twitter facebook instagram

Zelta smiltīs top zelta volejbolisti

27.Aug.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
341
Zelta smiltīs top zelta volejbolisti

Pludmales volejbolisti Kristaps Šmits un Mihails Samoilovs jūlija izskaņā Majoru pludmalē triumfēja Eiropas U-22 čempionātā, izcīnot zelta medaļas. Savukārt pērn Ķīnā Šmits un Samoilovs kļuva par trešo Latvijas junioru duetu, kuram U-21 planētas meistarsacīkstēs izdevies tikt pie medaļām. Zīmīgi, ka 2005. gadā par pasaules čempioniem šajā vecuma grupā kļuva Mārtiņš Pļaviņš un Aleksandrs Samoilovs, kurš ir Mihaila vecākais brālis, bet gadu pirms tam Toms Šmēdiņš un Valters Ramma izcīnīja sudrabu.

Var jau teikt: pludmales volejbols — mirdzoša saule, pludmales smiltis, vingri puiši, simpātiskas meitenes un bumba virs tīkla. Šiem diviem jauniešiem pludmales volejbols ir kas vairāk un saistās ar olimpiskiem mērķiem.

CĪŅA LĪDZ GALAM

Latvijas duets Jūrmalā aizvadītajā Eiropas U-22 čempionātā bija izsēts ar pirmo numuru. Finālmačā ar rezultātu 2:0 (21:13, 21:19) Šmits/Samoilovs pārspēja spāņus Alehandro Uertu Pastoru/Havjeru Uertu Pastoru, kuri turnīrā bija izlikti kā septītie. “Negaidīju, ka tādas lietas notiks — Majoros man izdevās pierādīt to, ko nesanāca apliecināt citos turnīros: cīnījos līdz galam un metos pēc visām bumbām. Tas arī izdevās!” izcīnīto Eiropas čempiona titulu uz karstām pēdām un emocijām uzreiz pēc mača komentēja Šmits.

Par partneri krietni slaidākais Mihails Samoilovs pēc uzvarētās zelta mačbumbas nereaģēja. “Tikai pēc pauzes sapratu, ka esmu Eiropas čempions,” Samoilovs jaunākais bija tik ļoti noskaņojies cīņai par katru punktu un epizodi, ka spēles gaitā pat aizmirsis par rezultātu.

Vaicāts, kas nāca grūtāk — Eiropas čempionāta zelts mājās vai pērn Ķīnā izcīnītā bronza, puiši atbild bez šaubīšanās: “Zelts!” Pasaules čempionātā izcīnītā 3. vieta uz goda pjedestāla iekarota relatīvi vieglākā cīņā, jo līdz pusfinālam visas spēles uzvarētas divos setos. “Latvijā mums bija trīs triju setu izslēgšanas spēles pēc kārtas, lai iekļūtu finālā,” argumentē Šmits.

SĀKUMS — SLIKTĀK NEVAR…

Samoilovs norāda uz piedzīvoto izbīli čempionāta sākumā, kad turnīra pirmajā spēlē Majoru smiltīs mājinieki un vienlaikus galvenie favorīti negaidīti kapitulēja norvēģu nomināli otrā pāra priekšā, kuri tika uzskatīti par turnīra pastarīšiem. “Pēc tam bija tā, kā bija…” domīgi nosaka Samoilovs. Savukārt Kristaps gluži kā aizsvilies piebilst: “Likās, ka sliktāk vairs nevar būt — mēs nospēlējām čempionāta sliktāko spēli.” Duets nav ticis galā ar mandrāžu savu skatītāju priekšā. “No stresa vairs nespēj pilnvērtīgi domāt — mēģini uzbrukt, bet nespēj spriest, ko darīt,” notiekošo galvā raksturo kuldīdznieks Kristaps.

Mihails piebilst, ka bailes materializējas: “Tas, par ko baidies, arī notiek laukumā, — bumbu, ko parasti viegli var iesist, izsitīsi autā vai trāpīsi tīklā. Ja baidīsies, ka pretinieks lēks blokā, — viņš arī tūdaļ nobloķēs tevi.” Čempionāta turpinājumā mājinieku statusu izdevās pakāpeniski pārvērst no atbildības nastas par papildu enerģiju, kas dzen uz priekšu.

