twitter facebook instagram

Vēstule tenisa zvaigznei

26.Nov.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
344
Vēstule tenisa zvaigznei

“Olimpiskajā dienā sacenšamies ne tikai sporta laukumos, bet arī ar krāsām, zīmējumiem, tekstiem, ar spējām pateikt domu, radīt tēlu,” Latvijas Sporta muzejā, sveicot radošo konkursu laureātus, teica Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs Žoržs Tikmers. “Paldies vecākiem un skolotājiem, kas, attīstot arī šīs prasmes, veido vispusīgas personības.

Skolēnu konkursa tēma šogad bija “Vēstule tenisa zvaigznei”, un 15 eseju virsotnē nostājās četri ļoti izteiksmīgi darbi, starp kuriem bija grūti izvēlēties uzvarētāju. Turklāt tāpat kā sportā arī eseju konkursā piedalās ilggadīgas “spēlētājas”. Tas veicina izaugsmi. Šoreiz cīņā par otro vietu jelgavnieci Līvu Ašmani apsteidza Marta Hedviga Oše no Lielvārdes. Bet visus pārspēja mūsu pirmā olimpiskā medaļnieka Harija Blaua novadniece četrpadsmitgadīgā Māra Madara Imša no Liezēres pamatskolas. Savukārt krimuldietim Reinim Rozentālam, kas arī pelnījis vietu uz pjedestāla, kam tikai trīs pakāpieni, speciālbalva.

“Jūt centību,” uz izaugsmi norādīja arī zīmējumu konkursa žūrētāja - grafiķe, dizaina studijas DUE radošā direktore Inta Bērente-Strenga. “Tiek studēts, kā zīmēt cilvēku kustībā, un tas izdodas arvien labāk. Ar katru gadu darbi kļūst interesantāki, to izpildes tehnikas dažādākas.”

I vieta: Dāvids KATKOVSKIS,Rēzeknes PII “Vinnijs Pūks”

I vieta: Elīza VIĻČUKA, Jūrmalas sākumskola “Atvase” 3.a klase

II vieta: Paula Estere SKUŠĶE,Ļaudonas PII “Brīnumdārzs”

II vieta: Germans SOKOLOVS,Liepājas A. Puškina 2. vidusskolas 5.b klase

III vieta: Darja IVAŅICA, Rīgas PII Nr. 270

III vieta: Mikus LĪDUMS, Kolkas pamatskolas 6. klase

Veicināšanas balva: Samanta CEKULE,Ziemeru pamatskolas 4. klase

Veicināšanas balva: Alise KUDUMA, Kalētu pamatskolas 6. klase

 

I vieta: Māra Madara IMŠA,  Liezēres pamatskolas 8. klase

Sveika, Aļona!

Sveika, Aļona! Rakstu Tev vēstuli, lai tā aizceļo pie Tevis kā Olimpiskās dienas simbolisks vēlējumu sveiciens!

Svinot Olimpisko dienu, skrēju rudenīgu krosu skolas sporta laukumā, kad cīņa manā prātā starp izturēt un pārstāt uzplaiksnīja kā vislielākā jautājuma zīme, pēkšņi otrajā skrējiena aplī man blakus sāka skriet mana mamma. Apzinos, ka tā bija īpaša dāvana. Es noskrēju līdz galam...

Un tad iedomājos par Tevi, jo arī Tev sākotnēji mamma bija pirmā trenere un arī tagad ir kopā ar Tevi, lai atbalstītu.

Es mēģinu ar prātu saprast, cik daudz Tu mums visiem Latvijā un pasaulē mēģini pateikt. Tu arvien mums pierādi, ka notiek tik dažādi. Es lasu, ka Tevi var nosaukt par jaunāko un spožāko, bet Tev nākas arī piekāpties. Tu esi liela cīnītāja, bet dažkārt nākas sastapt šķēršļus. Tu tik daudz braukā pa visu pasauli un trenējies, un spēlē tik daudzās pasaules valstīs! Bet kur Tu ņem mierinājumu? Tu spēj sasniegt lielus rekordus, bet Tev jāmāk pieņemt arī zaudējumus. Tu apzinies savu jaunības spēku un enerģiju, un izturību, bet medaļas otra puse ir veselība. Tu pati zini, ka tā ir tikai viena. Viena kļūda var mainīt Tavas dzīves ceļu līkločus. To jau Tu arī zini, vai ne?...  Publika Tev ir kā ūdens veldze saspringtā sekundē un pretinieki kā adatas, tik smalkas, bet arī dzēlīgi asas. Tas Tev liek daudz strādāt un neļauj kļūt lepnai.

