twitter facebook instagram

Vispirms jāiemācās krist

19.Okt.2007 - Portāla Administrators

Numurs: 
94
Osnachs-Liideris.jpg

Viņvasar Vladimiram Osnačam palika 19 gadu. No tiem 11 veltīti džudo, neaizmirstot arī sambo, kur bez speciāliem treniņiem kļuvis par Eiropas kadetu un junioru čempionu. Nesen kontinenta junioru meistarsacīkstēs džudo Prāgā iegūta bronzas godalga. Lunkanumu apguvis akrobātikas treniņos, prasmi pareizi krist, pusgadu trenējoties citā Austrumu cīņu veidā - aikido. Slavenajā Tokijas Kadokan cīņas sporta akadēmijā viņa treniņu partneris bija akls, bet pieredzējis sportists.

Pirmie četri - meklējumu un neziņas gadi
Tas arī saprotams, jo četros nodarbību  gados reti kurš ir kļuvis par džudistu. Tā bija arī Vladimira Osnača sportiskās karjeras rītausmā. „Vecāki vispirms man ieteica pievērsties akrobātikai, lai apgūtu lēkšanas un kūleņošanas tehniku, kas vēlāk noderēšot džudo," atceras Vladimirs. „Mans tēva brālis Aleksandrs Osnačs savulaik bija augstas klases džudists, kopš šī gada  Latvijas junioru izlases treneris. Gribēja arī no manis iztaisīt džudistu, vispirms liekot apgūt pareizu krišanas māku. To varēja panākt, trenējoties aikido. Kopā ar vecāko māsu Oksanu pieteicāmies šī sporta veida sekcijā. Trenējāmies kādu pusgadu.. Māsa sportošanu beidza, bet man tas bija nopietnu gaitu sākums sporta klubā Daugava pie trenera Aleksandra Osnača."

Vai tēvocis uzskatījis par talantīgu puisi? „Par tādām lietām toreiz nerunājām, bet šķita, ka īsti apmierināts viņš nebija, jo pirmajos četros gados rezultāti stāvēja uz vietas, progress bija, maigi izsakoties, ļoti lēns,"  turpina Vladimirs. „Kad beidzot iemācījos nebaidīties no kritieniem, manī viss strauji mainījās. Sākot nodarboties ar džudo, svēru tikai nedaudz vairāk par 36 kilogramiem. Četru gadu laikā svarā pieņemos divtik. Kopš 2000. gada kopā ar kluba komandu sāku braukt uz sacensībām ārzemēs. Strauji sāka krāties panākumi, kausi, medaļas, diplomi, piemiņas balvas. Pēdējo septiņu gadu laikā esmu izcīnījis 115 medaļu, bet ceru, ka līdz sezonas beigām skaits vēl palielināsies, jo šonedēļ Serbijā piedalīšos pasaules junioru čempionātā ... sambo, vēl pēc mēneša Austrijā - Eiropas U-23 čempionātā džudo."

