twitter facebook instagram

Viktors Rode: Sarauj, Latvija!

16.Jan.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
322
Viktors Rode: Sarauj, Latvija!

Sportā visu uzmanības centrā parasti ir sacensību galvenie varoņi — sportisti un treneri. Tomēr nevar aizmirst, ka sporta mači nebūtu pilnvērtīgi, ja tribīnēs par atbilstošu noskaņu nerūpētos uzticīgie līdzjutēji, kuri sacīkstes palīdz pārvērst par īstu izrādi. Par vienu no Latvijas sporta pazīstamākajiem un pieredzes bagātākajiem sporta līdzjutējiem noteikti var saukt Viktoru Rodi, kurš jau 30 gadus regulāri ir redzams futbola, basketbola vai hokeja spēļu tribīnēs.

“Var teikt, ka esmu aktīvs sporta līdzjutējs no astoņdesmito gadu vidus. PSRS laikos slimoju par futbola Daugavu, bet basketbolā mums bija savs neliels VEF fanu klubiņš, braukājām arī uz citām pilsētām — Tallinu, Ļeņingradu. Daugavas laikos pirms spēlēm satikāmies Grīziņkalnā, man līdzi bija tenisa bumbiņa, spēlējām divi pret divi vai trīs pret trīs, iesildījāmies un tad gājām uz stadionu. Godīgi sakot, no tā laika liekas esam palikuši tikai mēs ar Bobo (īstajā vārdā — Rolands Lapoško). Daži jau ir aizgājuši mūžībā, citi varbūt arī iet skatīties mačus, bet vairs tā nefano,” stāsta 56 gadus vecais Viktors Rode, kuru sporta arēnās gan daudzi sirsnīgi sauc vienkārši par Vicīti.

“Neatkarības laikā man ir bijusi tikai viena komanda — basketbola klubs Barons, kas pirms tam saucās LainERS,” turpina Viktors. “Atceros, ka pirmajās Latvijas Basketbola līgas sezonās tur spēlēja atraktīvais Džamals Brauns, kurš bija viens no pirmajiem melnajiem spēlētājiem mūsu basketbolā. Neatkarīgi no izcīnītajām vietām, vienmēr esmu bijis par Baronu, bet daudzi Latvijā fano par tiem, kas tobrīd ir topā. Pēdējā laikā gan retāk eju uz mačiem. Futbolā vairākus gadus biju par Skonto, jo tur spēlēja mans brāļa dēls Renārs Rode. Tas bija tikai viņa dēļ — kad Renārs spēlēja Ventspilī, tad biju par Ventspili. Vislabāk man patīk futbols, jo pats esmu trenējies un spēlējis, otrajā vietā ir basketbols, ko arī uzspēlēju, bet hokejs man patīk tikai kā spēle, jo neprotu slidot. No sportistiem tagad, protams, visvairāk jūtu līdzi savam brāļa dēlam Renāram, kurš pagājušajā gadā spēlēja klubā Dienvidāfrikā, Keiptaunā.”

FUTBOLA SKOLA

Viktors nav tikai dīvāna sportists, kurš skatās, kā to dara citi, bet arī pats visu mūžu ir nodarbojies ar sportu.

“Sešu gadu vecumā mamma mani aizveda uz Rīgas Futbola skolu 49. vidusskolā trenēties futbolā pie trenera Kriša Maisītāja. Kad treneris uzzināja manu uzvārdu, uzreiz prasīja, vai mans tētis arī nespēlē futbolu, jo Artūrs Rode spēlēja republikas čempionātā. Futbolā trenējos līdz 11 gadu vecumam, kad man salauza kāju — vienā spēlē izgāju viens pret vienu ar vārtsargu, izklupienā situ, bet vārtsargs uzkrita uz kājas, un man bija ceļgala lūzums. Pēc tam slimnīca, ģipsis, tad atkal gāju trenēties, bet vairs nesanāca, drusku arī baidījos par kāju, jo trauma bija smaga. Tad aizgāju uz riteņbraukšanu, kur notrenējos no 12 gadu vecuma līdz pat armijai. Pēc armijas atkal spēlēju futbolu amatieru turnīros, vēlāk arī uzspēlēju Latvijas čempionāta otrajā līgā FK Alberts komandā. Savam priekam regulāri esmu spēlējis arī basketbolu. Tagad regulāri spēlēju zolīti — Ropažos mums katru mēnesi ir zolītes turnīri, tā visus 12 mēnešus. Vienu gadu biju pat Ropažu rajona visa gada čempions. Pagājušajā pavasarī pievērsos ziemas peldēm, tāpēc arī tikko vēl, 31. decembrī, gāju ārā nopeldēties,” stāsta Vicītis.

