Mēs varam!

Īstens sportists ar ierobežotām kustību iespējām apvainosies, ja viņa nodarbi nosauks par brīvā laika pavadīšanu vai rehabilitāciju. Viņi trenējas, startē sacensībās Latvijas izlases tērpā, uzvar un dzied līdzi Latvijas himnu. Citreiz zaudē. Sportiskais gars ir nemainīgs. Tikai sporto un dzīvo viņi savādāk.

Ratiņkērlings Latvijā ienāca pirms diviem gadiem, lai gan dažviet (vispirms Kanādā) to spēlē jau vairākus gadu desmitus. Paralimpisko spēļu programmā šis sporta veids sportistiem, kuri sēž ratiņkrēslos un met akmeni, ir kopš 2006. gada.

Viņa dzīvesveids ir ciklisks. Ik pa brīdim viņu intervē, pasniedz prēmijas, sumina, jo ik gadu viņš izcīna medaļas pasaules spēcīgāko sportistu sacensībās. Par čempionu viņš kļūst, sēžot ratiņkrēslā. Lodes grūdējs un diska metējs Aigars Apinis ir divkārtējs paralimpisko spēļu čempions, daudzkārtējs pasaules rekordists un daudzu citu titulu ieguvējs.

KĀ NOZĀĢĒTS

2000. gada maijā Vaivaros notika
pirmās taku orientēšanās sacensības Latvijā. Tās Vaivaru pamatskolas bērniem,
kuru veselības stāvoklis prasīja īpašas vajadzības, organizēja toreizējais
Jūrmalas treneris Jānis Bergs, kurš šo orientēšanās veidu popularizē vēl joprojām.
Desmit gados esam nonākuši līdz Eiropas čempionātam, kurš Latvijā risinājās
2008. gadā, un Latvijas izlases startiem kontinenta un pasaules meistarsacīkstēs
šogad.

Būtībā tā spēle vien ir. Ar
saviem noteikumiem, sportisku cīņu, arī sasitumiem un zilumiem. Spēle, kura
sākas jau ģērbtuvēs - ar zobu palīdzību aizsienot slidzābakus, rūpīgi pieskrūvējot
hokeja nūju pie protēzes, apsaitējot vārīgākās vietas. Tā mūsu valsts
stājhokeja izlase gatavojas spēlēm pasaules čempionātā, kur līdzīgu likstu
piemeklētu sportisku cilvēku konkurencē jāpierāda gan sev, gan citiem, ka mēs
varam.

...tajā brīdī viss aizmirsās - sīkās
neveiksmītes, savainojumi, dižķibeles radītie apgrūtinājumi, tik tuvais, kaut
šoreiz nesasniegtais mērķis - brīdī, kad Latvijas basketbola izlase
pārliecinoši pieveica grieķus (78:57) un Eiropas ratiņbasketbola
meistarsacīkstēs Cēsīs izcīnīja bronzas medaļas. Tas bija Latvijas izlases
trešais starts kontinenta meistarsacīkstēs un kārtējais pakāpiens: 2006.
gads - Portugālē 10. vieta, 2007. gads - Īrijā septītā un Cēsīs trešā
vieta.

Jūnijā Rīgu satracinājis
Eiropas sieviešu čempionāts basketbolā, bet no 22. līdz 30. jūlijam Cēsīs
risināsies Eiropas čempionāts ratiņbasketbolā C divīzijā. Viss būs tāpat kā
lielajā basketbolā - spēles laiks 4x10 minūtes, uzbrukuma laiks 24 sekundes, 3
sekunžu zona, grozu augstums, laukuma izmēri, vienīgi spēlētāji sēdēs ratiņos.
Ne tikai invalīdi, bet arī sportisti, kuri dažādu traumu dēļ nevar spēlēt
klasisko basketbolu jeb kājnieku basketbolu (tā saka paši ratiņnieki), bet no spēles
maģijas šķirties negrib.

Latvijā
ir tikai viena sporta organizācija, uz kuras biroju nav nozīmes zvanīt, jo ar
šiem cilvēkiem jāsazinās rakstiski. Tikšanos ar Latvijas Nedzirdīgo sporta
federācijas prezidentu Vari Strazdiņu sarunāju ar īsziņas palīdzību.

Iespējams, ka viss
būtu citādi un starptautiskā sporta apritē meitene nekad nenonāktu, bet traģiska
sadursme Rīgā, Ļeņina un Tallinas ielas krustojumā, kad automašīna uztriecās
virsū motociklam, visu pavērsa citādi. Ināra Barkāne vēl šobrīd, pēc 24 gadiem, visu atceras ar satraukumu
balsī. Viņu var saprast, jo pēc avārijas jaunā, spriganā meitene, Liepājas
pedagoģiskā institūta studente, sportiste un dejotāja zaudēja kāju.
Likās - dzīve ir beigusies. Tamborēt, adīt, sēdēt mājās pie televizora -

Pekinas dienas zibēt aizzibēja. Olimpiskās
medaļas, tūlīt pēc tam - arī paralimpisko balvu spožums. Latvijas paralimpiskās
komitejas izpildirektors Andris Ulmanis atzīst, ka šis gads bijis panākumiem un
notikumiem bagātākais viņa darbībā paralimpiskajā sportā.