twitter facebook instagram

Vienojošs elements attīstībai

13.Mar.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
324
Vienojošs elements attīstībai

Pirms 25 ziemām — 1992. gada 28. aprīlī — atjaunotajā Latvijā, kas nule bija piedalījusies savās pirmajās pēckara olimpiskajās spēlēs Albērvilā, tika dibināta kāda vēl nebijusi sporta organizācija — Latvijas Sporta federāciju padome (LSFP), par kuras vadītāju ievēlēja šīs idejas iniciatoru, Latvijas Motosporta federācijas prezidentu Valdi Kleinbergu.

Pirmajā LSFP valdē bija arī Einars Fogelis, kurš pēc Valda Kleinberga un Andra Kalniņa pirms četriem gadiem kļuva par trešo LSFP prezidentu. “Tagad LSFP pati rīko nebijušus pasākumus!” sākot sniegt interviju Sportam, lepni norāda Einars Fogelis.

 — Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) savu četrgadi lielā mērā vērtē pēc sasniegtā olimpiskajās spēlēs. LSFP šāda vienreizēja un vienreizīga notikuma mērauklas nav. Kā novērtēt LSFP četrgadē paveikto?

— Katrā ziņā ne ar sportistu izcīnīto medaļu skaitu. Tas ir katras konkrētas federācijas darbības nopelns. LSFP pirms četriem gadiem sāka ceļu uz sporta nozares stabilizēšanu un vienotību. Mūsu uzdevums bija kļūt par stabilu partneri gan valdībai un tās ministrijām, gan pašvaldībām un to savienībai, Latvijas Olimpiskajai komitejai, Sporta spēļu asociācijai — visiem mūsu nozarē iesaistītajiem spēlētājiem. Šobrīd apvienojot 89 sporta organizācijas, kuru skaitā ir ne tikai federācijas, bet arī sporta darbības jomu organizācijas kā, piemēram, Studentu sporta savienība vai Tautas sporta asociācija, kopā mēs esam spējuši paveikt daudz. Gan nodrošinot zināmu finansiālo stabilitāti, gan attīstot sporta infrastruktūru — šajā jomā galvenais darītājs, protams, ir pašvaldības, darbojoties gan kā vienojošs elements un uzlabojot valsts sporta sistēmu. LSFP iedarbinājusi vairākas jaunas programmas.

Sporta izglītības jomā esam spējuši ieturēt ritmu — katru pavasari izdot pa vienai metodiskai grāmatai. Patlaban, sadarbībā ar Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas speciālistiem un Peldēšanas federāciju top peldētapmācības grāmata. Pērn klajā nāca Ilzes Avotiņas Vieglatlētika, pirms tam — Vispusīgās fiziskās sagatavotības trenera rokasgrāmata. Šī ir nozīmīga programma, ko, sadarbojoties ar dažādiem partneriem, noteikti turpināsim. Sporta metodikas rakstu krājumi latviešu valodā nemaz tik bieži izdoti netiek. Rūpējoties par treneru un sporta pedagogu izglītību, mēs regulāri, vismaz divas reizes gadā, rīkojam plašus seminārus, kuros piedalījies pat vairāk par 500 klausītāju. Mums budžetā ir jauna programma, kurā federācijas var pieteikties finansējuma iegūšanai savu izglītojošo pasākumu rīkošanai. Priecē, ka arvien biežāk savās zināšanās ar mūsu speciālistiem dalās starptautiski atzīti ārzemju eksperti.

LSFP akcentē tautas sporta aktivitātes, kurām izstrādātas atsevišķas programmas. Tāpat šogad dažādā apmērā atbalstām aptuveni 60 starptautiskus pasākumus, kas ir nozīmīgi ne tikai savu sporta veidu attīstībai, bet arī valsts ekonomikai, jo gan pasaules čempionāts zemledus makšķerēšanā, gan Eiropas čempionāts pludmales volejbolā uz Latviju atved arī noteiktu naudas daudzumu un vairo valsts atpazīstamību.

Sadarbībā ar LOK esam radījuši pilnīgi jaunu programmu, kuras galaprodukts ir Latvijas Skolu ziemas olimpiskais festivāls, ko olimpiskā komiteja iepriekš rīkoja kā Jaunatnes ziemas olimpiādi. Festivālā sportu cenšamies padarīt atraktīvāku un pieejamāku. Piemēram, šogad sacensības kamaniņu sportā nenotika vis Siguldas trasē, bet gan Viešūra kalnā ar visiem pieejamu inventāru un visiem pieejamā veidā, kas tika papildināts ar dažiem vieglatlētikas elementiem. Jaunieši un skolotāji atzinīgi vērtēja otrās dienas skolu lielu stafeti, kas bija savdabīgas komandu piedzīvojumu sacensības. Mums kopīgi ir kur attīstīties.

