twitter facebook instagram

Vējš, kas grāva dzirnavas

26.Nov.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
344
Vējš, kas grāva dzirnavas

Sveicam LOK ceļā uz atdzimšanu!” ar šādiem un līdzīgiem virsrakstiem atsevišķos preses izdevumos tika atzīmēti 1988. gada 19. novembra notikumi, kad atjaunoja Latvijas Olimpisko komiteju (LOK) un kam Latvijas simtgades svētku noskaņās apritēja 30 gadu jubileja. Tolaik LOK atdzimšana tika atzīmēta tikai atsevišķos preses izdevumos, jo netrūka nedz ārēju, nedz iekšēju pretinieku tiem, kas padomju jūgā bija izslāpuši atkal redzēt Latvijas karogu olimpiskajās spēlēs. Riskējot nonākt aiz restēm un liekot uz spēles karjeras, Vilnis Baltiņš pulcēja domubiedrus pie Kinofonda apaļā galda, kas atbilstoši tā laika mērauklai bija uzskatāma par pagrīdes kustību. Ar patriotismu, taktiku, diplomātiju, nepiekāpību un fundamentālu juridisku pieeju tika ielikti pamati sapnim par Latvijas komandas atgriešanos olimpiskajās spēlēs.

Lai palūkotos pagātnē, kā notika LOK atjaunošana un ko tā mums devusi, īsi pirms vēsturiskā notikuma jubilejas uz diskusiju aicinājām — Vilni Baltiņu, Aldonu Vrubļevski, Tālavu Jundzi un Daini Cauni, kuri kopā ar citiem domubiedriem puspagrīdē stutēja LOK atjaunošanu.

Vilnis Baltiņš— LOK atjaunošanas kustības iniciators, pirmais atjaunotās LOK prezidents (1988.—2004. g.). Latvijas Kinofonda direktors (1988.—1991. g.). Pasaules čempions smaiļošanā.

Aldons Vrubļevskis— LOK ģenerālsekretārs (1988.—2004. g.), pēc tam un joprojām LOK prezidents. Advokāts, jurists. BMX federācijas dibinātājs un prezidents (1989.—2005. g.). Latvijas čempions studentiem riteņbraukšanā, Rīgas treka čempions riteņbraukšanā.

Tālavs Jundzis— LOK individuālais loceklis (1988.—1992. g.), jurists, politologs, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, pirmās atjaunotās Latvijas aizsardzības ministrs (1991.—1993. g.; 1997.—1998. g.).

Dainis Caune— LOK individuālais loceklis, žurnālists un redaktors. Astoņdesmito gadu beigās aktīvs vairāku sporta federāciju loceklis. Žurnāla Sportsgalvenais redaktors kopš 2005. gada.

Esmu dzimis gadu pirms LOK atjaunošanas un varu par šo notikumu spriest tikai pēc vēstures avotiem. Tie vēsta 1988. gada jūnijā notikušais radošo savienību plēnums bija kā sabiedrības atmodas detonators. Kas bija pagrieziena punkts, lai nonāktu pie idejas par LOK atjaunošanu?

Vilnis Baltiņš:— Tas bija pirms radošo savienību plēnuma. Agrā pavasarī, kad vēl zemi klāja sniegs, mēs Kinofondā sapulcējāmies neliela grupa, kura sākām spriest — ko un kā darīt. Kāds uzšķīla uguni, bet tas bija loģisks vēstures, sabiedrības un dzīves attīstības process, no kura nevar izlobīt vienu pavērsienu, kas kā vēstījums uz lakmusa papīra rādītu — ir vai nav Latvija neatkarīga valsts. Proti, konstitūcija formāli liecināja, ka esam Padomju Savienībā apvienojušies kā tagad Eiropas Savienībā, bet nekā tamlīdzīga nebija… Maskava centās mūsu iniciatīvu nobremzēt. Cilvēki baidījās zaudēt labās materiālās pozīcijas, un viņus izmantoja — dibināja akadēmijas un darīja daudz ko citu, lai tikai Latvija sportā nestartētu atsevišķi. Mums bija tikai viens kritērijs — ar Latvijas karogu būt kopā pasaules tautu parādēs.

Dainis Caune:— Tas bija daudzu klusais sapnis. Padomju Savienības televīzija translēja olimpiskās spēles, visi skatījās un cerēja, jo mēs kādreiz tur bijām… Sākoties perestroikai, ierastā kārtība kļuva vaļīgāka — reti kurš pieļāva domu, ka Latvija varētu atgūt neatkarību, taču sapnis par savu olimpisko komandu šķita visai reāls un to varētu panākt.

