Latvija sevi noslauka no pasaules sporta kartes
Pagaidām vēl ne
gluži no visas, bet no armijas sporta gan Latvija sevi gatavojas izmest ārā
pilnībā. Iepriekšējā Latvijas Nacionālās sporta padomes sēdē Aizsardzības
ministrija informēja, ka tās budžetā turpmāk netiks piešķirti līdzeļi sportam
un ka ar 2010. gada 1. janvāri tiek likvidēts Nacionālo bruņoto spēku Sporta
klubs.
Par savu valsti
stāv un krīt, ja ar to lepojas vai vismaz cer kādreiz lepoties. Tam vajadzīgi
sapņi, mērķi un sasniegumi. Arī sportā – jomā, kur tos var gūt ātrāk, lētāk un
vieglāk nekā, piemēram, tautsaimniecībā vai zinātnē. Spilgtam piemēram kalpo
Kenijas gargabalnieki un Jamaikas sprinteri, par kuriem dažiem labāk pazīstams
varbūt ir tikai Jamaikas rums.
Spožās pogas
nepieciešamība
Ar armiju ir tieši
tāpat. Arī ar to jālepojas, arī tai nepieciešams spožums. Ne jau maskēšanās
nolūkos vēl pirms dažiem gadsimtiem armijas mundierus šuva spožām pogām, rotāja
košām krāsām un spalvām. Triviāli sakot, tie bija mānekļi. Jo armijā dodas vismaz
nojaušot, ka var nākties arī krist. Bet arguments drosmei riskēt ir vajadzīgs.
Mūsdienās jebkuras
armijas spožums ļoti lielā mērā ir sports. Ne velti izveidota Starptautiskā
Militārā sporta padome (CISM), kas rūpējas ne tikai, lai notiktu savi pasaules
čempionāti, bet reizi četros gados arī karavīru pasaules spēles, kas risinās ne
tikai visos olimpiskajos sporta veidos, bet vēl arī, piemēram, orientēšanās
sportā un izpletņu lēkšanā.
Iepriekšējās spēlēs
2007. gadā Indijā pirmo reizi piedalījās vairāk nekā simt valstis. Latvija
izcīnīja sudraba medaļas handbolā, peldēšanā (Romāns Miloslavskis) un bronzu
vieglatlētikā (Inna Poluškina). Tās acīmredzot paliks pēdējās. Aizsardzības
ministrs Imants Viesturs Lieģis ar savu pavēli Latviju ir izslaucījis ne tikai
no pasaules valstu pirmā simtnieka, bet arī padarījis par vienīgo NATO valsti,
kurai nebūs sava armijas sporta kluba.
Karavīrs un Ģenerāļi
Nebūt ne čempionu
dēļ vien 1994. gadā tika dibināts NBS sporta klubs. Tā galvenais pienākums bija
un pagaidām vēl ir karavīru fiziskā sagatavošana. Pamazām izveidojās sava
armijas sacensību sistēma, un tagad ik gadu notiek NBS čempionāti vairāk nekā 20
sporta veidos.
Un atkal bez spožās
pogas vilinājuma neiztikt. Visi zina nu jau faktiski atvaļināto nepārspējamo
Latvijas handbola čempionvienību ASK/AB.LV
vai Ogres hokeja ASK. Tiek pārmesta
kļūme, atbalstot basketbola superkluba Rīgas ASK atjaunošanu, bet bija arī NBS izlases pamatkomanda Gulbenes ASK/Buki. Bez šo piemēru mudinājuma
diezin vai izveidotos Karavīrs, kas spēlē dubultamatieru līgā, vai
tikpat amatieriskie florbola Ģenerāļi un futbola klubs Ādaži.
NBS sporta klubs
pildīja Sporta likumu, kurš nosaka, ka Aizsardzības ministrijai sadarbībā ar Izglītības
un zinātnes ministriju ne tikai jānodrošina karavīru vispārējā un speciālā
fiziskā sagatavotība, bet arī jāatbalsta valsts labāko sportistu – karavīru –
treniņu un sacensību iespējas. Šajā likumā teikts arī, ka abas ministrijas
sadarbojoties atbalsta atsevišķus sporta veidus Aizsardzības ministrijas
iestādēs pēc Latvijas Nacionālās sporta padomes ieteikuma.
Nepildot likumu
Ir bijuši ļoti
interesanti un pamācoši piemēri. Vadims Vasiļevskis pirmo reizi šķēpu tālāk par
80 m aizmeta, būdams iesaukts tolaik vēl obligātajā karadienestā un uzvarot
CISM pasaules čempionātā. Sidnejā par olimpisko vicečempionu kļuva dižkareivis
Aigars Fadejevs. Jeļena Prokopčka līdz uzvarām visprestižākajos pasaules
maratonos aizskrēja arī caur armijas sacensībām.
Ir sporta veidi,
kuri visā pasaulē galvenokārt tiek kultivēti ar bruņoto spēku atbalstu. Latvijā
tāda ir izcilām personībām un tradīcijām bagātā modernā pieccīņa. Bez NBS
sporta kluba mums nebūtu ne Jeļenas Rubļevskas olimpiskā sudraba, ne Denisa
Čerkovska dramatiskās ceturtās vietas Atēnu spēlēs, ne Sandra Šikas panākumu
Pasaules kausa izcīņās, ne, protams, visu triju vairākkārtēju uzvaru pasaules
karavīru čempionātos.
Izskatās, ka
turpmāk tādu vairs nebūs, jo aizsardzības ministrs var nepildīt likumu.
Izšķērdīgā
taupība
Runa ir par
taupību, kas beigās var iznākt izšķērdība. Nav šaubu, ka NBS sporta klubs jau
no gada sākuma, kad, starp citu, gluži klusu tika likvidēts Zemessardzes sporta
klubs, vilka jostu ciešāk, cik tik spēja. Bija mērķis pārlaist grūtos laikus,
bet izdzīvot un saglabāt izveidoto sistēmu. Tika grieztas nost algas un
komandējumi, atlaisti speciālisti. Pat tādas izcilības kā Andris Gulbis
handbolā un Ivars Čākurs vispārējā fiziskajā sagatavotībā.
Tagad vairs tiek
spriests tikai par iespēju dažus kluba personālsastāva pārstāvjus iekļaut
Nacionālās aizsardzības akadēmijas sporta katedrā, kas turpmāk pildīšot NBS
sporta kluba funkcijas. Diezin kā tas būs iespējams?! Piemēram, katedrai
pieteikt komandu startam CISM pasaules čemionātā?
Nav nekādas
skaidrības, kas notiks ar nacionālo sporta bāzi – NBS sporta kluba sporta
kompleksu Krustabaznīcas ielā.
Skumjākais, ka
pilnīgi skaidrs – agrāk vai vēlāk, bet visu vajadzēs atjaunot. Cik tad tas
maksās? Kā novērtēt zaudētos speciālistus un uzticību?
Citādi…
Karavīru vienīgais
pienākums būs cīnīties armijā bez spožuma un krist par pelēku valsti, kurai nav
ne sapņu, ne ideālu, kurā patriotismu kareivjiem audzina ar dresūru kazarmās,
jo viņi, lūk, ir profesionāļi, kuriem maksā.
Diezin vai paliks
daudz jauno cilvēku, kas vēlas pelnīt tādu asinsnaudu.
Dainis CAUNE