Kad pesimismu nomaina optimisms

Prieks par pirmajiem panākumiem uz pašmāju tatami, izcīnot pa diviem augstākajiem Latvijas kadetu un junioru tituliem, vienlaikus tiekot pie zelta arī vīru konkurencē. Patīkami, ka šī svara kategorija (līdz 100 kg), kuru tagad pārstāv Vladimirs, beidzot Latvijā atdzīvojusies. Kopš Vadims Voinovs beidza aktīvās sporta gaitas, mums pussmagā svara atlētu vairs nebija. Tagad šī kategorija kļuvusi ļoti cerīga, un Osnačs tajā nostiprinājies, atzīstot, ka nav iemesla pāriet pie supersmagajiem. To viņš arī nedarīšot, jo svars esot nostabilizējies 99-105 kilogramu robežās. Vladimirs ir liela auguma stiegrains, kustīgs jauneklis, nesavtīgu ēšanu neuzskatot par galveno dzīvē. Ja pirms sacensībām jānomet pieci kilogrami, tas nav viegli izdarāms, jo ķermeni lielākoties veido muskuļu masa. Pirtī jau netvaicēsies līdz apnikumam, tāpēc treniņos uzvelkot vēl kādu kārtu siltāku drēbju, lai varētu izsviedrēties uz tatami. „Lielākā problēma, ka Latvijā man nav līdzvērtīgu sparingpartneru. Tāpēc arī svarīgi  ir koptreniņi ārzemēs - Polijā, Baltkrievijā, nedaudz samazinājusies saikne ar igauņu junioriem," klāsta mūsu jaunā cerība. „ Sevišķi noderīgi bija mūsu kluba Satori koptreniņi pasaules džudo Mekā - Tokijas šī sporta veida akadēmijā Kadokan. Tur skatījos, kā cīnās Japānas vadošie džudisti. Piedalījāmies arī koptreniņos, kurus vadīja mājinieku izcilākie speciālisti. Biju pārsteigts, kad nodarbību vadītājs man par sparingpartneri izvēlējās aklu, bet pieredzējušu sportistu. Viņš ar ožu vai tausti sajuta, kur esmu un kādas kustības izdaru, tāpēc uz tatami jutos diezgan neomulīgi. Iespējams, ka viņu būtu pieveicis ar ippon, bet psiholoģiska diskomforta dēļ par to pat nedomāju. Japānā iegūtā dzīves skola man tagad lieti noder."

Reizumis piezogas pašpārliecinātība

Viņam nav treniņu grāmatas, nav arī cīņu pierakstu. Spēcīgākā puse nav arī statistika. Vien zinot, ka džudista līdzšinējās gaitās viņam uzvaru ar ippon ir daudz vairāk nekā tīru zaudējumu, kas lielākoties piedzīvoti pašpārliecinātības dēļ. Arī apliecinājums, ka sambo cīņā viņš vēl ne reizes nav zaudējis, Eiropas junioru čempionātus ieskaitot, ka tas viss panākts bez speciāliem treniņiem. Cik ilgi tā turpināsies? Pārejot arī pieaugušo konkurencē?

Labie darbi ārpus tatami

Absolvējis Mežaparka vidusskolu, Vladimirs sācis studijas LSPA. Mācības nav viegli savienot ar lielo sportu. „Man ir laba galva. Ja saņemos, mācības padodas, tomēr dažkārt to nākas darīt ar lielu piespiešanos, jo pēc smagiem koptreniņiem vairāk velk uz gultu. Man pārmet utopiju, domājot par kvalificēšanos Pekinas olimpiskajām spēlēm, lai gan teorētiski tas vēl ir iespējams. Saprotu, ka reālākie man ir divi nākamie olimpiskie cikli - Londona un 2116. gada spēles. Tas ir mans sapnis, kam vajadzētu piepildīties, jo nekādas blakuslietas netraucē trenēties un tiekties pēc augstiem sasniegumiem. Nav pat īsta vaļasprieka. Pagājušajā gadsimtā aizrāvos ar makšķerēšanu, uz diseni un deju klubiem neeju, jo mani apmierina, ko daru sporta klubā Satori," tā par savām gaitām un mērķiem spriež džudo jaunais talants Vladimirs Osnačs.

Gatis ĶĪSIS

Vladimirs Osnačs

džudists, sambists

Dzimis 1988. gada 25. jūlijā Rīgā

Džudo kopš 1996. gada

Pirmais sporta klubs  Daugava, tagad Satori

Pirmais un vienīgais treneris             Aleksandrs Osnačs

Izglītība           beidzis Mežaparka vidusskolu, LSPA I kursa students

Lielākie panākumi     džudo - Eiropas kadetu un junioru čempionātu bronzas laureāts, divkārtējs Latvijas kadetu, junioru un pieaugušo čempions, daudzu starptautisku jaunatnes turnīru uzvarētājs un medaļnieks, sambo - divkārtējs Eiropas kadetu un juniotu čempions, vairākkārtējs Latvijas čempions