— Šajā četrgadē LSFP aktivizējās kā pasākumu rīkotājs.

— Jāsaka milzīgs paldies gan kolēģiem federācijās, gan mūsu birojam, kura administratīvo kapacitāti arī esam nostiprinājuši, kas ieguldīja milzīgu darbu, lai realizētu vēl divus nopietnus projektus. Viens bija izglītojošs Eiropas projekts AGON, kurā tika iesaistītas septiņas valstis, otrs — Eiropas Sporta nedēļa #BEACTIVE. Jau esam saņēmuši apstiprinājumu mūsu šīgada pieteikumam un septembrī kopā ar federācijām un pašvaldībām šo pasākumu rīkosim vēl vērienīgāk, tajā ietverot gan izglītojošus, gan tīri sportiskus pasākumus.

— Tātad atkal būs grandioza sportošana pie Brīvības pieminekļa?

— Noteikti, jo centrālākas un redzamākas vietas mums nav. Vai otrreiz tur spēlēsim florbolu, vēl nezinu. Šajā nedēļā katru reizi gribam maksimāli publiski akcentēt kādu citu sporta veidu. Kurš tas būs šogad, par to vēl diskutējam. Atsaucība no federācijām un pašvaldībām ir vēl lielāka nekā pērn, kad mēs nācām ar šo priekšlikumu kā lielo nezināmo. Un arī tad tika noorganizēts vairāk nekā 600 pasākumu, kuros piedalījās... katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs jeb vismaz 200 000 dalībnieku!

Tātad aizvadītajā četrgadē esam sākuši īstenot jaunas programmas, kādu agrāk nebija. LSFP papildus valsts budžeta finansējumam piesaistījusi arī ziedotāju līdzekļus un, kas ļoti svarīgi, — Eiropas Savienības finansējumu, kas iepriekš nebija pieejams.

— Vai būs arī LSFP rīkots skolu vasaras sporta festivāls?

— Vasarās ar panākumiem notiek Latvijas Jaunatnes olimpiāde, ko rīko LOK. Federāciju padome skolu un tautas sporta aktivitātes vasarā vairāk redz Eiropas sporta nedēļā. Tas ir mūsu lauciņš. Ir padomā viens jauns projekts, ko piesakām arī Eiropas Savienībai, tās varētu būt pludmales spēles, kurās iekļauti visi šai videi piemērotie sporta veidi, sākot ar sporta spēlēm, burāšanu un beidzot ar cīņas sporta veidiem.

— LSFP turpina ar stipendijām atbalstīt studējošos sportistus?

— Jā. Mūsu mērķis ir atbalstīt sekmīgos valsts izlases līmeņa studentus. Šādām prasībām parasti atbilst ap 30 sportistu. Stipendija ir aptuveni 1000 eiro gadā, kas paredzēta studiju maksas segšanai. Ja sportists spējis iekļūt budžeta grupā, tad tas ir papildus atbalsts viņa treniņu procesam. Mums ir virkne piemēru, kas atspēko apgalvojumu, ka lielais sports nav savienojams ar mācībām — olimpiskā vicečempione modernajā pieccīņā Jeļena Rubļevska, biatlona līderis Andrejs Rastorgujevs, vieglatlēte Laura Ikauniece-Admidiņa, kas arī pirms gada finišēja šajā programmā, iegūstot augstskolas diplomu.

Nākotnē sportistiem, kas ieguvuši izglītību un beidz savu karjeru, vajadzētu radīt iespēju sporta organizācijās pastažēties, dodot pamatu zem kājām, darba dzīvi uzsākot.

— Pirms četriem gadiem LSFP vienoja 85 sporta organizācijas, tad ir 89. Kāda ir tendence — katru gadu pa vienai jaunai federācijai klāt?

— Ir divi ceļi. Entuziasti Latvijā sāk kultivēt kādu sporta veidu, kas jau ir starptautiski atzīts. Piemēram, aizvadītajā četrgadē tāds bija raketlons, ko veido galda teniss, skvošs un teniss. Tagad dienaskārtībā ir sporta joga un sumo. Pieļauju, ka būs vēl citi sporta veidi, par kuriem interese jau bijusi manāma. Piemēram, jaunais olimpiskais sporta veids — viļņu sērfings, kurā jau pēc nepilniem četriem gadiem Tokijā izcīnīs pirmās medaļas. Tāpat kā karatē, klinšu kāpšanā un skeitbordā, kur mums ir panākumiem bagāta federācija, kas Latvijā rīkojusi pat pasaules čempionātus.

