Visas spēles jāpabeidz

Kardiologs Andrejs Ērglis ir mūžīgā kustībā un ar sportu saistīts jau no agras bērnības. Rīgā Āgenskalna puikas nebija jāmudina uz sportošanu - futbols un hokejs no agra rīta līdz vēlam vakaram. Futbols uz ielas vai pagalmā, hokejs visbiežāk uz Māras dīķa ledus. Vēl arī basketbols, galda teniss un citas aktivitātes. Andrejam Ērglim bija visas iespējas kļūt par labu sportistu, taču dzimtas aicinājums bija spēcīgāks. Andrejs izskolojās par ārstu, kļuva par Latvijā un pasaulē atzītu kardiologu.

Daktera Ērgļa treniņu režīms
Šonedēļ Andrejam Ērglim apritēja tikai 43 gadi, bet viņa profesionālo sasniegumu skala ir iespaidīga. Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Kardioloģijas centra vadītājs, Latvijas Kardiologu biedrības prezidents, Eiropas Kardiologu biedrības kardiovaskulāro zinību nacionālais biedrs, Amerikas Kardioloģijas koledžas īstenais loceklis. Šis uzskaitījums nav pilnīgs, jo dakterim vēl ir dažādi medicīnas zinātniskie grādi, vairāki  sabiedriskie amati. Šoreiz par Andreju Ērgli ne kā kardiologu, bet vairāk kā aktīva dzīvesveida sludinātāju un sportotāju. Darba pienākumu Andrejam Ērglim ir pārpārēm, un viņam bieži vien jādodas uz ārzemēm lasīt lekcijas, piedalīties dažādos kongresos vai arī operēt. Tad ievērot sportošanas grafiku esot grūtāk, taču Latvijā pavadītajā  laikā sports ieņem ļoti lielu vietu. Ar Andreju Ērgli bērnībā augām kaimiņos, tagad šad tad tiekamies tenisa laukumos, tādēļ saruna ar šo slavenību rit uz tu.

- Kā tu ikdienā sporto, kāds ir nedēļas grafiks?

- Pirmdienas man parasti ir īsās dienas, un jau sešos vakarā varu tikt uz tenisu, tad uzspēlēju ar saviem kolēģiem ārstiem. Pēc tam vēl vakarā basketbols ar vecajiem cīņu biedriem no Medicīnas institūta laikiem. Agrāk sekmīgi sacentāmies republikas čempionāta amatieru 2. līgā, pirmajā mačojās meistarkomandu spēlētāji. Tolaik tas bija ļoti nopietns basketbols, es biju komandas kapteinis.

Otrdienās no paša rīta man ieplānotas operācijas, bieži tās ilgst pat līdz vienpadsmitiem vakarā, un tad sportam neatliek laika. Savukārt trešdien ap pusdienas laiku es vienu stundu uzspēlēju tenisu un tad braucu atpakaļ uz darbu. Parasti strādāju līdz sešiem, un jau pēc stundas ceturkšņa turpat netālu no darbavietas trešdienās mums ir hokejs. Nāk spēlēt ārsti, vēl puiši no amatieru līgām, dažreiz uzspēlē arī Normunds Sējējs, bet principā vairāk tādā amatieru līmenī.

- Gana liela slodze nedēļas sākumam. Kas seko pēc tam?

- Ceturtdienās es diemžēl reti esmu mājās, visbiežāk jālasa lekcijas kaut kur Eiropā. Pēdējā laikā divas no trim nedēļas nogalēm sanāk pavadīt ārpus mājām. Ja esmu Latvijā, vakarā obligāti braucu spēlēt tenisu. Piektdienās arī nav viegli atlicināt laiku sportam, darbs un arī biedrību sēdes, taču ap sešiem septiņiem vakarā cenšos izrauties uz tenisu. Brīvdienās sportam varu atvēlēt vairāk laika. Sestdienās man ir treniņš ar Paulu Feldmani, manu draugu un partneri. Mēs bez tenisa arī citas lietas pārrunājam, kopā veidojam Mārupes tenisa centru. Svētdienas vakaros ir ārstu reitinga turnīri šajā sporta veidā.

