twitter facebook instagram

Vīrs un vārds

26.Mai.2011 - Portāla Administrators

Numurs: 
235
13-Bergmanis-TunT-Bergaman1.jpg

1992. gadā, Latvijai atgriežoties olimpiskajās spēlēs, Barselonas stadionā mūsu valsts karogu, turot vienā rokā, ienesa svarcēlājs Raimonds Bergmanis. Spēlēs viņš izcīnīja 14. vietu smagā svara kategorijā (362,5 kg divcīņā). Četrus gadus vēlāk Atlantā ar 402,5 kg Raimonds finišēja devītais un vēl nopietnāk turpināja gatavoties olimpiskajām spēlēm Sidnejā, 2000. gada pavasarī savu personisko rekordu paaugstinot līdz 420 kg. Uz olimpiskā paaugstinājuma latvietis jau pirmajā mēģinājumā piedzīvoja šokējošu neveiksmi, miljonu acu priekšā uzmetot 180 kg smago svaru stieni uz labās rokas elkoņa locītavas un salaužot arī potīti... Vienas karjeras beigas iezīmēja nākamās sākumu. Spēkavīru sacensībās Raimonds Bergmanis izcīnīja gan pasaules čempionātu medaļas, gan kļuva par pasaules rekordistu. Tagad viņu vairāk pazīstam kā televīzijas šovu vadītāju. Marta beigās trīskāršo olimpieti ievēlēja par Latvijas Olimpiešu kluba prezidentu.
Bet vispār viņa oficiālā darbvieta ir Nacionālie bruņotie spēki, un Raimonds Bergmanis ir dižkareivis.

Ārstējot Sidnejas traumu, Raimonds kārtoja mācību parādus Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā un, atguvis locītavu kustīgumu, atsāka treniņus gan ne vairs svarcelšanā, bet spēkavīru sportā, kurā viņš guva ievērojami vairāk skanīgu titulu. Bergmanis vairākas reizes izcīnījis trešās vietas pasaules un Eiropas čempionātos, kļuvis pat par pasaules čempionu komandu cīņā, bijis pasaules rekordista godā — 2004. gadā latvietis pirmais pacēla virs galvas 190 kg smagu baļķi. Tomēr atskaites punktam Toreiz Raimonds izvēlas to pašu liktenīgo 2000. gadu, kad viņš bijis vislabākajā fiziskajā formā.

Raimonds BERGMANIS
Dzimis 1966. gada 25. jūlijā Pļaviņās.

Statuss
Toreiz: LSPA students, svarcēlājs amatieris.
Tagad: NBS Rekrutēšanas un jaunsardzes centra Rekrutēšanas nodaļas speciālists, dižkareivis. Šovu un pasākumu vadītājs. Latvijas Olimpiešu kluba prezidents.

Augums
192 cm.

Svars
Toreiz: 137,5 kg.
Tagad: 133 kg.

Fiziskās sagatavotības rādītāji
Toreiz: Raušanā — 190 kg, grūšanā — 230 kg, divcīņas summa — 420 kg. Arī citos vingrinājumos biju sasniedzis personiskos rekordus.
Tagad: Klasiskās svarcelšanas vingrinājumus neizpildu. Nodarbojos ar vispārējās fiziskās sagatavotības uzturēšanu, bet nekādus mērījumus neveicu. Pašsajūta liecina, ka, atsākot nopietni trenēties, pēc trim četriem mēnešiem varētu atgriezties spēkavīru sacensību apritē.

Ģimenes stāvoklis
Toreiz: Precējies, Viktorijas vīrs, Martas Barbaras un Teodora tēvs.
Tagad: Precējies, Viktorijas vīrs, Martas Barbaras, Teodora un Arnolda tēvs.

Inventārs
Toreiz: Tēva gādātas treniņu iekārtas, no kurām daudzas bija turpat Pļaviņās metinātas. Tās joprojām stāv turpat Vecārēs šķūnītī. Īpašs bija gumijas paklājs, ko dabūjām no Rīgas rūpnīcas Varonis. Tik biezu un izturīgu es nekur citur neesmu redzējis.
Oficiālajos treniņos un sacensībās tiek izmantots federācijas vai rīkotāju inventārs. Startēju Adidas tērpā. Savus zābaciņus pēc Sidnejas uzdāvināju Agrim Kazeļņikam.
Tagad: Lāpsta, izkapts un grābeklis. Vēl basketbola un volejbola bumba, kā arī vīlerītis — Wheeler šosejas divritenis ar plānām un gludām riepām. Ļoti labs braucamais — no mana svara ne rāmis lūst, ne pedāļi ļogās.

Mērķis
Toreiz: Sidnejā labot personīgos rekordus, tad arī vieta būtu cienījama. Lai gan 2000. gada spēļu rezultāti supersmagajā svara kategorijā laikam ieies vēsturē kā nepārspējami. Vispirms ar apbrīnojamu blīvumu. Viktors Ščerbatihs ar 452,5 kg izcīnīja tikai sesto vietu. Vīri, kas cēla 460 kg, palika bez medaļām. Ar šādu rezultātu abās nākamajās spēlēs būtu garantēts olimpiskais sudrabs. Diezin vai augstāk par 10. vietu man izdotos tikt. Čempions Rezazade toreiz, labojot pasaules rekordus, pacēla 472,5 kg.
Tagad: Palīdzēt bērniem atrast savu vietu dzīvē. Uz sportu ar varu viņus nevelku, bet abi vecākie — gan meita, gan dēls cītīgi trenējas basketbolā.