V. B.:— Es biju absolūti pirmais, kurš par to uzsāka runāt. Neviens uz ielas par to vēl nerunāja.

D. C.:— Tu biji pirmais, kurš par to sāka runāt publiski.

V. B.:— Pulcēju cilvēkus kopā, taču nedomāju, ka Latvija būs neatkarīga valsts. Bija izveidojusies situācija, kurā vajadzēja masu medijos publicēt rakstu, ka mums bija sava olimpiskā komiteja un lai neattīstītos mankurtisms — tautas vēsturiskās atmiņas zudums. Proti, tā bija programma 100 gadiem — vismaz lai nākamās paaudzes redzētu, ko mēs esam darījuši, un nodotu šo informāciju tālāk. Sākotnējā vīzija bija par demokratizāciju, ne jau neatkarīgu valsti. Līdzīgi kā Tautas frontei (LTF).

Tālavs Jundzis:— Līdz radošo savienību plēnumam mēs, visa sabiedrība, gulējām dziļā lāča miegā.

V. B.:— Nekā tamlīdzīga! Mēs trīs mēnešus pirms radošā plēnuma sēdējām pie galda un runājām par šo.

T. J.:— Par to ir vērts runāt — tas ir vēsturiski nozīmīgs fakts. Tiesa, pirms tam bija Helsinki 1986, bet sabiedrība pamazām sāka mosties un katrs sāka spriest, ko varētu darīt, jo parādījās brīvības vēsmas. Helsinkiešibija izcēlušies ar divām akcijām pie Brīvības pieminekļa, bija notikuši pirmie diviBalticafestivāli, mēs — juristi — sākām domāt par apvienošanos, nopublicējot aicinājumu juristu biedrību izveidot, mediķi aktivizējās… un kādu dienu pie manis — zinātnieka! — bez rekomendācijām Kaķu namāierodas šis kungs — Vilnis Baltiņš.

V. B.:— Mans grāmatvedis, tavs draugs, rekomendēja doties pie Tālava.

T. J.:— Pie sevis nodomāju — vai tikai viņš nav kāds provokators un nesanāk nepatikšanas. Tolaik vadīju televīzijā raidījumu un biju publiski atpazīstams. Mierīgi uzklausīju Vilni. Viņam vajadzēja juridisko palīdzību. Un tā mēs sākām darbu pie LOK atjaunošanas ar Starptautisko Olimpisko hartu, ko mēs dabūjām no Maskavas un kas man vēl tagad rādās sapņos... Tas bija vienīgais avots, uz kura varēja veidot juridisku pamatu.

D. C.:— Nepiekrītu par radošo plēnumu — tā nebija sākuma svilpe, bet signāls, ka var darīt vairāk. Cilvēki jau rosījās pirms tam. Vilnis mani uzrunāja ziemas beigās uz ielas pie Dailes teātra, sakot — mēs organizējamies, vajag LOK atjaunot.Es teicu — okay!Un mēs sākām, pulcējāmies sapulcēs un spriedām, ko un kā darīt.

V. B.:— Nevajag heroizēt radošo savienību. Igaunija bija mums priekšā un paspilgtināja procesus — Uldis Bērziņš man iedeva tekstu mašīnrakstā no Igaunijas radošo savienību plēnuma, ko Godiņš bija iztulkojis un teica: „Pavairo to!”

T. J.:—Impulss nāca no Igaunijas.

D. C.:— Bet olimpiskajā kustībā mēs bijām stabili pionieri.

Bet, kas bija tieši tas, kas uzšķīla dzirksteli?

V. B.:— Gorbačova paziņojums pie Ļeņina izsūtījuma vietas, ka vispārcilvēciskās vērtības ir primāras. Nodomāju opā!Viss ir beidzies, jo iepriekš pastāvošā demagoģija balstījās uz to, ka var nogalināt miljoniem cilvēku, jo tie ir šķiras cilvēki. Un komunistiem vajadzēja šķiras — iedomātais komunistu laimes pamats. Bet cilvēcīgums jau ir pret nogalināšanu — šis paziņojums sabrucināja pastāvošo ideoloģiju. Notikumu attīstība liecināja, ka cilvēkiem ir jābūt sabiedriski aktīviem, jo varēja sākt publiski runāt.