Pēc Tavas uzvaras Francijas atklātajā tenisa čempionātā šī gada pavasarī tiek rīkota preses konference. Tev uzdod tik daudz jautājumu par ikdienu..., par sadzīvi un vienkāršību..., kleitām, naudu, mūziku un mīļlietiņām... Man tad kļūst vientulīgi un mazliet bailīgi. Tu, kas esi pārvarējusi bailes, slinkumu, nogurumu, pretinieku... Kur tad paliek jautājumi par Tevi pašu, par iekšējo pasauli un lietām, kuras nevar redzēt...? Ja Tev gadīsies kāda cita preses konference pēc kādas citas spraigas spēles, tad labāk atbrauc ciemos pie manis, es Tev neuzdošu liekus un tukšus jautājumus. Es Tev uzdāvināšu dāvanu — nospēlēšu ar savu vijoli komponista Jēkaba Mediņa skaņdarbu Romance. Lai šis skaņdarbs iedvesmo Tavu dvēseli. Un Tava dvēsele lai vēlāk iedvesmo Tavu kārtējo bumbiņu tenisa kortā.

Lai bumbiņas ir kā zvaigznes skaidrās, naksnīgās debesīs, lai tās vienmēr raugās Tev pretī, lai tās nāk Tevi apciemot un lai tik daudzas Tu sūti no sevis projām, gaidīdama, kādā rakstā tās kārtosies debesīs. Varbūt tādā rakstā, ka visi Latvijas sporta fani uzgavilē, bet varbūt arī klusi nopūšas... Lai Tev šo zvaigžņu kombināciju ir daudz!

Lai Tev katra spēle vispirms ir pašai sevī izdzīvota, lai sirdī ir uzvara, bet zaudējumu iznes kā princese greznu kroni. Taču es aicinu Tevi atcerēties, kad triec bumbiņu pāri laukumam, neaizmirsti, ka ne vienmēr tituls parāda cilvēka personību.

Ceļā uz rekordu Tev var satumst ceļi, ar kuriem Tevi iepazīstināja mamma. Bronza irmetāls un prieks, zaudējums ir zelts — tieši Tava pieredze. Vienmēr centies atgriezties bērnības sajūtā, kad pirmo reizi paņēmi rokās raketi un bumbiņu, atdzīvini saglabātos savas mammas zelta vārdus, jo tie noderēs cīņā ar sevi un pretiniecēm.

Un vēl es Tev novēlu: audz sportā, ceļo un baudi tenisa raketes savās plaukstās! Bet lai Tevī paliek arī trauslā cilvēka sajūta, kura pamana rudens krāsainību un īpašo zvaigžņu mirdzumu.

 

II vieta: Marta Hedviga OŠE, Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolas12. b klase

Sveika, Billija Džīna Kinga!

Jums noteikti nav ne jausmas, kas es esmu un kādēļ esmu izlēmusi rakstīt Jums šo vēstuli, bet, ja kāda iemesla dēļ nolemjat turpināt to lasīt, apsolos izskaidrot Jums visu. Zinu, ka šī nav vienīgā Jums veltītā vēstule — to noteikti ir simtiem, pat tūkstošiem, un izredzes, ka Jūs reiz lasīsiet manis uzrakstītos vārdus ir, maigi sakot, niecīgas. Bet, ja tomēr… Ja nu tomēr — es ceru, ka nelikšu Jums vilties un lieki tērēt Jūsu laiku.

Tātad — domāju, ka pieklājīgi būtu Jūs iepazīstināt ar sevi — vismaz tā liekas pareizi. Vai Jūs kādreiz neesat jutusies dīvaini tādā situācijā kā šī? Es par jums zinu daudz, bet Jūs par mani — neko. Vai neliekas savādi, ja, piemēram, pretī nākošam, nepazīstamam cilvēkam ir zināms Jūsu dzīvesstāsts. Viņam vai viņai liekas, ka Jūs pazīst, tomēr Jūs nemaz nezinot. Bet, domāju, ka pie tā jau esat pieradusi — Jūsu sasniegumi ir pelnīts iemesls Jūsu slavai un atpazīstamībai. Par mani runājot… Ir sarežģīti noraksturot sevi no neitrāla skatupunkta, jo mums pašiem parasti rodas vēlme ko uzlabot vai — tieši pretēji — noniecināt. Manu vārdu Jūs jau zināt, es esmu jauna, un man ir daudz sapņu, ko kādreiz ceru piepildīt. Kā tas reiz noteikti bija arī Jums. Un ar to varētu pietikt.

