twitter facebook instagram

Zīme, kas apstiprina

18.Sep.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
330
Zīme, kas apstiprina

Riodežaneiro olimpiskajā stadionā 400 metru distancē sprinterei Guntai Latiševai-Čudarei ar 53,08 sekundēm nepietika, lai pārvarētu priekšsacīkstes, un, prestižās sacensības noslēdzot 45. vietā, naglenes gandrīz vai tika liktas plauktā. Gads apkārt, un stadiona apli Gunta nu pievar par pusotru sekundi ātrāk, ar savu atkārtoti labāko rezultātu (51,37) pasaules čempionātā Londonā finišējot 12. vietā un kļūstot par ātrāko eiropieti 400 metru sprintā. Pirms tam Polijā viņa guva pirmo lielo uzvaru, izcīnot zelta medaļu Eiropas U-23 čempionātā. Augusta beigās Latiševas-Čudares dārgumu lādīti papildināja pasaules universiādes sudrabs 200 metru sprintā (23,15), kas arī tika izcīnīts, labojot personīgo rekordu. Tagad Gunta atzīst — šie rezultāti ir zīme, ka sportā jāpaliek.

“Pēc Rio tiešām bija grūti, jo pirms spēlēm bija tik daudz strādāts, bet nevarēju rast skaidrojumu, kāpēc iepriekš spēju sasniegt vairāk nekā galvenajās sacensībās,” sākot sarunu Gunta Latiševa-Čudare,kas šogad labojusi personīgos rekordus visās trijās sprinta distancēs, atzīst, ka pērn šaubījusies, vai turpināt vieglatlētes karjeru. “Taču tāds laikam ir sports. Gadās, ka paši nevaram saprast, kas īsti ietekmē rezultātus. Šosezon tie tomēr uzlabojās, lai gan šogad neko vairāk neesmu darījusi — viss notika optimālā līmenī gluži kā līdz šim. Varbūt to lemj kāds no augšas. Tiesa, esmu atgriezusies mājās un ārpus treniņiem tagad viss ir sakārtojies.”

— Tātad mājas sienas tiešām palīdz?

— Tas noteikti ir viens no faktoriem, jo citu izskaidrojumu rast ir grūti.

— Kas tad ir mainījies, kopš atgriezies mājās Rēzeknes novadā?

— Pieaugu kā personība. Eiropas U-23 čempionātā Bidgoščā uz starta gan biju uztraukta, jo apzinājos, ka iepriekš nekas vairāk, kā ierasts, netika darīts. Arī privātajā dzīvē viss ir nokārtojies — ar draugu neesam šķirti, kā tas bija, man dzīvojot Rīgā. Turklāt mācības Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā šķiet vieglākas, jo esmu jau ieguvusi bakalaura izglītību jurisprudencē.

Turklāt studijas maģistrantūrā notiek brīvdienās, un darba dienas paliek brīvas. Rīgā biju pieradusi pie saspringta dienas ritma, tāpēc mājās nolēmu izmēģināt sevi profesionālajā laukā — sāku strādāt Latgales vēstniecībā Gors par juriskonsulti. Taču pēc šīs vasaras rezultātiem sportā darbu tomēr pametu. It kā jau darbs sportam nav traucējis, tomēr secināju, ka temps bija par traku. Tagad jācīnās tikai par sportiskajiem sasniegumiem.

— Tātad Eiropas U-23 čempiones tituls bija izšķirošs?

— Iepriekš, piedaloties pieaugušo sacensībās, nebiju starp favorītēm. Man bija jāstartē, lai gūtu pieredzi. Šīs U-23 sacensības bija ārkārtīgi svarīgas, lai saprastu, kas ir augsti sasniegumi, tādējādi mēģinot pretendēt arī uz valsts finansējumu un ieiet lielā sporta apritē — tikai to var saukt par profesionālo sportu. Līdz tam viss ir entuziasma līmenī — jūties kā skolēns, kas iet uz pulciņu.

— Ar dalību pulciņā gan nevar nokļūt līdz olimpiskajām spēlēm...

