Starp citu, Pātelainens Latvijas valstsvienībai ir jau devītais ārzemju galvenais treneris. Tiesa, pirmās republikas laikā izlases treneri mainījās teju katru gadu, parasti pie valsts galvenās komandas stūres aizvadot vien dažas spēles, bet tādas nopietnākas pēdas vēsturē atstāja vien austrietis Rūdolfs Štancels, kurš trīsdesmito gadu beigās vadīja Latvijas izlasi trīs gadus, gandrīz līdz okupācijai, un tieši tad mūsu futbols piedzīvoja uzplaukumu, kad Rīgā uz izlases mačiem nāca padsmitiem tūkstošiem cilvēku.

Jauno laiku vēsturē Latvijas valstsvienību vadījuši divi ārzemnieki — deviņdesmito gadu izskaņā gruzīna Revaza Dzodzuašvili vadībā Latvijas izlase negaidīti pirmo reizi reāli piedalījās cīņā par ceļazīmi uz kādu lielo čempionātu (Euro 2000), taču vēlāk viņa vietā nākušajam anglim Gerijam Džonsonam Latvijā nekas labs nesanāca. Viņi abi gan Latvijā nenostrādāja pat pilnus divus gadus — Dzodzuašvili uz veiksmes viļņa padevās vilinājumam doties pēc lielās naudas pie Saūda Arābijas šeihiem, bet Džonsons ar skandālu pameta izlasi pēc neizšķirta (1:1) Rīgā ar Sanmarīno.

JAUNA KOMANDA

Pātelainena debija Latvijas izlasē izdevās ļoti veiksmīga — mūsu futbolisti izcīnīja Baltijas kausu, vispirms ar 1:0 savā laukumā uzvarot Igauniju, bet tad Viļņā nospēlējot neizšķirti 1:1 ar Lietuvu. Latvijas futbolisti gan ir īsti Baltijas kausa meistari, izcīnot šo vēsturisko trofeju jau ceturto reizi pēc kārtas. Tiesa, savā trešajā spēlē Pātelainena vadībā Latvijas izlase piedzīvoja zaudējumu, pārbaudes mačā Rīgā ar 1:3 piekāpjoties Azerbaidžānai.

Pātelainena pirmajās spēlēs liela interese bija par viņa komandas izvēli — soms šķīrās no Starkova palīgiem Andra Riherta un Vitālija Astafjeva, uzaicinot sev par asistentiem skotu Gordonu Jangu, ar ko viņš jau bija kopā strādājis Dundee United klubā, un FK Liepāja otro treneri Mareku Zuntneru, bet par vārtsargu treneri kļuva ilggadējais Latvijas izlases pirmais numurs Aleksandrs Koļinko.

Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pietiekami būtiskas izmaiņas notika arī futbolistu rindās — simboliskākais notikums, protams, bija FK Liepāja uzbrukuma līdera Artūra Karašauska atgriešanās valstsvienībā, jo Starkovs veco konfliktu dēļ viņu spītīgi ignorēja. Pātelainena pirmā spēlētāju izvēle apliecināja, ka viņam ir cits skats uz mūsu futbolistiem nekā Starkovam — šoreiz uzaicinājumu uz izlasi nesaņēma aizsargi Ņikita Koļesovs un Aleksandrs Solovjovs, pussargi Dāvis Indrāns un Jevgeņijs Kazačoks, kuri pērn Starkovam bija stabili pamatsastāva spēlētāji. Toties izlasē atgriezušies vairāki Starkovam pērn nederīgie futbolisti — FK Ventspils pussargs Ritvars Rugins pirms tam izlasē pēdējo reizi bija spēlējis 2014. gada rudenī, bet RFS pussargs Aleksandrs Fertovs nebija izlasē bijis kopš 2015. gada rudens. Pirms gada pārbaudes spēlē ar to pašu Igauniju (zīmīgi, ka toreiz Latvijas izlase neizteiksmīgā spēlē zaudēja ar 1:2) Starkova vadībā vienu spēli gan aizvadīja pussargs Vladimirs Kamešs, taču pēc tam viņu arī vairs neaicināja uz izlasi, lai gan bijušais liepājnieks Krasnojarskas Jeņisej sastāvā aizvadīja ļoti veiksmīgu sezonu Krievijas pirmajā līgā, izcīnot ceļazīmi uz Krievijas premjerlīgu.