Skaudrās emocijas pierima, un Latvijas duets psiholoģiski savācās, saprotot, ka viens zaudējums vēl neko neizšķir. Grupu turnīra 2. kārtā Šmitam un Samoilovam pretī stājās slovāku pāris. “Pirmā seta sākumā nedaudz nervozējām, bet tad iespēlējāmies un bez stresa izcīnījām uzvaru,” lakoniski komentē Samoilovs. Pēc tam 3. kārtā stājās pretī Moldovas duets. “Nospēlējām par 100 procentiem. Pirms spēles jau tāpat jutām, ka moldāviem ir maz izredžu. Pēc tam viņi negaidīti uzvarēja norvēģus un situācija grupā mums izvērtās jau pavisam labvēlīga: pateicoties mazajiem punktiem — mūsu pārsvaram cīņā ar slovākiem un moldāviem, no grupas izkļuvām kā uzvarētāji,” Samoilovs nekavējas domās pie uzvarētajiem mačiem, kas ļāva godam aizstāvēt favorītu statusu apakšgrupu turnīrā, bet koncentrējas uz elementiem, kas jāpilnveido.

SPĒLĒ GUDRI

Pirms izslēgšanas spēlēm Latvijas duets varēja jau ar vēsu galvu sagaidīt nākamos pretiniekos. “Abi iekārtojāmies tribīnē, lai izpētītu otra Latvijas dueta cīņu pret poļiem. Bijām sagatavojušies kārtīgi izanalizēt savus nākamos pretiniekus, taču… Nezinu, kas viņiem bija noticis, — abas komandas spēlēja tik vāji, ka mums nebija, ko pierakstīt. Katrā ziņā latvieši spēli, kuru bija iespēja uzvarēt, zaudēja,” saka Šmits. “Es Mišam pateicu: nekas, sadosim poļiem par pāridarījumu otrai Latvijas komandai. Kārtīgi noskaņojāmies mačam, iesildījāmies un ideāli nospēlējām. Treneri Klāvs Zaļkalns un Lauris Iecelnieks mums iedeva labu taktisko plānu.”

Turklāt pirms cīņas pie Šmita un Samoilova pienācis klāt otras Latvijas komandas treneris un devis padomu: “Spēlējiet uz garo!” stāsta Mihails. Taktika veiksmīgi nostrādāja, bet Kristaps uzreiz piebilst: “Ir jau svarīgi arī, pret kuru spēlētāju tev pašam ērtāk spēlēt, — Mihailam labāk ir spēlēt līnijā pie tīkla, jo viņš var augstāk uzlēkt. Man aizsardzībā vieglāk ir nevis uzņemt stipros sitienus, bet kustēties un izskriet pēc viltīgākām bumbām. Pamainījām taktiku, un spēle aizgāja.”

FINĀLS PIRMS FINĀLA

Ceturtdaļfināla spēli pret Šveices duetu Šmits un Samoilovs dēvē par finālu pirms fināla. Tieši šis mačs no čempionāta viņiem atmiņā paliks visspilgtāk — tas bija kā pudeles kakls, kam jātiek cauri. Stāsta Mihails: “Pirmajā setā brīžiem nesapratu, kas notiek, — situ, bet pēdējā brīdī viņi paspēj uzlikt bloku un nobloķēt mani. Tobrīd pats nesapratu, kā var tā kā idiots tik muļķīgi kļūdīties.” Samoilovs uzsver, ka šajā mačā partneris nospēlējis karjeras labāko spēli: “Kristaps man ļoti palīdzēja. Labi, ka trešā seta galotnē šveicieši paši nesapratās un mēs varējām atviegloti uzelpot — tas tik bija zarobņiks.” Mihails iestarpina vārdu savā dzimtajā valodā, asi raksturojot gandrīz stundu ilgo sišanos pret Brīru un Hauseneru. Rezultāts — 2:1 (16:21; 21:18; 21:19).