Es apbrīnoju Jūsu milzīgo gribasspēku. To, kā Jūs neapstājāties pie pirmajām grūtībām, bet turpinājāt iet uz priekšu, lai cik grūti tas brīžiem bija un par spīti visiem tiem cilvēkiem, kas par Jums šaubījās un centās Jūs noturēt uz vietas. Jūs jau agri uzstādījāt sev mērķi — tenisā būt pirmajai sievietei pasaulē. Tie bija Jūsu vārdi, kurus teicāt savai mātei pirms tik daudziem gadiem. Un 1966. gadā Jums tas izdevās! Bet Jūsu cīņa sportā nebeidzās ar šī milzīgā mērķa sasniegšanu — pilnīgi noteikti ne. Jūs devāties un pieprasījāt vienlīdzīgu samaksu abiem dzimumiem un vienlīdzīgas tiesības, un, kad Jums izteica piezīmes par to, ka vīriešu teniss ir interesantāks un ka vīrieši ir ātrāki, izveicīgāki un stiprāki, un šī iemesla dēļ pelna vairāk… Un, kad to centās argumentēt ar to, ka vīrieši ir atbildīgi par savām ģimenēm, Jūs skaļi iebildāt, jo arī Jūsu darbs bija galvenais ienākumu avots Jūsu ģimenē. Jūs neļāvāt sevi apklusināt, bet izvirzījāt mērķi un paveicāt tik ļoti daudz ceļā uz to. Un tagad Jūsu vārds pelnīti atrodas starp citiem, ierakstīts Slavas zālē. Ar dzimumu nevienlīdzību Jums bija jāsaskaras jau no ļoti agra vecuma, kad jau 1955. gadā Jūs ieradāties uz tenisa turnīru nevis tradicionāli ierastajos sieviešu formas svārkos, bet gan — šortos, kurus bija šuvusi Jūsu māte, un ar šādu rīcību izraisījāt sašutumu. Jau tajā vecumā Jūsos bija spītības dzirksts — ja citi tā var, kāpēc es nevaru? Kāpēc ne? Jūs, piecpadsmit gadus veca pusaudze, pamanījāt ko vēl — visi tenisa spēlētāji, kurus bijāt redzējusi, pārstāvēja tikai balto rasi. Un Jūs sev jautājāt: “Bet kur ir pārējie?” Jūsu cīņa par vienlīdzību nesastāvēja tikai no sieviešu tiesību paplašināšanas. Jūs iestājāties par visiem — zinājāt, cik krasi atšķīrās atalgojumi gan sievietēm, gan citu rasu pārstāvjiem. Zinājāt par diskrimināciju un rasistisko attieksmi cilvēku vērtēšanā… Un Jūs vēlējāties mainīt pasauli gan tad, gan šobrīd, kad aktīvi turpināt iesaistīties sabiedriskajā dzīvē un runāt par sabiedrībai nepatīkamiem tematiem. Jūs bijāt viena no tik daudzajām personībām, kas nebaidījās izteikt savu viedokli par šīm problēmām, un tas ir arī Jūsu nopelns, ka mūsdienās par šiem tematiem runā aizvien vairāk.

Un tāpēc es Jums, Billija Džīna Kinga, rakstu šo vēstuli. Jūsu dzīve un sasniegumi ir mani iedvesmojuši tikpat ļoti kā Jūsu milzīgā mērķtiecība un absolūtā neiecietība pret jebkāda veida netaisnību. Jūs aicināt nepadoties pēc neveiksmes, bet gan celties un doties uz priekšu, strādājot ar divkāršu atdevi. Un par to — paldies. Kā jūs pati esat teikusi: “Sports norūda raksturu un māca mums spēlēt pēc noteikumiem. Tas māca gan — kādas ir sajūtas uzvarot, gan — kādas tās ir, kad zaudējam, — sports māca mums par dzīvi.”

 

III vieta: Līva AŠMANE, Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas 9. klase

Labdien!

