twitter facebook instagram

Zelta piecgades sākumā

10.Mai.2013 - Ieva Runge

Numurs: 
278
Zelta piecgades sākumā

 

Gluži tipiski tas nav — tikai trešais starts un labots 18 gadus vecs Latvijas rekords! Turklāt disciplīnā, kas kopš antīkiem laikiem ir vieglatlētikas klasika — 42 km un 195 m gara distance jeb maratons. To aprīlī Vīnē spēja Valērijs Žolnerovičs, kas dzimis un audzis Ugālē, bet tagad lielākoties dzīvo Rīgā. Jaunais rekords (2.15:55) ir par vienu sekundi labāks nekā iepriekšējais, kas piederēja Valērija trenerim Aleksandram Prokopčukam. Aizpērn Valerijs Prokopčukam atņēma arī Latvijas rekordu pusmaratonā (1.04:43).

 

Valērijs precizē, ka uz starta maratonā viņš stājies četras reizes, taču olimpiskajās spēlēs Londonā kājas trauma jau iepriekš brīdinājusi, ka distanci beigt neizdosies. Neciešamas sāpes, un pēc 5 km nācās izstāties... Maratonu līdz galam Valērijs skrējis tiešām tikai trīs reizes. Jau otrajā startā — 2011. gadā —Frankfurtē izpildot Londonas olimpisko spēļu normatīvu — 2.16:29.

— Vai 14. aprīlī Vīnē uz starta izgāji ar stingru domu par rekordu?

— Atklāti sakot, precīzi nemaz nezināju par tām rekorda sekundēm, katrā ziņā nedomāju par konkrētu rezultātu. Gribēju noskriet ātrāk par 2.16, kas maratonistu sabiedrībā ir zināms spēku apliecinājums.

Doma bija startēt kādā maratonā maijā, bet tā sagadījās, ka radās iespēja skriet Vīnē, un es to izmantoju. Īpaši gatavojies nebiju, jo treniņus pēc savainojuma atsāku tikai pērnā gada decembrī. Arī gatavošanās maratonam bija nedaudz forsēta, bez treniņiem augstkalnē, kas ir laba rezultāta priekšnoteikums. Nosaukšu to par nelielu avantūru. Treneris gan piekodināja, lai bez rekorda atpakaļ nebraucot.

Pēc ilgā pārtraukuma skriešanas izjūtas oficiālās sacensībās bija nedaudz pagaisušas. Labi, ka startēja pazīstamu krievu kompānija, kuriem pašiem bija savs zaķis, kurš bija nolīgts līdz pusdistancei (tiesa, viņš izstājās pēc 10 kilometriem). Man tā pieredze vēl nav tik liela, un biju priecīgs, ka pirmo reizi 3 kilometrus izdevās noskriet grupā, tad kādu brīdi viens, vēlāk no 16. līdz 30. kilometram atkal grupā. Grupā, protams, jautrāk, interesantāk un arī vieglāk.

— Tu maratonu skrien stingri pēc hronometra vai vērojot un cīnoties ar pretiniekiem?

— Vispirms noteicošā ir pašsajūta — ko saka kājas, kā jūtos —, bet ieskatos arī pulkstenī. Tiesa, pēdējos septiņos, desmit kilometros pulkstenī acis vairs daudz nemetu — skrēju, cik varēju. Treneris man vienmēr saka — es par lēnu sākot. Laikam tā ir, jo par ātru es nekad neesmu skrējis. Ceru — kādā maratonā es tikšu grupā, kas ir nedaudz ātrāka par manu grafiku, un tad turēšu līdzi.

Ar tumšādainajiem skrējējiem tā laikam nekad nesanāks, jo viņi sāk ļoti ātri un tad pa vienam mirst. Kas iztur, tas arī uzvar. Viņu ir tik daudz, ka noteikti kādam paveiksies. Lielākoties viņi nav prognozējami, jo rezultāti lielākajai daļai Āfrikas skrējēju ir visai nestabili.

Vīnē pēdējos piecos kilometros arī vienu tumšo noķēru, kuram personiskais rekords noteikti bija augstāks nekā man. Tad līdz finišam skrēju viens.

— Finišā zināji, ka tev ir valsts rekords?

— Nē, jo to neviens neteica, un tās sekundes tik precīzi atmiņā nemaz nebiju iekalis. Aizsūtīju trenerim ziņu, tad viņš piezvanīja un apsveica ar rekordu. Tas bija pēc kādām divām stundām, jo starplaikā vēl bija jānodod analīzes dopinga kontrolei.

— Tas tāpēc, ka biji Vīnē ātrākais baltais sportists — devītā vieta? Par analīzēm baidījies?

— Nē, jo zinu, ka esmu tīrs, taču satraukums vienalga ir, mazums kādas zāles esi lietojis, ko dzēris...

— Par rekordu biji priecīgs?

