Viss - palieku godīgāks

Juris Bērziņš - Soms

Skats varēja likties dīvains. Apkārt sniega kupenas, temperatūra nieka plusos, bet stadiona sektorā gluži kā vasarā rosās šķēpa metēji. Notiek Latvijas ziemas meistarsacīkstes mešanu disciplīnās. Par valsts čempionu otro reizi kļuva mūsu izcilākais šķēpraidis Vadims Vasiļevskis.

-- Vadim, kāda ideja ir šādām sacensībām?

-- Tā ir pārbaude ziemā padarītajam. Cik ziemā iekrāts spēka, kā ar tehniku, pie kā vēl jāpiestrādā. Ziemā jau mēs metam tikai tīklā.

-- Vai nejūtaties kā teliņi, palaisti pavasara ganībās?

-- Nezinu. Ja būtu pirmā reize, tad -- varbūt, bet mums tā ir katru gadu.

-- Ar ko atšķiras sacensības ziemā no vasaras mačiem?

-- Metam tāpat, vienīgi daudz cītīgāk jāiesildās, nedrīkst ne uz mirkli atdzist.

-- Tu, šķiet, pirmais pārbaudīji mūsu vieglatlētikas vadības lielo veikumu  -- slavenās sporta ekipējuma firmas Mizuno piedāvājumu?

-- Jā, es pirmo reizi biju ģērbies viņu tērpā. Tas tiešām silda. Varēju pat uz brīdi apsēsties un nevajadzēja nepārtraukti kustēties, lai nenosaltu.

-- Līdz japāņu naglenēm vēl neesi ticis?

-- Vēl ne,  izmantoju Nike apavus, pēdējās sezonās esmu pie tiem pieradis. Naglenes ir smalka padarīšana, tās ir jāievalkā, jāpierod. Tāpēc ātrāk gribu tos japāņus iemēģināt. Ceru, problēmu nebūs.

-- Kāds tev ir apavu izmērs?

-- 45 ar pusi.

-- Normāli...

-- Jā, bet Aināram Kovalam ir vēl lielāks laukuma atbalsts - 46. numurs.

-- Cik pāri vajadzīgi sezonai?

-- Man -- trīs, lai gan var iztikt arī ar diviem. Es naglenes izmantoju tādā kārtībā - sākumā iemēģinu treniņā, tad lietoju sacensībās, vēlāk -- tikai treniņos.

-- Ar ko tev šī ziema atšķīrās no citām?

-- Treniņu jomā ne ar ko īpašu. Vienīgi šoziem vairāk trenējos, jo neņēmu nekādas garās brīvdienas, arī slimības neuzbruka. Vairāk uzmanības pievērsu tehnikai, to ziemā parasti tik daudz nedara.

-- Pie kā tev visvairāk jāpiestrādā?

-- Cik tad mums to lietu ir - spēks, ātrums, tehnika, nu, un galva uz pleciem. Pie visa arī jāpiestrādā.

-- Kur ir vislielākās rezerves?

-- Spēks man ir, ātrums arī, tehnika brīžiem klibo - tā ir jānostabilizē.

-- Galva?

-- Jā, jūtu uz ko jūs velkat. Savulaik esmu daudz muļķību sastrādājis. Tas nav noslēpums. Palieku vecāks un ļoti ceru, -- arī gudrāks. Vismaz pēdējā laikā dzīvoju ļoti godīgi. Man tagad ir jauka draudzene Arita, kas daudz palīdz. Domāju, ka ar sportiskās disciplīnas ievērošanu viss būs kārtībā. Gribu šķēpu mest vēl ļoti ilgi, un katra noraušanās var kļūt par aizvien lielāku traucēkli. Ja kādreiz varēju negulēt nakti, divas, pat trīs un vienalga trenējos, tad tagad tā viss nesanāktu.

-- Kā tu atpūties?

-- Nekāds tusētājs vairs neesmu. Kādreiz gāju uz klubiņiem, diskotēkām, tagad -- vairāk pa mājām. Dažreiz kaut kur izbraucam, boulingu uzspēlējam. Bet ja ir lielas slodzes, negribas nekur dzīties. Turklāt sezonā es pa pasauli izbraukājos krustām šķērsām un gribas tikai mieru.