D. C.:— Nū… tad mēs vēl nebijām droši, vai mūs neiebāzīs cietumā.

V. B.:— LOK atjaunošanas procesā ievilku Mairitu Solimu, lai tikai viena rindiņa parādītos laikrakstā Sports, kurā viņa tolaik strādāja. Šodien tas ir kas neiedomājams — vienas rindiņas dēļ! Es esmu sporta cilvēks, tādēļ uz notiekošajiem procesiem skatījos caur sporta prizmu: sportā visaktuālākais tolaik bija — būt olimpiskajās spēlēs. Tā man bija politiski revolucionāra akcija — es negribēju, lai mani ievēlē par LOK prezidentu, jo nevēlējos darīt praktisko darbu.

Vai bija viegli atjaunot LOK?

V. B.:— Man šķiet, ka viegli.

A. V.:— Visi strādāja cieši vienoti, jo mērķis bija cēls. Un, ja visi strādā kopā vienai labai lietai, tad darbi iet uz priekšu kā buldozers.

T. J.:— Tas bija apbrīnojami, jo neviens nebija skubināms — brīžiem strādājot aizritēja dienas un naktis. Visgrūtākais bija saprast juridisko pusi — labi, ka mums izdevās piesaistīt Aldonu, palīdzēja Aivars Fogelis, kurš tulkoja Olimpisko hartu no franču valodas. Sapratām, ka LOK var atjaunot salīdzinoši vienkārši, bet sarežģītākais jautājums bija — kā tikt SOK.

D. C.:— Lai arī cik pārsteidzoši tas būtu, bija daudz LOK atjaunošanas idejas pretinieku, pret kuriem bija nopietni jācīnās.

V. B.:— Padomju Savienībā viss balstījās uz neaktīviem sportistiem un neaktīviem sporta ierēdņiem. Ierindas sportistus LOK atjaunošanā iesaistīt tikpat kā nebija iespējams — neviens viņus nevēlējās iesaistīt, lai neciestu olimpiskās karjeras. Bija arī tādi varoņi, kuriem Latvija bija un joprojām ir pie vienas vietas, ar domāšanu — galvenais, piešķiriet man auto!

A. V.:— Dzīvokļi, sporta čības, treniņtērpi, bumbas — viss bija centralizēts.

D. C.:— Bija kāds slavens riteņbraukšanas treneris, kurš regulāri publicēja laikrakstā Cīņa maldinošus tekstus: cik slikti sportam klājies buržuāziskās Latvijas laikā (1918.—1940. g.), cik nožēlojami izskatījušies Latvijas sportisti — vai šie idioti tagad grib panākt to pašu? Braukt pastalās uz olimpiskajām spēlēm, kurās bez Maskavas nekad neko neizcīnīsim un tas nav iespējams — sabiedrībā centās uzturēt šādu domāšanu. Un saimnieciskā sporta struktūra bija tāda, kurā bez Maskavas neko nevarēja dabūt. Tu nevarēji ieiet veikalā un nopirkt Adidassporta apavus — labākajā gadījumā tādus varēja dabūt, iekļūstot PSRS izlasē, un tad caur PSRS sporta komiteju un Latvijas PSR sporta komiteju dabūt šo čību pāri.

Tātad vispirms bija jātiek galā ar iekšējo pretinieku?

A. V.:— Nolasīšu Znatnaja citātu LATINFORMkorespondentam, kas publicēts 1988. gada 13. augustā, kad vēl nebija pieņemti nekādi lēmumi, bet tikai parādījušās pirmās runas par LOK atjaunošanu. “Juridiski mēs nekādi nevaram izveidot LPSR Nacionālo olimpisko komiteju (NOK). Mūsu lielais sports izbeigtu savu pastāvēšanu tagadējā līmenī.” Tas bija viņa viedoklis un pārliecība. Viņš saprata, ka neviens viņu neatzīs, ja viņš nostāsies atklāti pret.

V. B.:— Situācija bija kritiska. Znatnajs dažas dienas pirms 1988. gada 19. novembra sapulcēja visus federāciju prezidentus. Mani arī pasauca. Domāju, ja viņi tagad nobalsos par savas Nacionālās olimpiskās komitejas izveidi un iestāsies Maskavas NOK, mēs zaudēsim trumpi — mūsu plāns atjaunot LOK legāli būtu norakts, mēs būtu brīvprātīgi iestājušies PSRS NOK. SOK prezidents Samarančs nevēlējās, lai SOK starptautiskā sabiedrībā parādās nelabvēlīgā gaismā… Spekulējām. Tādēļ piedāvāju Znatnajam izveidot pagaidu LOK, jo zināju, ka arī viņam situācija ir saspringta. Tas no viņa pleciem noņēma milzu slogu, un viņš ierosinājumu akceptēja, domājot, ka pagaidu LOK nekas nopietns nebūs. Pretī sēdēja arī Alfrēds Rubiks — Tenisa federācijas prezidents. Nekad nebiju redzējis viņu ar tik zvērīgu skatienu — viņš uz mani skatījās, acis nenolaidis, bet nerunāja.

