twitter facebook instagram

Vēl lidošu!

18.Sep.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
330
Vēl lidošu!

Ventspilniecei Laumai Grīvai šāgada pasaules čempionāts Londonā bija trešais viņas karjerā. Tāllēkšanā Lauma izcīnīja 9. vietu (6,54 m), kas bija mūsu 12 sportistu delegācijas labākais sasniegums. Sportistei pietrūka nieka divu centimetru, lai turpinātu cīņu labāko astoņniekā...

“Jā un nē,” tā Lauma Grīva atbild uz jautājumu, vai jūtas apmierināta ar savu rezultātu. “Ja salīdzina ar diviem iepriekšējiem maniem čempionātiem (2011. gadā Tegu — 23. vieta, 2013. gadā Maskavā — 16. vieta), tad tas ir solis uz augšu, bet ar savu startu tehniskajā ziņā neesmu apmierināta, bija pārāk daudz kļūdu. Nevaru teikt, ka izdarīju visu, ko varēju.”

— Vai garās sezonas gaitā nebiji nogurusi no pārāk ilgās neziņas par iespējamo startu Londonā?

— Iespējams. Nepieciešamo normatīvu — 6,75 metri — es neizpildīju, pietrūka trīs centimetru, taču visā pasaulē to spēja vien 15 sportistes, un es par savu sasniegto rezultātu saņēmu pēdējā brīža ielūgumu. Protams, ka tas savu iespaidu atstāja, kaut gan jau labu laiku iepriekš jutu, ka šosezon nesanāks 32 sportistes, kas normu izpildīs.

— Priekšsacīkstēs, kur tu sasniedzi piekto labāko rezultātu (6,58 m), lija lietus, bija vēsi...

— Patīkami nebija, taču apstākļi visām bija vienādi. Vispār es tam īpašu uzmanību nepievērsu, jo šogad patīkamu laiku savos startos tā arī neizbaudīju, varbūt tikai vienās sacensībās viss bija labi...

Finālā es laikam izdarīju sliktāko, ko varēju. Vēlāk, skatoties video, varēju tikai šausmināties par savu tehnisko izpildījumu. Neteikšu, ka biju uztraukusies, drīzāk nejutos tik svaiga, lai visu izdarītu teicami. Man nav raksturīgi savu labāko rezultātu sasniegt pirmajā lēcienā, bet šoreiz notika tieši tā. Otrais lēciens noteikti bija labāks, taču nedaudz pārkāpu, pirms trešā nedaudz satraucos, un tas neizdevās pietiekami tāls. Žēl, bet sacensības man līdz ar to beidzās... Būtu par diviem centimetriem tālāk, būtu vēl trīs mēģinājumi.

Priecīga nebiju, bet vēlāk, visu pārdomājot un apsverot, sapratu, ka devītā vieta visā pasaulē nav nemaz tik slikta. Aiz manis palika pietiekami spēcīgas sportistes, tomēr kopumā īsti apmierināta neesmu.

— Tu ilgus gadus esi treniņu un sacensību apritē, vai vari šo laiku sadalīt pa posmiem?

— Sporta gaitu sākums, studiju laiks Rīgā LSPA, kad trenējos pie Ludmilas Olijares un Aleksandra Čumakova un lēcu vien ap sešiem metriem, mācību slodze bija liela, tad atgriešanās Ventspilī, kur atkal trenējos pie tēva. Uzskatu, ka tad tikai tā īsti sākās mana sportiskā karjera. Varbūt tas ir pavēlu, jo man jau bija 22 gadi, taču sportista mūžs katram veidojas citādi, viens ātri sāk un ātri beidz, otrs tā īsteni atplaukst tikai brieduma gados.

Jā, jauns posms noteikti sākās pēc dēla piedzimšanas pirms nepilniem diviem gadiem, kad nolēmu atgriezties sportā.

