Šķēpmešana ir
interesanta padarīšana. Tā nav veiksmes spēle - tu vari izdarīt tik daudz, cik
tajā brīdī esi spējīgs. Protams, visam jāsakrīt - labai fiziskajai formai, gadiem
ilgi slīpētai tehnikai un apņēmībai. Tu nevari aizmest tālāk, nekā esi gatavs.
Iespējams, ka nemitīgā talanta klātesamības
piesaukšana viņai jau apnikusi, jo nekādas dabas dāvanas nevar aizstāt rūpīgu
un neatlaidīgu darbu ikdienā, lai startētu vissarežģītākajā vieglatlētikas
disciplīnā - septiņcīņā. Tikko Itālijā Laura Ikauniece (māte Vineta - joprojām
valsts rekordiste sprintā, tēvs - viens no visu laiku labākajiem 110 m
barjeristiem) kļuva par pasaules vicečempioni.
Savu pēdējo lielo maratonu Jeļena Prokopčuka
noskrēja 2008. gada aprīli Bostonā. Lai arī kā aicināta, Pekinas
olimpiskās spēles Ļena izlaida. Par karstu, lai pacīnītos par pienācīgu vietu,
un vispār viņa esot nogurusi - fiziski, morāli. Viņai maratona trasē pārtraukumu
nebija, bet skriet sešus gadus visaugstākajā līmenī - tas tomēr nav prāta
darbs.
Savu spēju, talanta un sapņu īstenošanai 150
latus katru mēnesi visa gada garumā saņems jauniešu organizācijas Avantis rīkotā jauniešu konkursa ZZ stipendijas uzvarētāji. Sportā šis
nozīmīgais atbalsts piešķirts talantīgajai šķēpmetējai no Smiltenes Līnai Mūzei.Līna ir jaunākā savā
ģimenē, viņai ir pieci brāļi un viena māsa, kuri jau dzīvo patstāvīgi.Līna ir Latvijas
jaunatnes čempione, valsts izlases kandidāte un šogad gatavojas divām nozīmīgām
Mēs mazliet bijām pārsteigti par ziņu no Turcijas
pilsētas Izmiras. Spriediet paši - četrkārtējs pasaules čempions, pasaules
rekordists, divkārtējs Eiropas rekordists. Kas??? Māris Grēniņš - mūsu šogad
labākais tāllēcējs, trīssoļlēcējs un sprinteris. Pārsteigti bijām par
sacensībām - pasaules meistarsacīkstes nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem.
Māris nedzird? Māris sarunai piekrīt
labprāt. Pastāsta, ka vājdzirdīgs (pēc mammas stāstītā) esot kļuvis bērnībā pēc
Līdz mirklim, kad Pekina olimpiskajā stadionā
izies pasaules labākie šķēpa metēji, atlikuši nepilni trīs mēneši. Ar startu
Ventspils kausu izcīņā olimpisko sezonu sāka mūsu olimpiskais vicečempions
Vadims Vasiļevskis. Pirmās sacīkstes lielu prieku nenesa, atziņas - gan.- Kur palika iecerētie desmit metri tālāk?- Vai nu gluži desmit?
Katrā ziņā tādam rezultātam nebiju gatavs (viņa rezultāts 76,67 m. - Red.). Bet, mierīgi visu apcerot, ir
Piektdien, 7. martā
Spānijas pilsētā Valensijā sākas pasaules meistarsacīkstes vieglatlētikā
telpās. Lai arī olimpiskajā gadā daudzi pasaules klases vieglatlēti sportiskās
formas augstāko virsotni cer sasniegt Pekinas olimpisko spēļu laikā, par
spraigām cīņām un augstvērtīgiem rezultātiem nav jāšaubās.