Sarunās piedalījāsarī izglītības ministra pirmais vietnieks, profesors Ilgvars Forands, kurš teica, ka viņi tāpat nodibinās, tāpēc mums jāiet iekšā un jāpārņem teikšana.

A. V.:— 19. novembra LOK atjaunošanas konferencē Znatnajs bija gatavs atbalstīt pagaidu Latvijas olimpisko kustību, pat ne komiteju. Tie bija viņa vārdi, ar ko viņš aprobežojās. Un tālāk viņš runāja par LPSR sporta sasniegumiem.

T. J.:— Cīņas bija lielas, lai atjaunotu LOK.

V. B.:— Bet sabiedrības atbalsts — milzīgs! Mēneša laikā vēstuļu veidā pienāca vairāk nekā 30 000 parakstu atbalstam LOK atjaunošanai.

Proti, ja LOK atjaunošanas procesā jūs būtu pieņēmuši vienu neapdomīgu lēmumu, LOK atjaunošana varētu kļūt neiespējama, jo tādējādi juridiski būtu atzīta Latvijas pakļaušanās PSRS.

A. V.:— Tādā gadījumā mums būtu jāiet līdzīgs ceļš kā Baltkrievijas vai Moldovas olimpiskajai komitejai — LOK jādibina no jauna, jo PSRS tāpat sabruktu.

D. C.:— Ja LOK būtu jādibina no jauna, nevis tiktu atjaunota, Latvija ar savu karogu nestartētu Albērvilā.

A. V.:— Tad startētu zem NVS karoga.

V. B.:— Katram latvietim bija jāpiedalās, lai PSRS siena sabruktu. Citi saka — jūs visi kā Dons Kihots: vējš sagrāva dzirnavas, bet piedēvējat nopelnus sev, it kā paši būtu nobrucinājuši tās. Bet mēs to vēju sacēlām — visi kopā Baltijā un Padomju Savienībā. Man bija plāns: vispirms jātiek galā ar savējiem, otrais — iesaistīt Baltijas valstis; taktika bija vispirms piesaistīt lietuviešus, jo viņi ir dulli. Un kur tad vairs igauņi liksies, ja leiši ir ar latviešiem kopā!?

Būtiski bija Baltijas valstis apvienot, lai latvieši neizskatās pēc trakajiem.

V. B.:— Viņiem bija neērti, ka neko nedara…

D. C.:— Tas bija interesanti. 19. novembra atjaunošanas konferencē piedalījās lietuviešu olimpiskais čempions riteņbraukšanā Gintauts Umars, kuram māte ir latviete un kurš uzstājās latviešu valodā. Viņš bija arī viens no dedzīgākajiem runātājiem Lozannā. Lietuvā olimpiskās komitejas ideja jau bija pārstāvēta un viņiem acis dega, bet no Igaunijas bija atbraukuši viens vai divi žurnālisti, kas par situāciju savā valstī runāja ar skumjām.

A. V.:— PSRS NOK plēnums 3. decembrī pieņēma nosodījumu mūsu aktivitātēm — LOK atjaunošanai.

V. B.:— Bet lietuvieši atjaunoja olimpisko komiteju un PSRS palika mierīgāka.

A. V.:— PSRS funkcionāri domāja, ka pēc publicētā nosodījuma par LOK atjaunošanu Lietuva atturēsies atjaunot olimpisko komiteju, taču Lietuva to izdarīja jau pēc četrām dienām. Tas deva pavisam citu potenciālu.

V. B.:— Manāplānā bija sajaukt kārtis arī krieviem, vēršot uzmanību uz to, ka Krievijai nav savas olimpiskās komitejas.

A. V.:— Krievi bija starp SOK dibinātājiem, piedalījās pirmajās olimpiskajās spēlēs. „Un jums nav savas olimpiskās komitejas?” mēs prasījām viņiem, „vai tas jūsu pašcieņu negrauj?” Viņi atbild: „Nu kā — mums ir PSRS.” Es teicu — tā nav Krievija!

V. B.:— Vēlāk, kad LOK atjaunošanas jautājumu plašāk izvērsa, mums ar Aldonu bija interesanta situācija. Bārā runājām ar SOK viceprezidentu Vitāliju Smirnovu. „Vilni, kā tu domā — vai pastāvošā sistēma sabruks?” Atbildēju — noteikti! Tu labāk domā par sevi! Emocionāli tas bija tāds trieciens, ka viņam palika slikti ar sirdi un bija jāsauc mediķi. Taču viņš pēc tam ātri pārorientējās un kļuva nevis par PSRS Olimpiskās komitejas, bet par Krievijas Olimpiskās komitejas prezidentu un dzīvo vesels joprojām.