Otrs ir destruktīvs ceļš. Sporta veids, kas starptautiski iekļauts multiplā federācijā, Latvijā cenšas atdalīties. Piemēram, Starptautiskā Slēpošanas federācija (FIS) vieno ne tikai kalnu un distanču slēpošanu, bet arī snovbordu, frīstailu, tramplīnlēkšanu, ziemeļu divcīņu, rollerslēpošanu un vēl dažus mazāk pazīstamus sporta veidus. Nesen entuziastu grupa Latvijā vēlējās dibināt Ūdenspolo federāciju, lai gan šī sporta spēle ir Starptautiskās Peldēšanas savienības (FINA) paspārnē.

— Un viņi nonāca strupceļā?

— Jā, jo ir stingra kārtība, kā Latvijā var tikt reģistrēta un atzīta jauna federācija. Šajā sporta veidā jābūt vismaz trim klubiem, jānotiek aktīvai darbībai, rīkojot sacensības līdz pat valsts čempionāta mērogam. Jābūt starptautiskai jumta organizācijai, ko atzinusi vai nu Sportaccord, kas apvieno pasaules sabiedriskās sporta organizācijas, vai Starptautiskā Olimpiskā komiteja (IOC).

— Bet, ja, kā savulaik novusu, radām paši savu jaunu sporta veidu, ko tad?

— Tādā gadījumā atzīšanu varētu sniegt Nacionālā sporta padome. Starp citu, novusam jau sen ir sava starptautiskā federācija (FINSO), kas vieno astoņas valstis un kurā pie teikšanas joprojām ir latvieši, prezidentu Juri Kiriku ieskaitot.

— Pēc Sporta likuma katra federācija ir atbildīga par sava sporta veida attīstību valstī. Tādu ir vairāk par 80. Tātad LSFP atbild par visa sporta attīstību Latvijā!?

— Kolēģi Izglītības un zinātnes ministrijā vienmēr atgādina, ka likums mums uzticējis uzraudzību pār tām funkcijām, ko valsts deleģējusi sporta veidu federācijām. Funkcija numurs viens ir sava sporta veida attīstība. Negribu teikt, ka šajā jomā viss ir kārtībā. Jo atbildība ir deleģēta, bet dažas lietas, lai to realizētu, šim deleģējumam līdzi nenāk. Tā ir tēma nopietnai diskusijai, kā palielināt federāciju lomu un ietekmi, dodot tām arī pienācīgus finanšu instrumentus, lai federācijas tiešām pilntiesīgi varētu atbildēt par savu sporta veidu attīstību.

— Patlaban valsts visām 89 LSFP organizācijām sporta attīstīšanai izsniegusi nepilnus trīs miljonus eiro gadā.

— Tajā pašā laikā gandrīz 40 sporta veidos pamati tiek attīstīti pašvaldību dibinātās sporta skolās, kur attiecībā uz pedagogu finansējumu un darbu sporta skolā eksistē tieša saikne: ministrija—pašvaldība. Federācijām ir formāla nozīme, saskaņojot programmas, licencējot trenerus. Bet, kas kontrolē maku, tas nosaka arī darba uzdevumu.

— Tātad federācija sava sporta veida attīstības pamatu — sporta skolas darbu nemaz ietekmēt nevar!

— Tiešā veidā noteikti nevar. Piemēram, mainoties demogrāfiskajai situācijai, federācijai nav iespējams pārcelt treniņgrupas savā sporta veidā no viena reģiona uz citu vai palielināt to skaitu vienā pašvaldībā, samazināt citā. Var tās tikai pazaudēt. Šis ir jautājums, par kuru jau tuvākajā laikā kopā ar ministriju un pašvaldībām būs ļoti nopietni jādiskutē, ņemot vērā arī ministrijas rosināto sporta skolu statusa maiņu. Virkne sporta skolu vēsturiski ir federāciju īstenie biedri, bet saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem īsti legāla šī saikne nav. Kopā ar mūsu kolēģi LSFP valdes locekli Jāni Upenieku un IzM Sporta departamenta vadītāju Edgaru Severu nesen tikāmies Saeimas Juridiskajā birojā, un man ir gandarījums, ka šajā jautājumā sākusies pozitīva virzība.

— Ja sporta skolas būtu legāli federāciju biedri, tad tās beidzot varētu sporta skolas kontrolēt...