— Tātad pieļāvi arī domu beigt sporta gaitas?

— Jā, tāda doma bija. Jutos nogurusi, satraumējusies, gadi arī iet...Domāju būšu māte, sieva un varēšu vien atcerēties savus sportistes gadus, atradīšu sev citu nodarbi, taču iznāca citādi. Liela nozīme bija tēva un vīra [Normunds Pūpols, viens no Latvijas visu laiku labākajiem augstlēcējiem — 2,28 m] atbalstam un ticībai, ka visu tāllēkšanā vēl neesmu pateikusi.

Mazajam Albertam Emilam bija vien divi mēneši, kad atsāku kustēties. Atgriezties nebija viegli, jo mazais mums bija ļoti nemierīgs. Esmu ļoti pateicīga vīram, viņa ģimenei, visvairāk savai mammai, kas man daudz palīdzēja ikdienā. Lielā mērā tā ir ģimenes izvēle — naglenes vēl nelikt malā. Mazajam bija vien deviņi mēneši, kad startēju pirmajās sacensībās.

— Daudzas sportistes izsakās, ka pēc bērniņa nākšanas pasaulē viņām arī sportiskajā ziņā sākas otra elpa...

— Domāju, kas dēls ir stiprinājis manu pašpārliecību, licis censties arī viņa dēļ, jo gribas, lai dēlam būtu lepnums par mammu.

Ļoti centos tikt uz olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro, taču pietrūka. Bija liela vilšanās, un otro reizi domāju par sporta gaitu beigšanu. Augustā jau beidzu trenēties, taču tad septembrī draudzene mani pierunāja vēlreiz nostartēt. Biju pārsteigta, ka bez treniņiem aizlēcu gandrīz sešus metrus, un pēkšņi sajutu, ka es vēl varu!

— Vai tagad arī ir pārdomu laiks?

— Vēl ne, jo man septembrī ir divas sacensības. Kaut gan lielu pārdomu nebūs, jo zinu, ka sportot turpināšu. Cik ilgi? Par to nedomāju. Nākamgad būs Eiropas čempionāts un, kā man apsveikumā rakstīja ventspilnieks Latvijas eksrekordists šķēpmešanā Ēriks Rags, man viss esot vēsi jāapsver, jo no eiropietēm es Londonā biju ceturtā labākā. Trenēšos un turpināšu!

— Tevi trenē tēvs. Tā ir īpaša situācija?

— Domāju, ka tā ir lieliska situācija. Tēvs man nav tikai treneris, viņš ir liels atbalsts it visā. Tas man dod spēku. Londonā pat — tas, ka blakus ir tēvs, mans vīrs, tas viss kopā dod spēku, ticību savām spējām! Reizēm man liekas, ka viņi man tic vairāk nekā es pati sev.

— Vai dažkārt tu neizmanto savu radniecību? Kā tu treniņos, sacensībās sauc tēvu — par treneri, par Māri?

— Nē, es saku — tētis. Īpaši neizmantoju meitas statusu. Es vispār daudz ko daru pati, un tētis man palīdz pašā galvenajā. Reizēm, kad esmu nogurusi, tad gan pasaku, ka šodien neko nedarīšu, un tētis tam piekrīt.

Protams, reizēm viņš dusmojas uz mani un es uz viņu. Tas ir tikai normāli. Arī ģimenē ir strīdi, bet galvenais ir atrast zelta vidusceļu, nevis ietiepties. Vispār esmu ievērojusi, ka pēc bērniņa piedzimšanas esmu kļuvusi mierīgāka un iecietīgāka. Sīkumus vairs nepaceļu līdz globālam līmenim.

Galvenos lēmumus es pieņemu pati un cenšos pēc tiem vadīties.

— Jūs esat neparasta ģimene, jo no pieciem bērniem šobrīd četri ir lielajā sportā un visi trenējas pie sava tēva. Tas arī ir atbalsts?