— It kā jā, bet sapratu, ka ar labāku gatavošanos varēju noskriet krietni ātrāk. Priecīgs par faktu, bet nevis par rezultātu. Labi ir, kā ir — nākotnē varbūt būs vieglāk, jo man vajadzēs pārspēt tikai pašam sevi.

— Kā izlēmi kļūt par maratonistu? Olimpiskajās spēlēs Pekinā taču startēji 3000 metros ar kavēkļiem?

— Tā tieši nevaru atbildēt, jo mans pirmais treneris Dainis Lodiņš Ugalē mani vairāk gatavoja šai distancei, arī 5 un 10 kilometriem. Pēc Pekinas sapratu, ka kavēkļu skrējienā esmu tīrs amatieris, jo treniņu process nebija nekāds. Dzīvē treniņos ne reizi neesmu skrējis distanci ar ūdens bedri. Tas taču nav normāli!

Man un manai draudzenei Innai Poluškinai (arī Pekinas olimpietei kavēkļu skrējienā — aut.) bija skaidrs, ka treneris savas aizņemtības dēļ nevar mums veltīt pienācīgu uzmanību, jo viņa treniņu grupa tomēr bija liela. Nonāca tik tālu, ka trenerim, kas man savulaik bija gluži vai tēva vietā, pateicu, ka iešu pie cita trenera, ja nekas nemainīsies.

Sapratu, ka Latvijā vienīgais, kas varētu man ko dot izaugsmei, būtu Jeļenas Prokopčukas treneris un vīrs Aleksandrs Prokopčuks. Ja ne, tad sportam laikam jāmet miers, jo tā turpināties vairs nevarēja.

Pirmo reizi uzrunājot Aleksandru, viņš mūs laipni, bet, pamatojoties ar Ļenas trenēšanu,atraidīja. Viņš negribot būt formāls treneris.

Jutos kā pie sasistas siles. Kādu brīdi trenējāmies paši, bet 2010. gadā pavasara treniņu nometnē Portugālē aizgājām ciemos pie Prokopčukiem (sen gribēju iepazīties ar Ļenu), ar Aleksandru izrunājāmies vēlreiz, un viņš mūs pieņēma.

Sākām treniņus, un pēc laiciņa viņš man piedāvāja — varbūt pamēģini maratonu?

Trenerim uzticējos un piekritu. Manuprāt, trenerim ir jāuzticas simtprocentīgi — ja viņš man liktu rīt noskriet 100 km, es to izdarītu, jo nešaubos, ka treneris zina, ko dara.

Sākām ar fizisko rādītāju testu LOV, aiznesu trenerim savas dienasgrāmatas ar līdz šim padarīto, un sākām trenēties. Domāju, ka, iepazinies ar maniem fiziskajiem rādītājiem, vērtējot manu spēju atjaunoties, viņš manī saskatīja iespējamo maratonistu. Sava loma, noteikti ir tam, ka, trenējot tieši maratonam, viņš jūtas vispārliecinātākais. Saša arī minēja, ka, strādājot ar Ļenu, viņi ir kopīgi atradušu shēmu, kas strādā, un būtu interesanti pamēģināt, vai citiem arī tā der.

— Kā notiek jūsu treniņu process?

— Aleksandrs man nodiktē nedēļas plānus, kurus cenšos pilnībā izpildīt. Ja pašsajūta kaut ko ko neļauj darīt, tad plānus pamainām. Bieži sazvanāmies, braucu uz Jūrmalu, un tad trenējamies kopīgi. Treniņnometnēs, protams, trenējos kopā ar Ļenu. Tiesa, man nedaudz nākas piebremzēt, jo mans ātrums tomēr ir krietni lielāks, taču plusu ir vairāk nekā mīnusu.

— Kāda tev ir sajūta, trenējoties kopā ar tādu leģendu kā Ļena?

— Daudz esmu par to domājis. Man liekas, ka viņa Latvijā pilnībā nav novērtēta un atzīta, jo, redzot visu pasaules maratonu virtuvi, viņa ir paveikusi unikālas lietas. Galvenais, ko es sapratu, ka viņai pret visu ir ļoti veselīga attieksme, un nevienu maratonu viņa neskrien uz dzīvību un nāvi. Tas atbrīvo un pacilā. It sevišķi pēc Viktora piedzimšanas viņa maratonu uzskata gandrīz vai par vaļasprieku, kura rezultāti ir pasaules līmenī.

No Ļenas var mācīties, kā ievērot sportisko režīmu visplašākajā nozīmē — par gulēšanu, par uzturu, neaizmirst padomāt arī par sevi. Arī Ļenai starts vai treniņi ne vienmēr ir svētki, taču viņa prot atrast racionālo katrā nodarbībā.