“Mums ar draugiem arī jau kādus 30 gadus ir tradīcija 31. decembrī no rīta spēlēt futbolu. Jebkuros laika apstākļos, vienalga — sniegs vai lietus. Gadījies, ka jāspēlē, kad sniegs ir līdz celim. No ilggadējiem spēlētājiem esam palikuši pāris cilvēku, tagad pieslēdzam jaunos, piemēram, ar mums spēlē arī Latvijas izlases futbolists Artūrs Karašausks. Tāpat 3. novembrī, kad trenerim ir dzimšanas diena, mēs — Maisītāja audzēkņi — savācamies uz futbola spēli. Maisītājs bija ļoti labs treneris, jo Daugavas pamatsastāvā no vienas grupas spēlēja vairāki viņa audzēkņi — Viktors Vicehovskis, Jevgēņijs Miļevskis, Dainis Deglis, Oļegs Aleksejenko.”

SARAUJ, LATVIJA!

Atjaunotās republikas laikos par pirmo lielāko sporta līdzjutēju apvienību Latvijā kļuva fanu klubs Sarauj, Latvija!, kas oficiāli tika dibināts 1998. gadā, lai gan jau pirms tam kluba aktīvisti rīkoja braucienus uz Latvijas komandu ārzemju mačiem, kas tolaik vēl nepavisam nebija ierasta lieta. Tieši Sarauj, Latvija! sāka organizēt fanu grupu braucienus uz pasaules čempionātiem hokejā jau tad, kad Latvijas izlase vēl pat nespēlēja A grupā un braukšana uz hokeju vēl nebija kļuvusi par modes lietu, kas pulcē tūkstošiem latviešu. Kopš deviņdesmito gadu vidus Sarauj, Latvija! biedri arī regulāri braukāja uz Latvijas futbola valstsvienības izbraukuma spēlēm, kā arī pēc Skonto stadiona uzcelšanas ilgus gadus izlašu mačos H sektorā gādāja par labu atmosfēru, kļūstot par fanu kustības pirmatklājējiem Latvijā.

“Man tuvi ir trīs sporta veidi — futbols, basketbols un hokejs. Vairāk ir sanācis braukāt uz hokeja pasaules čempionātiem, esmu bijis laikam uz kādiem desmit čempionātiem. Nekad neesmu bijis vienīgi uz spēlēm Krievijā, jo uz turieni kaut kā negribas braukt, bet biju Vācijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Somijā, Šveicē, Čehijā. Futbolā izlases mačos kaut ko sākām organizēt kopā ar agrāko Sarauj, Latvija! vadītāju Aldi Survillo jeb Amigo — lai viņam vieglas smiltis —, ar kuru bijām mācījušies vienā skolā. Vēl agrāk, PSRS laikos, ar viņu kopā Rīgas Sporta pilī sitām bungas hokeja Dinamo spēlēs. Diemžēl Sarauj, Latvija! bija kaut kāds nelabs lāsts — kluba pirmais prezidents Jānis Bruģis gāja bojā autokatastrofā, tad pēc smagas slimības aizsaulē aizgāja Aldis Amigo, pēc tam nomira arī nākamais kluba šefs Juris Mednis, tāpēc, kad man piedāvāja kļūt par kluba vadītāju, es kaut kā negribēju,” atklāj Viktors Rode.

Šajos gados, esot tribīnēs, ir pārdzīvota visa emociju gamma, bet, jautāts par spilgtākajiem brīžiem, Viktors atbild: “Lielākā uzvara laikam bija Rīgas Sporta pilī hokejā pret Baltkrieviju, kad mums vajadzēja tikai uzvaru, neizšķirts nederēja, bet piecas minūtes pirms beigām rezultāts bija 2:4. Tad noņēmām vārtsargu, un Latvijas izlase izrāva uzvaru. Tad vēl, protams, futbols, kad turki priecājās, ka izlozē trāpīja uz Latviju, bet beigās iznāca, ka tieši Latvijas izlase aizbrauca uz Eiropas čempionātu. Leģendārajā Euro 2004 atlases ciklā pēc ļoti svarīgās uzvaras pār Ungāriju uzreiz pēc finālsvilpes kopā ar vēl dažiem biedriem no priekiem izskrējām laukumā, lai sveiktu mūsu futbolistus. Mani noķēra policists, bet uzreiz pienāca klāt Mihails Zemļinskis un teica, lai laiž mani vaļā. Vēlāk pats aizgāju pie apsardzes šefa un atvainojos, paskaidrojot, ka tās bija emocijas. Toreiz man nesanāca aizbraukt uz Portugāli, tāpēc tas man vēl ir nepiepildīts sapnis — aizbraukt uz kādu futbola finālturnīru ar Latvijas piedalīšanos.”