- Tavā kalendārā visbiežāk tomēr ir teniss. Kāpēc tā, jo profesionāli labākas noteikti iemaņas bija basketbolā?

- Tenisam ir nedaudz vieglāk izbrīvēt laiku nekā basketbolam vai hokejam, jo tenisā spēlei pietiek ar diviem cilvēkiem. Basketbols un hokejs tagad ir vairāk kompānijas dēļ, man patīk tie cilvēki, patīk ar viņiem būt kopā, un tas arī pats svarīgākais. Ikdienā esmu ļoti noguris no kontaktēšanās ar saviem slimniekiem, tas atņem ļoti daudz fiziskā un garīgā spēka. Kopā ar savējiem sportā varu labi izlādēties.

Spēle kā operācija

- Kā aculiecinieks varu teikt, ka emocionāli laukumā izlādējies diezgan pamatīgi!

- Teniss savā ziņā ir ļoti līdzīgs operācijām: esi viens pret vienu ar pretinieku. Arī operācijās nevienu neinteresē, ko labu esi soli pa solim izdarījis. Ir jāaizšuj griezums, un viss jāpadara līdz galam, jo kļūmes dēļ cilvēks par kļūt par invalīdu vai pat iet bojā. Tāpat ir tenisā. Nav pārāk svarīgi, kā esi spēlējis pašā sākumā, esi vinnējis pirmajā setā uz nulli vai sīvā cīņā, galvenais ir pabeigt visu spēli kopumā. Tieši tāpēc iesaku saviem kolēģiem un arī studentiem spēlēt tenisu, jo tā ir milzīga koncentrēšanās. Spēle ir jāpabeidz, tāpat kā jāpabeidz operācijas un viss ārstēšanās kurss. Pacients ir izārstēts tikai tad, kad viņš vesels aiziet mājās.

- Operācijās esi tikpat emocionāls kā reizēm sportā ?

- Grūti salīdzināt. Teniss nav sports, kurā var kliegt pilnā rīklē. Operācijās arī dažkārt var izbļaustīties, bet jāskatās, ko tas dos. Līdzko dod vaļu emocijām, nerviem, tā parasti zaudē. Tenisā pretinieks cenšas tevi izsist no līdzsvara. Tāpat ir arī operācijās. Būsi izsists no līdzsvara, nespēsi savākties un būs grūti labi visu padarīt.

- Sports palīdz izturēt milzīgo slodzi?

- Fiziskā sagatavotība palīdz izturēt garās operāciju stundas. Ja ir astoņas deviņas operācijas dienā, svarīgākais, lai arī pie pēdējā pacienta vienpadsmitos vakarā (vai naktī akūta infarkta gadījumā) tu būtu tikpat labā formā kā no rīta pirmajā operācijā. Tāpat ir arī tenisā - jāvar spēlēt piektajā setā tikpat labi kā pašā sākumā. Tas neko nedod, ja pirmajā setā triec servi kā no lielgabala, ir jāspēj ieservēt arī piektā seta beigās. Tieši tāpēc teniss man ir tik tuvs un varu vilkt paralēles ar operācijām: visu laiku esi viens pret vienu, ar pacientu vai pretinieku.

Ķēniņš vai parasts cilvēks          

Andrejs Ērglis kopā ar citiem Latvijas dakteriem (Egilu Valeini, Kasparu Feldmani, Gintu Plismani, Ojāru Teteri, Andreju Punku, Mārtiņu Pukši) regulāri piedalās arī pasaules ārstu tenisa čempionātos. Ne tikai piedalās, bet arī izcīna godalgas. Turklāt 2011. gadā šāds sarīkojums būs Latvijā, un tad Pasaules tenisa ārstu asociācijas prezidenta pilnvaras pārņems neiroķirurgs Egils Valeinis. Teniss ārstu aprindās pasaulē esot pat populārāks par golfu. Andrejam Ērglim reizēm iznāk tenisu uzspēlēt arī dažādu kongresu starplaikos. Spēlēts Spānijā, Austrijā, Zviedrijā un vēl dažās valstīs.