— Jā, olimpiskās spēles ir liels notikums, sportista sapņu piepildījums, bet ko darīt pārējos četrus gadus? Aizbrauc uz olimpiādi un noķer sajūtu! Taču ir jābūt augšgalā, lai pirmām kārtām gūtu atbalstu un līdz ar to arī saprastu, ka tas ir aicinājums un to varu darīt, jo to atļauj finanses. U-23 čempionātā gāju uz visu banku. Tobrīd vēl nedomāju, ka iešu prom no darba, bet pēc tā gan viss kļuva skaidrs.

Starts Bidgoščā man bija ārkārtīgi svarīgs, lai kvalificētos pasaules čempionātam Londonā. Zināju, ka, izpildot normatīvu, Polijā varu pretendēt arī uz medaļām. Šogad man bija noslēgts līgums ar Latvijas Olimpisko vienību (LOV) par C sastāvu, lai būtu pieejami ārsti un finansējums nometnēm. Bija uzstādījums, ka jāizpilda pasaules čempionāta normatīvs 200 vai 400 metru sprintā. Sapratu, ka, ja pēc šī gada pilnībā zaudēšu LOV atbalstu, tad sportam tiešām jāsaka ardievas, jo sāku just konkrētu vajadzību pēc sevis pilnveidošanas pieauguša cilvēka izpratnē. Man ļoti nepatika šī skolēna—studenta pozīcija.

— Ar pašreizējiem rezultātiem vari kvalificēties LOV B sastāvam.

— Tagad man tas pienākas. B sastāvs ļaus negrabināties, meklējot iespējami lētākas nometnes. Jau plānojam, ka pavasarī varētu braukt uz Dienvidāfriku. Svarīgi, ka būs iespēja saņemt arī stipendiju, ko varēs izmantot ikdienas tēriņiem. Arī menedžeris strādās ar mani vairāk — visticamāk, slēgsim sadarbības līgumu. Līdz šim man tika palīdzēts, bet es nenesu ienākumus. Taču tagad vārds ir izskanējis Eiropas sprinta elitē, paverot durvis augstākam līmenim. Jāapzinās, ka tagad viss ir nopietnāk. Atpakaļceļa vairs nav. Ar mani tagad strādā igauņu menedžeris Aivars Karatams. Pēc šīs vasaras sniegumiem viņš runās ar sporta apģērbu zīmoliem. Iespējams, varētu būt arī kāds naudas līgums — protams, ne tuvu tiem līgumiem, kādus paraksta, piemēram, Kristaps Porziņģis. Svarīgi, ka menedžeris palīdzēs iekārtoties sacensībās, tostarp komercmačos. Varbūt kādreiz izdosies startēt arī Dimanta līgā.

— Pērn uz Eiropas čempionātu tev nācās braukt par saviem līdzekļiem. Kas mainījies, kopš pie vadības Latvijas Vieglatlētikas savienībā nākuši jauni cilvēki?

— Toreiz situācija tiešām bija ļoti nepatīkama. Treneris mani centās no tās ļoti distancēt, lai es nelaistu to caur sevi. Bet to nevarēja noklusēt — tas nebija smuki — cilvēkam ar olimpisko normatīvu pašam jāmeklē nauda lidojumam uz sacensībām! Izklausās absurdi, taču tādi bija federācijas noteikumi — konkrētā gadā izpildīts normatīvs, kura tieši togad man nebija. Tāpēc federācija varēja atļauties tā darīt. Jautājums te ir par ētisko pusi, kā arī par to, kā tas izskatās no malas. Taču ar federācijas vadību toreiz nesagāju ragos, un, šķiet, ka arī tagad ar bijušo vadību viss ir labi.

Jaunā federācijas vadība ļoti rosās — viss izskatās perspektīvi. Ievēlēta arī Atlētu komisija, kurā pati pārstāvu sprinta skrējējus. Ir vēlme darīt, mainīt. Savienības jaunā prezidente Ineta Radēviča iet ar stingru roku, nekautrējoties arī lūgt finansiālu atbalstu, kā arī uzklausīt sportistus. Domāju, ka viss būs kārtībā.

— Tagad nolemts sevi veltīt sportam. Vai diploms jurisprudencē uz visiem laikiem nolikts plauktā?