Lai gan Viktors, apmeklējot sporta sacīkstes, izbraukājis visu Eiropu, nepatīkamāko brīdi viņš piedzīvojis vietējos mačos, kad pirms dažiem gadiem pēc Latvijas futbola čempionāta spēles nonāca slimnīcā ar lauztu žokli. Toreiz Vicītis pie Skonto stadiona ieraudzīja, ka bars Skonto huligānu uzbrukuši un nogāzuši gar zemi pāris Liepājas fanus, tāpēc metās aizstāvēt vājākos, bet pats dabūja ciest. Vicītis gan to uzskata par tādu nelaimīgu starpgadījumu, kuru viņš nemaz negrib atcerēties.

CAURI EIROPAI

Katrā ziņā pieredzējušie Latvijas sporta fani var lepoties ar izturību, jo savulaik ceļošana pa Eiropu bieži vien notika visai ekstrēmos apstākļos, kad pat uz Eiropas otru galu — Spāniju vai Portugāli — mūsu līdzjutēji mēroja ceļu ar autobusiem, šķērsojot gandrīz vai visu kontinentu. Protams, šajos braucienos neiztika arī bez visādiem piedzīvojumiem un kurioziem.

“Agrāk ar autobusu braucām cauri visai Eiropai, esmu Jāņus svinējis pa ceļam Polijā vai Čehijā. Kad vairākas dienas braucām uz Eiropas basketbola čempionātu Barselonā (1997. gadā), apstājāmies Francijā, benzīntankā, tur ar muguru pret mums stāvēja kāda dāma. Džeki teica, lai es kā runīgākais aizeju iepazīties. Es arī gāju — savā švakajā angļu valodā saku — hello, mem. Bet viņa pagriezās, un tikai tad ieraudzīju, ka tas īstenībā ir vīrietis. Tāpat vienreiz autobusā spēlējām zolīti, man labi veicās, un beigās veči saka, lai ņemu naudu. Es brīnos, par kādu naudu ir runa, domāju, ka ākstās, jo nezināju, ka viņi spēlē uz naudu, bet izrādās, ka nopelnīju 150 latus. Es to naudu neņēmu, tāpēc vēlāk viņi iepirkās veikalā un atmaksāja man ar mantu, ko tad arī viņiem uzsaucu. Kad bijām Norvēģijā uz hokeja čempionātu, tad viens cilvēks iedeva man cigarešu bloku, lai es kā runīgākais pie halles mēģinu pārdot. Es piegāju pie bārmeņa un sāku tirgoties. Par cenu nevienojāmies, bet sarunāju samainīt pret dažiem krekliņiem ar čempionāta logo. Vēlāk izrādījās — kāds vietējais jau bija pasūdzējies, ka notiek kontrabanda, tad mūsu autobusu pārmeklēja policija, bet nekā jau mums nebija. Agrāk ko tikai neizdomāja — kad braucām ar prāmi uz Somiju, tad piecu litru plastmasas ūdens burkās salēja šņabi un lepni gāja pāri robežai. Savukārt Zviedrijā brīvdienā sarīkojām futbola spēli, kur sadalījāmies divās komandās, bet pie vieniem vārtiem sataisījām kārtīgu zviedru galdu, kur mača laikā var iestiprināties,” atceras Vicītis.

“Deviņdesmitajos gados biju ļoti tuvu tam, lai konkursā izcīnītu ceļojumu divām personām uz NBA spēli Ņujorkā. Toreiz par to sacentās kādi desmit cilvēki. Vispirms vajadzēja trāpīt grozā soda metienu, kas izdevās tikai man un mūsu basketbola zelta rokai Ainaram Bagatskim. Ceļojums pienācās tam, kurš pirmais trāpīs grozā bumbu ar metienu no centra — es divreiz trāpīju pa stīpu, Bagatskim abi metieni bija neprecīzāki, bet ar trešo piegājienu viņš iemeta un vinnēja balvu.”

Kā mūsu fani izskatās uz ārzemju kolēģu fona?

“Gribētos, lai kādreiz pie mums būtu kā, piemēram, futbolā Anglijā, kur viss stadions dzied. Labi, ka pie mums pirms kāda laika aizliedza taurītes, kas vienubrīd bija modē, jo tad bez jēgas taurēja. Iedomājieties, cik patīkami, kad viss stadions dzied. Man liekas, ka pamazām uz to pusi pie mums iet, bet vēl jau pie mums stadions nedzied.”

Autori: 
Kristiāns Girvičs