Kristaps piebilst: “Pēc tam vairs nebija tik interesanti.” Izšķirošajās cīņās par medaļām Latvijas duetam tā nenācās liet sviedrus.

No malas gan izskatījās, ka pusfināls izvērtās gana sarežģītā trīs setu spēlē. Latvijas duets ar 2:1 (21:19; 16:21; 15:11) pieveica 17 un 16 gadus vecos krievus Šekunovu un Veretjuku. “Otrajā setā pamainījām taktiku, lai pārbaudītu, vai otrs spēlētājs lēks blokā. Un lēca arī,” stāsta Mihails, bet nosmejas Šmits. Kristaps uzskata, ka šī pusfināla cīņa bijusi vaļīga: “Trešo setu viņi nenospēlēja līdz galam, bet padevās.” Lai gan šis talantīgais krievu tandēms jau pamanījies uzvarēt divos junioru čempionātos konkurencē ar vecākiem puišiem, Jūrmalā Šekunovam un Veretjukam tomēr pietrūcis psiholoģiskā brieduma. “Galvenais ir neļaut šādiem pretiniekiem emocionāli ieskrieties — uz morāla pacēluma viļņa emociju katarsē viņi var kļūt neapturami,” teic Samoilovs. Kristaps norāda, ka pie šāda scenārija ir dažādas taktikas, kā salauzt spēli: “Dot pretī ar skaļu kliegšanu, skarbākiem vārdiem vai nospēlēt blokā.” Piekritīsiet — mums aug ne tikai spēcīgs, bet arī gudrs duets.

EIFORIJAS NAV

Kā jau var noprast, finālspēlei latvieši bija pamatīgi sagatavojušies un noskaņojušies. “Pirms spēles galvā bija viena doma — jāiet un jāspēlē,” teic Kristaps. “Tur nav, ko zaudēt,” papildina Mihails. Pirmo setu Šmits un Samoilovs uzvarēja pārliecinoši — 21:13. Otrajā setā spāņi mēģināja nokausēt Mihailu, taču galotnē netika galā ar spriedzi un latviešu mačbumbu elementārā situācijā iesita tīklā… 21:19 uzvara otrajā setā, pārpildītu tribīņu priekšā pieliekot triumfiālu punktu čempionātam.

Eiforijā puiši nekrīt. “Junioru un pieaugušo pludmales volejbolu nevar salīdzināt — uzvarēt Eiropas U-22 junioru čempionātā — tie ir 10 procenti no ceļa uz pieaugušo līmeņa volejbolu. Tagad pastāv milzīga konkurence. Savukārt junioru volejbola turnīros, ja spēlē bez muļķīgām kļūdām, būtībā vieta ceturtdaļfinālā ir nodrošināta,” stāsta Mihails.

Savukārt Kristaps norāda, ka viņam šobrīd ir grūtākais brīdis dzīvē: “Man tagad jāizšķiras, ko spēlēt — zāles volejbolu vai pludmales volejbolu. Es varu abus spēlēt augstā līmenī, bet par čempionu var kļūt tikai vienā. Un no viena būs jāšķiras,” atklāj Kristaps.

KAM AUGUMS, KAM — SPĒKS

Mihails ir garāks un labāk spēlē pie tīkla, viņam ir labāka otrā piespēle, taču ne tik labs viņš ir sitienu uzņemšanā. “Pretinieki vairāk servē pa mani. Kristaps ir asāks, lēciens viņam ir augstāks — gandrīz kā Edgaram Točam un augstāks nekā Jānim Šmēdiņam. Servju uzņemšanā esmu nedaudz nestabilāks, nevaru iesist tik stipri kā Kristaps,” Samoilovs uzskaita iemeslus, kāpēc pretinieki biežāk mērķē pa viņu. “Kristapam ir ļoti labi attīstīts spēks — pirms diviem gadiem U-19 čempionātā viņš bija teju vienīgais, kurš servēja lēcienā. Junioru sacensībās spēks ir ārkārtīgi svarīgs faktors — fiziski spēcīgus volejbolistus ir grūti apspēlēt,” pārliecinājies Mihails.