Teniss, basketbols un hokejs tomēr nav vienīgās Andreja Ērgļa sportiskās aizraušanās. Atvaļinājuma vai garāku brīvdienu laikā viņš nodarbojas arī ar kāpšanu kalnos un slēpošanu.

- Par kalnu slēpošanu viss būtu puslīdz skaidrs, ar to nodarbojas daudzi, bet kāpēc tieši alpīnisms?

- Kalnos man ir labākais atvaļinājums, jo nevaru gulēt un nedarīt neko, tad es sajuktu prātā. Kalni ir ideāla vieta, kur tiešām var no visa atslēgties. Galvenā atslodze ir galvai, lai tik ļoti nepierastu pie ērtībām. Man kā atzītam ārstam ir iespēja dzīvot visai komfortablos apstākļos, bet reizēm ir ļoti svētīgi izbaudīt pašu minimumu. Kalnos nevienu neinteresē, kas esi un ko dari. Vienalga, esi ķēniņš vai parasts cilvēks, kalnos ar visu jātiek galā pašam.

- Kādas virsotnes izdevies iekarot?

- Augstākais kalns, kurā esmu uzkāpis, bija Peru, nedaudz virs sešiem tūkstošiem virs jūras līmeņa. Vēl Monblānā, Elbrusā, Āfrikā Kilimandžaro uzkāpām. Ar laboratorijas darbiniekiem reiz aizbraucām un uzkāpām Fudži kalnā Japānā, nupat bija plāns kāpt Araratā, bet tur tagad esot nemieri, brauksim citreiz. Mana ģimene - sieva Māra, tāpat dēli Kristaps un Mārtiņš - arī kāpj kalnos. Viņi kāpuši gan kopā ar mani, gan atsevišķi.

- Kalnu slimība tev nepiemetas?

- Sešu kilometru augstums vēl nav tik traks. Tādam augstumam nekad neesmu speciāli gatavojies. Ja dzīvo normālu dzīvi, nodarbojas ar sportu, nav jābūt pārcilvēkam, lai šādās virsotnēs uzkāptu. Tas nav nekas īpašs, cita lieta - astoņi tūkstoši virs jūras līmeņa. Par to labāk pastāstītu Atis Plakans vai viņa kolēģi.

- Fiziskais rūdījums palīdz izturēt garos pārlidojumus, jo uz Ameriku iznāk bieži ceļot?

- Ļoti palīdz, jo tas nav viegli, turklāt lidošana man sen apnikusi. Nesen ļoti negribēju lidot uz Nicu, lai arī normālam cilvēkam šķistu, ka es ākstos vai tēloju: kā var negribēt pabūt Nicā?! Bet man jau tā ir rutīna - tikai vakar atlidoju no Nicas (mūsu saruna notiek svētdien, 16. decembrī), kur vadīju Eiropas kardiologu skolu. Kopš ceturtdienas biju Krakovā, vadīju kursus un operēju. Pirms tam arī bija vairāki izbraukumi, man jau tie grafiki sajukuši. Bijis pat tā, ka divu nedēļu laikā trīs reizes lidoju uz Ameriku, pat uz vienu dienu un atpakaļ. Visos šajos komandējumos ir arī ļoti daudz politikas. Medicīnā mēģina modernizēt Eiropu un ieviest vienotus standartus, lai būtu vienādi diplomi. Amerikā pat nācies lasīt lekcijas zālē desmit tūkstošu lielai auditorijai. Tur mērogi pavisam citi. Izbraukumos sportam atliek mazāk laika, lai arī viesnīcās  vienmēr var atrast iespēju pavingrot vai papeldēt.

Profesionāļu risks

- Vai tev pastāv tāds jēdziens kā brīvais laiks, un ko tad dari?