Domāju, ka viņai paveicies, ka blakus ir Aleksandrs. Cilvēks, kas tevi saprot, atbalsta, ciena. Labi, ka arī mana draudzene Inna ir skrējēja (viņa gan traumas dēļ pagaidām netrenējas) un labi saprot manu nodarbi.

Domāju, ka kopumā man ļoti paveicies, ka blakus ir tāds pāris. Daudz runājam, un tieši no Ļenas esmu nedaudz sapratis, kā jāskrien maratons.

— Kas tevi atbalsta materiāli?

— Paldies Ventspilij, kas praktiski ir vienīgais mans atbalsts, jo LOV kritērijus, būsim reāli, maratonā sasniegt nevar. Pirms olimpiskajām spēlēm, ja izpildīšu normu, droši vien būs kāda olimpiskā programma, bet līdz tam visa medicīna, masāžas utt. jāsedz no paša naudas.

— Vai gatavojies pasaules čempionātam Maskavā?

— Nezinu, neviens ar mani par to nav runājis, kaut gan normu esmu izpildījis ar uzviju (2.17). Būtu priecīgs startēt, jo atšķirībā no Ļenas karstums mani nebiedē (čempionāts risināsies augustā) Maskavā. Nezinot noteikumus (kaut vai — kas maksās ceļu?), man grūti ko teikt, lai kāds Latvijas patriots es arī būtu.

— Vai domā arī par startu stadionā?

— Jā, ar prieku. Tas gan nebūs kavēkļu skrējiens. Varbūt noskriešu 1500 m, 5000 m. Žēl, bet jau kuro gadu pie mums stadionā neskrien 10 000 metrus. Šī distance vīriem stipri stagnē.

— Cik ilgi redzi sevi maratonā?

— Saprotu, ka esmu tikai iesācējs, kaut arī man tikko palika 28 gadi, bet maratonā tas nav nekas. Prakse rāda, ka maratonistam īstais ir Jēzus vecums — 33 gadi, daudzi pat četrdesmit gados labo personiskos rekordus. Jūtu, ka maratonu varu skriet, saka tā — jo garāka distance, jo vajag mazāk talanta. Nedomāju, ka esmu baigais talants, bet darbs man patīk. It sevišķi, ja tas reizē ir arī mans hobijs.

Ar savu skriešanu varu nedaudz arī nopelnīt, vismaz sadzīves vajadzībām. Paldies Dievam, mums nav kredītu vai līzingu un nauda vajadzīga tikai ikdienai. Protams, savu tiesu prasa treniņnometnes, medicīna. Esam pieticīgi, jo sportu neuztveru kā naudas pelnīšanas līdzekli vai rekordu medības, bet kā prieka avotu.

 

VALĒRIJA ŽOLNEROVIČA TRENERIS ALEKSANDRS PROKOPČUKS:

„Ticēju, ka Valērijs labos manu rekordu. Viņš to varēja izdarīt jau agrāk, taču kaut kas vienmēr patraucēja, varbūt arī nedrošība pieredzes trūkuma dēļ.

Par Vīni gan nebiju tik drošs, jo mēs vilcienā (lidmašīnā) ielēcām pēdējā brīdi, bez pienācīgas gatavošanās.

Priecājos, ka Valērijs jau ir nobriedis sportists un skaidri zina, ko viņš sportā grib sasniegt. Maratonā zelta gadi viņam tikko sākas, un skriet viņš varēs vēl ilgi, vismaz gadus piecus.

Palielinot treniņu intensitāti, apjomu un izmantojot gatavošanos augstkalnu apstākļos, viņš no rezultāta var nomest ne vienu vien minūti. Domāju, ka rudenī Valērijs būs labā formā. Rudenī maratonu parasti vieglāk skriet.

 

Valērijs ŽOLNEROVIČS

Vieglatlēts

Dzimis: 1985. gada 19. aprīlī Ventspilī

Augums, svars: 180 cm,  67 kg

Izglītība: Ugāles vidusskola, mācījies Ventspils Augstskolā, pašreiz mācās LSPA

Sporta gaitas: trenējas vieglatlētikā kopš 15 gadu vecuma

Treneri: pirmais treneris Dainis Lodiņš, tagad Aleksandrs Prokopčuks

Lielākie sasniegumi: 32. vieta 3000 m kavēkļu skrējienā olimpiskajās spēlēs Pekinā, Latvijas rekordists maratonā un pusmaratonā, astoņpadsmitsmitkārtējs Latvijas čempions dažādās skriešanas disciplīnās

Labākie rezultāti maratons 2.15:55 (Latvijas rekords), pusmaratons 1.04:43 (Latvijas rekords), 3000 m kavēkļu skrējiens 8:31,70, 10 000 m —30:25,74, 5000 m — 14:29,53, 3000 m — 8:10,20, 1500 m — 3:44,98, 800 m — 1:55,78,

Ģimenes stāvoklis: ir draudzene Inna

Vaļasprieks: literatūra

Autori: 
Juris Bērziņš Soms