Atšķirībā no sava pārinieka Samoilovs ir tievs — ziemā pie stieņa varēja pievilkties vien trīs reizes, bet nu jau Miša pievelkas desmit reizes. “Spēku sāku trenēt tikai ziemā, jo pieļāvām, ka svaru cilāšanas pāragra sākšana varētu kavēt manu augšanu.” Kad Mihails izstiepies līdz 2 metru atzīmei, viņš 20 gadu vecumā pārstājis augt un sācis apmeklēt krosfita nodarbības un svaru zāli. Savukārt Šmits jau kopš 15 gadu vecuma regulāri apmeklē svaru zāli. “Kad sāku mācīties Murjāņos, svaru zālē trenējos trīs reizes nedēļā,” vienlaikus, kā jau sporta skolā, fiziskās iemaņas izkoptas gan ar sporta spēlēm, gan, piemēram, grūžot lodi un izpildot daudzus citus vingrinājumus.

MIŠU NEKAITINĀT!

Vaicāti, kāds ir abu pienākumu sadalījums laukumā, Kristaps atbild: “Man galvenais uzdevums ir nesakaitināt Mišu!” Mihails nosmejas. “Ja nopietni, Kristapam ir spēcīgi jāservē, mēģinot uzreiz gūt punktu vai vismaz apgrūtināt pretinieku spēli. Kad es servēju, man galvenais ir jānospēlē droši un nekļūdoties, jo ar zemu servju procentu spēlē aizķerties būs grūti,” teic Mihails. Kristaps turpina: “Otra lieta, kas man ir jāizdara, — stabili un precīzi jāuzceļ Mihailam bumba īstajā vietā un īstajā laikā.” Tā kā Mihailam vēl pie spēka ir jāpieliek, piespēle uz viņu ar juveliera precizitāti ir vitāli svarīga droša punkta gūšanai.

Mihails uzsver, ka pludmales volejbolā divi vissvarīgākie elementi ir serve lēcienā un augšējā piespēle, ko izdara, ar pirkstiem zibenīgi pametot bumbu gaisā. “Skatītāji bieži vien domā, ka mēs ar pirkstiem sitam bumbu, bet īstenībā mēs to ķeram un piespēlējam uz augšu — taču tas notiek ļoti, ļoti ātri. Tas ir acumirklis, kad reakcija un koordinācija strādā kopā,” Samoilovs paskaidro, kā izvairīties no divām tipiskākajām tiesnešu svilpēm, ko līdzjutējiem grūti pamanīt — ķertas bumbas vai dubultā kontakta, kas veidojas, sitot ar pirkstiem. Kristaps uzsver, ka metot var piespēlēt daudz efektīvāk: “Šādi bumba lidos ātrāk, asāk un ar pavisam citu trajektoriju un ļaus partnerim izdarīt bīstamāku uzbrukumu.”

PATS SAVAS LAIMES KALĒJS

Šmits volejbolā nonāca pēc paša iniciatīvas. Mammai jaunībā paticis skriet, bet citu sportistu gēnu Kristapu tuvinieku lokā nav. “1. klasē skolā sāku apmeklēt volejbola pulciņu. Izmēģināju daudzus komandu sporta veidus, spēlēju basketbolu un florbolu, bet piektklasnieka vecumā sapratu, ka volejbols ir mans sporta veids. Tālāk jau sekoja turpinājums Murjāņu sporta ģimnāzijā,” stāsta čempions.

Savukārt nonākšana pludmales volejbola apritē nav Šmita ideja. “Šķiet, tas bija 9. klasē, kad man vasarā piezvanīja un uzaicināja uzspēlēt Latvijas čempionāta posmā. Piekritu. Mēs turnīrā uzvarējām un sapratām, ka tas bīčsir diezgan interesants,” līdz ar panākumu āķis bijis lūpā tagadējam OC Limbaži/MSĢklasiskā volejbola kluba spēlētājam.