- Grāmatas parasti lasu lidmašīnās. Kad vien ir iespēja, cenšos aiziet uz operu, baletu vai teātri. Nupat Amerikā biju uz Dženiferas Lopesas koncertu, parasti aizeju arī uz kādu NBA vai NHL spēli.

- Atgriežamies atpakaļ uz zemes. Vai profesionālais sports nav kaitīgs organismam?

- Būsim atklāti, profesionālais sports nav veselīgs. Tas ir skaidrs, tāpēc arī viņiem maksā tās nenormāli lielās naudas. Reāli tā ir atsacīšanās no daudz kā, ziedošanās. To ļoti labi formulējusi mūsu Jeļena Prokopčuka: ir jāapzinās, cik tālu profesionālais sportists ir gatavs iet, kas viņam dārgāks - rezultāts vai veselība. Indēšanās ar dopingu vēl ir tikai ziediņi. Mēs vēl nezinām, kā būs ar visādiem gēnu preparātiem. Tā ir nākotne, kuru vajadzētu stingri uzraudzīt un kontrolēt.

-Esi Latvijas antidopinga komisijā...

- Par laimi, mums vēl nav nācies izskatīt nopietnus pārkāpumus. Ir vēl kāda cita lieta. Ar treniņiem vien nepietiek, lai sasniegtu augstus rezultātus. Ļoti liela nozīme ir pārtikai un uztura piedevām, dažādiem vitamīniem. Sportisti patērē ļoti daudz enerģijas, bet mūsu metodika vēl nav līdz galam izstrādāta. Bieži vien te kāds ir smagi trenējies, simtiem kilometru skrējis vai braucis ar velosipēdu, bet īpašu rezultātu nav. Aizbrauc uz Rietumiem, sabalansē visu treniņu metodiku, pārtiku un uzturvielas, parādās sasniegumi. Fizioloģiski atrast pareizo pieeju ir ļoti svarīgi, mums nav tādu cilvēku resursu kā agrāk PSRS, kad viss balstījās uz stiprāko izdzīvošanu. Neiztur, ņem nākamo! Tā sabeidza veselību Arvīdam  Sabonim, mūsu pašu Uļjanai Semjonovai...

- Kāda ir šī pareizā recepte ?

- Pret jaunajiem sportistiem būtu jāizturas ļoti saudzīgi, tāpēc jau arī Andri Biedriņu NBA sākumā ļoti maz laida laukumā, taupīja. Tāpat ir arī tenisā - liek sist un trenēties ar pilnu jaudu jau no mazotnes, un piecpadsmit gadu vecumā daudzi pazūd. Īstenībā tas ir noziegums pret šiem jauniešiem. Viņi salauž rokas, deformē locītavas, vēl ir absolūti nepiemēroti slodzēm. Vecie treneri bieži vien pareizi uzsver: nelieciet uzreiz tādas slodzes, spēlējat mazāk turnīros! Režīmam ir jābūt saudzīgam, uzreiz nedrīkst prasīt rezultātu. Bērni aug, kauliņi mīksti. Taču viņiem ir jātrenējas, bet ar vispusīgām slodzēm - jāspēlē futbols, jādejo kaut vai tango, lai dabūtu koordināciju, jāpeld. Ernests Gulbis tenisam ir pakāpeniski sagatavots, tāpēc viņš ir tik plastisks, ar labu tehniku.

- Kā izvēlēties sev īsto - komandu vai individuālo sporta veidu?

- Tas vairāk atkarīgs no cilvēku psiholoģijas. Ir daudz gadījumu, kad komandu sporta veidu pārstāvji sāk nodarboties ar kaut ko individuālu un nespēj sevi piespiest atdot maksimālus spēkus. Savukārt citi nespēj komandās atrast savu es. Ir cilvēki, kuri vienatnē nespēj cīnīties, bet komandā šāds indivīds var atplaukt un kļūt par līderi. Komandā ir daudz dažādu funkciju, var dot arī lieliskas piespēles kā savulaik hokejā Pjotrs Vorobjovs - Helmutam Balderim.