Pātelainena pirmajos mačos divi futbolisti ieguva iespēju debitēt Latvijas izlasē — Lietuvā otrā puslaika vidū uz maiņu cīņā iesaistījās 31 gadu vecais FK Ventspils pussargs Vitālijs Rečickis, bet visu maču ar Azerbaidžānu aizvadīja Jūrmalas Spartaka vārtsargs Jevgeņijs Nerugals. Tiesa, Nerugals nospēlēja tik slikti, ka, ļoti iespējams, tā arī paliks viņa vienīgā spēle valstsvienībā. Jāpiebilst, ka šajos mačos traumas dēļ nepiedalījās šobrīd otrais izlases vārtsargs 32 gadus vecais Pāvels Šteinbors, kurš ļoti pārliecinoši spēlē Polijas ekstraklasē un, iespējams, valstsvienībā jau var konkurēt par pirmā numura vietu ar mūsu veterānu Andri Vaņinu. Savainojuma dēļ pagaidām jaunajam trenerim savu varēšanu nespēja apliecināt arī mūsu potenciālais uzbrukuma līderis Dāvis Ikaunieks, kurš šosezon tika atzīsts par Čehijas virslīgas labāko ārzemju spēlētāju. Tāpat traumas liedza spēlēt arī citam uzbrucējam — Vladislavam Gutkovskim — un aizsargam Mārcim Ošam, bet pirmo uzaicinājumu uz valstsvienību nespēja izmantot RFS centra aizsargs Vjačeslavs Isajevs. Protams, šajos mačos Pātelainens arī daudz eksperimentēja, izmēģinot dažādus virknējumus, tāpēc tikai trīs futbolisti visos trijos mačos bija sākuma sastāvā — aizsargs Kaspars Dubra, Jānis Ikaunieks un Rugins. Jaunākais no brāļiem Ikauniekiem arī izcēlās ar skaistiem uzvaras vārtiem mačā ar Igauniju. Tā kā valstsvienības pamatvārtsargs Vaņins piedalījās tikai pirmajā mačā, tad nākamajās divās spēlēs kapteiņa gods pirmo reizi tika uzticēts Dubram, kurš Lietuvā to nosvinēja ar ļoti svarīgu vārtu guvumu.

Pātelainena pirmajā iesaukumā laukumā devās tikai seši ārzemju klubu spēlētāji, bet pārējie 17 bija vietējo klubu pārstāvji — visplašākā pārstāvniecība bija virslīgas līderiem RFS (6 futbolisti), daudz neatpalika FK Liepāja (5), bet bija arī Jūrmalas Spartaka (3), FK Ventspils (2), un Riga FC (1) spēlētāji. Toties šoreiz netika uzaicināts neviens mūžīgi priekšpēdējās virslīgas komandas FK Metta/LU futbolists. Paradokss, ko tagad var uztvert kā kuriozu, bet šogad bija pat brīdis, kad izlasē bija vairāk mettiešu nekā liepājnieku vai ventspilnieku. Pātelainens tomēr uz valsts galveno komandu aicina tos futbolistus, kuri vismaz ir sevi pierādījuši virslīgā.

LIELĀ IESPĒJA

Iepriekšējos pāris gados mūsu treneri nekautrējās visas neveiksmes novelt uz slikto spēlētājumateriālu, tā ka tagad būs patiešām interesanti pārbaudīt, vai tiešām mūsu futbolisti ir tik nespējīgi. Vismaz pagaidām Pātelainens nav sūdzējies par viņam pieejamajiem futbolistiem. Tas priecē, jo, kā var cerēt, ka futbolisti rādīs brīnumus, ja paši treneri viņiem netic. Pēdējā laikā mūsu valstsvienībā arī bija ļoti nolaidusies prasību latiņa — pat zaudējums pret Fēru salām vairs netika uzskatīts par kaut ko traku, bet neizšķirts pret Fēru amatieriem jau bija gandrīz kā uzvara. Starp citu, pusotra gada laikā Latvijas izlase trīs reizes tikās ar Fēru salām, tā arī nespējot tikt pie uzvaras — Pahara vadībā zaudējām ar 0:2, bet Starkovs tika pie diviem neizšķirtiem. Šajā ziņā patika, ka Pātelainens arī pēc zaudējuma Azerbaidžānai bija godīgs un paškritisks, nemeklējot dažādus attaisnojumus.