IZVĒLES PRIEKŠĀ

Drīzumā Kristapam jāatgriežas volejbola zālē. “Nospēlēsim vēl vienu turnīru, tad jāatgriežas sporta zālē — klasiskā volejbola laukumā,” cerams, ka Šmitu pavasarī atkal ieraudzīsim smiltīs. Rudenī un ziemā viņš nespēlē pludmales volejbolu, lai gan to ļauj apjumtie pludmales volejbola centri. “Pāreja no pludmales volejbola sezonas uz klasisko volejbolu ir smaga — segumu maiņas dēļ. Es vispirms iešu strādāt uz svaru zāli, lai nostiprinātu ķermeņa muskulatūru, saites un ceļgalus. Esmu pamēģinājis uzreiz pārkāpt no smiltīm uz sporta zāli: pēc tam sāpēja mugura, ceļi un pat citas ķermeņa daļas.”

Mihails skaidro, ka tagad, kad Kristaps sāk zāles volejbola sezonu, viņš paliek bez pārinieka un ir neziņā, ar ko trenēsies rudens un ziemas periodā. Un tā jau trīs gadus, kopš abi spēlē kopā.

Kristaps vairāk sliecas nākotni saistīt ar zāles volejbolu. “Klubs maksā stabilu algu, un tu vari normāli dzīvot, bet pludmales volejbolā algu nesaņem un vērā ņemamus ienākumus var gūt tikai ar atsevišķām uzvarām turnīros.” Bet uzvarēt grib visi — piekrīt spēlētājs. Miša piebilst, ka ar pludmales volejbolu sevi pasaulē nodrošina spēcīgākie 16 vai 17 pāri. “Pārējie cīnās par iekļūšanu tur,” stāsta Samoilovs. Šmits un Samoilovs ir Latvijas Olimpiskās vienības B sastāvā, saņemot finansiālu atbalstu sportiskajam nodrošinājumam.

AR UZVARĒTĀJA RAKSTURU

Pēc aizvadītā Eiropas čempionāta kāds sporta līdzjutējs bija publicējis anonīmu interneta komentāru: “Kristapam ir uzvarētāja raksturs, un to viņam ieaudzināja Kuldīga.” Citāta galvenais varonis piekrīt šim apgalvojumam un piezemēti piebilst: “Uzvarēt es gribu vienmēr, bet cits jautājums, vai tas vienmēr izdodas… Ja tu tiec ārā no Kuldīgas, tad tu esi džeks,” puiši nosmejas. Kurzeme — skarba vide.

“Draugi mani gandrīz katru vakaru aicināja iekapāt— lietot alkoholu, paši sportoja aizvien mazāk un mazāk. Es gāju uz treniņiem un neskatījos, ko draugi dara. Ja desmitos nebiju mājās, dabūju ar siksnu,” Kristaps netieši ilustrē, kā veidojies čempiona rokraksts.

MIHAILS SĀKA 14 GADU VECUMĀ

Zinot Mihaila tēvu — treneri Genādiju — un brāli, par smilšu lauvu dēvēto Aleksandru, liekas neticami, ka Miša volejbolā un uzreiz pludmales volejbolā sāka trenēties tikai 14 gadu vecumā.

Kādu dienu tēvs Mihailam pateicis: “Es nevēlos tev neko dzīvē uzspiest. Tas, ko es tev varu dot, ir kļūt par augsta līmeņa pludmales volejbolistu, ja tu to pats vēlies,” atceras Samoilovs. Tēvs dēlam atstājis psiholoģisku telpu izvēles iespējai, un acīmredzot tas nostrādājis. Mihails atceras, ka tēva attieksme pret viņu izmainījusies brīdī, kad viņš treniņā, tāpat kā Aleksandrs, tēvu uzrunājis par treneri. “Viņš pagriezās un iepleta acis: O! Tu esi kaut ko sapratis,” stāsta Mihails, intervijas gaitā tēti apzīmējot tikai un vienīgi ar vārdu treneris.