Gāja mums visādi, taču, pateicoties Tālavam, LOK oficiāli kļuva par pirmo — Nr. 1! — atjaunoto nevalstisko organizāciju (NVO) Latvijā. Pēc tam Tālavs mūs pameta un par Nr. 2 atjaunoto NVO kļuva juristu biedrība. Lūk, dokumenti, kas to apliecina (rāda). No mums arī nāca ideja, ka nevajag dibināt jaunu valsti, bet atjaunot Latviju.

Dainis žurnālā Liesmapublicēja aicinājumu atjaunot LOK. Tu tolaik biji gadu nostrādājis galvenā redaktora amatā — vai nebija bailes zaudēt amatu?

D. C.:— Bija skaidrs, ka nav jēgas dzīvot tādā duālā pasaulē. Mūsdienās to ir grūti saprast — strādājot presē, tu biji spiests būt divkosis, tas bija nogurdinoši un pazemojoši. Beidzot bija iespēja sākt dzīvot godīgu dzīvi. Lēmums bija pieņemts, un bailes noliktas malā.

A. V.: — Viss, ko mēs darījām, bija likumīgi — arī PSRS konstitūcija atzina pilsoņu tiesības apvienoties sabiedriskās organizācijās jeb biedrībās. Mēs to izdarījām un nepārkāpām likumu!

Ko jūs sagaidījāt no Lozannas, kad SOK nosūtījāt savus nodomus? Šķiet bija diezgan skaidrs, ka atbilde nebūs vienkārša.

V. B.:— Mērķis bija iet viņiem virsū un likt saprast, ka nav rīkojušies pareizi. SOK savulaik Latviju atzina, savukārt Latvijas okupācija nebija starptautiski atzīta, taču SOK bija atzinusi PSRS varu mūsu teritorijā un vienlaikus atstājusi jautājumu par Baltijas olimpisko komiteju likteni neizlemtu.

A. V.:— Olimpiskajā hartā bija un joprojām ir teikts — olimpiskā komiteja var pastāvēt ne tikai politiskā valstī, bet arī zemē vai teritorijā.

V. B.:— Jautājums bija — kur ir mūsu jurisdikcija? Pagāja ilgs laiks, kamēr SOK to saprata — līdz kāds jurists no Anglijas atsūtīja viņiem uzbrūkošu skaidrojumu. Beigās to atdeva.

A. V.:— Un tā arī uzrakstīja — atdeva to, kas kādreiz bija.

T. J.:— Kamēr PSRS nebija sabrukusi — 1991. gada septembrī Gorbačovs parakstīja brīvlaišanas dekrētu, līdz tam nekas nevarēja notikt, jo SOK bija pārstāvēta PSRS.

— Ņemot vērā, cik veiksmīgi un taktiski efektīvi darbojāties, vai Latvijas Tautas frontei (LTF) nebija pamats būt greizsirdīgiem?

T. J.:— Procesi notika paralēli, un mēs pievienojāmies LTF. Mēs veidojām LTF LOK atjaunošanas darba grupu.

V. B.:— Iniciatīva par LTF dibināšanu nāca no Viktora Avotiņa. Viņš vaicāja, vai pie manis Kinofondā var saorganizēt tikšanos, jo Peters viņu nelaida iekšā Rakstnieku savienības telpās. Pirmā runāšana par Tautas frontes vajadzību notika pie tā paša apaļā galda, kurā bijām runājuši par LOK atjaunošanu… LTF par sporta komisijas priekšnieku ielika tenisistu Avenu, jo, kā jau minējām, Rubiks vadīja Tenisa federāciju. Ciešāks sakars mums ar LTF izveidojās, kad sākās barikāžu laiki.

Notika tikšanās ar SOK prezidentu Samaranču, kurš bijis arī Spānijas vēstnieks Maskavā. Kādas vēsmas tā nesa?

V. B.:— Tikšanās notika 1991. gadā — pēc tam, kad Samarančs bija sapratis, ka briest nepatikšanas — gadu pirms Barselonas olimpiskajām spēlēm. Samarančs ir no Katalonijas, un tur viņu dēvēja par cilvēku, kuram sirds ir auksta kā ledus. Viņš centās mūs mierināt, lai neceļam traci, jo līdzīga situācija bija Katalonijā — gadu pirms olimpiādes savās mājās viņš nevēlējās iekulties skandālā, kas draudēja izvērsties, tādēļ bija spiests rīkoties.