Zvaigžņu parādē piedalīsies arī trīs mūsu vieglatlēti: tāllēcēja Ineta
Radēviča (2006. gadā Maskavā 5. vieta - 6,54 m), 800 metru skrējējs Dmitrijs
Tā ir mazliet sirreāla sajūta - tepat, Jūrmalas nomalē, Mellužos, blakus sēž un par sevi stāsta sportiste, kuru visā pasaulē pēdējos divos gados pārspējušas tikai dažas pasaules skrējējas. Pie tam maratonā, kur startē tik daudz Āfrikas - skriešanas dabas bērnu mītnes zemes - pārstāvju. Turklāt pēdējā maratonā Ņujorkā sastāvs bija spēcīgāks nekā pasaules čempionātā Osakā. Lielajā spēlē, divu gadu startus pasaulē lielākajos maratonos kopā skaitot, mūsu sarunbiedrene tomēr palika otrā un līdz galvenajai balvai pusmiljonam pietrūka skaitītas sekundes. Bet vai tāpēc jūrmalniece Jeļena Prokopčuka raudāja? Saruna ar mūsu izcilo skrējēju pirms gadu mijas bija iecerēta tāda viegla - par aizvadīto sezonu, par vaļaspriekiem, par jauno māju, kur Prokopčuki dzīvo tikai trīs nedēļas... Bet ātri vien sapratu, ka nekā tāda nebūs - savu dzīvi sportā Jeļena uztver daudz nopietnāk, nekā biju iedomājies.
- Ar
kādām sajūtām devies uz Ņujorku? Tā bija pēdējā iespēja izcīnīt galveno balvu.
- Nav ko žēloties. Gads tomēr bija smags, un par otro vietu
šajā divu gadu seriālā būtu grēks gausties. Kad braucu uz maratonu Ņujorkā, ar
vīru un treneri Aleksandru reāli spriedām par pirmo piecinieku. Zinu, ka daudzi
gaidīja uzvaru, jo iepriekšējos divos gados biju pirmā, bet apzinājos, ka
šoreiz pirmā nebūšu. Kad finišēju trešā - biju priecīga. Tas bija maksimums.
Hokeja un basketbola miljoni vairs nepārsteidz - retāk par tādām summām dzird vieglatlētikā. Svētdien Latvijas vieglatlētikas draugi LTV 7 pl. 16.35 varēs vērot, kā jūrmalniece Jeļena Prokopčuka trešo reizi pēc kārtas mēģinās uzvarēt prestižajā Ņujorkas maratonā. Ja tas izdosies, viņa iegūs pusmiljonu dolāru.
Ar šādu summu tiek novērtēta uzvara pirmajā World Marathon Majors sērijā, kas apkopo piecus labākos (no sešiem) maratona startus divu gadu garumā. Kaut arī Ļena ilgu laiku bija maratontūres līdere, nesen viņai šo godu atņēma etiopiete Gete Vami, kura uzvarēja Berlīnes maratonā un palika otrā Londonā (Jeļena nestartēja), un kurai tagad pirms pēdēja starta Vami ir 65 punkti, bet Jeļenai - 55 (tikpat etiopietei Berhanei Aderei, bet viņa Ņujorkā nestartēs). Vaicāts par taktiskajiem plāniem, Jeļenas vīrs un treneris Aleksandrs Prokopčuks (Ļenu viņš lūdza netraucēt, tā ir iegājies - pirms starta nekādu interviju), bija tiešs - ir jāuzvar, tad jautājumu par pirmo vietu nebūs. Tālākās vietas (punktus dala tikai par vietu pirmajā pieciniekā: pirmā dod 25 punktus, otrā - 15, trešā - 10, ceturtā - 5 un piektā - 1 punktu) rada matemātiskas pārdomas, kas un par cik vietām jāapsteidz.
Vārdi vējā nav kaisīti. Pasaules meistarsacīkšu sākums vieglatlētikā mums pagāja septiņcīņas zīmē. Bija aizraujoši, un mūsu jaunā (tikai 19 gadi) daudzcīņniece, rēzekniete Aiga Grabuste izpildīja savu mājās doto solījumu un laboja ne tikai vienu rekordu.
Čempionei pie rokas
Izcīnītā cienījamā 17. vieta šoreiz nav tik būtiska. Vairāk jāuzteic meitenes lielā apņēmība un
rakstura stingrība. Aiga uz pasaules cīņam tika pēdējā brīdi pēc iegūtā Eiropas
junioru čempiones titula. Daudzcīņnieki zina, ka nepilna mēneša laikā starts
divas reizes tik grūtā un sarežģītā disciplīnā ir uz neprāta robežas. Arī Aigas
trenere Ludmila Olijare Rīgā bija domīga, vai būs labs rezultāts. Taču iespēju jau šogad izpildīt olimpisko A normu (6000 punkti, nevis 6050, kā domāja pati
daudzcīņniece) garām laist negribējās.