Kopt sirdi un sevi

- Par nedaudz prozaiskākām  lietām. Ko dakteris Ērglis ikdienā ēd, un kāds būtu ideāls uzturs?

- Varbūt ēdu ne pārāk veselīgi, ne tieši pārtikas, bet režīma ziņā. Man grūti ieturēt regulāras ēdienreizes. Cenšos mazāk ēst gaļu un, galvenais, vakaros nepārēsties, lai arī reizēm šausmīgi gribas (smejas). Mana sieva Māra gādā, lai mums ģimenē vairāk uzturā būtu zivis, dārzeņi un augļi. Cenšos arī pa dienu darbā paēst, ideāli, ja izdodas nesteidzīgas brokastis. Ir jāseko kuņģim un jāsaka, lai tas neuztraucas - būs, ko ēst, būs.

- Un kafija?

- Zinātniski pierādīts, ka kafija noteikti netraucē sportistiem amatieriem, tā nepalielina nāves risku. Tiesa, ir pierādīts, ka neilgi pēc kafijas dzeršanas samazinās asins plūsma, kas apasiņo sirdi, tāpēc neilgi pirms sportošanas kafiju nevajadzētu dzert. Kafija normālās devās organismu slikti neietekmē.

- Tu daudzus gadus nelieto alkoholu, jo esi teicis, ka bail aizrauties. Alkohols ir tikai un vienīgi inde?

- Pats galvenais - nedrīkst dzert un pļēgurot naktīs, bet nākamajā dienā mēģināt nodarboties ar sportu. Skaidrs, ka glāze alus vai vīna iepriekšējā dienā nekādā ziņā neiespaidos rezultātu. Mēs, ārsti, publiski nedrīkstam popularizēt dzeršanu (tai ir citas blakus parādības), bet sirds asinsvadu sistēmai viena glāze vīna sievietēm un līdz divām glāzēm vīriešiem pat nāk par labu. Taču obligāti jāzina mērs, un ārsti tādēļ cenšas nepopularizēt alkoholu.

- Sportot var pilnīgi visi? cik liela nozīme sirdij?

- Atstumt no sporta nevajag nevienu, savu spēju robežās var nodarboties - tas ir skaidrs. Taču ir absolūti nepieciešams pārbaudīt visus bērnus! Ikvienam bērnam Latvijā  būtu jāpārbauda sirds - elektrokardiogramma, ehokardiogramma, tas nav nemaz tik daudz. Jāzina, vai nav iedzimta sirdskaite. Pusaudžu gados, kad pieaug slodzes un treniņu apjoms, būtu jātaisa arī slodzes testi, ehokardiogrāfijā jāskatās, vai sirds kreisais kambaris netiek pārslogots, vai nerodas anomālijas. Nedrīkst pieļaut, ka veidojas pusprofesionālas komandas bez jebkādas ārstu apskates. Mums, dakteriem, pat  vajadzīga veselības izziņa, lai varētu spēlēt pasaules ārstu tenisa čempionātā.

- Kas tad ir tas dzinulis, kas visu laiku tevi piespiež būt aktīvam, lai arī brīvā laika ir mazāk nekā daudziem citiem?

- Spējas var redzēt tikai darbos, un būtība ir tāda:  ja vari labi strādāt, vari atrast laiku arī sportam, piespiest sevi pat tad, kad ļoti negribas. Tas ir pats galvenais - piespiest sevi un atteikties no komforta. Tas rada attieksmi pret dzīvi, spēju sevi disciplinēt. Ja paskatāmies uz mūsu basketbolistu zaudējumiem, to pamatā ir nespēja sevi disciplinēt. Nekā cita jau tur nav. Tā ir nespēja saņemties izšķirošajos brīžos. Es te vairāk domāju vīriešu izlasi.

Māris RĪMENIS, LTV Sports