Personības

Latvijas olimpiskās izlases pieredzējušākā basketboliste Ieva Tāre šajās dienās SK Cēsis sastāvā cīnās par iekļūšanu Starptautiskās Basketbola federācijas (FIBA) Eirokausa astotdaļfinālā, sacenšoties ar Grieķijas klubu Athinaikos, bet pagājušajā nedēļā Tāre kāpa uz Dailes teātra skatuves, lai saņemtu Latvijas Gada balvas sportā atzinību nominācijā Par cīņas gribu. Šā gada vasara Latvijas izlases basketbolistēm paliks atmiņā ar sekmīgu olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīru jūnijā Spānijā un līdzdalību olimpiskajās spēlēs augustā Ķīnā. 34 gadus vecajai komandas pamatsastāva uzbrucējai Tārei nācās cīnīties ne tikai basketbola laukumā, bet arī ārpus tā, jo jūrmalniecei izdevās īsā laikā atgūties no Madridē gūtās smagās elkoņa traumas un būt vienai no labākajām olimpiskajā Pekinā. Nemierīgākais gads - Šis nav bijis trakākais, drīzāk nemierīgākais gads. Kopš vasaras sākuma ir tik daudz piedzīvots - gan uzvaras, gan trauma olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā Spānijā. Es gan dzīvoju pēc principa - viss kas notiek, notiek uz labu, - sarunā ar Sportu uzsver SK Cēsis kapteine Ieva Tāre - Pāris mēnešu laikā ir ļoti grūti atgūties no tik nopietnas traumas. Vai olimpiskajās spēlēs biji gatava labākajam sniegumam?- Tā jau parasti notiek, ka visas problēmas rodas tad, kad vislabāk jūties. Uz olimpisko kvalifikācijas turnīru tiešām biju sasniegusi labāko sportisko formu, lieliski jutos, bija panākumi laukumā. Pēc augstākā punkta seko kritiens. Man tas bija pārāk reāls un sāpīgs. Vēl joprojām man atmiņā šī nelaimīgā epizode mačā ar Senegālu. Lai arī pašlaik esmu atguvusies fiziski, tomēr pārāk bieži vēl atmiņā ataust tas negadījums. Tas liek spēlēt piesardzīgāk. - Daudzi sportisti apgalvo, ka līdzdalība olimpiskajās spēlēs ir karjeras augstākais punkts. Vai piekrīti? - Spilgtas emocijas vienmēr saistās ar savas valsts pārstāvēšanu starptautiskajā arēnā. Olimpiskajās spēlēs pulcējas pasaules spēcīgākās izlases, tādēļ nav šaubu par to nozīmīgumu. Pirmā vieta ir tikai viena, tādēļ Latvija var būt gandarīta ar to, ka izdevās izcīnīt ceļazīmi uz Pekinu, lai būtu pasaules 12 spēcīgāko izlašu pulkā. Esmu pārliecināta, ka mēs Pekinā izdarījām maksimālo, vēlreiz apliecinot Latvijas sieviešu basketbola spēku. Mēs piespiedām sāncenšus sevi cienīt un nopietni gatavoties spēlēm ar mums. Līdzdalība olimpiskajās spēlēs ir cildinošs ieraksts jebkuram sportistam, it īpaši Latvijas izlases jaunākajām dalībniecēm Elīnai Babkinai un Aijai Putniņai, kurām vēl karjera basketbolā tikai priekšā.

Mēs mazliet bijām pārsteigti par ziņu no Turcijas
pilsētas Izmiras. Spriediet paši - četrkārtējs pasaules čempions, pasaules
rekordists, divkārtējs Eiropas rekordists. Kas??? Māris Grēniņš - mūsu šogad
labākais tāllēcējs, trīssoļlēcējs un sprinteris. Pārsteigti bijām par
sacensībām - pasaules meistarsacīkstes nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem.
Māris nedzird? Māris sarunai piekrīt
labprāt. Pastāsta, ka vājdzirdīgs (pēc mammas stāstītā) esot kļuvis bērnībā pēc
pārciestā vidusauss iekaisuma. Nav tā, ka neviens to

Edgars Rūtiņš

šķēpa metējs

Dzimis           1990. gada 5. janvārī Limbažos

Augums, svars        1,79 m, 78 kg

Dzīvesvieta  Jaunsāti (Tukuma rajons)

Ar vieglatlētiku nodarbojas         2 gadus

Treneris        Juris Petrovičs (Ventspils)

Lielākais panākums          pasaules jauniešu (U-18) meistarsacīkstēs

3. vieta

Izglītība         Kandavas vidusskola, Ventspils ģimnāzijas 11. klase

Vaļasprieks  zīmēšana, makšķerēšana, literatūra

Daudziem tas bija pārsteigums - bronzas medaļa pasaules meistarsacīkstēs. Arī Sporta redakcijai, jo mums arhīvā nebija nevienas Edgara bildes. Var saprast, jo labu šķēpa metēju mums daudz, vairāk jau domājam par tiem, kuri cīnās ar Latvijas rekordiem, ar pasaules labākajiem pieaugušo sacensībās.

Taču ikviens rekordists reiz sācis ar jauniešu sacensībām, tāpēc mēroju ceļu uz Ventspili, kur dienu pēc atgriešanās no čempionāta Edgars jau bija stadionā.