Pasaule ir jocīga, vai ne? Ir cilvēki, kuri trenējas nedēļām, dienām, stundām ilgi, lai tikai sagaidītu to vienu mazo mirkli, kad simtiem acu skatieni pievērsti, kad zem kājām sajūtama aplausu vibrācija, kad elpošana paātrinās divtik un sportists ir viens — viens ar domām, stresu, milzu atbildību un neatbildētiem jautājumiem. Pasaule, šķiet, apstājusies un koncentrējusies laukuma robežās. Un mirklī, pirms sastopas tenisa bumbiņa un rakete, un sportists, nav nozīmes dzimumam, izskatam, rasei, reliģijai vai pagātnei. Viss, kam ir nozīme, tiek radīts tagadnē kā mirklī, kad darbs iesāk panākumus. „Tu vari būt jebkura izmēra cilvēks un vari būt skaists gan iekšēji, gan ārēji. Mums vienmēr ir teikuši, kas ir skaists un kas ne, un tas nav pieņemams,” ir pārliecināta Serēna Viljamsa — amerikāņu tenisiste, WTApasaules pirmā rakete, apliecinot vienu no sporta vērtībām — neatkarību.

Es iedomājos, ka sports ir kā patvērums, nosacīta vieta, kur var paslēpties no ikdienas, būt viens ar sevi, bumbu, raketi un laukumu. Bet tā ir šķietamība. Sportistam ir mērķi, kurus sasniegt, uzdevumi, ko izpildīt, cilvēki, kurus nepievilt. Bieži vien šis cilvēks, kura domas interesē visvairāk, esi tu pats. Tad nu mērķis — uzvarēt, uzdevums — nepievilt, cilvēks, kuru nepievilt — tu pats. Lai uzvarētu, lai nepieviltu, nedrīkst padoties. Bet Boriss Bekers, bijušais vācu tenisists, Barselonas olimpisko spēļu zelta medaļas ieguvējs, kurš uzņemts arī Tenisa slavas zālē, atzīst: „Es mīlu uzvaru, es varu pieņemt zaudējumu, bet visvairāk es mīlu spēlēt.” Tātad ne tikai cīņa par uzvaru pāri visam, bet arī mīlestība uz spēli un sportu.

Tādā gadījumā, vai nevar vienkārši ļauties spontanitātei, emocijām, spēles brīdim? Bet tev priekšā stāv tīkls kā robeža starp tevi un pretinieku, tas ir kā šķērslis starp uzvaru un zaudējumu, starp bailēm un iekšējo mieru, starp nākotni un pagātni. Bailes, karjeras nākotne un pagātne, uzvaras un zaudējumi, reakcija un rīcība veido tevi — spēlētāju, zvaigzni, iedvesmu. „Teniss devis man dvēseli,” novērtē Martina Navrātilova, Čehslovākijas un ASV tenisa spēlētāja, septiņu Vimbldonas čempionātu uzvarētāja.

Teniss, tāpat kā citi sporta veidi, ir pūļu, sāncensības, mērķu, emociju, koncentrēšanās pilns laiks ar līdzjutējiem, pretiniekiem, treneriem un sevi. Ārēji cīņa notiek starp diviem sapņu gribas piepildītiem sportistiem ar raketēm rokās un robežu priekšā, kad, zem kājām rībot zemei, nepieciešama ātra reakcija, pārdomāts soļu ritms un uzticēšanās sev, sitienam, atlēcošajai bumbiņai un arī pretiniekam. Jā, pretiniekam, jo pretinieks nereti ir nevis sportists laukuma otrā pusē, bet tu pats.

T — ticība sev un saviem spēkiem;

E — entuziasms kā treniņos, tā spēlē;

N — neatlaidība un nepadošanās;

I — iejūtība pret pretinieku;

S — smeldze un smaids iet rokrokā;

S — spēcīga sirds un dvēsele — spēle.

Rakstot Jums, tenisa zvaigzne (apzināti nevēršos pie konkrēta sportista, jo kurš gan izvērtēs, kura zvaigzne kvēlojošāk mirdz), sakārtoju arī savas domas, savas dzīves pieturpunktus: neatkarība, mērķtiecība, nepadošanās, mīlestība, dvēsele — tu pats.

Lai jauni panākumi!