— Man ļoti nepatīk šis vārds — kontrolēt. Jārunā par konstruktīvu sadarbību. Kopumā nav īsti skaidrs, kādu uzdevumu sporta skolām formulējusi valsts. Vai tā ir masu sporta attīstīšana, vai cīņa par medaļām, vai vienkārši sociāla funkcija?

Sporta skolu pedagogu algām atvēlēti 14,6 miljoni — nopietna summa. Pēdējā laikā aktīvi tiek runāts par nepieciešamību valstij noteikt prioritātes sportā. Te tās parādās — viena trešdaļa naudas aiziet vieglatlētikai, otra trešdaļa — basketbolam, trešā — visiem pārējiem sporta veidiem kopā.

Valsts prioritātes iezīmējusi skaidri, bet nav pateikusi, kas par šo naudu jāizdara. Tikai jāiesaista maksimāli daudz audzēkņu vai arī zināmā vecumā jau jāsasniedz arī konkrēti rezultāti.

— Zināmā mērā LSFP jau arī nosaka prioritātes. Šie nepilnie trīs miljoni sporta veidu federācijām tiek sadalīti pēc īpašas kritēriju sistēmas, ko daži nodēvējuši par augstākās matemātikas algoritmu.

— Šo sarakstu veido federācijas pašas ar savu darbību. Pamatā ir divi faktori — sporta veida masveidība, izplatība un sasniegtie rezultāti. LSFP kritērijus pieņēmusi kopsapulcē, tātad visas federācijas par tiem balsojušas. Nekādas augstākās matemātikas te nav. Katra gada nogalē federācijas iesniedz atskaites par paveikto, uzrādot gan rīkotos sporta pasākumus, gan iesaistīto dalībnieku skaitu, gan izglītojošos pasākumus, gan sasniegtos rezultātus, gan citas aktivitātes. Tādējādi, ņemot vērā savākto punktu skaitu, tiek iegūta nākamā gada līguma summa, kura nonāk federācijas rīcībā sava sporta veida attīstībai.

Aizvadītajos gados budžets ievērojami audzēts. Šobrīd teikt, ka ir totāls naudas deficīts, ka mēs neko nevaram izdarīt, būtu nekorekti.

— Kāda ir diference — minimālā un maksimālā summa, ko federācijas no valsts budžeta saņem ar LSFP palīdzību?

— Federācijām, kas kritērijus pilda minimāli, bāzes finansējums ir 1000—1500 eiro, čaklākajām līdz pat 70 000—80 000 eiro, neskaitot līdzekļus pasākumu organizēšanai. Olimpisko sporta veidu federācijām pieejams LOK finansējums.

— Tātad avoti ir vairāki — Latvijas Olimpiskā vienība, pašvaldības, starptautisko federāciju dotācijas...

— Jebkurā sporta veidā milzīgu daļu veido pašu dalībnieku finansējums. Tiklīdz ģimene nolemj savu atvasi sūtīt trenēties uz dārgo kalnu slēpošanu vai lēto vieglatlētiku, vienalga tiek vērts vaļā maciņš. Cik vecākiem jāiegulda līdzekļu, lai bērnu nodrošinātu ar visu sporta stundām nepieciešamo vien? Sports sākas ģimenē, un ģimenes ziedoto naudu sportam neviens nav saskaitījis. Turklāt nereti sports uz ģimenes rēķina un entuziasma turpinās līdz pat visai augstiem sasniegumiem.

Paldies Dievam un valdībām, Latvijā joprojām vēl ir sportam labvēlīga nodokļu politika, kas sporta organizācijām, iegūstot sabiedriskā labuma statusu, ļauj gūt līdzekļus no uzņēmumu peļņas. Tas ir liels atspaids. Mūsu uzdevums tuvākajā nākotnē ir ne tikai meklēt jaunus ceļus, bet, ņemot vērā arī dažādas starptautiskas direktīvas, nostiprināt šo labvēlīgo nodokļu politiku.

— LSFP — LOK — Komandu sporta spēļu asociācija — lielas sabiedriskas organizācijas, kas vieno federācijas. Esat taču konkurenti?!

