Ik pavasari gaisā virmo kas aicinošs... Gluži kā
dārznieks, sniegam nokūstot, bažīgā neziņā raugās, vai pēc sniegiem un saliem
kas vēl dīgs un plauks, tā katru gadu ap Lieldienu laiku varam atviegloti
uzelpot - mākslas vingrošana Latvijā ir izdzīvojusi! Varbūt mazliet
pārspīlēju... bet, gribam to atzīt vai ne, mākslas vingrošanas vārds Rīgā un
visā Latvijā izskan tikai reizi gadā - kad vingrotāju zieds un Latvijas
mākslinieki tiekas starptautiskajā turnīrā Baltijas aplis.
Pērnā skeletona sezona
beidzās turpat, kur šī sākās - Pārksitijā, ASV. Februārī ne šajā trasē, ne
Leikplesidā, ne Vistlerā Martins Dukurs netika labāko skaitā, bet viņa vecākais
brālis Tomass tikai ar pūlēm iekļuva pirmajā divdesmitniekā. Tagad no abiem
Amerikas posmiem Martins atgriezās kā Pasaules kausa izcīņas līderis, Tomass -
ar astoto vietu kopvērtējumā. Arī oficiālajā treniņnometnē olimpiskajā Vistlerā
abu rezultāti bijuši labākā sešnieka robežās.
Dzīve nav tikai
nemitīgi augšup vērsts vektors. Jūlija beigās Adelaidē Māris Štrombergs
pazaudēja pasaules čempiona titulu, finišējot ceturtais. Toties septembrī
latvietis ieguva divas vēl nebijušas balvas - uzvarēja ASV Nacionālās
riteņbraukšanas līgas (NBL) seriālā un Lasvegasā saņēma Nora Cup kausu
kā Amerikas šāgada labākais BMX braucējs.
Savu pēdējo lielo maratonu Jeļena Prokopčuka
noskrēja 2008. gada aprīli Bostonā. Lai arī kā aicināta, Pekinas
olimpiskās spēles Ļena izlaida. Par karstu, lai pacīnītos par pienācīgu vietu,
un vispār viņa esot nogurusi - fiziski, morāli. Viņai maratona trasē pārtraukumu
nebija, bet skriet sešus gadus visaugstākajā līmenī - tas tomēr nav prāta
darbs.
LOK prezidents Aldons
Vrubļevskis šopavasar Rucavā tradicionālajā olimpiešu kluba un Latvijas mežu
rīkotajā talkā iestādījis trīs ozolus, nodomājot, lai būtu katra kaluma
medaļai pa vienam. Tagad viņš smej: "Žēl, ka neiestādīju piecus vai sešus
ozolus!" - Tas nozīmē, ka
vismaz divas medaļas Pekinā palaistas garām? - Tā varētu teikt. Ja
Vadims Vasiļevskis sasniegtu savu sezonas rezultātu un vēl mazliet pieliktu
Pilsēta ar apbrīnojamu šodienu. Tā pārfrāzējot reklāmas saukli -
pilsēta ar rītdienu - var teikt par Ventspili, kurā pusgada laikā notiek divi
Eiropas čempionāti un jau otro reizi risinās mūsu valstī plašākais sporta
pasākums - olimpiāde. Kā tas iespējams, par to saruna arVentspils domes priekšsēdētāja pirmo vietnieku un Latvijas II
olimpiādes organizācijas komitejas vadītāju Jāni Vītoliņu.- Varat pateikt, cik kvadrātmetru sporta iznāk vienam
ventspilniekam?
-
Latvijas basketbola jaunāko laiku vēsture nav
iedomāja ne tikai bez Brocēnu un Bonus cīņas deviņdesmito gadu vidū, bet
arī bez ģenerālmenedžera Andra Vanaga, kura nepiekāpība gan laukuma malā, gan
basketbola funkcionāru kabinetos nereti novedušas līdz pat konfliktiem, kuri
vairāk gan bija raksturīgi LainERS laikiem.Tā jau tiešām ir
vēsture, jo diez vai pat lielākie statistiķi ir saskaitījuši Vanaga sapelnītās
Vieniem
nepieciešams gudrāks treneris, otri grib pamatīgāku jumtu virs galvas, citi
pieprasa Pekinas zeltu. Visiem vajag naudu... Latvijas Olimpiskās komitejas
(LOK) ģenerālās asamblejas kārtējās sesijas darba kārtībā ir arī pērnā un
šāgada budžetu apspriešana.
LOK finansu apjomi,
ieskaitot valsts galvojumus olimpisko centru būvniecībai, mērāmi miljonos. Pēc
likuma to izlietošanai nepieciešams veikt nopietnu auditu, kas prasa laiku.
Igo Japiņš ar savu darbību uzmanību pievērš ne tikai decembrī, kad notiek viņa aģentūras organizētā Latvijas Gada balvu pasniegšana sportā. Igo ir kustībā 12 mēnešus gadā, un viņa inspirēto pasākumu finālā vienmēr ir apbalvošanas ceremonija.
- Kāda ir dārgākā balva, ko esi turējis savās
rokās?
- Nu gan tu uzdod
jautājumus! (Ilgi domā)
- Olimpiskā čempiona medaļa?
- Nē, tikai bronzas
medaļu esmu turējis, ar zeltu man nav bijis nekāda sakara, nav tāds manos
sporta veidos izcīnīts.
- Tad jau varbūt tā dārgākā ir Gada balva
sportā?
- Varbūt. Galu galā
par to cīnās arī olimpiskie čempioni.
Tā ir mazliet sirreāla sajūta - tepat, Jūrmalas nomalē, Mellužos, blakus sēž un par sevi stāsta sportiste, kuru visā pasaulē pēdējos divos gados pārspējušas tikai dažas pasaules skrējējas. Pie tam maratonā, kur startē tik daudz Āfrikas - skriešanas dabas bērnu mītnes zemes - pārstāvju. Turklāt pēdējā maratonā Ņujorkā sastāvs bija spēcīgāks nekā pasaules čempionātā Osakā. Lielajā spēlē, divu gadu startus pasaulē lielākajos maratonos kopā skaitot, mūsu sarunbiedrene tomēr palika otrā un līdz galvenajai balvai pusmiljonam pietrūka skaitītas sekundes. Bet vai tāpēc jūrmalniece Jeļena Prokopčuka raudāja? Saruna ar mūsu izcilo skrējēju pirms gadu mijas bija iecerēta tāda viegla - par aizvadīto sezonu, par vaļaspriekiem, par jauno māju, kur Prokopčuki dzīvo tikai trīs nedēļas... Bet ātri vien sapratu, ka nekā tāda nebūs - savu dzīvi sportā Jeļena uztver daudz nopietnāk, nekā biju iedomājies.
- Ar
kādām sajūtām devies uz Ņujorku? Tā bija pēdējā iespēja izcīnīt galveno balvu.
- Nav ko žēloties. Gads tomēr bija smags, un par otro vietu
šajā divu gadu seriālā būtu grēks gausties. Kad braucu uz maratonu Ņujorkā, ar
vīru un treneri Aleksandru reāli spriedām par pirmo piecinieku. Zinu, ka daudzi
gaidīja uzvaru, jo iepriekšējos divos gados biju pirmā, bet apzinājos, ka
šoreiz pirmā nebūšu. Kad finišēju trešā - biju priecīga. Tas bija maksimums.