-- Par vasaras sacensībām. Pagājušajā sezonā tu mērķēji uz Ginesa grāmatas cienīgu rekordu - trīs dienās trīs mači dažādās valstīs ar lieliskiem rezultātiem.

-- Tā bija muļķība, ko vairs nedarīšu. Pēc tam saplīsu gan fiziski, gan morāli. Sacensībās jāpiedalās saprātīgi.

-- Komercmači arī brīžiem neliekas traucējoši?

-- Vēl viena tēma, par kuru daudzi nerunā vai negrib runāt. Sports ir mans darbs, un ar to es pelnu naudu. Latvijas Olimpiskā vienība man maksā tik daudz, lai es varētu trenēties, braukt uz nometnēm, sacensībām. Un dzīvošanai no tā paliek maz. Paldies armijai, kas mani pabalsta - tagad esmu jau kaprālis. Komercmači ir izdzīvošanas jautājums - man jāmaksā par dzīvokli, automašīnu, jāģērbjas, galu galā jāēd pietiekami labi.

-- Bet sponsori?

-- Es neesmu ne pasaules pirmā tūkstoša futbolists, ne hokejists, pat ne 97. tenisists. Es esmu tikai pasaules trešais labākais šķēpa metējs, arī olimpiskais vičempions. Un tas sponsoriem neliekas saistoši. Esmu vērsies pie daudziem cilvēkiem Latvijā, bet labākajā gadījumā saņemu pieklājīgu atteikumu, daudzi pat neatbild. Kā lai es cīnos, piemēram, ar norvēģi Torkildsenu, kuru atbalsta četras lielas firmas? Pat lietuvietis Ints, kurš met 82 metrus un tagad slīpē tehniku kopā ar mums, saņem no savas valsts divreiz vairāk nekā es. Un tāpēc es izmantoju katru izdevību, lai piedalītos komercmačos.

--Daudz var nopelnīt?

-- Komercnoslēpums (joks). Vasarā mums ir Prezidenta balvas izcīņa, kur es labprāt piedalītos, bet tajā pašā dienā ir Zelta līgas sacensības Eiropā. Ja man ne visai veicas, varu nopelnīt kādus 1000 latus, bet varu arī tikt pie četriem tūkstošiem. Turklāt šajās sacīkstēs nāk ieskaites punkti līgas finālam. Prezidenta kausā es varu mest kaut vai 95 metrus un saņemt kausu. Jā, to es gribētu, bet vienīgi tad, ja man nebūtu jādomā par ikdienas finansēm.

Kausa izcīņas dienu vajadzētu labāk saskaņot, jo, iespējams, nevarēs startēt ne Kovals, ne Rags. Žēl, jo vismaz es ļoti vēlos piedalīties sacensībās savās mājās.

--Tāda braukāšana izsit arī no treniņritma?

-- Protams,  trenerīte vien vaimanā, kad pēc ilgākas prombūtnes ierauga manu tehniku.

-- Vai trenere Valentīna Eiduka nevar braukt līdzi?

-- Par kādu naudu? Uz dažiem mačiem viņa bija, taču tā nav sistēma. Turklāt viņai es un Kovals neesam vienīgie. Vēl ir četri, pieci izlases dalībnieki un vesels bars jauno. Tos arī nevar palaist pašplūsmā. Apbrīnoju mūsu trenerīti - tikt ar visiem galā...

-- Mums sanāk tāds vaimanu šovs. Kādi ir jaunās sezonas plāni?

-- Tās nav vaimanas - tikai faktu konstatēšana un izskaidrošana.

Jaunajā sezonā visvairāk gribu stabilitāti. Veiksmes un apstākļu sakritības rezultātā vēlētos vēlreiz aizmest līdz 90 metriem, bet galvenais -- būt stabilam 85-86 metru robežās. Zinu, ka norvēģis un soms ir ļoti spēcīgi, bet arī ar viņiem var cīnīties. Galvenais mačs būs augustā, pasaules čempionātā Osakā. Negribu saplīst tā, kā iznāca pagājušā gadā, vairāk domāšu ar galvu.

Un nākamgad ir olimpiskās spēles.

Juris Bērziņš-Soms