— Esmu apņēmusies pabeigt maģistrantūru — atlikusi pusgadu ilga prakse un maģistra darbs. Nākamgad pabeigšu — pārtraukumiem neesmu gatava. Taču par atgriešanos jurista profesijā tagad runāt grūti — sapratu, ka tā nav mana īstā vieta. Domāju, ka arī tad, kad beigšu sprinteres karjeru, palikšu sportā — vismaz kā trenere. Jau pagājušajā gadā sāku apmeklēt treneru kursus, lai iegūtu C kategoriju. Ir zināšanas un pieredze, turklāt zinu, ka Rēzeknē treneri būs vajadzīgi. Taču domu par jurisprudenci pilnīgi malā neatmetu — ir zināmi piemēri, sporta nozarē augstos amatos strādā cilvēki ar jurista izglītību. Savu maģistra darbu arī rakstīšu krimināltiesību jomā saistībā ar sportu.

— Jūnijā papildu darbam un treniņiem biji viena no Rēzeknes novada domes deputāta amata kandidātēm. Kas tevi pamudināja startēt vēlēšanās?

— Bija ļoti grūti piekrist būt sarakstā, lai gan procesā biju jau no pagājušās vasaras un sākotnēji runas par vēlēšanām nebija — toreiz nācu ar mērķi aktivizēt novada jauniešus. Katrā pagastā tagad ir jauniešu lietu speciālists, taču jauniešu paliek arvien mazāk, un tas ir skumīgi — man tas sāp. Tad nāca vēlēšanas — mūsu vīzija bija nevis uzvarēt, bet dabūt pāris jauniešu pārstāvjus domē. Gribējās vismaz kaut ko pakustināt. Iešana politikā nebija pašmērķis — varētu darboties un atbalstīt ideju arī ārpus saraksta. Man negribējās negācijas, kas nāk, cilvēkiem iesaistoties politikā, taču mani ne gluži apmierināja esošā situācija. Un vispār — kurš gan cits, ja ne mēs? Zinu, kur un kā gribu dzīvot — esmu nolēmusi dzīvot laukos. Arī draugs nodarbojas ar lauksaimniecību. Dzīvošu un ģimeni veidošu pilnīgos laukos, bet gribētos, lai te arī paliktu cilvēki. Man tas rūp.

— Kāda būs treniņu loģistika, paliekot Lendžos?

— Katru nedēļu braucam uz Ludzas manēžu. Runā, ka kaut kas līdzīgs manēžai top arī Daugavpilī. Tāpat ir doma rudenī pieslēgties Maltas kompleksam, kur ir plašākas telpas. Vairāk arī sanāks ceļot pa nometnēm.

— Atgriežoties Rēzeknes novadā, sadarbību ar treneri Edvīnu Krūmu, pie kā trenējies Rīgā, pārtraukusi nebiji. Kāda situācija ir tagad?

— Edvīns oficiāli vairs nebūs mans treneris, taču viņš nekad neatsaka man savu padomu. Mūsdienās trenerim jābūt arī menedžerim, kas palīdz sakārtot un saplānot. Edvīns mani ļoti atbalsta un palīdz. Taču ikdienā vistiešāk strādāju ar Pēteri Stripkānu — tagad viņš būs mans vienīgais treneris. Abi plānojam, kā pilnveidot treniņu procesu un uzlabot rezultātu.

— Tavs rezultāts 400 m šosezon ievērojami uzlabots. Cik augstu esi pacēlusi latiņu nākamajam ātrākajam skrējienam?

— Iepriekš nekad nebiju domājusi, ka izrāviens var būt tik straujš. Ja sezonas sākumā sapņoju izskriet no 52 sekundēm, sasniedzot normatīvu, tad tagad sapratu, ka ir iespējams daudz vairāk. Ja agrāk likās, ka Latvijas rekords stāvēs vēl ilgi, tad tagad es būtu cienīga un spējīga to labot. Ne šogad, bet nākotnē ambīcijas ir. Ja es skriešu Latvijas rekorda ātrumā, tad arī starptautiskā līmenī rezultāti neizpaliks.

— Pasaules čempionātā Londonā 400 m sprintā biji ātrākā eiropiete. Vai redzi sevi nākotnē apsteidzam arī tās sprinteres, kuras pagaidām panākt neizdevās?