“Bērnībā es biju ļoti intraverts — trenējos džudo, gāju uz mežu un spēlējos ar skudrām, mani daudz neinteresēja, kas notiek apkārt, tāpat arī man neinteresēja brāļa panākumi. Atceros, ka izcīnīju medaļu džudo — es aizgāju uz pludmali, pacēlu gaisā godalgu un skaļi paziņoju, ka esmu čempions!” savā ziņā līdzīgi kā Kristapam arī Mihailam bija spilgts savs es. Viņš norāda, ka līdz pusaudža vecumam tēvs viņam nav pievērsis uzmanību, koncentrējoties uz vecāko brāli.

LATVIJA GAVILĒ, BET MAZAIS VAROŅA BRĀLIS…

Būdams desmit gadus vecs puika, Mihails pat nav sekojis līdzi brāļa startam Pekinas olimpiādē, kad pēc Aleksandra Samoilova un Mārtiņa Pļaviņa uzvaras pār amerikāņiem Todu Rodžersu un Filu Dalhauzeru daudzi Latvijā pa īstam ieraudzīja, kas ir pludmales volejbols.

Zīmīgi, ka pludmales volejbols aizsācies tieši Amerikā, kad 1917. gadā tas spēlēts Havaju salu smiltīs pēc klasiskā volejbola noteikumiem (komandā 6 spēlētāji). Pēc tam Kalifornijas Santamonikas pludmales smiltīs tas kļuva pat patstāvīgu sporta veidu un caur Franciju sāka ceļu uz Eiropu. Latvijā pludmales volejbols ienāca pagājušā gadsimta 90. gados, kopā Aivaru Birzuli un Andri Šmēdiņu Genādijs Samoilovs Dzintarjūras krastā bija viens no šiem sporta veida pionieriem Latvijā.

Sākumā Mihails spēlēja amatieru turnīros kopā ar Sergeju Karpuņinu, pēc tam ar Kristiānu Ozoliņu. Protams, tagad Samoilovu mājās daudz tiek runāts par sportu — centrālā tēma ir par un ap pludmales volejbolu. Samoilovu mamma gan nav saistīta ar sportu un strādā dzemdību namā par vecmāti.

VOLEJBOLS UZ ASFALTA

Ne tikai slavenas, bet acīmredzami produktīvas ir arī Genādija Samoilova trenēšanas metodes. “Ja par daudz kritu smiltīs, bija jāiet spēlēt uz asfaltbetona… Un uz asfalta krist negribas…” atceras Mihails. Tāpat varēja dabūt pa kaklu ar čību. “Dažas reizes ir tā, ka treneris spēlētājam treniņā var ko teikt simtiem reižu, bet spēlētājs tāpat to nedzirdēs jeb neuztvers. Šādās situācijās palīdz cilvēcīga fiziska ietekme, kas ir ārējs signāls, kā nodot smadzenēm vēstījumu, kad tās vairs neņem informāciju pretī sarunas ceļā. Atšķirībā no klasiskā volejbola pludmales volejbolā nelec uz priekšu, bet vertikāli. Ja treniņā atkārtoti izlēcu uz priekšu, treneris uzsita ar čību pa plecu. Tā nebija vardarbība, tas nebija ļoti stipri, bet tā, lai atcerētos,” stāsta Mihails.

Savukārt Kristaps savās volejbolista skolas gaitās vairāk pieredzējis mutisku sapurināšanu ar kādu asāku vārdu.

SPORTS UN VESELĪBA

No 23. līdz 30. septembrim visā Latvijā risināsies Eiropas Sporta nedēļas BeActivepasākumi, aicinot aktīva dzīvesveida piekritējus piecelt no dīvāna savus mazkustīgākos kolēģus, draugus vai tuviniekus. Kas ir sports un veselība Kristapam un Mihailam? “Es sportoju un piedomāju par veselību. Esmu apslimis, bet mēģinājis pasportot — tam sekojusi traka slimošana. Tādēļ, ja gadās kādas nepatikšanas ar veselību, nekavējoties metu sportu pie malas, dodos uz Olimpisko vienību vai vieglākos gadījumos veseļojos mājās, lai atgūtu imunitāti. Sportoju tikai tad, kad esmu vesels un pilnvērtīgi tam gatavs. Es visiem iesaku — pirms sākt sportot, padomāt, vai esat gatavs tādām slodzēm, kādas gribat uzņemties,” saka Šmits.