Vērtības
Nav mainījušās. Dotais vārds jātur neatkarīgi no tā, kā mainās apstākļi vai cenas. Materiālās vērtības ir vajadzīgas, bet nauda nav mans dievs.

Problēmu risināšanas metodes
Arvien to cenšos darīt ar humoru, izpratni un loģiku. Svarīgi atrast harmoniju, vidussceļu. Tas gan nav viegli.

Lielākā kļūda
Toreiz: Pieļauta 1989. gadā, kad bruka PSRS un es pārtraucu nodarboties ar svarcelšanu, cenšoties apgūt jaunās brīvības. Ja nebūtu divus gadus izlaidis, Barselonas spēlēs noteikti izcīnītu daudz augstāku vietu, jo tām faktiski gatavojos tikai desmit mēnešus.
Tagad: Pārlieka aizraušanās ar darbiem, ieslīgšana gandrīz vai darbaholismā laikā, kad vairāk būtu jāpievēršas bērniem.

Lielākais piedzīvojums
Toreiz: Bērnu piedzimšana, karoga nešana Barselonas spēļu atklāšanā... Piedzīvojumus varētu skaitīt un skaitīt.
Tagad: Pastarīša Arnolda piedzimšana. Es esmu vairākas reizes saticis Švarcenēgera kungu, bet ziņa, ka viņš ir mana jaunāka dēla krusttēvs, ir interneta palaista pīle. Vienkārši Arnolds ir skaists, Latvijā mazliet piemirsts vārds. Turklāt mums visiem ģimenē vārdos ir burts R. Pat kaķim Marko.

Lielākā veiksme
Toreiz: Pirmajā Eiropas čempionātā pēc neatkarības atgūšanas 1992. gadā pēc divu gadu ne pārāk veselīgas pauzes raušanā paliku ceturtais, divcīņā — sestais un kvalificējos startam olimpiskajās spēlēs. Tā bija jocīga sajūta. Mūžā pirmās sacensības ārzemēs — Eiropas čempionāts, otrās — olimpiskās spēles. Un vēl jānes valsts karogs. Tā tiešām bija milzīga veiksme.
Tagad: Veiksme ir mana ģimene. Sasniegumi spēkavīru sacensībās noteikti paliek otrajā plānā.

Lielākā neveiksme
Toreiz: Sidnejas spēlēs pirmajā mēģinājumā gūtā trauma. Bilde ar šo kritienu apceļoja vai visu pasauli. Draugi no Austrālijas rakstīja: "Raimi, tu esi nokļuvis tur, kur tiek tikai politiķi un šovmeņi — pirmajās lappusēs..."
Tagad: Nesen man vēlreiz operēja to pašu roku. Pirms gadiem sešiem spēkavīru mačos bicepsu norāvu. Man ir abu sporta veidu klasiskās traumas. Ar šuvēm elkoņa locītavas abās pusēs esmu pierakstījies abos klubos. Tagad vajadzēja vēl nervu paremontēt, lai pirksti netirpst.

Režīms
Toreiz: Kā normālam sportistam — rīta rosme, brokastis, treniņš, pusdienas, treniņš, diendusa, treniņš, naktsmiers.
Pēc Atlantas spēlēm trīsarpus gadus biju Latvijas Olimpiskajā vienībā, bet tad neizpildīju LOV kritērijus — pasaules čempionātā Atēnās paliku 18. vietā un deviņus mēnešus pirms spēlēm no vienības tiku atskaitīts, kaut gan bija zināms, ka uz spēlēm es tieku. Grūti man tad klājās. Gatavojos kā Rembo. Tēvs, kas ir arī mans treneris, mūsu lauku mājās Vecārēs sēdēja ēnā zem kļavas, es pagalmā trenējos. To nu gan es zinu, ka pļavas vidū uzgrūst 215 kg nav viegli. Ja lija lietus, darbojāmies šķūnītī, kur dažiem vingrinājumiem griesti bija par zemu. Gribēju jau mest malā, bet vecāki un brālis pierunāja turpināt. Laboju visus savus rekordus.
Diemžēl Sidnejā pirmo reizi mūžā uz sacensībām nebija līdzi tēvs.
Tagad: Nav nemaz tik viegls. No rīta pirmais loks ar bērniem uz bērnudārzu un skolām, pēc tam pats uz darbu. Pēcpusdienā otrais aplis — viens no bērnudārza, otrs uz treniņu, trešais no treniņa. TV ieraksti, lai uz tiem tiktu aktieri, parasti sākas vēlu vakarā un beidzas ap diviem naktī. Nav viegli. Pasākumu ir tik daudz, ka balss krīt ciet.

Hobiji
Nav mainījušies. Grāmatas, ceļošana un krustvārdu mīklu minēšana. Tā rosina erudīciju. Enciklopēdijas pirktas kaudzēm, bija laiks, kad ar sievu pirkām divus žurnāla Mezgls numurus. Vienu nevarējām sadalīt.
Dainis CAUNE