“Šādās situācijās mēs, treneri, nenoņemam atbildību no saviem pleciem. Apzinājāmies, ka trešajā spēlē ir iespēja, ka komanda varētu būt mentāli vāja un nogurusi. No otras puses skatoties, arī Azerbaidžānas izlasei šī bija trešā spēle. Tāpēc mūsu gadījumā šis nevar kalpot par attaisnojumu. Sekmīgas komandas vienmēr ir gatavas cīnīties un sasniegt rezultātu. Mēs uz to arī tiecamies! Šobrīd mums visiem kopā, tostarp arī man kā trenerim, ir daudz, par ko padomāt. Arī spēlētājiem ir jāpaskatās spogulī un jānovērtē, cik gatavi viņi ir izaicinājumiem, lai neatkārtotu šādu sniegumu turpmāk,” pēc zaudējuma Azerbaidžānai atzina Pātelainens.

Šīs spēles Latvijas valstsvienībai bija pēdējais pārbaudījums pirms rudenī gaidāmās jaunveidotās UEFA Nāciju līgas, kur mūsu komanda spēlēs vājākajā, D līgā (salīdzinājumam — Igaunija un Lietuva spēlēs C līgā, kas arī vēlreiz atgādina par mūsu pēdējā laika degradāciju). Latvijas izlases pretinieces pirmajā grupā būs Gruzija, Kazahstāna un Andora. Grupas uzvarētāji ne tikai iegūs ceļazīmi uz C līgu, bet arī turpinās cīņu par vietu Euro 2020 finālturnīrā, kur šoreiz labdarības gaisotnē viena vieta atvēlētā arī kādai no kontinenta vājajām izlasēm — nākamajā pavasarī par šo biļeti uz Euro 2020 cīnīsies četras D līgas grupu uzvarētājas. Savukārt klasiskais Euro 2020 atlases turnīrs sāksies tikai nākamajā pavasarī.

Atzīstami, ka līgums ar Pātelainenu ir noslēgts tikai līdz Eiropas Nāciju līgas turnīra beigām. Tiesa, ja Latvijas izlase savā Eiropas Nāciju līgas grupā ieņems pirmo vietu, tad līgums automātiski tiks pagarināts arī uz Euro 2020 kvalifikāciju. Ja ne, tad pēc tam varēs mierīgā garā domāt, vai turpināt sadarbību arī tālāk. Tas arī ir pavisam cits piegājiens nekā agrāk — ar skumju smaidu var atcerēties, ka, pirms gada, atgriežot Starkovu atpakaļ pie Latvijas izlases vadības pults, LFF bez kautrēšanās galdā lika līgumu uz visu Euro 2020 atlases ciklu, bet tā jau laikam bija nu jau bijušās LFF vadības atvadu dāvana ilggadējam cīņubiedram.

 

LATVIJAS VALSTSVIENĪBAS GALVENIE TRENERI — ĀRZEMNIEKI

Villijs Maloušeks (Austrija) 1924. g.

Valters Vilsons (Anglija) 1925. g.

Ferencs Molnārs (Ungārija) 1926. g.

Karls Kurcs (Austrija)1927. g.

Ferencs Vogenhūbers (Ungārija) 1935. g.

Rūdolfs Štancels (Austrija) 1936. — 1938. g.

Revazs Dzodzuašvili (Gruzija) 1998. — 1999. g.

Gerijs Džonsons (Anglija) 1999. — 2001. g.

Miksu Pātelainens (Somija) 2018. — ...

Autori: 
Kristiāns Girvičs