A. V.:— Tajā reizē viņš pateica frāzi: „Jārod iespēja Baltijas valstu sportistiem startēt olimpiskajās spēlēs bez sirdsapziņas pārmetumiem.”

V. B.:— Jāņem vērā, ka to viņš teica otrajā tikšanās reizē, kad Smirnovu nepielaida sarunai — viņš sēdēja aiz durvīm. Samarančs saprata, ka arī SOK nav pareizi rīkojušies. Pirmajā reizē viņš pateica Smirnovam, lai Maskava nokārto lietas.

Barikāžu laikā LOK štābā viens no atbildīgajiem par operatīvās darbības nodrošināšanu bija Aldons. Ko tas nozīmēja reāli dzīvē?

A. V.:— Tās bija diennakts dežūras kabinetā pie telefona, grupu komplektēšana un nosūtīšana uz dažādiem objektiem — uz telefona centrāli vai valdības māju, ko sargāja bobslejisti ar paštaisītiem stekiem no elektrības kabeļiem.

Kas jums bija spilgtākais pārdzīvojums šajā trīs gadu ilgajā ciklā — no 1988. līdz 1991. gadam, kad SOK atzina LOK atjaunošanu, līdz sabruka PSRS?

A. V.:— Pēc LOK atzīšanas 1991. gadā īstais darbs tikai sākās — mūsu mērķis bija piedalīties olimpiskajās spēlēs — lēmums par LOK atjaunošanu pēc būtības bija starpmērķis, un labi, ka bijām tam sagatavojušies iepriekšējos trīs gados.

V. B.:— Naudas nebija — nekā nebija.

D. C.:— Un sporta čību veikalā joprojām nebija…

V. B.:— Visi šie trīs gadi bija nenormāli spilgts emocionāls pacēlums, bet vienlaikus bija bailes, kā tas beigsies. Tādu pārdzīvojumu var dabūt tikai revolūcijā.

D. C.:— Tas bija interesants laiks — fantastisks uzrāviens tautas sportam! Izveidojām un organizējām masveidīgu sacensību seriālu Latvijas Meistara izcīņa, kas sastāvēja no orientēšanās sporta Magnēts sacensībām, Tautas dziesmas maratona, airēšanas, triatlona un citu sporta veidu mačiem, Usmas vindsērfinga regati ieskaitot. Mūsu galvenā sekretāre bija nākamā kultūras ministre. Amizanti, ka tas viss tika noformēts ar olimpisko simboliku un Strenčos Gaujas krastā pilnīgi nelegāli mastā pacēlām SOK karogu — tur bija apkārt apmēram 1000 cilvēku meža vidū. Tautai nebija daudz alternatīvu, kur izpausties — tā bija viena no iespējām.

Kulminācija, kuras pulksteņa laiku es precīzi fiksēju, bija 1992. gada 8. februārī — Latvijas delegācija iesoļoja Albērvilas stadionā. Man acu priekšā ilgus laikus stāvēja kadrs, kā Latvija 1936. gadā aiziet no olimpiskā stadiona… Albērvilā man laimējās būt tribīnēs tādā vietā, kurā varēju fiksēt mirki, kā Latvija ienāk stadionā — man tieši to izdevās nofotografēt. Tajā brīdī man likās viss — man te vairāk nav ko darīt. Tādēļ pēc tam līdz šai tūkstošgadei olimpiskajā kustībā biju mazaktīvs.

A. V:Latvija atgriežas — tāds bija nosaukums pirmajai grāmatai par Latvijas startiem Albērvilas un Barselonas olimpiskajās spēlēs, kas 1993. gadā iznāca trīs valodās: franču, angļu un latviešu.

Latvijas delegācija Albērvilas stadionā iesoļoja tādos pašos tērpos, kādos 1936. gadā aizgāja no Berlīnes olimpiskā stadiona. Kam pieder šī ideja?

D. C.:— Šķiet, ka Bruno Birmanim. Turklāt olimpiskajā stadionā mēs atgriezāmies ar to, ko paši Latvijā varējām saražot — parādei uzvalkus šuva labākie Rīgas drēbnieki, eleganti mēteļi, garas šalles un gas filcahūte, ko lieku galvā joprojām katru novembri. Sporta tērpi bija mazliet bēdīgāki — ziemai galīgi nepiemēroti oderēti Sarkanā Kvadrātagumijas zābaki, Asotesjakas…

V. B.:— Aldon, izstāsti gadījumu ar vēstnieci!

A. V.:— Uz atklāšanas ceremoniju ar vilcienu bija ieradusies Latvijas vēstniece Francijā Aina Nagobads-Ābola. Bija jau pusnakts, un mēs ar Vilni, ģērbušies pieminētajās olimpiskajās parādes formās, pavadījām vēstnieci atpakaļ uz vilcienu — uz pēdējo reisu, kas devās atpakaļ uz Parīzi. Mums pretī nāca trīs jauni cilvēki un, ieraugot mūs, bļāva: “Al Kapone! Al Kapone! Al Kapone!”(visi smejas).