Savukārt Samoilovs vērš uzmanību uz to, ka profesionālais sports ir skarbs. “Veselība un profesionālais sports — tie nekad nebūs brāļi: gan traumu dēļ, gan pie slodzēm krītas imunitāte un organismam ķeras klāt dažādas slimības. Sports — man tas ir darbs,” teic Mihails. “Man ir problēmas ar mugurkaulu, kreisais plecs ir augstāk par labo, vēdera preses muskulatūra nav simetriski attīstīta — tas viss ir pludmales volejbola dēļ.”

Puiši iesaka visiem sporta draugiem, kuriem patīk vadīt vakarus uz dīvāna, graužot čipus un malkojot kolu pie TV sporta pārraidēm, arī pašiem piecelties un kaut nedaudz sportiski izkustēties. Mihails norāda, ka, ēdot taukainu ēdienu un uzņemot vairāk kaloriju, nekā spēj patērēt, cilvēks ar laiku iedzīvosies liekā svara un sirds un asinsvadu problēmās. “Tāds dzīvesstils ilgtermiņā ir nāve,” uzskata Samoilovs. “Dzīve ir īsa. Ja  gribat būt veseli un skaisti, — ir vērts padomāt par veselīgu uzturu.”

DAŽĀDĀS VIRSOTNES, KAS JĀSASNIEDZ

Šmitam uz labās rokas ir uztetovēta kalnu grēda. “Šobrīd esmu kalnu pakājē, bet es gribu sasniegt dažādas virsotnes — ne tikai sportā, bet arī personiskajā dzīvē — veidot ģimeni, gūt panākumus tālākā karjerā un attīstīties,” Kristaps skaidro tetovējuma nozīmi, ko mākslinieks viņam uzzīmējis uz bicepsa 18 gadu vecumā.

Bērnībā Kristapa elks bija cits kuldīdznieks — Toms Šmēdiņš —, vēlāk Jānis Šmēdiņš. Savukārt Mihailam, kā jau nopratāt, nepatīk, ka viņu salīdzina ar brāli, jo viņš arī laukumā pēc dabas ir daudz mierīgāks. Bērnībā Mihaila paraugs sportā bija basketbolists Kobe Braients.

Abi puiši atzīst, ka nākotnes sapnis ir spēlēt olimpiskajās spēlēs. Miša piebilst: “Gribētos sasniegt tādu līmeni, lai Genādijs Samoilovs pateiktu: “Es ne tikai savu vecāko dēlu iemācīju labi spēlēt volejbolu, bet arī — tevi.”

Izdošanos!

 

Kristaps ŠMITS

Dzimis: 1988. gada 31. martā Kuldīgā

Augums, svars: 184 cm, 80 kg

Izglītība: studē LSPA par treneri, Murjāņu sporta ģimnāzija, Kuldīgas 2. vsk.

Pirmais treneris: Ieva Ņečiporuka, Zigmunds Milzarājs

Lielākie sasniegumi:zelts EČ U-22 (2018. g., Jūrmala), bronza PČ U-22 (2017. g., Ķīna), bronza PČ U-19 (2016. g., Kipra)

Citi sporta veidi:futbols un bokss

Vaļasprieki: makšķerēšana, lielākais loms — zandarts (2 kg)

Mūzika: popmūzika, Eds Šīrans

 

Mihails SAMOILOVS

Dzimis: 1988. gada 20. februārī Rīgā

Augums, svars: 200 cm, 86 kg

Izglītība: LSPA bakalaurs — vadītājs sporta jomā, Rīgas Zolitūdes ģimnāzija

Pirmais treneris: Genādijs Samoilovs

Lielākie sasniegumi: zelts EČ U-22 (2018. g., Jūrmala), bronza PČ U-22 (2017. g., Ķīna), bronza PČ U-19 (2016. g., Kipra)

Citi sporta veidi: džudo, basketbols

Vaļasprieki: fotografēšana

Mūzika: klaviermūzika

Autori: 
Kristaps Zaļkalns