— Protams, mēs bieži kopā braucam uz sacensībām un atbalstām cits citu, kopā pārdzīvojam neveiksmes. Reizēm, kad skatos savējo startus, tā pārdzīvoju, ka gribas vai nu pašai mesties sektorā, vai iet ārā no stadiona. Tas ir milzīgs satraukums.

Man prieks par vidējo māsu Māru, kas tikko universiādē izcīnīja bronzas medaļu trīssoļlēkšanā. Viņa noteikti gūs vēl lielākus panākumus. Māra ilgi mācījās ASV, kur galveno vērību tomēr veltīja mācībām, beidza maģistrantūru Nebraskas universitātē (ASV), tagad atgriezusies Ventspilī un atkal trenējas pie tēva. Es ticu, ka viņa trīssoļlēkšanā, varbūt arī tāllēkšanā droši kandidēs uz līdzdalību olimpiskajās spēlēs Tokijā. Reizēm, man liekas, ka Mārai vajadzētu izvēlēties vienu pamatdisciplīnu. Viņai viss vēl priekšā.

Tāpat man prieks par jaunāko māsu Gundegu, kas met šķēpu. Viņa jau tuvojas 60 metru atzīmei, bija ceturtā iepriekšējā pasaules universiādē Kazaņā. Varbūt ne tik veiksmīga bija šogad, taču viņas iespējas ne tuvu nav izsmeltas. Ceru, ka ir tikusi galā ar traumām, kas viņu mocīja pēdējās sezonas. Gundega, starp citu, sporto un studē žurnālistiku.

Tāpat gaidām, kad pa īstam atvērsies jaunākā brāļa Jāņa Svena talants šķēpmešanā, jo viņam vien 64 centimetru pietrūkst līdz 80 metriem. Ticam, jo tēvs šajā disciplīnā taču ir izaudzinājis olimpisko čempionu Daini Kūlu, daudzkārtējo Latvijas rekordistu, trīskāršo olimpieti Ēriku Ragu.

Mēs vēl sevi parādīsim, jo mūsu ģimenei raksturīgs attālināts bioloģiskais vecums un savus gadus mēs tā neskaitām. Kad izej sektorā, neviens tev neprasa vecumu, kādā valodā tu runā, nav nozīmes ādas krāsai. Visu izšķir tava gatavība tajā brīdī sasniegt savu labāko rezultātu.

 

Lauma GRĪVA

Tāllēcēja, Kabiles muižas vīna darītavas līdzīpašniece, valdes locekle

Dzimusi: 1984. gada 27. oktobrī Ventspilī

Augums, svars: 181 cm, 62 kg

Izglītība: Ventspils 4. vidusskola, Ventspils 1. ģimnāzija, LSPA (2008. g.)

Sporta gaitas: vieglatlētikā kopš bērnības, pirmais treneris Juris Petrovičs, Ludmila Olijare un Aleksandrs Čumakovs, tagad Māris Grīva (tēvs)

Lielākie panākumi: Pekinas olimpisko spēļu dalībniece (28. v.), vairākkārtēja pasaules meistarsacīkšu dalībniece (2011. g. — 23. v., 2013. g. — 16. v., 2014. g. (telpās) — 12. v., 2017. g. — 9. v.), Eiropas čempionātu dalībniece (2010. g. — 15. v., 2013. g. (telpās) — 13. v., 2014. g. — 23. v., vairākkārtēja Latvijas čempione

Personiskie rekordi: tāllēkšanā — 6,86 m, augstlēkšanā — 1,70 m, trīssoļlēkšanā — 12,71 m, šķēpmešanā — 34,48 m

Ģimenes stāvoklis: precējusies, vīrs Normunds, dēls Alberts Emils (divi gadi)

Vaļasprieki:  grāmatas, klavierspēle, atpūta dabā, kūku cepšana

Autori: 
Juris Bērziņš Soms