— Neesam konkurenti, esam sadarbības partneri, kas cits citu papildina. Katrai organizācijai ir savs darbības lauks. LOK preču zīme ir ļoti skaidra — olimpiskie riņķi. Kad spēlēs medaļas izcīnītas, ir ļoti labi, kad to nav, kā gadījās Rio, viss ir ļoti slikti. Šoreiz, jau ieskaitot Saeimu, mūsu viedoklī ieklausījās. Medaļas nerodas no zila gaisa, tās sāk veidoties skolā. Ja skolu sportam valsts turpinās pievērst tikpat mazu uzmanību kā līdz šim, tad čempionu mums būs arvien mazāk. Arī šajā jomā LOK nākusi ar savu iniciatīvu Sporto visa klase, pierādot, ka nekādi milzīgie resursi nav nepieciešami, lai bērni būtu aktīvi katru dienu, vienlaikus gūstot arī labākas sekmes mācībās. Ceļš ir parādīts, gaidām daudz lielāku valsts atsaucību, jo mācību programmā joprojām ir tikai divas sporta stundas nedēļā.

Sporta spēļu asociācijai ir mazliet atšķirīgs problēmu loks. Kaut vai nodokļu politikā, kas ir aktuāla klubu spēlētājiem, bet ar ko gandrīz nesaskaras individuālo sporta veidu pārstāvji.

Ļoti būtisks partneris mums visiem ir Pašvaldību savienība. Pašvaldības ir pamatu pamats. Ģimenē un pašvaldībā veidojas pats pirmais atbalsts sportam. Tās visā sporta ķēdē ir galvenais elements. Mēs varam teikt tikai vislielāko paldies par to, cik daudz tās investējušas sporta infrastruktūras attīstībā un pasākumu rīkošanā.

— Un Latvijas Nacionālā sporta padome?

— Diemžēl tā joprojām ir konsultatīva organizācija. Par laimi, to vada premjers, tajā iekļautas gan visas sabiedriskās organizācijas, LSFP ieskaitot, gan visas tās ministrijas, kuru paspārnē lielākā vai mazākā mērā atrodas sports. Bet tuvākajā nākotnē mūsu uzdevums ir panākt, lai LNSP pieņemtie lēmumi būtu saistoši valdībai, kā to jau formulēja Olimpiskā komiteja.

— Kādus darbus vēl Izglītības un zinātnes ministrija deleģējusi LSFP?

— Visu kategoriju sporta speciālistu un šaušanas instruktoru sertificēšanu. LSFP ļoti aktīvi piedalās sporta politikas izstrādēs.

Daudzi federāciju labā ziedo savu brīvo laiku, strādā sava sporta veida attīstības labā bez atalgojuma. Valsts ne vienmēr novērtē šo milzīgo brīvprātīgo darbu. Visi lielie starptautiskie pasākumi — vai tās būtu orientēšanās sacensības Kāpa, vai motokrosa pasaules čempionāta posms, vai Lattelecom maratons, vai Eiropas čempionāts basketbolā, vai pasaules čempionāts kamaniņu sportā — visas šādas sacensības bijušas noorganizētas visaugstākajā līmenī. Tas liecina gan par mūsu cilvēku atbildību, gan par viņu prasmēm. Tas pierāda, ka nevajag baidīties izvirzīt augstus mērķus. Pirms 25 gadiem Nāciju kausa izcīņa motokrosā Ķegumā likās pilnīgs kosmoss, kaut kas pie mums neiespējams. Bet tālaika motosporta federācijas prezidents un pirmais LSFP vadītājs Valdis Kleinbergs ticēja, ka to var izdarīt.

Mums jāliek nākamie mērķi.

 

Einars FOGELIS

Latvijas Sporta federāciju padomes prezidents, Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas (FIL) viceprezidents, Latvijas Olimpiskās vienības valdes priekšsēdētājs, LOK viceprezidents

Dzimis: 1960. gada 30. aprīlī Siguldā

Izglītība: absolvējis Siguldas 1. vidusskolu, Rīgas Politehnisko institūtu (tagad — RTU), ieguvis sociālo zinātņu maģistra grādu LU

Sportā: trenējies kalnu slēpošanā, kopš 1992. gada LOK Izpildkomitejas loceklis, no 2004. līdz 2012. gadam LOK ģenerālsekretārs, Latvijas olimpiskās delegācijas vadītājs piecās spēlēs

Darba pieredze: Sporta pils direktora vietnieks, Sporta komitejas Celtniecības direkcijas vecākais inženieris, Siguldas kamaniņu un bobsleja trases ekspluatācijas dienesta priekšnieks, galvenais inženieris, direktors, IzM Sporta pārvaldes vadītājs (līdz 2004.)

Ģimenes stāvoklis: precējies, meitas un divu dēlu tēvs

Vaļasprieki: literatūra, slēpošana, teniss, vindsērfings, riteņbraukšana

Autori: 
Dainis Caune