Tātad asociācija ar trīsdesmitajiem gadiem tika sasniegta.

D. C.:— Bet publiskajā telpā tiek radīta sajūta — nodibinājām LOK un ar to darbs beidzās. Ar LOK atjaunošanu darbs nebeidzās! Daudziem liekas pašsaprotami: esam piedalījušies 15 olimpiskajās spēlēs — astoņās ziemas spēlēs un septiņās vasaras olimpiādēs, izcīnījuši medaļas, bet vēl taču ir ārkārtīgi daudz kas cits izdarīts.

Kas nebūtu, ja LOK to neizdarītu?

V. B.:— Galvenais, bija iespēju radīšana, nodarboties ar sportu. Nebūtu olimpisko centru, nenotiktu Latvijas olimpiādes un Latvijas jaunatnes olimpiādes. Nebūtu bijis sponsorēšanas likums tāds, kāds tas bija un uz ko sporta nozare 25 gadus balstījās.

D. C.:— Bija reāls plāns, kur un kādēļ būvēt olimpiskos centrus — tur, kur ir augstskolas un kur to vēlas pašvaldības.

V. B.:— Pasaulē lielākoties sports balstās uz augstskolu, armiju un iekšlietu struktūrām. Tādēļ bija plāns Rīgā veidot olimpisko centru policijai, kas tādējādi varētu atbalstīt augstas klases sasniegumu sportistus. Tagad policisti resni staigā pa ielām… Pēc tam bija plāns veidot olimpisko centru ASK.

Kādēļ neīstenojās šīs idejas, kas ir tik racionālas?

A. V.:— Pie varas nāca Jaunais laiksun Māris Gulbis, kurš bija Jaunā laikaiekšlietu ministrs, pieņēma lēmumu, valstij izstāties no šī projekta realizācijas. LOK par savu finansējumu no valsts atpirka projekta kapitāldaļas, lai varētu to turpināt un izveidot olimpisko centru.

V. B.:— Un pēc tam Rīgas olimpiskajā centrā notika NATO samits…

A. V.:— Katru dienu šo olimpisko centru, kam tagad ir Elektrum vārds, apmeklē 4500 cilvēku. Katru dienu!

V. B.:— Un Rīgu tas neinteresē! Vadība ir par tālu no cilvēkiem — Ventspilī, Valmierā, Jelgavā, Daugavpilī — tur priekšniecības ir tuvu cilvēkiem, viņi domā, kas iedzīvotājiem ir vajadzīgs.

lav, jums kā ministram da šķita LOK ietekme?

T. J.:— Tolaik nobrīnījos — manuprāt, LOK spēja būtiski ietekmēt valdības lēmumus.

V. B.:— Valdības atbalsts bija liels. Kad apsprieda valsts budžetu, uz LOK organizētajām pusdienām atnāca visi ministri parunāties.

A. V.:— Kad Vilnim bija 50 gadu jubileja, ārā pie LOK durvīm ministri stāvēja rindā, lai Vilni apsveiktu.

Bet kāpēc laiki ir mainījušies?

A. V.:— Dzīves ritms un vērtības ir grozītas.

D. C.:— Vairs nav vajadzīgs olimpiskais sports?

A. V.:— Ir, bet daudz racionālāka pieeja ikdienas jautājumu risināšanai. Tiek noliegtas korporatīvās saites un to nozīmīgums, lai gan tās turpina spēlēt tikpat lielu lomu kā vienmēr. Vaira Vīķe-Freiberga aicina politiķus vienoties tur, kur tas ir darāms — savstarpējās sarunās, un tad par to vēstīt tautai, nevis vienoties uz skatuves — vienošanās uz skatuves nav nekāda vienošanās, bet teātris.

V. B.:— Tolaik pastāvēja inerce no atmodas laika — politiķi bija ideālisti, mēs gribējām valsti uztaisīt daudz labāku. Pamazām tas apdzisa. Cilvēki ir tie paši, bet sajūta — cita.