 

Veicināšanas balva: Reinis ROZENTĀLS, Krimuldas vidusskolas 12. klase

Vēstule tenisa zvaigznei Aļoņai Ostapenko

Sveika, Aļona! Mani sauc Reinis Rozentāls, Tu mani nepazīsti, taču esam redzējušies daudzas reizes. Tu tagad, iespējams, prāto, kur tad es Tevi esmu redzējis. Es Tev pateikšu priekšā — es Tevi satiku pirmo reizi, kad man bija seši gadi, un kopš tā laika es Tevi satiku gandrīz katrās brīvdienās piecus gadus. Mēs abi nodarbojāmies ar sporta dejām. Konkurenti mēs nebijām, jo Tu esi trīs gadus vecāka par mani, taču gandrīz katrās sacensībās abi savās grupās bijām pirmajā trijniekā.

Pagāja kārtējāvasara, un sākās jauna sacensību sezona, taču, aizbraucot uz sacensībām, es Tevi vairs neredzēju. Pagāja pieci gadi, un, sēžot pie datora, nejauši uzgāju rakstu par Tevi. Atvēru rakstu un neticēju savām acīm — Aļona Ostapenko, Latvijas veiksmīgākā tenisiste, starptautisko sacensību uzvarētāja. Pēc raksta izlasīšanas sāku meklēt vēl informāciju un atradu kādu rakstu, kurā bija teikts, ka Tava mamma ir tenisa trenere un ka Tu jau no trīs gadu vecuma trenējies ne tikai sporta dejās, bet arī tenisā un 12 gadu vecumā sacensībās Francijā guvi uzvaru. Pēc uzvaras tev bija jāizvēlas — vai nu sporta dejas, vai arī teniss, un Tu izvēlējies tenisu. Tad, lūk, kur Tu biji pazudusi!

Lasot par karjeru, bija redzams, ka biji izdarījusi pareizo izvēli. 2011. gadā izcīnīji pirmo vietu Eiropas Jaunatnes olimpiādē, 2014. gadā Vimbldonas čempionātā guvi uzvaru un tajā pašā gadā kopā ar Lietuvas tenisisti Akvili Paražinskaiti izcīnījāt bronzas medaļu vasaras Jaunatnes olimpiskajās spēlēs. 2015. gada septembrī Tu iekļuvi WTA Kvebekas turnīra finālā, un pēc šī sasnieguma beidzot Tavs vārds arī parādījās vienspēļu ranga pirmajā simtniekā.

Daudzos rakstos es pamanīju, ka žurnālisti ir izbrīnīti par to, kā Tu spēj gūt tik lielus panākumus un paralēli tam arī teicami mācīties skolā. Es gan to saprotu pavisam labi — gan tenisā, gan sporta dejās vai arī jebkurā citā sporta veidā, lai gūtu panākumus, ir nepieciešams mērķtiecīgums, laika plānošana, gribasspēks un ass prāts. Lai gan sportā šķiet, ka iesaistīts ir fiziskais ķermenis, liela loma ir mentālajam spēkam. Ar to arī ir izskaidrojami panākumi skolā.

Meitenes bieži tiek sauktas par vājo dzimumu, taču es domāju, ka par Tevi to teikt nevarētu. 12 gadu vecumā pazuda pacietība trenēties sporta dejās, taču Tu šajā vecumā sāki trenēties ar trīs reizes lielāku atdevi. Sešas dienas nedēļā treniņi — no rīta un vakarā teniss, pa dienas vidu vēl skola un fitnesa treniņi, tas ir apbrīnojami!

Kad Tev tuvojas kādas sacensības, vienmēr cenšos tās noskatīties. Dažbrīd jūtos vairāk iejuties spēlē nekā Tu pati, bet tas jau laikam ir tikai azarts, kas rodas, atbalstot kādu. Teniss tev ir devis arī iespēju apceļot daudzas valstis, cerams, ka esi arī redzējusi ko vairāk nekā tikai lidostu un sacensību arēnu!

Pirms es noslēdzu savu vēstuli, vēlējos Tev pavaicāt, kā Tev izdodas sevi tik ilgus gadus motivēt, un arī pēc kādas zaudētas spēles Tu tāpat celies kājās un dodies uz priekšu, ne katrs to spēj.

Tas arī ir viss, ko es vēlējos Tev uzrakstīt. Tev priekšā vēl ir daudz lielu sacensību, lai Tev veicas un nekad nepadodies!

Ar cieņu —

Reinis Rozentāls

Autori: 
Dainis Caune