Cīņa

Skaistas, smaidīgas un apņēmības pilnas — tādas ir mūsu sieviešu cīņas meistares Anastasija Grigorjeva un Laura Skujiņa. Abām dāmām ir jaunas dārglietas, par ko priecāties. Eiropas meistarsacīkstēs Vantā (Somija) Anastasija izcīnīja zelta, bet Laura — bronzas medaļu.

TANDĒMĀ AR TRENERI

„Izlaidumu laikā rīkotā olimpiāde ļoti paretināja mūsu rindas,” atzīst Latvijas Cīņas federācijas prezidents Dzintars Urbančiks. „Brīvās cīņas pārstāvji vēl paspēja apvienot sacensības ar saviem skolas pasākumiem, grieķu-romiešu — ne.” Prezidents gan atzīst, ka Latvijā kopumā ir maz U-17 grupas cīkstoņu: „Ļoti nopietni jāstrādā ar kadetiem, citādi iesim mazumā.”

Šajā cīņā Ksenija zaudēja pretiniecei, bet ieguva mācību dzīvei, kas palīdzēs uzvarēt kādu citu reizi. Visvaldis Freidenfelds labi zina, ka sporta pamats ir jaunatne. Lai betons būtu jo stingrāks, jau 16 gadus viņš rīko V. Freidenfelda cīņas sporta kluba — internāta kausa izcīņu junioriem, kurā šopavasar bija pārstāvētas 19 valstis.

Brīvajā cīņā vīriešiem
izpaudās Jelgavas un Jelgavas rajona sportistu pārākums. Zemgalieši izcīnīja
deviņas medaļas - divas zelta, četras sudraba un trīs bronzas godalgas. Brīvā
cīņa Jelgavas pusē allaž bijusi godā un senām tradīcijām apvīta.Vistitulētākais Jelgavas
rajona komandā bija 41 gadu vecais Antons Staričenko, kurš desmit reizes kļuvis
par Latvijas čempionu pussmagajā un smagajā svarā. Valsts izlases rindās viņš
vairs nestartē, bet, lai sagatavotos sacensībām Latvijā, pietiekot ar diviem,

No 177 junioriem un
juniorēm, kas piedalījās Visvalža Freidenfelda Latvijas Brīvās cīņas sporta
kluba-internāta ceļojošā kausa izcīņas 11.
FILA starptautiskajā turnīrā, uz
olimpisko Pekinu augustā nebrauks neviens, jo viņu olimpiāde būs nākamā - pēc
četriem gadiem Londonā, kad iegūto meistarību papildinās arī pieredze un
briedums.Tiesa, Eiropas
dienvidu reģionos, Aizkaukāzā, Vidusāzijā dzimušajiem puišiem briedums jaušams
jau junioru vecumā, bet savu valstu olimpiskajās izlasēs viņi nevar iekļūt

Kad Konstantīnam Gluhovam pirms Rīgas Grand Prix K-1 supercīņas ar kanādieti Geriju Gudridžu vaicāju, vai iespējams uzvarēt tumšādaino milzeni, rīdzinieks teica, ka zinot, kā to izdarīt. Taču neesot simtprocentīgi pārliecināts, vai izdošoties. Neizdevās, bet tā nebija mūsu sportista vaina.

Visos trijos trīsminūšu raundos bija jaušams Konstantīna neliels pārsvars, tāpēc arī tiesneši uzvaru piešķīra viņam. Savukārt Grand Prix posma organizatori šādam vērtējumam nepiekrita, pasludinot cīņas iznākumu par neizšķirtu. Dīvaini, jo šādos gadījumos paredzēts ekstra raunds. To nesarīkoja, lai izpatiktu Trinidadā un Tobago dzimušajam Gudridžam. Kad cīņa bija galā, arī tālumnieks uzskatīja, ka uzvara pienākoties Gluhovam, uzsēdinot viņu sev uz pleciem.

Pirmie, kuri sāka dzenāt bumbu pa smiltīm Kopakobanas pludmalē, bija Brazīlijas futbola jaunie zeļļi, turklāt jau tālā senatnē. Tur izauga arī klasiskā futbola karalis Pele. Bet pludmales futbols tā arī nav kļuvis par olimpisko sporta veidu, tāpat kā smilšu handbols. Visaugstāk ticis bīčvolejbols. Cerams, ka Pekinas spēlēm kvalificēsies arī latvieši.

Jauna ēra sākusies Latvijas cīņas sportā, kas vasaras svelmē, pametis sporta zāļu paklājus, izgājis brīvā dabā. Pērn notika Latvijas čempionāta ģenerālmēģinājums, šovasar Dzintaru pludmalē viss jau notika pavisam nopietni. Cīņas federācija sadarbībā ar Jūrmalas pilsētas domi sagādāja visu nepieciešamo, lai turnīrs sāktos.