Arhīvs

Būtībā tā spēle vien ir. Ar
saviem noteikumiem, sportisku cīņu, arī sasitumiem un zilumiem. Spēle, kura
sākas jau ģērbtuvēs - ar zobu palīdzību aizsienot slidzābakus, rūpīgi pieskrūvējot
hokeja nūju pie protēzes, apsaitējot vārīgākās vietas. Tā mūsu valsts
stājhokeja izlase gatavojas spēlēm pasaules čempionātā, kur līdzīgu likstu
piemeklētu sportisku cilvēku konkurencē jāpierāda gan sev, gan citiem, ka mēs
varam.

Jūnijā Rīgu satracinājis
Eiropas sieviešu čempionāts basketbolā, bet no 22. līdz 30. jūlijam Cēsīs
risināsies Eiropas čempionāts ratiņbasketbolā C divīzijā. Viss būs tāpat kā
lielajā basketbolā - spēles laiks 4x10 minūtes, uzbrukuma laiks 24 sekundes, 3
sekunžu zona, grozu augstums, laukuma izmēri, vienīgi spēlētāji sēdēs ratiņos.
Ne tikai invalīdi, bet arī sportisti, kuri dažādu traumu dēļ nevar spēlēt
klasisko basketbolu jeb kājnieku basketbolu (tā saka paši ratiņnieki), bet no spēles
maģijas šķirties negrib.

Iespējams, ka viss
būtu citādi un starptautiskā sporta apritē meitene nekad nenonāktu, bet traģiska
sadursme Rīgā, Ļeņina un Tallinas ielas krustojumā, kad automašīna uztriecās
virsū motociklam, visu pavērsa citādi. Ināra Barkāne vēl šobrīd, pēc 24 gadiem, visu atceras ar satraukumu
balsī. Viņu var saprast, jo pēc avārijas jaunā, spriganā meitene, Liepājas
pedagoģiskā institūta studente, sportiste un dejotāja zaudēja kāju.
Likās - dzīve ir beigusies. Tamborēt, adīt, sēdēt mājās pie televizora -

Pekinas karsto dienu cīņas beigušās - nodzēsta
arī paralimpisko spēļu uguns. Pagaidām, iztiekot bez padziļinātas analīzes, jāteic,
ka Latvijas izlasei, kuru veidoja cilvēki ar īpašām vajadzībām, viesmīlīgā
Pekina paliks spilgtā atmiņā.