— Kad skatījos finālu, likās, ka man tur nav vietas. Taču tikai pagaidām.

— Sociālajos tīklos rakstīji, ka pasaules čempionātā izjuti neatkārtojamas emocijas. Ar ko tās atšķiras no sajūtām olimpiskajās spēlēs?

— Londonā viss bija noorganizēts ļoti augstā līmenī, turklāt arī atbalstītāju bija ļoti daudz. Stadions bija tāds, ka žoklis atkārās.

— Kā uz panākumiem reaģēja mājās?

— Kad pārvedu U-23 zelta medaļu — tas bija wow! Pēc lielā pasaules čempionāta, lai gan rezultāts bija labāks, emocijas nebija tik spilgtas. Priecājos vienkārši pārbraukt mājās. Pēc junioru čempionāta redzēju, ka ar mani visi lepojas. Lendžos mani sagaidīja ar akordeonu, dziesmām, dārza puķēm un bērnu zīmētiem plakātiem — tas bija ļoti sirsnīgi un patiesi.

— Kāds ir tavs un Pētera Stripkāna plāns ambiciozajā ceļā uz Latvijas rekordu?

— Vajag strādāt. Ziemā vienbrīd treniņos bija ļoti labs sniegums. Bet nāca mači, es apslimu, un rezultāti momentā pasliktinājās. To bija grūti pieņemt gan man, gan trenerim. Redzēju, ka treneris jūtas vainīgs par to, ka raujos uz visām pusēm. Tagad no visa liekā esmu atteikusies. Skatāmies, kur startēt, kā tam gatavoties. Ne es, ne treneris pēc vasaras rezultātiem nevaram sev likt roku uz pleca un teikt: "Forši, mēs tik labi pastrādājām!" Nu nestrādājām mēs. Rezultāts, manuprāt, ir dabisks, pateicoties dotībām. Darbs vēl vismaz divtik jāliek iekšā, treniņu ziņā viss vēl priekšā. Ticu liktenim un Dievam. Varbūt tiem panākumiem šogad vajadzēja būt, lai es paliktu un turpinātu to, kam esmu radīta. Pareizi treneris teica — iekšā ir, tagad tikai jāstrādā.

— Uz stadionu tu biji atnākusi no nodarbībām tautas dejās. Vai arī tām joprojām ir vieta tavā ikdienā?

— Skrējiens jāpiekušina — jāatrod laiks atpūtai. Tāpat būs daudz uzmanības jāvelta sabiedriskajām aktivitātēm. Redzam, ka lieli sportisti arī Latvijā vairs neaprobežojas tikai ar dalību sacensībās. Tagad man nebūs jāuztraucas par to, kā mēnesi atprasīties no darba, lai dotos uz treniņnometni. Varēšu palīdzēt draugam, vecākiem, jo viņiem darbu nekad netrūkst.

Ar draugu dejojam deju kopā Dziga, taču vasarā iepauzējām, jo abiem daudz darba, ko nevar apvienot ar festivāliem, kurp dodas deju kolektīvs. Noteikti gribētu piedalīties Dziesmu un deju svētkos. Ceru, ka svētku laiks nesakritīs ar Eiropas čempionātu.

 

Gunta LATIŠEVA-ČUDARE

Vieglatlēte, maģistrantūras studente Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā

Dzimusi: 1995. gada 9. martā Rēzeknē

Augums, svars: 179 cm, 68 kg

Izglītība: Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte, bakalaura grāds jurisprudencē, studē maģistrantūrā Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā

Treneris: Pēteris Stripkāns

Lielākie sasniegumi sportā: 100 m — 11,53 (2017. g.); 200 m — 23,15 (2017. g.); 400 m — 51,37 (2017. g.); 400 m — 45. v. 2016. g. olimpiskajās spēlēs (53,08), 1. v. 2017. g. Eiropas U-23čempionātā (52,00), 12. v. 2017. g. pasaules čempionātā (51,37), 200 m — 4. v. 2011. g. EYOF (24,24), 2. v. 2017. g. pasaules universiādē (23,15)

Ģimenes stāvoklis: neprecējusies, ir draugs

Vaļasprieki: dziedāšana, ģitārspēle, tautas dejas

Autori: 
Anastasija Tetarenko