D. C.: — Bet unikāli — ekonomika un labklājība aug, visās nozarēs naudas ir vairāk, izņemot sportu!

A. V.:— Severs dzied dziesmu — tieši šogad Latvijas vēsturē ir lielākais sporta budžets, jo viņi budžetam pieskaita visus politiskos lēmumus par investīcijām vajadzīgajās pašvaldībās un nosauc to par sporta budžetu.

LOK šajos 30 gados ir paveicis virkni darbu, par kuriem esam aizmirsuši.

D. C.:— Revolūcijā viss bija viegli, bet neviens nerunā par periodu, kurā patiešām bija grūti. Daudziem liekas, ka viss ir bez LOK izdarīts, īpaši augstas klases sasniegumu sportā. Piemēram, kam tad pieder ideja par Olimpisko vienību?

A. V.:— Ideja pieder Žoržam Tikmeram. Viņš bija olimpiskās komandas delegācijas vadītājs Lillehammeres olimpiskajās spēlēs 1994. gadā. Mūsuprāt, tur sanāca izgāšanās — 1992. gadā to, ka Latvija Albērvilā neizcīnīja nevienu medaļu, varēja saprast, jo tikko bijām sākuši visu no jauna, bet 1994. gadā medaļām jau vajadzēja būt — bobslejā, biatlonā, kamaniņu sportā: latvieši visiem bija priekšā. Tikmers Lillehammerē piedzīvoja daudzus kauna un pazemojuma mirkļus mūsu sportistu neveiksmju dēļ. Viņš saprata, ko nozīmē augstu sasniegumu sports, jo pats ir pasaules vicečempions un olimpiskais vicečempions, un viņš redzēja, ka Lillehammerē atsevišķi atlēti nav cienīgi tur atrasties. Atgriezies Latvijā, Tikmers ierosināja izveidot Olimpisko vienību.

V. B.:— Galveno aizmirsi — viņš bija Augstās sporta meistarības skolas direktors jeb padomju laika olimpiskā centra priekšnieks. Žoržam bija pieredze, un viņš tehniski pārzināja lietas.

Kas ir tas, ko mēs nedrīkstam aizmirst LOK vēsturē?

A. V.:— Svarīgi ir atmiņā saglabāt to labo, kas ir paveikts. Mēs ieguldījām lielu darbu deviņdesmito gadu beigās un divtūkstošo gadu sākumā, veidojot grāmatu Latvijas olimpiskā vēsture.Uzskatu, ka ļoti vērtīga grāmata ir Latvijas sporta lepnums 100,kas tikko iznāca. Ir jātop enciklopēdiska rakstura apkopojumiem par to, kas ir bijis, — aizmirstot vēsturi, var daudz ko palaist garām. Mani priecē, ka vairāku sporta veidu federācijas pēdējo gadu laikā ir novirzījuši līdzekļus sava sporta veida attīstības pētījumiem un vēstures grāmatu izdošanai — bobslejs, riteņbraukšana, handbols, basketbols, peldēšana — šo sporta veidu federācijas ir daži no piemēriem.

V. B.:— Nekur nav uzrakstīts, ka viņu (Aldonu) gribēju dzīt projām no LOK ģenerālsekretāra amata, jo viņš bija pārāk aizrāvies darbā BMX federācijā un nemitīgi braukāja apkārt kopā ar viņiem.

A. V.:— Pirms 1996. gada LOK vēlēšanām Vilnis teica, lai metu mieru bērnu sportam un strādāju olimpiskajai kustībai. Ignorēju!

V. B.:— Protams, labi sapratu, ka tas ir sporta veids, kas jāņem par piemēru — jo BMX ir ģimeņu sporta veids, balstīts uz pašiniciatīvu un sporta klubu sistēmu.

Viens no pavērsieniem bija tas, ka izdevās nodibināt neatkarīgu BMX riteņbraukšanas federāciju, kas Latvijā bija pirmā starptautiski atzītā federācija.

A. V.:— Jo PSRS neviena tāda nebija (smejas). Mēs apzināti uz to gājām, jo nebija neviena, kas saka pret.

T. J.:— Runājot par vēsturisko aspektu, es gribētu uzsvērt Latvijas Zinātņu akadēmijas pienesumu, jo rakstu krājumā, kurā tika apskatītas 40 vissvarīgākās tēmas, viena tēma bija veltīta sportam — tas liecina par zinātnieku pareizu attieksmi. Arī šī saruna parāda — notikumi LOK atjaunošanas procesa periodā nav kārtīgi izpētīti — tas ir pamats kārtīgai disertācijai vai kārtīgam maģistra darbam. Apbrīnojami, ka visu izdevās paveikt miermīlīgā ceļā.

Autori: 
Kristaps Zaļkalns